Pēc baisās avārijas ārsti Ievu salika kā puzli

Uz interviju Ieva ierodas uz balta rozītēm apgleznota divriteņa. „Cveta beloj noči,” kā filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. „Man pēc tām traumām ir grūtāk staigāt nekā braukt,” atzīst Ieva. Tomēr savu skrējienu Lielbritānijā viņa paveica godam, Ieva bija viena no četriem Latvijas olimpiskajiem lāpnešiem, izvēlēta sava dramatiskā stāsta dēļ.

„Tas brīdis bija drusku par īsu, lai dzīvi pārdomātu 300 metros. Skrēju un smaidīju, drusku bažījos, ka ceļš iet uz augšu un vai varēšu uzskriet bez aizelšanās. Padomāju par tiem cilvēkiem, kam esmu pateicību parādā. Vecāki, ārsti – paldies! Paldies visai manai komandai, mediķiem, draugiem, atbalstītājiem! Paldies, paldies, paldies!” viņa skrienot noskaitīja. Skatītāju pūlis ielas malās uzgavilēja, gribējās smaidīt un lēkāt kā pusaudzes gados skolas diskotēkā.

To, ka Ieva ir no Latvijas, un viņas stāstu skatītāji klātienē visdrīzāk nezināja, bet televīzijas tiešraidē bija lasāms viņas vēstījums. Ieva ir izķepurojusies no pamatīgas bedres un ar savu piemēru palīdz arī citiem dzīvi tvert gaišāk.

Nelaime notika 2006. gada 2. augustā pie Ainažiem. Ieva ar draugu Jēkabu minās uz divriteņiem, šoseja bija taisna, tukša, labi pārskatāma, viņi turējās labajā pusē. Un tad viņos ietriecās Igaunijas kravas auto... Abi lidoja ceļmalas grāvī, ja ne mugursomas, visdrīzāk būtu uz vietas pagalam – uz izzāģēto krūmu celmiem sacaurumoti kā siets.

Laime, ka šoferis neaizbēga un izsauca palīdzību. Par to Ieva viņam saka paldies, jo aizaugušajā grāvī cietušie varētu, garāmbraucēju nemanīti, nomirt, varbūt rudenī vai ziemā atrastu...

„Atjēdzos grāvī. Ap mani stāvēja cilvēki, un es skaļā balsī kliedzu: „Dievs, palīdzi! Dievs, palīdzi!” Nekautrējos ne no viena. Kaut gan parasti savas lūgšanas Dievam izsaku klusi. Es domāju, mani sadzirdēja. Saucu arī Jēkabu, un viņš atsaucās caur vaidiem,” atceras Ieva.

Ievainojumi bija ļoti smagi. Sašķaidīts mugurkauls no iegurņa līdz pat kaklam, lauztās ribas sadūrušās plaušās, izmežģīta un lauzta gūža – tādu Ievu ieveda „Gaiļezera” reanimācijas nodaļā.

„Dievs mani sargāja. Man nebija pat ķiveres, bet laimīgā kārtā galva bija pasargāta, un varēju gan izstāstīt, kā mūs sauc, gan pateikt tuvinieku telefonus. Slimnīcā redzēju jaunu, skaistu meiteni, kura, līdzīgi kā mēs, bija cietusi, braucot ar velosipēdu. Viņa pilnīgi nesaprata, kas ar viņu notiek, kur atrodas. Es lūdzu par viņu Dievu un apzinos, ka ar mani varēja būt tāpat,” teic Ieva.

Pirmo palīdzību viņa ar Jēkabu saņēma Limbažu slimnīcā, kur sagaidīja Katastrofu medicīnas centra auto. Ievai jautāja, vai sporta krūšturi sagriezt vai vilkt tomēr pāri galvai nost. „Protams, ka velciet nost, man taču tas būs vēl vajadzīgs,” viņa bija pārliecināta par drīzu atgriešanos pie sportiska dzīvesveida. „Man vēl tagad ir šis krūšturis, un to valkāju,” pasmaida Ieva. Toreiz viņa vēl nenojauta, cik smags būs ceļš līdz veselībai, līdz brīdim, kad viņa atkal no jauna mācījās staigāt un vēl daudzas elementāras lietas.

