Miris leģendārais teātra režisors Oļģerts Kroders

(Ziņa papildināta 15:47 ar informāciju par režisora bērēm)

"Varam mierināt sevi ar domu, ka viņam tagad ir vieglāk," atzina Sniedze. Leģendārais režiors mūžībā aizgāja šorīt, 10. oktobrī, pulksten 8:20 Valmieras Drāmas teātrī, kur mitinājās pēdējos gadus. Režisora bēres notiks nākamnedēļ, 18.oktobrī, Valmieras Drāmas teātrī no plkst.11.30 līdz 13.30. Gājiens no teātra uz Dīvala kapiem plānots plkst.14.

Teātris šodien saņem daudzu Krodera talanta cienītāju zvanus, kuri interesējas, kur var novietot ziedus režisora piemiņai. Teātra darbinieki visus aicina ar ziediem ierasties uz Krodera izvadīšanu.

Pie teātra šodien pusmastā nolaists karogs, bet foajē pie Krodera portreta stāv aizdegta svece un divas baltas rozes.

Kroders dzimis 1921.gada 9.augustā Rīgā, aktrises Hertas Vulfas un teātra kritiķa, tulkotāja Roberta Krodera ģimenē. 1940. gada septembrī uzsācis mācības Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, bet 1941. gada 14. jūnijā nejaušības dēļ kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, nodarbojies ar teātra kritiku. 1959. gadā sācis strādāt Liepājas teātrī, pirmā izrāde profesionālajā teātrī - Jāņa Kalniņa opera "Ugunī". Ģimenes intelektuālās tradīcijas, paša neatlaidīgais darbs un plašas kultūras intereses izveidojušas Kroderu par vienu no erudītākajām personībām Latvijas teātra mākslā.

Kroders bija Valmieras teātra režisors (1964-1974 un kopš 2001), Liepājas teātra režisors (1959- 1964) un galvenais režisors (1974-1989), kā arī Nacionālā teātra galvenais režisors (1990-1995).

Krodera pēdējā iestudētā izrāde Valmieras teātrī bija Aleksandra Ostrovska "Līgava bez pūra", kuras pirmizrāde bija šā gada jūnijā. Viņam bija arī plānots jaunajā sezonā kopā ar režisori Inesi Mičuli iestudēt Aleksandra Mardaņa traģikomēdiju "Mātes un meitas".

Teātrī turpinās darbs pie izrādes "Mātes un meitas", kuru Kroders iestudēja kopā ar režisori Inesi Mičuli. Decembrī Valmieras teātrī pēdējo reizi tiks rādīts Krodera iestudētais "Hamlets". Paredzēts, ka to tiešraidē demonstrēs arī Latvijas televīzija.

Ar izrādēm ir kā ar iemīlēšanos – pēc savas 90. dzimšanas dienas saka režisors Oļģerts Kroders. Pareizu dzīvi viņš dzīvojis neesot, garā mūža atbilde – ģenētika. Viņš ir atgriezies Valmieras teātrī, kur esot kā Operas spoks.

– Ja godīgi – milzīgs fizisks nogurums. Jāatzīst, man jau kopš bērnu dienām tā saviesīgā dzīve ne visai patīk. Un tam ir pat konkrēts iemesls. Tā sanāca, ka katrus otros Ziemassvētkus man nācās pavadīt pie krustmātes, un tā jau nepavisam nebija manam vecumam atbilstoša kompānija. Tāpēc man joprojām pret visādām svinēšanām ir alerģija.

– Nu, viņai bija tikpat – kādi 50... (Smejas.) Pārējie viesi arī bija tādi paši, visi tādi – pusbagātie, latviešu sabiedrības labākā daļa. Kaut gan, ja man būtu tikpat, cik viņiem, diez vai mums būtu, par ko sarunāties.

– Tieši tā. Jo kas gan ir svarīgākais kompānijā – lai būtu, par ko sarunāties. Ja nav par ko runāt, tad ir drūmi.

– Kā kuro reizi. Ja ir attiecīgs noskaņojums, pats varu piebiedroties. Kaut jāatzīst – vienam pašam man vienmēr paticis labāk.

– Tas būtu pārspīlēts. Katrs cilvēks jūt un domā citādi. Tāpat kā pirkstu nospiedumi katram ir citi. Tikai melnādainie mums šķiet visi vienādi, bet arī viņi ieskatoties ir dažādi. Labs saimnieks uz laukiem pat govis atšķir citu no citas...

– Ja godīgi, tad – nē. Bet viss atkarīgs no situācijas. Kad esmu gribējis, lai pielāgojas man, tad attiecīgi tā arī esmu uzvedies. Bet citreiz esmu pielāgojies. Pat darbā tā ir – ja gadās kaprīzs, bet talantīgs un gudrs aktieris, tad man, lai viņš to lomu nospēlētu, kaut kādā veidā jāpielāgojas. Ja sākšu viņu spaidīt, skaidrs, ka nekas nesanāks.

– Nē, ar to nevar piedzimt, tā veidojas ar laiku. Paradoksāli skan, bet Sibīrijā, Ziemeļos, kur biju no 41. līdz 56. gadam, situācijas novērtēšanas spēja izkopās ļoti labi. Jūs jau zināt – izveda 15 tūkstošus, bet ne tik daudzi atbrauca atpakaļ. Savā ziņā tas bija svētīgs laiks. Ekstremāli apstākļi – ģeogrāfiski, klimatiski, psiholoģiski, kuros nācās novērtēt, ka cilvēki vienādos apstākļos reaģē ļoti dažādi. Tā pati situācijas izjūta bija kopt arī teātrī. No visa režisora darba 70 procenti ir sarunas ar aktieri, kad abi cenšas kopīgi noskaidrot cēloņsakarības, kādēļ tēls rīkojas tieši tā un ne citādāk.

