Britu lēdijas izvēlas latvietes Gintas dizainu

Gintas no ādas darinātie modes aksesuāri esot pat britu karaliskajā galmā, bet pati dizainere strikti paskaidro: „To kategoriski atsakos apspriest. Ir lietas, kas ir jāievēro, it sevišķi Londonā.” Arī modes pasaulē ir savas vienošanās un noslēpumi.

Tiekoties intervijā ar Gintu Sičevu, acīs krīt viņas elegantais lakats, noklāts ar ziediem, izgrieztiem no ādas. Katra zieda katra detaļa ir izgriezta ar lāzeru, pēc tam viss salikts kopā un apšūts lakats — četras meitenes Gintas firmā to paveic divās nedēļās.

Tas ir smalks, oriģināls roku darbs, un britu augstākā sabiedrība to novērtē, šāds lakats maksā tūkstošus. Ne visi to spēj izdarīt, kādreiz Ginta pasūtīja lāzergriezumus Itālijā, bet pārāk bieži bija brāķis, un viņa iegādājās savu lāzeriekārtu. „Sāku eksperimentēt, atklāju, kā var nenodedzināt gaišu ādu un izgriezt ļoti smalkas lietiņas,” saka Sičeva.

Kāda spāņu firma cenšas viņu kopēt — līdzko iznāk Gintas jaunā kolekcija, spāņi nākamajā sezonā ar minimālām izmaiņām kā savu pasniedz latviešu mākslinieces veco kolekciju. „Tikai viņi joprojām nespēj izgriezt tik smalki un mēģina to uzzināt. Es to turu Top Secret,” pasmaida Ginta. „Reiz man bija milzīgs pasūtījums no Ķīnas, simtiem somiņu, un es atteicos, baidoties, ka viņi sāks mani kopēt.”

Sičeva ir sava uzņēmuma „Ginta Ltd” smadzenes un radošais gars, un pati vairs negriež un nešuj, ja nu tikai, kad kaut kas ļoti nepatīk un jāparāda darbiniekiem, kā labāk strādāt. „Esmu savu komandu apmācījusi no A līdz Z, tam aizgāja gads.”

Latvietes rotas „Seksā un lielpilsētā”

„Mani darbi ir parādījušies „Sex and The City” un vēl četros amerikāņu seriālos,” teic Ginta. Dizainere pati gan „Seksu un lielpilsētu” neskatās un nezina, kurās epizodēs redzami viņas darinājumi: „Kinoindustrijas stiliste atbrauca uz modes nedēļu, nopirka četras rotas un pārdeva tālāk seriālam.” Mūzikas klipi, krievu degvīna reklāma „Russian Standard Vodka Gold”, dziedātājas Šerilas Koulas kalendārs, Endija Bleika filma „Mezgls” („The Knot”), smaržu reklāma „Amouage” kompānijai — Ginta Sičeva uzskaita, kur redzamas viņas rotas.

„Pie manis katru dienu nāk vairāki stilisti aizņemties darbus, pat netieku līdzi, kur kas parādās. Klaudijai Šīferei bija fotosesija, mana māsa personīgi veda rotas un maskas, tobrīd nebija neviena asistenta. Līdzko iekļūstat šajā sfērā un esat atšķirīgs no citiem, viss rit kā virpulī, bez apstājas,” stāsta Ginta.

Viņa sāka ar somiņām, bet nu piedāvā gan cimdus, jostas, apavus, gan rotas, lakatus un daudzus citus aksesuārus, darinātus no ādas, — unikāls stils, kuru nu pazīst gan dizaina, gan aristokrātijas aprindās.

Kļuvusi par karalienes pavalstnieci

Gintas zīmols ir pārstāvēts vairāk nekā 100 veikalos viscaur pasaulē, arī Rīgā — Berga bazārā „Modes Klasē”, „Riijā”, „Glam Deco”, „Spicē” veikalā „Upes pērles”. „Man vieglāk pateikt, kur nav manu darbu. Ir gan Itālijā un Spānijā, gan Izraēlā, Amerikā, ļoti daudz pārdod Krievijā, lai arī tur uzceno vairākas reizes,” saka Sičeva.

Šo gadu laikā Ginta ir iejutusies britu dzīvesveidā, saņēmusi britu pilsonību un atzīst, ka dažkārt viņai grūti strādāt ar latviešiem nepierastās mentalitātes dēļ. Latvijā gan Sičevai ir lieliska menedžere Ilze Liepa, kuru viņa ļoti slavē, taču ražotnē Londonā starp desmit darbiniekiem tautiešu nav. „Latvieši Londonā diemžēl nav čaklākie un strādīgākie. Man ir Āzijas cilvēki, viņiem ir mazākas rokas, ātrāk strādā, katra minūte ir nauda. Pie manis strādā japāņi, arī franči, viena angliete. Rīgā gan man Dievs sūtīja pareizos cilvēkus.”