„Man brīnišķīgi ārsti – pirmais, kas mani operēja, bija „Gaiļezera” reanimācijā dakteris Uģis Zariņš. Gadu vēlāk pati savām kājām aizgāju atrādīties. Viņš skatījās rentgenus un pie sevis klusiņām dvesa: „Brīnums, brīnums!” Es prasu: „Kas?” „Tā trauma ar dzīvību nav savienojama.” Toreiz viņš to neteica ne tuviniekiem, ne man. Man vienkārši Dievs un visi labie gari stāvēja klāt, ka viņam tas izdevās. Dakteris teica – kaulu anatomiju viņš var atjaunot, bet cietušas visas artērijas, visi nervi un ar sekām ir jārēķinās,” stāsta Ieva.

Līdz pirmajai operācijai kājā pagāja deviņas dienas, pēc tam Ievu pārveda uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu operēt mugurkaulu. Līdz tam jauniete varēja vien gulēt, un katra kustība radīja neciešamas sāpes un augstsprieguma sajūtu pa visu ķermeni.

Dakteri Oļegs Suhorukovs ar Kasparu Ruku tandēmā vispirms operēja kakla skriemeļus. Būtu tie plīsuši tikai par milimetru citādi, Ieva neizdzīvotu. Ārstu veikums bija īstākā medicīniskā akrobātika. Normāli šādu operāciju veic, slimniekam guļot uz vēdera, taču Ievu sadragātās muguras dēļ nevarēja grozīt, tāpēc operēja no priekšpuses caur kaklu.

„Tas ir fantastiski – ko tie dakteri izdarīja!” joprojām sajūsminās Ieva. Kad kakls bija nostiprināts, viņu varēja pagriezt uz vēdera un operēt muguras lejasdaļu. Tā bija smagākā daļa. Dakteri domīgi grozīja galvas: gluži vai maiss ar grabošiem kauliem, kā tāds puzlis – kā to var salikt kopā? Tomēr izdevās. Protams, nedaudz anatomija ir izmainīta – līmēts ir līmēts.

Bet – pēc vislabākā iespējamā scenārija. Par to, ka viņas muguru ir „lāpījuši” pasaules līmeņa ārsti, Ieva guva apliecinājumu, ciemojoties pie radiem Amerikā. Līdzi vajadzēja ņemt rentgena uzņēmumus, jo lidostu drošības pārbaudēs mēdz pīkstēt muguras metāla stiprinājumi. Ievas tēvocis, slavenais Amerikas ķirurgs Bertrams Zariņš, apskatījis rentgenuzņēmumus, secināja, ka muguras kauli salikti kopā neticami labi. „Dakteriem milzīgs paldies – esmu viņus gatava ar zeltu apbērt! Neviens no viņiem neko neprasīja, neviens negaidīja, viņi visi rīkojās pēc vislabākās sirdsapziņas,” teic Ieva.

Kā uz elektriskā krēsla

Lielu artavu Ievas atlabšanā ieguldīja arī medmāsiņas, radi, draugi un palātas biedri. Kad ar sašķaidītu un vēl nesalāpītu mugurkaulu jāguļ bez kustībām, kad katra kustība rada sāpes, bija vajadzīga liela izdoma un teju akrobātiski triki, lai jauno sievieti apkoptu.

Ar vissiltākajiem vārdiem Ieva piemin medmāsiņu „Gaiļezera” reanimācijas nodaļā, kura izdomāja, kā viņu pacelt, lai izvairītos no briesmīgās un sāpīgās augstsprieguma sajūtas ķermenī, ko radīja vismazākās mugurkaula kustības. Pat paklepot nevarēja, katra reize bija kā uz elektriskā krēsla. 

Medmāsiņa savu metodi – celšanu uz ļoti stingri uz visiem stūriem nostiepta palaga – iemācīja arī citiem. „Visi to nezināja, kad mani uz „traumām” pārveda, lika parastā veidā. Šausmīgās sāpēs kliedzu un vienai medmāsai ieķēros matos – viņai bija skaisti, rūsgani vaļēji mati. Viņa arī kliedza...”

Par kolektīvu meistarstiķi izvērtās pirmā matu mazgāšana pēc traumas. Krītot grāvī, tie bija dubļu piedzīti, bet pirms muguras operācijām tos izmazgāja – milimetru pa milimetram, radiem un medmāsai kopā darbojoties.

