Lāču Andrejs Magadanā: viens pret vienu ar pekaini
Lāču Andrejs, pēc pases Andrejs Vaivods, ir ieskatījies acīs ne vienam vien Magadanas pekainim – īsu mirkli, pirms nospiest bises gaili. Variantu nav – vai nu tu lāci, vai lācis tevi.
Sakāmvārds vēsta: baidies vilka, mežā neej. Tāpat arī ar lāčiem Krievijā, Tālajos Austrumos – ja baidies, labāk palikt pilsētas mūros un no mežonīgās dabas turēties pa gabalu. It sevišķi, ja neesi gatavs vajadzības gadījumā lāci nošaut.
Apnika studentu uzdzīve
Andrejs Vaivods savu pirmo lāci nogāza pirms 40 gadiem. Kopskaits rēķināms vismaz pāris simtos, bet Andrejs vairs neskaita, taču Eiropā neviens nav viņu pārspējis, Magadanā priekšā ir viens vai divi mednieki.
„Tas ir garš stāsts. Apnika dropēt un ālēties – biju Mākslas akadēmijas students trešajā kursā, studēju tad vēl pie mums maz zināmo dizainu. 1972. gadā paņēmu brīvo praksi un aizbraucu uz Magadanu. Visur citur bija ciet – Petropavlovska Kamčatkā, Vladivostoka, Nahodka bija slēgtas kā robežpilsētas, Sahalīnas sala arī. Kasiere aviokasēs pretim Brīvības piemineklim teica, ka Magadana ir vaļā, es pat nezināju, kur tāda ir,” atceras Andrejs.
„Māte teica, ka esmu atsities vectēvā, viņš bija kaislīgs mednieks jau Ulmaņlaikos, medīja kopā ar kungiem, dzēra šņabi un spēlēja kārtis – visi vīrieša netikumi. 1945. gadā viņu izsūtīja uz Omskas apgabalu, pēc tam no vectēva daudz dzirdēju fantastiskus stāstus par copi un medībām Sibīrijā.”
Latvijā tolaik oficiāli kļūt par mednieku varēja ar lieliem blatiem, Sibīrijā un Tālajos Austrumos bija vienkāršāk. Magadanā ātri vien topošais dizainers līdztekus radošajam darbam iepazinās ar medniekiem: „Iestājos mednieku biedrībā trešajā dienā. Sēdējām kompānijā, un man prasīja – tu vēl neesi?”
„Uzzināju, ka tur lāči ir ārpus likuma. Ja irbītēm un pīlēm vajadzēja licences, tad lāči bija iznīcināmie dzīvnieki, kā pie mums kādreiz ievestie jenotsuņi,” teic Andrejs. Izklausās skarbi, bet lāču Tālajos Austrumos bija gana daudz, lai pastaiga dabā varētu beigties bēdīgi, un nekas daudz nav mainījies arī tagad.
„Ģeologi nedrīkst ceļot mazāk kā trīs cilvēki grupā, un vismaz vienam jābūt bruņotam. Ne ogotāji, ne sēņotāji nevar vazāties pa mežu bez apsardzes,” stāsta Lāču Andrejs. Salīdzinājumam – ja Latvijā lāču būtu kā Magadanā, ogotāji mežā nerādītos.
70. gadu otrajā pusē gan ieviesa lāču medībām licences, 50 rubļu par pekaini, jo valsts gribēja nopelnīt. „Biju pirmais un tobrīd vienīgais, kas iegādājās trīs „papīrus”,” atzīst Andrejs. Taču lāčādu varēja pārdot par 500 līdz pat 800 rubļu, un peļņa bija branga, bet atgriezīsimies pie Andreja pirmā lāča.
Students noskaidrojis, kur atrodas vieta ar ļoti daudziem mamutu ilkņiem – vērtīgu materiālu mākslas darbiem. Uztaisījuši plostu un laidušies ceļā pa Kolimas upi, tikai otrā dienā „kuģis” jau aizgājis pa burbuli, jo nepieredzējušie ceļotāji izmantoja baļķus, kas ātri uzsūc ūdeni. Izpalīdzēja vietējie, un mākslinieki tika līdz vajadzīgajai vietai, kur atradās zeltraču apmetne. Viņi bija pārvākušies uz blakus upīti, uz vietas palika sargs. „Viņš nupat bija nošāvis lāci, kas bija lauzies iekšā noliktavā, ārdījies, miltus un sviestu zadzis. Sargs uzlīda uz jumta un vakarā lāci nošāva. Kad atbraucām, katls vārījās, mums, kā parasti, šņabis bija līdzi, cits citu uzcienājām.”
