Bebru aizsprosta izjaukšanas laikā uziet unikālu saktu. FOTO
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir ieguvis unikālu senlietu – ar 1.–2.gadsimtu datējamu tutulsaktu no Vidrižu Kalnavotiem, ko muzejam dāvinājusi šīs mājas saimniece Ilze Jaunzemniece un kas uzieta bebru aizsprosta nojaukšanas laikā, informēja muzeja pārstāve Irīna Zeibārte.
Muzejs ir pateicīgs par dāvinājumu, jo, pēc Zeibārtes vārdiem, tam nav līdzekļu jaunu eksponātu iepirkšanai.
Tutulsakta atrasta Vidrižu Kaniņu pilskalna tuvumā – strautā izjaucot bebru aizsprostu. Strauts ticis tīrīts un, iespējams, tutulsakta izkustināta no sākotnējās vietas un nokļuvusi bebru aizsprostā.
Senlieta ir unikāla – otra tieši šāda tutulsakta Austrumeiropā nav zināma, norādīja muzeja pārstāve. Viņa pastāstīja, ka tutuli ir plaši izplatīta bronzas laikmeta senlieta Eiropā. Rotājuma specifiskais nosaukums cēlies no latīņu vārda ''tutulus'', ar ko senie romieši apzīmēja konusveida matu sakārtojumu. Ar pieplacinātiem bronzas konusiem bronzas laikmeta Eiropā (2000–700 gadu pirms Kristus) klasiski izdaiļoja jostas un tos izmantoja arī rotās.
Latvijā bronzas laikmeta tutuls iepriekš atrasts Ķivutkalna pilskalnā. Otrs – vēlāks – jau ar laiku ap Kristus dzimšanu datējams – Vitrupes Ivašos. Vidrižu tutulsaktai līdzīgākā ir Āraišu ezerpilī atrastā, taču tā ir mazāka, bez ažūrā rotājuma. Sakta Āraišu ezerpilī, visticamāk, nokļuvusi, kad kāds ezerpils iedzīvotājs senatnē nejauši atradis daudzus gadsimtus senāku rotu. Apmēram tikpat lielas tutulsaktas fragments atrasts Turaidas Pūteļos un glabājas Turaidas muzejrezervātā. Turaidas, Āraišu un jauniegūtais Vidrižu Kalnavotu eksemplāri ir apmēram no viena laika un datējami ar 1.–2.gadsimtu.
Šādas tutulsaktas ir ļoti rets atradums arī ārpus Latvijas, divas tutulsaktas ir zināmas no bijušās Austrumprūsijas teritorijas no Dolheimas un Vogavas kapulaukiem, kā arī divas atrastas Igaunijā Trīgi kapulaukā. Taču visiem šiem eksemplāriem trūkst ažūrā apkaluma lejasdaļā, kas tās atšķir no unikālā Vidrižu atraduma.
Vidrižu tutulsakta ir ļoti nozīmīga arī no zinātniskā aspekta. Tā palīdz izskaidrot kultūrvēsturiskos procesus Rietumvidzemē mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Par šo laiku ir ļoti maz liecību. Ar otrā gadsimta vidu Gaujas lejtecē ir zināmi tā saukto Vidzemes zemgaļu pieminekļi, bet tutulsakta ir nedaudz agrāka, un tās etniskā piederība ir neskaidra, pastāstīja Zeibārte.
Par saktas nonākšanu muzejā un līdz ar to zinātniskajā apritē jāpateicas arī Emila Melngaiļa Vidrižu novadpētniecības muzeja darbiniecei Almai Kaurātei un arheologam Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēkam Jurim Urtānam.