Vienīgā latviete, kura Londonā strādā Gintas labā, ir viņas māsa Aiga, porcelāna un keramikas māksliniece. Viņai pasūtījumi ir gadu uz priekšu, taču māsa arī uzņēmusies pārvaldīt Gintas finanses.

„Tas ir garš ceļš,” par saviem panākumiem saka dizainere. Pirmos septiņus gadus Anglijā viņa pavadīja, mācoties prestižajā „London College of  Fashion” (Londonas Modes koledžā) — vispirms bakalaura, tad maģistra grāds, pa vidu arī dažādi kursi.

Dažādi piedāvājumi saņemti jau studiju laikā. „Tur ļoti atbalsta savus studentus, nav svarīgi, no kādas valsts viņi ir. Bakalaurus beidzu ar izcilību, pasniedzēji ļoti iemīlēja mani, gan stilu, gan darbaholismu — esmu daudz un ļoti garas stundas strādājusi bez atlīdzības,” teic Ginta.

Studiju laikā varēja stažēties kādā no slavenajiem modes namiem, un latviete izvēlējās mācības pie slavenā Aleksandra Makvīna. Tā bija ļoti vērtīga skola un nozīmīgs ieraksts radošajā biogrāfijā. Gūtajai pieredzei ir sava cena — vajadzēja parakstīties, ka viss šeit radītais Gintas dizains pieder Makvīnam, nevis viņai, toties viņa iemācījās radīt kolekciju dažu dienu laikā, un tagad tas noder personiskajā biznesā.

Pasniedzēji joprojām atceroties pirmos iespaidus par jauno censoni. Ja citi studenti parasti uztaisa paraugu un ieliek savā grāmatiņā, tad Ginta lūgusi pasniedzējam novērtēt. Good? Labi? „Vārds „good” neko labu nenozīmē, es paraugu izmetu ārā un taisīju nākamo. Atkal parādīju, kā ir? Nu jau ir labāk. Izmetu un taisīju trešo. Kamēr pasniedzējs teica: „Excellent!”,” māksliniece ļoti lepojas, ka viņas darbi vienmēr bijuši augstā līmenī, līdz pēdējam sīkumam.

Uzvara 1000 dizaineru konkurencē

Nozīmīgu pavērsienu deva uzvara Britu Modes padomes jauno dizaineru konkursā, kur no tūkstoš pretendentu tikai trim deva iespēju Londonas modes nedēļā piedalīties ar izstādi un šovu bez maksas — trīs sezonas. Ginta bija viena no uzvarētāju trijnieka, un kopš tā laika ir gājusi tikai augšup.

Līdz rotu darināšanai viņa nonākusi nejauši — franču modes mākslinieks Džeremijs Bueno 2006. gadā palūdza izveidot viņa kolekcijas skatei somiņas par zodiaka zīmju tēmu un maskas. Ginta radīja ļoti greznas somiņas, rotātas ar Svarovska kristāliem un stikla pērlītēm, pieskaņotas katrai vakarkleitai.

„Tik dekoratīvas, ka man vairāki klienti sāka rakstīt, kur viņi var nopirkt šīs rotas,” atceras Sičeva, kura tad arī iedvesmojās rotu dizainam. Līdzīgi ar maskām — Londonā ap gadu miju ļoti populāri ir karnevāli, un Ginta radusi savām kolekcijām masveidīgu noietu.

„Ja jūs gribat pārdot savas kolekcijas, jāiemācās pārdot sevi,” atgādina Ginta. „Ne jau burtiskā nozīmē, bet jāizskatās tā, lai arī citi gribētu izskatīties kā jūs. Jābūt mīļai, jaukai un laipnai — ļoti laipnai, ko latvieši bieži aizmirst. Lai durvis visur būtu vaļā, jāiet ar laipnību, angļi ļoti mīl manieres, kaut vai desmit reižu jāpasaka „lūdzu”, „paldies” un „atvainojiet”. Ja šos vārdus nelietosiet, jūs uzskatīs par ļoti nepieklājīgu cilvēku. Londonā nekad nekas nav jāpieprasa, tikai ļoti laipnā formā jāpalūdz.”

Pie dizaineres darba piederas saviesīgu pasākumu apmeklēšana, kas arī dod gan pieredzi, gan jaunu pazīšanos. Gintas māsasvīrs tirgo antikvariātu augstākajām aprindām, un māsai vienmēr kamīna dzega noklāta ar ielūgumiem.

„Mūs aicina uz izsoļu namu „Christie’s” un „Sotheby’s” pieņemšanām un Ziemassvētku ballēm. Vienā mirklī parunāsiet ar Miku Džegeru, nākamajā būs jākniksē spāņu princesei vai princim Harijam. Māsasvīra klientu lokā ir ļoti daudz aristokrātu, esmu vairākas reizes satikusi Velsas princeses Diānas pamāti lēdiju Spenseri,” stāsta Ginta Sičeva.