Bija arī kārotie mamutu ilkņi, bezjēgā daudz, ņem, cik gribi un vari panest. Starp citu, pēc skata gluži kā koku stumbri, atšķirami, iesperot ar kāju, – koks aizlido, mamuta kauls ir smags un ciets kā akmens. Sargs brīdināja, ka pēc pāris dienām zeltrači pārvāksies pilnībā un apmetnē neviena vairs nebūs – tad te saimniekos lāči, kas jau bija iecienījuši izgāztuvi pie ēdnīcas.
Tad arī Andrejam iešāvās prātā atgriezties šeit kā medniekam, un pēc pāris nedēļām viņš atkal bija klāt. Bisi pirmajām medībām puisis aizņēmās, tiesa, ceļā uz upes sastapti zivju inspektori ieroci novērtēja kā šaušanai bīstamu. Pie apmetnes satiktie zvejnieki palīdzēja mantas aiznest, Andrejs iekārtojās uz ēdnīcas plakanā jumta, bisi pats bija aprīkojis ar pašdarinātu lukturi. „Rudens, melna nakts, baigi auksts, dzirdu – ierēcas. Uzspīdinu lukturi, acis ir, notēmēju, blaukš, blaukš, apklust. Nu, viss, domāju, lācis gatavs.”
Lācis neapklusa, tikai rēcieni kļuva ņaudīgāki un žēlāki... Andrejs blieza visu nakti, izšāva gandrīz visas lodes, palika tikai viena un vēl renkuļi. Medniekam jau kļuvis tramīgi, ka lāči sadusmosies un izārdīs ēdnīcas būdu ar viņu pašu uz jumta. Domājis, jālasās prom. Andrejs piesardzīgi palūrējis pār malu, ka zvēru tuvumā nav, un trīs lēcienos bijis līdz daudz drošākam guļbūves namiņam un aizspundējis durvis. Un tad vēl bažījies, vai lāči neielīdīs pa logu – rēcieni joprojām skanējuši ārā.
„Sāka svīst gaismiņa, ātri paķēru no jumta guļammaisu un zābakus, jātinas prom, ar lāčiem nav joki,” pasmaida mednieks. Tomēr, kad jau uzausa diena, viņš nomierinājies, drosme atgriezusies, aiz zābaka aizbāzis dunci un uzmanīgi zadzies uz vietu, no kuras dzirdēti rēcieni. Lācis tur tiešām bija, un Andrejs viņu aizraidīja uz labākiem medību laukiem.
Tikai, kad sācis kārtīgi apskatīt medījumu, sev par pārsteigumu ieraudzījis, ka nabaga pekainim kaklā ir cilpa. Zeltrači bija izlikuši lāčiem lamatas, zvērs iekritis un, protams, visu nakti rēcis. „Visu nakti, to nezinādams, šaudījos pa piesietu lāci,” Andrejs noplāta rokas. Lai nu kā, pirmo medījumu viņš nodīrāja pats, atklādams, ka neviena lode nemaz nav trāpījusi, bija tikai daži renkuļi no rezerves patronām.
„Pusi biju jau nodīrājis, pēkšņi baigais rēciens aiz muguras. Lecu pēc stroķa – veči zvejnieki stāv un rēc,” smejas Andrejs. Vietējie viņu mazliet piemānījuši, latvietis nezināja, ka ar cilpām medīt lāčus nemaz nedrīkst, un prasīja, kā tagad guvumu dalīt, vai pienākas arī cilpas licējiem. Zvejnieki ar motorlaivu aiztraucās pie zeltračiem, tie ieradās ar traktoru. „Noķēra mani uz muļķi, patiesībā viņiem būtu pamatīgas ziepes. Atņēma man lāčādu, žulti un taukus, atstāja gaļu. Ciematā cepām kotletes, visi priecājās.”
Lācis ir garšīgs, ja tikai nav dzīvojis pie lašu upēm un ēdis zivis, saka Andrejs. Gastronomiski ideālais pekainis pārtiek tikai no ciedru riekstiem, ogām, saknītēm, vasarās lācis ēdot arī zāli, gluži kā govs.
