Cilvēcības eksperiments - piekauta grūtniece mūsu vidū. Ļaudis aprunā, melo, bet neviens nepalīdz
Vietējā sabiedrība ir satraukta, savā starpā situāciju apspriež, taču problēmas risināšanā neiesaistās, secinājis LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pēc eksperimenta, kura laikā fiktīva grūtniece apmēram devītajā grūtniecības mēnesī ar acīmredzamām vardarbības pazīmēm bija apmetusies uz dzīvi divās Latvijas vietā, - vienu nedēļu Cesvaines novadā un otru – Vaiņodē. Arī vietējie sociālie dienesti nekādi nerīkojās, lai gan par piekauto grūtnieci tika apzināti brīdināti.
Eksperimenta laikā fiktīvā grūtniece dzīvoja abos novados esošajiem internātos, iepirkās novada veikalos, aptiekās, gāja uz bibliotēku un centās pievērst vietējo cilvēku uzmanību, kas arī izdevās, jo cilvēku mutēs dīvainā jaunpienācēja kļuva par novada apspriestāko tematu.
Cilvēki pamanīja gan to, ka meitene ir stāvoklī, gan to, ka viņa ir piekauta, taču nedēļas laikā neviens viņai tā arī nepajautāja, kā viņa jūtas, vai nevajag kādu palīdzību. Neviens arī nebija vērsies vietējā sociālajā dienestā. Vienīgais izņēmums bija Vaiņodes internātskolas direktors Reinis Ulberts, kurš par internāta jauno pienācēju izrādīja netiešu gādību, rūpējoties, lai viņa ir paēdusi un lai neviens viņu netraucē.
Tā kā vietēji cilvēki nezvanīja, par sasisto grūtnieci novadā sociālajiem dienestiem ziņoja raidījuma žurnālisti, bet vienā gadījumā dienests apgalvoja, ka viņiem nekādi nav izdevies atrast tādu personu, otrā gadījumā - dienesta pārstāve skaidroja, ka viņa atrasta un jūtas drošībā, lai gan patiesībā viņi tā arī grūtnieci nebija uzrunājuši.
“Es uzskatīju, ka nav mums pienākums kaut ko vairāk skaidrot, jaukties tur tajā viņas.. Nu.. viņas dzīvē, ja viņa pati nevēršas nekur pēc palīdzības. (..) Ja viņa būtu vēlējusies mūsu palīdzību, viņa būtu pati mūs nākusi, meklējusi,” raidījumam norādīja Cesvaines sociālā dienesta vadītāja Daina Markevica. Savukārt Eva Dolbina, Vaiņodes sociālā dienesta vadītāja teica, ka meitene nav atrasta: “Mēs gājām uz veikalu, prasījām pārdevējām, tie, kas strādā tieši tai placī un prasījām, vai viņi redzējuši tādu meitenei ar zilām acīm. Atbildēja pārdevēja, ka ir redzēta, bet nepazīstama meitene un viņa bija redzēta tikai to vienu vienīgo reizi. Kas tā par meitenei, mēs nenoskaidrojām. (..) Ja viņa uzturējās te neilgu laiku, tad es uzskatu, ka nebija iespējams atrast viņu.”
Vietējie cilvēki raidījumam atzina, ka meiteni gan redzējuši, gan par viņu satraukušies, taču īsti nav zinājuši, kā rīkoties. “Nu, ir jau jārespektē katra personīgais, nu, kā. Varbūt meitenei.. Viņa jau neteica neko. (..) Var jau būt, ka man ir jājūtas vainīgai, vai kā.. Ka es tur kaut kā neatrisināju, vai neiejaucos. Bet vienmēr jau arī māca to, ka tieši šī te katra cilvēka personīgā telpa, katra cilvēka personīgā dzīve, nu, ka..” skaidroja Cesvaines novada bibliotēkas darbiniece. Daži cilvēki tomēr izvēlējās melot, piemēram, Cesvaines grāmatnīcā darbinieki apgalvo, ka piekautajai grūtniecei viņi piedāvājuši palīdzību, bet meitene no tās atteikusies, savukārt vietējā internātskolas vadītaja apgalvoja, ka viņa meitene jautājusi, kāpēc viņai uz sejas esot plāksteri, bet meitene atbildējusi, ka viņai esot pumpas. Arī tā nebija patiesība.