– Nu, atbilde ir komiska – kurš kuru apšmauks. (Smejas) Ir aktieri, kas ļoti maz domā un gaida, lai viņiem visu iebāž iekšā. Bet ir slavenais Cilinska teiciens režisoram – tu man pasaki, kas jādara, bet, kā to izdarīt, ir mana darīšana... Visi nav tik spējīgi. Starp divām galējībām ir visdažādākie varianti, un, ja izdodas aktieri apšmaukt, tad ir ļoti labi. Bet par visu varu uzspiest savu gribu arī ir liela muļķība.

– Lielākoties tā arī ir. Sen lasīju Viktora Igo biogrāfiju, kuru, cik interesanti, bija sarakstījis latviešu rakstnieks Jūlijs Vecvagars. Dižajam franču rakstniekam bija divas sievas – uzburta klasiska bilde, viņš sēž, un abas sajūsmas pilnas viņu vēro. Es jau nezinu juridisko pusi, kā tur īsti bija, bet tiem, kas viņam pārmeta, viņš teica – es no sevis atdodu, ko varu, un man ir tiesības arī ko saņemt. Tā jau pārsvarā domā visi mākslinieki. Nu, ir tādi, kas arī mākslā slinko, bet tā ir cita runa.

– Nu, tā – pa vidu...

– Ir fiziski jāpiespiežas, lai sevi pielauztu no rītiem kāpt ārā no gultas un iet uz mēģinājumu. Esmu pūce, un man nepatīk agri iet gulēt, bet – kas jādara, jādara. Kad sākas mēģinājums, ieslēdzas slēptās rezerves. Bija atbraucis Binde, lai fotografētu. No sākuma man dikti nepatika – pozēt un gaidīt... Bet Binde to dara ļoti mākslinieciski. Tad man apnika stāvēt, sāku muļķoties, un nepatiku nomainīja radoša luste.

– Paldies Dievam – neviens! Jo tādas nav. Es jau neesmu dzīvojis pareizi – esmu dzēris, pīpējis un visādas muļķības darījis.

– Ziniet – tāpēc, ka man nav gribējies. Ne jau mākslas dēļ. Ja to gatavu man uzdāvinātu – citādi. Tāpat ar mašīnu – nemaz neesmu centies iemācīties braukt, jo esmu pārliecināts, ka, to vadot, es noteikti aizdomāšos un jau pirmajā dienā kādu sabraukšu vai stabā ieskriešu. Lai māju celtu, vajag lielu pacietību, man tādas nav. Pat lai izrādi uztaisītu – kādai pacietībai jābūt!

– Ja pareizi atceros, grāmatā teikts, ka 134 izrādes.

– Principā – jā. Kas gan viņiem cits atliek – viens tāds večuks, teātrī dzīvo... Es jau te esmu kā Operas spoks.

– Ne tik ļoti. Kautrējas. Un nav jau svarīgi – jaunāks vai vecāks – savas bēdas nav tik vienkārši kādam izstāstīt. Ir jau nākuši, un bijušas garas sarunas un mēģinājumi palīdzēt. Bet ne bieži. Tā ir cilvēku dabīgā kautrība.

– Nepavisam. Nu, ir brīži... bet te, teātrī, visu laiku kaut kas notiek. Pat naktī, ja ļoti sagribas, lejā sēž dežurants, var aiziet...

– Vēl nē.

– Pašreizējie jaunieši ir tik ļoti iekšā visādās tehnoloģijās... Lai saņemtu algu, man pat uz banku nav jāiet, pietiek iebāzt to karti attiecīgajā caurumā, un viss kārtībā. Bet es visas kartes pazaudēju, man labāk patīk iet uz banku un parunāties. Cita sajūta.

– Nesen lasīju, ka viena stunda, kas pavadīta pie televizora, saīsina dzīvi par 22 minūtēm. Bet, tā kā es nevaru aizbraukt uz Rīgas teātriem, tad vismaz noskatos 100 gramus kultūras un laika ziņas. Bet raidījumi – tā gan ir laika tērēšana.

– Nu, tas gan ir kā tāda samīlēšanās. Kā ej pa ielu, ieraugi sievieti, un velns viņu zina, kāpēc tu viņu ievēro un atskaties. Tā arī ar lugām – ņem vienu, otru, trešo, līdz kāda tevi uzrunā. Ja kāds režisors saka, ka viņš zina, kādēļ izvēlējies tieši to lugu, tad viņš melo. Tas tāpat, kā nevari paskaidrot, kāpēc mīli Annu, bet nemīli Emīliju.

– Protams, tas iet pie sirds. Ja redzi, ka nepatīk, sāc domāt – kam te esmu? Tas, kurš prātīgāks, saprot, ka pats vainīgs.

– Jebkura izrāde ir kompromiss. Nav iespējams realizēt ideālu. Izrāde atkarīga no aktieriem, scenogrāfa, mūzikas. Bija viens stāsts – gleznotājs, nespējot uzgleznot to, kas viņam galvā, beigās pakaras.

– Jā. Bet dzīvē arī tā gadās. Esi aizgājusi uz randiņu un gaidot domā, kā nu viņš nāks, kritīs ap kaklu, bučos, dos puķes un šokolādi, bet viņš atnāk, viņam ir paģiras, un viņš grib mājās gulēt. Dzīvē jau vienmēr – ko ieceri vai izdomā, nekas nepiepildās.

– Jā, esam sākuši darbu pie Tenesija Viljamsa lugas Orfejs pazemē. Diezgan dramatisks darbs, grūti iestudējams, sarežģīts. Bet – jo interesantāk mums.