1973. gadā Andrejs pavadīja Magadanā vasaru, 1974. gadā pabeidza Rīgā Mākslas akadēmiju un pārcēlās uz Magadanu – tas bija romantiskāk, nekā Latvijā kādā rūpnīcā strādāt par mākslinieku. Tālajā zemē viņš pastāvīgi nodzīvoja līdz pat 1990. gadam, kad atgriezās dzimtenē taisīt revolūciju. Magadanā Andrejs strādāja mākslas fondā; dūšīgi raujot, divos līdz trīs mēnešos nopelnīja algu visam gadam; pirmais darbs bija strādāt jaunuzcelta kultūras nama mākslinieciskajā noformēšanā. Vismaz pusgads palika brīvs, ko veltīt medībām un ceļojumiem kopā ar ģeologu, ģeodēzistu, metereologu ekspedīcijām.
Starp citu, slavenā krievu filma „Nacionālās medību īpatnības” esot visai patiesa. „Pirmoreiz iespraucos filmai pa vidu, redzēju dažus fragmentus un nodomāju, ka atkal ņirgājas par medniekiem. Bet, kad redzēju no paša sākuma, tad, jā – tā ir forša filma. Mums bija līdzīgi,” smej Andrejs.
Vai nemaz nav pekaiņu žēl? „Man lācis ir līdzvērtīgāks pretinieks nekā stirniņa vai zaķītis. Četrdesmit tēviņi nostājas riņķī, pieci suņi un dzinēju bars dzen to alnīti vai stirniņu, viens uzšauj, un visi ir bijuši medībās. Katrs saņem savus gaļas kilogramus, dažs gadiem nav šāvis, alnis pēkšņi izlec priekšā, viņš aiz bailēm nezina, ko darīt,” ironizē Andrejs.
Arī viņš Magadanā medījis aļņus – ziemā uz slēpēm un viens pats. Vēlāk noslēdzis līgumus un gaļu nodevis valstij, kas turklāt apmaksājusi transportu. „Tikai pasaki, kur guļ, un ar helikopteru savāc.” Par kilogramu maksāja divarpus rubļu, veikalā pārdeva par 4,50 rubļiem.
Latvijā padomjlaikā bija citāda kārtība – mednieku kolektīvam gadā bija jānodod valstij, piemēram, trīs aļņi, tikai par to nemaksāja neko. Gaļu pārdeva par valūtu ārzemēs, un pasākumu apsaimniekoja meža ministrijas „činavnieki”, kamēr medniekiem par to nekas. Magadanā ar to nodarbojās un pelnīja mednieki profesionāļi.
Bīstamas situācijas bijušas ne reizi vien. „Vienreiz žēl bija vienas patronas,” teic Andrejs. Sašāvis divus lāčus, viens bija milzīgs, otrs mazāks – mātīte. Lielais noripojis no kraujas, mazākais vēl kustējies, bet Andrejs nospriedis, ka tikpat vairs necelsies. Tuvojās nakts, un viņš, atstājis lielo pinkaini rītdienai, gāja pakaļ lācenei.
Bet tā bija viltīgāka – izmeta cilpu un negaidot uzleca virsū, no augšas. Mednieks paspēja vien ar roku atgrūst, neviļus izspruka šāviens, bet pilnīgi garām, turklāt aizķērās kāja, un viņš augšpēdus iekrita brikšņos. Galva lejup, kājas gaisā pret kraujas malu, kā vēlāk atklājās, lauzta riba, bet dzīva lāča galva nepilnu metru no sejas... Izšaut nevarēja, jo karabīne jāpārlādē.
„Viss, domāju, kā krievi saka – „prijehaļi”, gals klāt. Nezinu, kāpēc, bet lācis piecēlās un vilkās prom. Nedrīkst atstāt savainotu dzīvnieku, tūlīt nošāvu, bet kājas pēc tam bija kā vate,” atmiņās kavējas Andrejs. Netālu viņš pārnakšņoja un no rīta savāca medījumus, kas varēja būt pēdējie. „Lācis kā mežacūka saprot, ka iet pa pēdām, izmet līkumu, sagaida un uzbrūk no sāniem,” tagad, pēc daudziem gadiem, saka Andrejs.
„Vai arī – lauzies pa brikšņiem un pēkšņi jūti, ka elš pakausī. Momentā griežos apkārt, man tad jau bija pusautomātiskā karabīne, iedevu viņam ar stobru pa degunu. Noraustījās un muka, tikai brīnos, kāpēc viņš pielīda. Piecus metrus noskrēja, kad piebeidzu, lai netaisa muļķības. Lācis ir neizdibināms.”