Šajos pasākumos ļoti vērtē, kādā apģērbā un apavos viesis ieradies, kas ielūgumā teikts, tas arī jāievēro. „Labāk izskatīties kā mūķenei nekā viegla rakstura meitenei,” pasmaida Ginta. Viņu reizēm pārsteigušas krievu meitenes: „Nezinu, kā viņas tur iekļūst, bet atnāk īsās kleitiņās. Ja rakstīts „vakartērps”, tad tā, un nevis kokteiļkleitiņa. Ja lūgts vilkt apavus ar zemiem papēžiem, tad nevar nākt uz augstiem. Es saprotu, ka viņas grib izskatīties seksīgāk, bet tas vienmēr ir mīnusā — ja gribat, lai vietējā sabiedrībā jūs mīlētu, jāievēro etiķete.”

Arī runasveids ir svarīgs, jābūt pareizai angļu valodai, skaidrai, labāk lēnai un — lietojot iespējami vairāk sinonīmu, vārdi nedrīkst atkārtoties. Māksliniecei ir žēl, ka Latvijā pasākumos nav pieņemts nākt pie cilvēkiem, sniegt roku un iepazīties, tā dibinot kontaktus. „Dažas reizes tā darīju Rīgā, uz mani jocīgi paskatījās, kamēr Londonā tieši tā jādara.”

Niknu vēstuļu dēļ jāmaina mājvieta

Nelāgas situācijas gan pieredzētas arī Londonā, jo māksliniece lieto īsto ādu, arī no eksotiskām zivīm un rāpuļiem. „Esmu arī haizivs žokļus izmantojusi, ragus un kažokādas,” neslēpj Ginta, kura tāpēc Londonā piedzīvojusi nepatīkamus brīžus.

„Mani vēl kā jaunu dizaineri Anglijā ielūdza piedalīties slavenā televīzijas programmā „Richard and Judy”, kur apsprieda šo tēmu — par un pret kažokādām. Pēc tam saņēmu ļoti daudz negatīvu vēstuļu, biju spiesta nomainīt gan dzīvesvietu, gan biroju. Labāk negaidīt, ka kaut kas notiks, vieglāk ir pārcelties,” atklāj dizainere. Pēdējos gados gan krāsu uzbrukumi kažokādu valkātājiem un piketi esot pierimuši.

Viena veiksmes noslēpuma nav, tas viss ir kopā — talants, dzīves pavērsieni īstajā brīdī, gribēšana strādāt un neapstāties. Un personiskais šarms: „Es visur nāku ar pārliecību un smaidu uz lūpām.”

„Uz veciem lauriem nevar dzīvot, klienti man nepārtraukti pieprasa jaunas lietas, jaunu dizainu,” uzsver māksliniece. Ar rotām, šallēm, somiņām vien nepietiek, viņa pievēršas ‘life style’ — ikdienas aksesuāriem, piemēram, klēpjdatoru somām, tālruņu maciņiem, vāciņiem pasēm. Ir piedāvājums, un Ginta darina arī īpašus pasūtījumus un dizainus, piemēram, suņu mīļotājiem un biškopjiem.

„Sadarbībā ar Latvijas papīrlietu kompāniju „Purpurs” veidojam blociņu un albumu kolekciju,” atklāj Sičeva. „Londonā ir milzīga konkurence, jābūt soli uz priekšu, piedāvājot klientiem izvēli.”

Ar koka karotēm būs par maz

Ginta visas pamatprasmes darbā ar ādu amatniecībā ir apguvusi Latvijā, viņa no desmit gadu vecuma apmeklēja Ziemeļblāzmas mākslas skolu Vecmīlgrāvī. Tas ļoti palīdzēja, kopš tā laika pagājuši daudzi gadi, bet viens novērojums mākslinieci skumdina — Vecrīgā tūristiem piedāvājums nemainās, tās pašas dzintara krelles un blociņi ādas vākos, tādi paši kā pērn, aizpērn un vēl senāk.

„Latvijas tirgus ir ļoti maziņš, katru sezonu ir jāizdomā kaut kas jauns, lai ieinteresētu pircēju,” uzsver Ginta. „Varat pazemināt cenu, cik gribat, viņš nepirks, viņam nevajag vairs tās koka karotes, ar kurām pilna māja.” Britu Modes padomes pārstāvji reiz atbraukuši arī uz Rīgu meklēt jaunus talantus. „Un neko neatrada... Es šos cilvēkus pēc tam satiku un viņi teica: „Ginta, iepazīstot tevi, cerējām, ka Latvija ir pilna ar talantīgiem, darbu mīlošiem cilvēkiem,” Sičeva ir atklāta.

Viņa pati ir ļoti novērtēta: „Parasti ap Ziemassvētkiem lidoju prom uz siltajām zemēm, trīs nedēļas atpūsties, bet nu otro gadu man nebija brīvdienu ne ap gadu miju, ne Lieldienās.” Pasūtījumu bijis pat divtik vairāk, nekā gaidīts.

Māris Puķītis/Foto: Rojs Maizītis, no Gintas Sičevas arhīva