Solot ceļojumu uz Āfriku, Dānijā paverdzina brīvprātīgos no Latvijas
Dānijas labdarības organizācija „Humana People To People”, kura arī Latvijā vervē brīvprātīgos darbam Āfrikā, patiesībā šeit savervē lēto darbaspēku Dānijas uzņēmumiem. Savukārt Rietumeiropā savākto palīdzību afrikāņiem tirgo Latvijas „humpalu” veikalos.
Dānijā bāzētā labdarības organizācija Āfrikai iedzīvojas uz vergu darba, arī no Latvijas, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Vispirms Latvijā un citās Eiropas valstīs savervētie brīvprātīgie tiek aizsūtīti uz Dāniju, kur viņiem dažādos uzņēmumos esot jānopelna ceļa nauda uz Āfriku. Pēc paverdzināšanas vietējos uzņēmumos, viņiem dažādu iemeslu dēļ tiek atteikts ceļojums uz melno kontinentu un viņi „pliki un nabagi” nokļūst atpakaļ Latvijā. Cēlie nodomi par palīdzību Āfrikai izkļūt no nabadzības jūga izplēn! Toties savervētie labdarības organizāciju zirneklim ar nosaukumu „Humana People To People” atstāj prāvas naudas summas, kas svārstās no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem latu.
Brauciens uz Āfriku beidzas Dānijā
Kur šī nauda paliek, gadiem ilgi pētījušas dažādas tiesībsargājošās iestādes. Internetā var uzzināt gan par līderu grupu, kas peldas ārzonās nobēdzinātā naudā, gan veidiem, kā tiek slaukti jaunie ideālisti: brīvprātīgo darbu, „Humana” lietoto drēbju viltībām, ražotņu tīklu, kas kopā veido globālu naudas ražošanas mašīnu.
Vairāk nekā 90% gadījumu Āfrika beidzas turpat programmas dzimtenē Dānijā vai kādā citā no tās daudzajām filiāļu valstīm. „Humana People To People” prasmīgi atbrīvojas no programmas dalībniekiem, jo ar atbildīgo vietējo organizāciju slēdzamajos līgumos ir ekskluzīvs punkts – gadījumā, ja cilvēks izstājas, visa viņa nopelnītā nauda paliek tā sauktajai skolai, kas nodrošina Pirmsāfrikas apmācības programmu.
Labdarības organizācijas uzņēmos jāstrādā ļoti daudz, turklāt rupji pārkāpjot vietējo darba likumdošanu, jo dažu mēnešu laikā jāsapelna ap 5000 latu (neskaitot iestāšanās naudu vairāku simtu latu apmērā, kas jāpārskaita pirms atbraukšanas). Ja cilvēki pēc zināma laika paši neatsakās no šādas Āfrikas glābšanas, viņiem tiek radīta papildu motivācija aiziešanai. Dažs nespēj izturēt obligāto ziedojumu vākšanu, citam tiek atrasti kādi iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi, kuru dēļ viņu padzīt. Daži uzstājīgākie līdz īstajai Āfrikai tomēr tiek, dažus mēnešus pastrādā kādos lauku ciematos par baltādainiem eņģeļiem vietējai melnajai sabiedrībai, bet pēc atgriešanās kļūst par algotām organizācijas skrūvītēm, kuru būtiskākais uzdevums ir vadīt jauniesaucamo vervēšanu un tai sekojošu nostrādināšanu, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Vergu darbs labdarības uzņēmumos
Kāds latvietis, kas iesaistījās šajā dīvainajā Āfrikas palīdzības programmā raksta: „Šā gada sākumā mēnesi pavadīju vienā no programmas skolām Dānijas mazpilsētā Holstedā. Dalībnieka statusā varēju iepazīties ar brīvprātīgā darba un šīs programmas pašu svarīgāko daļu – naudas raušanu, par ko vervētāji detaļās nestāsta. Vervētāji runā par personiskiem izaicinājumiem un pārbaudījumiem.. Vārdu sakot – augsti mērķi un skaisti humānisma ideāli. Realitātē šī tukšā muldēšana piesedz citu ideālu – naudu.
Pie darba jauniņos liek uzreiz pēc ierašanās. Darbavietas ir dažādas, šim iesaukumam pirmajā nedēļā patrāpās viena no nepopulārākajām – puķu sīpolu bakstīšana kūdras podiņos kādā siltumnīcu saimniecībā.
Un tā desmit stundas ar vienu īsu pauzi līdzpaņemtās maizes aprīšanai. Par smēķēšanu jāaizmirst. Rokas un kājas no aukstuma stingst. Ungārietei, kas vienu roku atļāvās sildīt kabatā, dāņu vagars pateica: „Rīt vari nenākt.”
Citās darbavietās strādāt bija nesalīdzināmi patīkamāk, kaut gan tāpat tas notika nelegāli, jo iepriekš solītās darba atļaujas un apdrošināšanu organizācija nesarūpēja. Kolēģis portugālis tika aizsūtīts kādai mājai mainīt jumtu. Viņš ar bažām prātoja, kas notiks, ja nokritīs un savainosies.”
Apkrāptie latvieši uz Āfriku netiek
Pēc tam, kad šī gada laikā skolu un nopelnīto naudu piespiesti pamest vismaz pārdesmit cilvēku, tajā skaitā četri latvieši, viena mūsu tautiete spītīgi nepadevās. Viņa bija izpildījusi visas prasības. Mēnešiem gatavojot ēdienu kādai augsti stāvošai organizācijas biedrei, nopelnījusi nepieciešamo naudu. Un tomēr Āfriku viņai nedod – skolas vadītāja aizbildinās ar dažādām formālām neatbilstībām, piemēram, braucēju komandā jābūt vismaz trim cilvēkiem. Ne diviem un ne četriem. Meitene nesen viesojās Latvijā. No sarunas šķiet, ka nokļūšanai Āfrikā viņa pati vairs īsti netic.
Iemesli, kādēļ cilvēki pārdod savas mašīnas, krāj, aizņemas vai izdiedelē naudu vecākiem, lai iesaistītos Āfrikas nabadzības apkarošanas programmā, ir dažādi. Jauns puisis no Latgales stāsta, ka uz ārzemēm doties izdomājis, kad kļuva sarežģītāk ievest pāri robežai kontrabandas cigaretes no Krievijas. Vispirms viņš pāris mēnešus nodienējis Franču leģionā, pēc tam aizņēmies naudu un atbraucis uz Dāniju. Strādājis, pelnījis. Arī viņš savu naudu atstājis organizācijai un tagad maisās pa Eiropu, strādājot dažādus gadījuma darbus. Tagad jānopelna vismaz tik daudz, lai tiktu mājās.
Latvijā tirgo „Āfrikas humpalas”
Jāpiemin vēl kāda „Humana People To People” afēra, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Anglijā un Vācijā daudzviet pie veikaliem un namu pagalmos uzstādīti organizācijas konteineri nevajadzīgu drēbju savākšanai. Cilvēki met tajos labas drēbes pārliecībā, ka tās tālāk nokļūst Āfrikā un tur darbojas kā tautsaimniecības dzinulis, proti, vietējie var ar tām tirgoties. Taču patiesībā šīs drēbes nonāk Latvijā, kur tiek tirgotas 26 veikalos, un arī citās trūcīgās Eiropas valstīs. Organizācijai nauda nāk kā pa reni, bet, kur paliek, nav zināms.