Bīstams ir savainots lācis, tāpat ir arī attālums, kad cilvēks ir par tuvu un lācis vairs nebēg – var teikt, ka atkāpties ir zem viņa goda. Tā gadījies, fotografējot lāčus, – kamēr cilvēki lūko labāku kadru, pinkainais noskaišas un acumirklī metas virsū. Un tad labi, ka fotoaparātam līdztekus pa ķērienam ir karabīne, citas izejas nav.
Andrejs: „Ir nestandarta situācijas. Vācu sausos zarus ugunskuram, pēkšņi redzu, ka no 15 metriem nāk lācis. Dūmi viņam tieši virsū, lielākā daļa saožot mūk, bet šis ne. Paķēru bisi un paspēju pēdējos piecos metros viņu nošaut, ar vienu šāvienu. Leca pāri krūmam, zem deguna krūtīs trāpīju.”
Lūk, tās ir īstas medības. Mūsdienās, kā smīn Andrejs, „jaunie biezie mednieki nezina, no kuras puses dīrāt”. „Tagad Magadanā šauj tikai ārzemnieki, vietējie ļoti maz, jo tas ir bīstami,” stāsta Andrejs. Vēl padomju laikos bija tāda prakse – lieli priekšnieki un juristi paši pat ieroci rokās neņēma, bet sarūpēja licences Andrejam, lai viņš gādā trofejas.
Lāču Andrejs pekaiņus medī, nedēļām ilgi izsekojot tos pa kalniem un brikšņiem, bieži vien sastopot aci pret aci. „Medību tūristi” rīkojas pilnīgi citādi – uzkāpj uz laktas pie lāču iecienītām izgāztuvēm un gaida, kad paši atnāks. „Kūtī teļu arī var nošaut,” ironisks ir Andrejs. Ja arī ārzemnieki iet dabā, tad tikai pavadoņa uzraudzībā; kurš atrod lāci, parāda ar pirkstu, dižais mednieks nošauj, bet gids atkal nokārto pārējo – nodīrā un aizved. Drošības apsvērumu dēļ ārzemniekus nemaz nelaiž vienus pašus, vēl paklups, nokritīs, salauzīs kāju, būs jāsauc helikopters – tikai nepatikšanas.
Uz Magadanu retumis aizbrauc arī latviešu mednieki, un viena tāda „ekspedīcija” 1999. gadā atgriezās ar lācēnu. Andrejs labi atminas šo notikumu. Grupā bija tā laika lieli priekšnieki, medības bija oficiālas, ar visām atļaujām, bet nelaimīgā kārtā kāds nošāva lāču mammu. Tā nu vīri atgriezās apmetnē ar lācēnu, „audžutēva” lomu īslaicīgi uzņēmās Arnis Luhse, tagadējais lidosta „Rīga” valdes priekšsēdētājs, un par visiem izdevās pekainīti atgādāt uz Latviju.
„Luhse viņu kā bērnu vazāja līdzi, dzelzceļa stacijā sagaidīja kā varoņus. Te bija baigais skandāls, intervijās izpļāpājās: žurnālisti prašņā, kā drīkstējāt atvest, – simts „zaļos” iedeva muitniekiem, un viss kārtībā,” Andrejs sola, ka šis stāsts būs pieminēts viņa jaunajā grāmatā.
Magadanas lācēns dabūja Jančuka vārdu un pajumti atrada briežu dārzā Madonas pusē, Jumurdas pagastā. Līdzīgi kā ar Līgatnes Madi, nepatikšanas bijušas arī ar Jančuku un pat vēl lielākas – 2000. gada septembrī staltbrieži padzina viņu no aploka un piespiedu brīvībā zvērēns sastrādāja nedarbus. Kādā lauku sētā lāčuks plosījās pāris stundu, nokozdams vairākus trušus. Pēc tam kad pēc pāris dienām lācis šajās pašās mājās ieradās otrreiz, briežu dārza saimniece ar smagu sirdi nolēma viņu nošaut.
Jančuks nevienam nebija vajadzīgs, jo gluži vienkārši nebija iespējams viņam nodrošināt pienācīgus un drošus apstākļus – ne Līgatnes dabas takās, ne zoodārzā, ne pat apzvanītajās Eiropas dzīvnieku patversmēs, turklāt zoodārzos lāči nemaz nav deficīts.