Pirmajās dienās Ieva un Jēkabs gulēja „Gaiļezera” reanimācijas nodaļā blakus telpās, atdalītās ar sienu un logu augšpusē. „Ja pacēlām roku, otrs varēja to redzēt. Es pacēlu roku un redzēju, ka viņš man māj...” Diemžēl Jēkabs, lai arī viņa savainojumi bija vieglāki, pēc 17 dienām slimnīcā aizgāja aizsaulē... Ieva par to uzzināja divas dienas pēc savas lielās operācijas, tad viņa saņēma no citiem tik ļoti vajadzīgo atbalstu un mierinājumu. Fantastiskā mīlestība un saskaņa Ievas un Jēkaba starpā tā arī aprāvās, pirms viņi paguva apprecēties...

„Cilvēki ir fantastiski. Tās drūmās domas jau neizpalika, turpat bija un vēl tagad ir. Bet es zinu, ka asinis nodot stāvējuši visi mani draugi, sporta biedri,” pateicīga ir jaunā sieviete.

Draugi un radi nāca uz slimnīcu sirdzēju ar karotīti barot, matus ķemmēt, un arī rūpējās, lai Ievai būtu možs noskaņojums. Brālēns lasīja priekšā anekdotes par vidējo latvieti un visādi smīdināja visu palātu, kur bija gaidīts viesis. Kad Ieva vēl mēnesī atlaba Vaivaru rehabilitācijas centrā, uz turieni katru dienu braukāja viņas mamma – no Langstiņiem.

Slimnīca ir vieta, kur var sadraudzēties ar cilvēkiem, pilnīgi citas pasaules, ar citām profesijām. „Zirgkope Anita no Stāmerienas, vīrs nomiris jau sen – tik varonīga sieviete, atceros, kā viņa man sniedza atbalstu un mierināja, kad uzzināju par Jēkabu.”

„Un drūmā oktobra naktī, kad tev liekas, ka visi spēki jau izsmelti, depresija sit augstu vilni un ārā baigi pelēkais rudens, kad katru dienu pinkšķi – viņi atbrauc, ar televizoru,” Torņakalna baznīcas draudzes grupiņas viesošanos atceras Ieva.

„Noklāj kā turku sultānam uz grīdas spilvenus, gardumus, sasēžas paši bariņā ar puķēm un rāda man mūsu pašu spēlētās izrādes „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ierakstu no nometnes, kur saulriets un vasara pašā plaukumā.” Tad vēl bija dzīvs Jēkabs, bet Ieva ar meitu spēlēja pirmā plāna lomās.

Pirmā deja kā lēna staigāšana

Vairāk nekā divus mēnešus pēc traģiskās avārijas, 10. oktobrī, Ieva pirmo reizi atkal nostājās uz kājām. Bija sāpīgi, nevarēja vairs pielikt papēžus pie zemes, pati palikusi kā tāds diedziņš – svēra 46 kilogramus. „Palātas biedrene Anita teica: tur jau gultā nekā nav, tur tikai zeķes – man bija lielas tēta zeķes.”

Ieva ir tulkotāja un no slimnīcas gultas pēc kolēģu lūguma „pieslēdzās” semināra organizēšanai – uz semināru Rīgā brauca pārstāvji no Baltijas valstīm, un viņa piekrita parūpēties par saviesīgo vakaru tautiskā garā. „Sazvanījos ar visiem draugiem folkloristiem un savedu visus viņus kopā. Datums bija nolikts uz pašām oktobra beigām Brīvdabas muzejā, un es sev izvirzīju mērķi, ka man līdz tam brīdim jātiek uz kruķiem, lai varu tikt uz pasākumu. Ārsti gan vēl raustīja plecus,” atminas Ieva.

Nepilnu nedēļu pirms izrakstīšanas no slimnīcas viņa izlūdzās, lai uz dažām dienām palaiž „brīvsolī”. „Māsas balstīta, aizsteberēju. Sēdēt vēl mēnesi nedrīkstēju, bet es gūlos. Man muzejā uz mūrīša bija saklāta guļvieta, un es, uz sāniem guļot, vēroju, kā cilvēki ēd un priecājas, kolēģi no Baltijas valstīm – viņi mani ļoti labi pazina, jo projekts ritēja jau vairākus gadus un iepriekš es biju koordinējusi. Kad sākās danči un latviskā garā „Dandari” spēlēja, viens pat nāca mani dancināt. Tā, protams, bija ļoti lēna deja ar staigāšanu. Es viņam elkonī turējos un godam izstaigāju visu. Dandaru vadītājs noelsās – un viņa jau dejo. Tā taču ir dulla!”

