Dzemdētāja velti gaida ātro palīdzību, bērnu pieņem tētis

Tikai laimīgas sakritības dēļ dzemdības beidzās veiksmīgi. Un tas tikai pateicoties tam, ka Ingas vīrs Normunds atcerējās pirms pāris gadiem redzēto dokumentālo filmu „Discovery” kanālā par to, kā ārsti pieņem dzemdības bērnam, kuram nabassaite aptinusies ap kaklu.

Laikraksts „MK Latvija” raksta, ka olainiešiem Ingai un Normundam Bērziņiem 30. jūnija agrais rīts bija satraukumu pilns. Tagad viņi no lielajiem pārdzīvojumiem ir atguvušies un spēj jau mazliet bezkaislīgi stāstīt, kas notika 30. jūnijā puspiecos no rīta.

Inga gaidīja otro bērniņu un dzemdības sākās pēkšņi, nedēļu ātrāk nekā bija gaidīts. Agrā sestdienas rītā viņas vīrs zvanīja uz ātro palīdzību un lūdza mediķu palīdzību. Brigāde solīja atbraukt pēc piecām minūtēm, jo tieši tik ilgā gājiena attālumā no Bērziņu mājām atrodas neatliekamās palīdzības stacija. Tomēr ātrā palīdzība pie viņiem atbrauca tikai gandrīz pēc 40 minūtēm. Pat ar elektrisko vilcienu no Rīgas līdz Olainei var atbraukt ātrāk. Dienas laikā ar mašīnu no galvaspilsētas līdz Olainei var atbraukt 20 minūšu laikā, bet nakts laikā, kad nav sastrēgumu, pat vēl ātrāk. Šīs pusstundas laikā Ingas bērniņš jau nāca pasaulē, un ārstiem vajadzēja tikai pārgriezt viņa nabassaiti. Dzemdību laikā Inga ar Normundu gan nejutās tik laimīgi, cik šobrīd. Jo līdz traģēdijai bija viens solis…

Ik pēc piecām minūtēm Normunds zvanīja ātrajai palīdzībai un tika saņemta viena un tā pati atbilde: „Gaidiet, pēc piecām minūtēm būs!” Mediķi ieradās vairāk nekā pēc pusstundas un viņiem durvis atvēra laimīgais tēvs, kurš pieņēma visnotaļ grūtas dzemdības, jo mazulim nabassaite bija aptinusies ap kaklu.

Bija ļoti baisi

Normunds atceras: „Kad sievai sākās dzemdību sāpes, ne īpaši neuzraucos – biju pārliecināts, ka tūlīt pat atbrauks mediķi un Ingu aizvedīs uz slimnīcu un es iešu uz darbu. Sieva bija kategoriski pret to, ka es piedalos dzemdībās. Viņa uzskatīja, ka vīriešiem tādi skati nav jāredz. Īpaši panikai nepadevos, arī tādēļ, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības stacija no mūsu mājām atrodas tikai piecu minušu gājiena attālumā. Tomēr ne pēc piecām, ne desmit un piecpadsmit minūtēm mediķi pie mūsu durvīm tā arī nepiezvanīja. Tā vietā, lai bērniņš nāktu pasaulē Dzemdību namā, sievai nācās dzemdēt mājās - uz mūsu dīvāna.”

Mediķi kā nebrauca, tā nebrauca un laulātajiem palika bail, viņi nezināja, kas notiek un ko darīt.

„Pagāja kaut kāds laiks un es sapratu, ka bērniņš jau nāk pasaulē. Apgūlos uz dīvāna un tā vietā, lai domātu par dzemdībām, atcerējos šausmīgos gadījumus, kas notiek ar sievietēm, kuras dzemdē bez mediķu palīdzības. Mājas dzemdības mēs nebijām ieplānojuši! Bija ļoti baisi,” atceras Inga.