Toreizējais Madonas kārtības policijas priekšnieks Ansis Graudiņš pats personiski, bet bez panākumiem meklēja lācim jaunas mājas. Pēc tam viņš izteicās, ka kungi, kas dzīvnieku atveda uz Latviju, ir pelnījuši sabiedrisko tiesu. Luhse taisnojās, ka būtu no savas kabatas sedzis ceļa izdevumus, ja lācim atrastos mājvieta ārzemēs.
Diemžēl par vēlu pienāca ziņa, ka Jančuku bija gatavs pieņemt Lāču parks Ungārijā... Šī atkāpe liecina, ka Madei līdzīgs skumjš gadījums Latvijā jau ir piedzīvots, tikai toreiz rezonanse sabiedrībā nemaz nebija tik skaļa.
„Tagad visi visu zina. Kas būtu noticis, ja viņa būtu saplosījusi kādu bērnu, kurš atbildētu?” vaicā Andrejs. „Tas varēja notikt spēlējoties, bērns būtu mucis, lācis būtu ķēris. Viņš, pat spēlējoties, var uzsist ar ķepu un noņemt skalpu. Viens gudrelis piketēja un stāstīja, ka vajadzēja iet naktī ar lukturīšiem. Ja viņš ir tāds varonis, lai iekāpj zooloģiskā dārza voljērā pie lācīšiem un pabaro.”
Magadanā pekaiņi katru gadu noplēš vismaz vienu vai divus cilvēkus. Sliktos gados, kad nav riekstu un ogu, pa radio brīdina, lai nedodas lūkot meža veltes, lai neiet pārāk tālu no ciema un vispār jāpārvietojas apbruņotiem. Lai arī mūsdienās lāču medības ir ierobežotas, jo jāpērk licence, piespiedu nošaušana ir atļauta – ja zvērs ir uzbrucis. Tiesa, ja redzēs, ka lode trāpījusi lācim mugurā, par pašaizsardzību to saukt nevarēs un draudēs sods.
Lai arī Latvijā šāda iespēja ir ļoti niecīga, tomēr jautājums – ko darīt, sastopoties ar lāci? Andrejs: „Nemukt, tas ir pats galvenais. Ja viņš tiešām nāk, nogulties, aizsegt galvu, lai netiek klāt sejai, nerādīt dzīvības pazīmes.” Pieredzējušais lāču eksperts apgalvo, ka guļošam zvēri neuzbruks – ja tikai lācis nav badā. Kāpt kokā neesot lielas jēgas, jo lācis ir vēl izveicīgāks kāpējs, ja nu vienīgi var no augstākas pozīcijas spert viņam pa degunu, kas ir vārīga vieta.
Andrejs gan pats nav praksē pārbaudījis savu padomu un atzīst, ka vērtīgās atziņas guvis „Discovery” un „Nat Geo Wild” raidījumos: „Pussaplosīti veči izdzīvoja tikai tāpēc, ka izlikās par beigtiem vai zaudēja samaņu.”
Magadanā kādam vīram izdevies lāci nodurt ar prāvu dunci – laimējās trāpīt kaklā starp skriemeļiem. Lācis uzbrūkot ceļas kājās, to izmantoja krievu cari medībās – pēdējā brīdī nostutē pret lāci izturīgu koku ar žuburu, sauktu par „rogaķinu”. Zvērs atduras pret žuburu, mednieks, vairoties no ķepu cirtieniem, nobeidz viņu ar nazi. „Tur jābūt nerviem, ne katrs arī ar šauteni pielaidīs lāci no diviem metriem,” spriež Andrejs.
„Bija kādreiz „Labvakar” raidījums „Neskaties vīru pēc cepures”. Uzstājos lāča krāgā un cepurē, un jau tad teicu, kad zaļie nāks pie varas un Eiropa mūs pārņems, medniekus uzskatīs par kaut kādiem fašistiem. Lai gan vai visi ēd gaļu. Tikai caur medībām cilvēce ir izdzīvojusi, tie ir pirmie un galvenie instinkti,” nopietni piebilst Andrejs. Viņš joprojām reizi vai divas gadā aizbrauc uz Magadanu, ir arī gribētāji no Latvijas, un tad Andrejs ir viņiem par gidu. Pēdējos gados gan Lāču Andrejs mazāk šauj, vairāk fotografē – un tas prasa pat vēl lielāku izmanību.