No slimnīcas Ieva iznāca 3. novembrī, trīs mēnešus pēc nelaimes. „Divus mēnešus dzīvoju pie vecākiem. Pati ar sadzīvi nevarēju tikt galā, ar visām pirkšanām, mājas tīrīšanu, pārsvarā tikai guļus stāvoklī atrados. Bet nāca ciemiņi, un man bija jādemonstrē, ko esmu iemācījusies, ka varu pāriet istabai. Mamma mani ļoti saudzēja – teica, ka jāguļ, ka visu atnesīs, bet man gribējās kustēties, gribējās ātrāk. Biju šausmīgi nepacietīga, aizlavījos uz virtuvi, gar sienām turēdamās, un mazgāju traukus. Mamma sūdzējās tētim – es ienāku mājās un viņa stāv pie izlietnes. Par visām lietām, ko darīju atkal, bija sajūsma kā bērnam, kas iemācās staigāt. Es šodien pati matus izmazgāju! Pati saķemmējos!”

Kāpt uz divriteņa Ieva nebaidās. Decembrī vēl nebija sniega, bet velosipēdiem veikalos bija labas atlaides. Sadursmē Ainažos, protams, velosipēds bija neglābjami sadragāts, Ievai gan bija otrs, taču aizdots draudzenei un diemžēl nozagts no šķūnīša. Lai arī bez vainas, draudzene zaudējumu uzņēmās segt pati, iedeva naudu, un Ieva devās pēc jauna sporta divriteņa: „Tad es jau drīkstēju sēdēt un ar savu mašīnu pie stūres varēju aizbraukt. Atvedu mājās, un tad jau bija arī jāizmēģina. Tas bija kā pirmo reizi – māsa turēja aiz sēdekļa, un es skatījos, kurā priedē iebraukšu. Tad sāku jau braukāt šurpu turpu pa celiņu mājas priekšā.”

Mamma skatījās pa logu, šausminājās un sauca otrai meitai, lai taču „piebremzē” Ievu, bet viņa tikai smējās. Tieši jaunākā māsa Māra pieteica Ievu ar viņas dramatisko stāstu lāpnešu konkursam.

Liels lepnums bijis, kad pati atkal vadījusi auto. Pirmajā reizē blakus sēdēja tētis, Ievai drebēja rokas, bet iemaņas atgriezās ātri, tad jau varēja pati aizraukt gan bērnam pretī, gan uz kino.

Ja vajag, ņem sniega lāpstu

Visu laiku Ievai gribējās ko dullu. Janvārī aizbraukusi pie draugiem orientieristiem uz sezonas noslēguma pasākumu ar vakaru pirtī. Viņi jau neies vienkārši pirtī un pēc tam pie galda, bet izdomā atrakcijas – no otrā stāva margām nokarina virves uz pirmo stāvu un laižas lejup ar alpīnistu „uzpariktēm”. „Es skatos, skatos, man arī gribas.  „Nu, nē, Ieva, tu nē, tikko staigāt sākusi.” Bet man gribējās (smejas). Ielīdu tajā sistēmā, un tad viņi man palīdzēja.”

Citi gaužas pat par sīkumiem, bet Ieva strikti nosaka: „Visu varu, un pasaki, ko es nevaru.” Agrāk dzīvē tāpat bija savi kreņķi, Ieva ir šķīrusies no pirmā vīra, izaudzinājusi divas meitas, vecākajai ir 15 gadu, jaunākajai – deviņi. Kā pati smejas: „Spēju visu, ko sieviešu žurnāli neiesaka, – remontēt mašīnu, datoru, plīsušas caurules.” Pēc pārciestā viņa kļuvusi vēl stiprāka: „Aizbrauca vecāki uz Igauniju, un pa to laiku izcēlās putenis. Ņēmu lielo sniega lāpstu, protams, pēc tam mugura sāpēja.”

