Laimīgā! Viņai ir izglītība

Bet bez tā trumpja, kurš gadījies viņu veiksmīgajai paziņai. Un acīs abām skumja nolemtība – dzīve viņas atkal apdalījusi.

Pirmajā septembrī uz skolu dodas saposti bērni.

Mazie pirmklasnieki nedaudz nobijušies ar gladiolām un asteru pušķiem vecākiem pie rokas, pusaudži un jaunieši jau lietišķāk. Jau daudzus gadu desmitus Latvijā izglītība ir pieejama ikkatram un bezmaksas. Arī sievietēm, ko sastapu pie naktspatversmes durvīm.

Arī viņas kādus 10 gadus mērojušas ceļu uz skolu. Nez kādas bija viņu acis toreiz, kad viņas gāja uz skolu? Vai tajās bieži bija redzama sajūsma un degsme? Ticība savam sapnim un izvēlētajam ceļam? Ticība sev? Diez vai.

„No šiem bērniem nekas īpašs neizaugs. Viduvējības,” pēc šāda skolotājas teksta kādas lauku skolas vecāku sapulcē mana paziņa nekavējoties izņēma savus bērnus no tās. Uz pilsētas skolu izbraukāt bija grūtāk, taču tur ticēja, ka katrā bērnā ir kāds īpašs talants. Un ka skolas programmu spēj apgūt ikkatrs. Ticība bērnu spējām atraisīja viņus – potenciālās „viduvējības” pat tika uzvarētāju godā rajona un pat valsts līmeņa mācību priekšmetu olimpiādēs. Uzmundrinājums sapņot un cīnīties par savu sapņu piepildījumu lika iepriekš norakstītajiem saspringt un mācīties.

Ne katram ir dotas spējas mācīties – daudzi iebildīs. Varbūt pat piekristu, ja strādājot par skolotāju nebūtu ne vienreiz vien pieredzējusi pretējo.

Sandiju (vārds mainīts) vecāki atteicās laist palīgskolā. Vairākas galvas operācijas agrā bērnībā meitenes spēju mācīties bija ietekmējušas acīmredzami. „Viņai dzīvē nebūs atvieglojumu. Viņai jāmācās dzīvot un izsisties, lai kāda galva viņai būtu,” uzskatīja vecāki. Un Sandija mācījās, cik spēja. Meitenes cītība darīja brīnumus. Jau pēc pāris gadiem viņa mācībās apsteidza klases slaistus. Devīto klasi beidzot viņa varēja turpināt mācības vidusskolā. Cītība nebeidzās – meitene attīstīja sevi tik tālu, ka iekļuva augstskolā budžeta grupā. Šobrīd viņai ir darbs iemīļotajā specialitātē un priekšniecība novērtē viņas čaklumu, neatlaidīgumu un rūpīgumu. Un tas nav vienīgais piemērs, kad it kā viduvējības vai pat otrgadnieki gala rezultātā gūst lielisku izglītību. Ja tikai būtu vēlme mācīties.

Vislielāko vēlmi mācīties esmu redzējusi trīs somāliešu bērniem. Divi brāļi un māsa skolotājus mazā lauku skoliņā teju dievināja un centās cik vien spēja. Viņu kara plosītajā dzimtenē izglītības iespējas bija reizi no reizes sanākt kādas skolas sporta zālē, kur uz simtiem bērnu bija viens skolotājs. Bez izglītības pilnīga bezcerība – to viņi līdz sāpēm praktiski bija sapratuši. Apgūt latviešu valodu un paātrinātā tempā visus pārējos priekšmetus – tam vajadzēja maksimālu cītību un vēlmi. Lieki teikt – neizpildītu mājasdarbu afrikāņu bēgļiem nebija, drīzāk otrādi. Un viņi ar savu dedzību mācīties gūs panākumus. Jo viņiem ir sapnis, uz kuru trepes ir izglītība un uzcītība.

Es skatos uz šodienas skolniekiem cerot ieraudzīt viņu acīs sapni, ticību savam ceļam un gatavību mācīties no visa spēka. Kad ieraugu, gribu iesaukties: „Viņai/viņam ir sapnis! Viņam ir apņēmība, ticība! Viņam būs laba izglītība un tas, ko viņš dzīvē vēlas!”

Notici sev un saviem bērniem! Mēs katrs varam daudz vairāk! Un mēs varam izvēlēties – degsme ceļā uz savu mērķi vai tukšums acīs, kā tām sievietēm pie naktspatversmes.