„Es arī biju ļoti pārbijies,” atceras Normunds. „Nogāja dzemdību ūdeņi, parādījās asinis. Aina bija tieši tāda, kādu sieva nevēlējas, lai es redzētu. Bet es sapratu, ka sentimentam tagad nav vietas. Atkal uzgriezu medicīniskās palīdzības numuru 113 un prasīju dispečeram: „Kur ir mediķi?”, un viņi man neapmierinātā tonī pateica: „Gaidiet! Atbrauks!”

Tai laikā jau parādījās bērniņa galva. Nezināju ko darīt! Atkal piezvanīju ātrajiem un iekliedzos, ka jau ir parādījusies bērniņa galva. Mani savienoja ar akušieri, kura sievai ieteica… gulēt un neuztraukties. Nosviedu telefonu un sāku pieņemt dzemdības. Kad par to stāstīju saviem paziņām, viņi man prasīja: „Kā tu zināji, ko darīt? Vai esi izgājis speciālus kursus?”

Bet es taču neko nezināju! Pēkšņi manā acu priekšā parādījās dokumentālās filmas kadri, kuru pirms pāris gadiem redzēju „Discovery” kanālā. Filma bija par dzemdībām, kurās ārsti pieņēma bērniņu, kuram ap kaklu bija aptinusies nabassaite. Bet tas ir ļoti bīstami, ja ātri vien bērniņu neatbrīvo no nabassaites… Filma parādījās manu acu priekšā un es sāku rīkoties - bērniņš parādījās pasaulē!!! Bet viņš nebrēca. Tad sieva atcerējās, ka filmās redzējusi, ka jaundzimušo, ja viņš pēc dzemdībām neiebrēcas, iepliķē mazliet pa dubsi. Mēs to izdarījām un bērniņš iebrēcās. Tad es pacēlu telefonu, kuru bija nometis zemē. Akušiere joprojām bija pie telefona. Viņa man uzprasīja: „Cik sapratu bērniņš jau piedzima?” Un apsveica mani.”

Normunds neslēpj, ka dzemdību laikā viņā mijās laime ar niknumu. Kāpēc laime, ir saprotams, bet niknums bija uz ārstiem, kuri nespēja laikā ierasties.

Pēc dzemdībām Normunds atkal piezvanīja ātrajai palīdzībai, kur pateica, ka mediķi jau atrodas pie mājas. Viņš domāja, ka ārsti pie sievas skrien kā „velna nesti”, bet ieraudzīja, ka mediķi lēnām, nesteidzoties dodas uz viņu māju pusi. Tikai tad, kad Normunds pateica, ka sieva jau dzemdējusi, ārsti pielika soli. Ārstiem atlika vien pārgriezt jaundzimušā nabassaiti, jo Normunds pats to neuzdrošinājās izdarīt. Ingu aizveda uz Dzemdību namu, pēc pāris dienām viņu palaida mājās. Tagad Inga ar Normundu audzina jau savu otro bērniņu, kuram devuši Linarda vārdu.

No Rīgas izsauktā brigāde tika atsaukta atpakaļ

Pastāvošie noteikumu paredz, ka neatliekamās palīdzības brigādei pilsētā jāierodas 15 minūšu, bet lauku apvidos 25 minūšu laikā. Kāpēc tā nenotika Ingas gadījumā, „MK Latvija” jautāja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Komunikācijas daļas vadītājai Ilzei Bukšai. Viņa pastāstīja:

„Lieta tāda, ka Olainē dežūrē tikai viena neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, kura apkalpo ne tikai pilsētu, bet arī apkārtni. Tieši tajā laikā tā atradās Olaines pagasta Jaunupē, kur sniedza palīdzību kādam vīrietim, kuram pēkšņi bija kļuvis slikti. Sakarā ar to tika izsaukta cita ātrās palīdzības brigāde no Rīgas. Tomēr drīz vien atbrīvojās Olaines brigāde un no Rīgas izsauktā brigāde tika atsaukta, jo Olaines brigāde jebkurā gadījumā Olainei atradās tuvāk, nekā Rīgas brigāde.”