Un kas notika ar igauņu šoferi, kurš gaišā laikā uz taisna ceļa nepamanīja divus riteņbraucējus? Izmeklēšanā viņš stāstījis, ka it kā apdzinis, it kā kāds braucis pretim, Ieva atceras, ka ceļš bija tukšs. „Viņš teica, ka braucis mums ar līkumu garām, bet to līkumu paņēmis nepietiekami lielu un trāpījis mums no sāniem. Pilnīgas muļķības – visas traumas un saspiestie riteņi liecina, ka bijis trāpījums no muguras. Mums bija velosomas – no sāniem būtu tās aizķēris,” spriež Ieva.

Kas lai zina, var arī piemigt pie stūres, kādā liecībā šoferis teicis, ka redzējis sev priekšā velosipēdistus, bet, tuvāk piebraucot, vairs ne. Dzēris nebija. Par to, ka šoferis neaizbēga un izsauca palīdzību, Ieva saka paldies.

Naida viņai nav, tikai rūgtums: „Es nezinu, kā viņš tagad ar savu sirdsapziņu sadzīvo, gribējās viņam aizrakstīt drusku žultainu vēstulīti. Uznāk. Nevis kaut ko pieprasīt vai paģērēt – dzīvo vien mierīgs ar savu sirdsapziņu, ja tu vari. Būtu kaut reizi piezvanījis, kaut reizi atnācis uz slimnīcu – pie gultas atvainoties. Noliktu latu, teiktu – piedod, man vairāk nav. Es saprotu, ka ne tīšām, katram tā var, tfu, tfu, tfu, gadīties. Bet tas, ka viņš gļēvs, – tādus cilvēkus necienu.”

Tiesā pauda nožēlu, lai gan personiski ne Ievai, ne mūžībā aizgājušā Jēkaba vecākiem nepiezvanīja ne reizi un nekādu palīdzību nepiedāvāja. Sākumā šoferis kārtīgi ieradās uz pratināšanām Latvijā, bet, uzzinājis, ka Jēkaba vairs nav, pārtrauca to darīt. Lietu pārsūtīja uz Igauniju, šoferis acīmredzot dabūja veiklus advokātus un viegli tika cauri. Ieva zina teikt, ka pirmajā instancē piesprieda no vainīgā viņai par labu piedzīt sešus vai septiņus tūkstošus latu, par ārstēšanos, bet Jēkaba vecākiem neko – pēc Igaunijas likumiem, cilvēka nāve neesot ar naudu mērojams morālais kaitējums. Un vēl gads nosacīti.

Igaunis spriedumu pārsūdzēja, nosacītais sods palika, bet kompensācija vairs nav jāmaksā – ja cietušie vēlas, tagad var paši celt jaunu prasību. „Ļoti labi saprata, ka netiesāsimies. Pat, ja būtu laiks, nauda un vēlēšanās no viņa kaut ko piedzīt, neticu, ka kaut ko reāli kādreiz dabūtu,” nopūšas Ieva. Prātā nāk „Limuzīna” filmas Mirttantes vārdi: „Cilvēku nosit, un pat cietumā neliek.”

Jautrībai jābūt, citādi nepiedalos

Pēc pārciestā Ieva visiem riteņbraucējiem silti iesaka: „Ķivere jāliek galvā, atstarotāju un lampiņu uz velosipēda un drēbēm nekad nevar būt par daudz. Vislabāk darbojas atstarojošā veste – autovadītājiem ieslēdzas reflekss, vai tikai nav ceļu policists. Pats sevi sargā, tad Dievs tevi sargās.”

Viņas draugi saka – tu ne tikai esi izkārpījusies no savas bedres, bet arī citus iedvesmo. Ieva var sešos no rīta pirms darba ar ciemos atbraukušajiem igauņu un zviedru kolēģiem aizšaut sēnēs, bet desmitos jau būt birojā. Viņa aizbrauc uz nemaz tik vieglo „mežakaķu” trasi, un tad arī šaubīgie un malā stāvētāji sarosās. „Tā jau nav, ka vienmēr esmu iedvesmotāja, – uznāk arī skumji brīži, kad nolaižas rokas, tad ar šokolādes sieriņu guļu pie televizora,” neslēpj Ieva. „Bet jautrībai jābūt, citādi nepiedalos, neesmu nekāda pareizā.”

Anda Leiškalne, žurnāls „Degpunktā” /Foto: Evija Trifanova/LETA, Aigars Hibneris