Rīkstnieks: negatīvais starojums ir mums visapkārt
Dziednieks un rīkstnieks Aivars Kiršpils āderu starojumu nosaka un neitralizē jau piekto gadu desmitu. Ticat vai neticat, bet viņa harmonizēto vietu un atveseļotu ļaužu skaits mērāms tūkstošos. Kiršpils zina jeb, pareizāk sakot, ar miesu un garu jūt, kur un kā jānoliek laukakmens, lai tas strādātu – lai likvidētu āderes starojumu. Nepareizi nolikts akmens postošo starojumu sūta uz visām debespusēm. Tā ietekmē cilvēki kļūst agresīvi, skaudīgi un slimo, bet attīrītā vidē top mierīgi un veseli.
Septiņdesmit piecus gadus vecais kungs piedāvā tikties redakcijā, jo tur būšot ko parādīt, bet pie viņa mājās neesot interesanti – viss attīrīts. Vietā, kur norunājam tikšanos, Aivars Kiršpils uzmanīgi pēta Vecrīgas bruģakmeņus un ķer mani aiz piedurknes: “Re, šie akmeņi nolikti pareizi, bet šitas viens otrādi, tas starojumu raida uz visām debespusēm. Vai tad cilvēki zina, ko granīta bruģis dara ar āderes starojumu? Vai valdība par to domā?”
Starojošais bruģakmenis
Uz priekšu velkamies kā gliemeži, jo mums jāpēta akmeņi ap kanalizācijas vākiem. “Ulmanis pirmais sāka attīrīt pilsētas no āderu starojuma. Bruģakmeni iepirka Zviedrijā, kur tas speciāli tika kalts tā, lai ielas segums būtu tīrs no āderu ietekmes, bet tagad tas ir izārdīts.”
Gaitenī Kiršpils strauji apstājas un rāda uz mazu, eksotisku palmiņu. Tā, izplatot starojumu, bojā dzīvi visiem šā stāva biroja darbiniekiem. Kad nonākam intervijas telpā, rīkstnieks man neļauj apsēsties, kamēr nav pārbaudījis telpu. Meistara rokās smagais, dzeltena metāla svārsts te griežas palekdamies kā vilciņš, te negaidīti strauji apstājas.
Es arī gribu pamēģināt: kas zin’, varbūt mani arī klausīs. Aivars ieteic, lai es domās parunājos ar svārstu un lieku tam apstāties vai griezties. Brīnumaini, bet šis triks darbojas! Es klusībā vienkārši saku: stāvi, un tas apstājas, vai kusties, un tas sāk šūpoties.
“Te jau ir tas āķis,” izsaucas rīkstnieks. “Mani svārsts neklausa, varu teikt, ko gribu, ja ir ādere, tas tik un tā kustas, ja vieta tīra – apstājas. Domām ir milzu spēks. Tā ir kolosāla enerģija! Cilvēks arī bez tādām spējām kā man ar savām domām var ietekmēt svārsta kustību. Tur tā atšķirība! To katrs pats var pamēģināt. Ja nav svārsta, var izmantot lāpāmo adatu. Cilvēka domu enerģija var daudz ko izdarīt, bet manās rokās svārstiņu šajā brīdī kustina citi spēki, tāpēc cilvēka pavēlēm tas neklausa.”
Jautāju, vai 40 gadu laikā viņš ir sapratis, kas notiek, kā Zemes starojums atklājas cilvēkam. “Kad es saņemu informāciju par āderēm, man galvā var parādīties spiediens, var lauzt kāju, kaklu vai muguru.”
Kas īsti ir āderes – plaisas Zemes garozā, no kurām izplūst radona gāze? Vai tiešām ir uguns un ūdens āderes? Aivars Kiršpils pavīpsnā: “Muļķības. Un nav nekādu uguns āderu. Ir tikai ūdens ādere – tas pats avotiņš, kas plūst pa zemes dzīlēm. Avota ūdens ir kā izšauta raķete, kas nes līdzi sīkus kristāla graudiņus. Savukārt tie savāc negatīvo enerģiju un raida uz augšu, kur iespaido visu dzīvo – augus, dzīvniekus, cilvēkus un gaisa stihijas. Āderes starojums paralizē šūnu attīstību, bet visspēcīgākais starojums ir zemes dzīslu krustpunktā. Dzīslu ietekmē bojājas pamati un nokrīt apmetums, jo ūdens valgums sabojā sienas, kuru spraugās kondensējas ūdens, kas sasalst un burtiskā nozīmē saplēš mājas. Savukārt pelējuma sēnīte negatīvi ietekmē elpošanas orgānus.”
Kiršpils kategoriski iebilst pret apgalvojumu, ka āderes var pārvietot. “Padomājiet, tas taču nav iespējams. Kā gan var mainīt avotiņa tecējumu zemes dzīlēs? Var tikai noņemt negatīvo starojumu, un tas arī viss.”
Ir vietas, kur ūdens dzīslu starojumam var likt darboties cilvēku labā. Piemēram, baznīcās vai koncertzālēs tas rada lielisku akustiku. “Mācītājs stāv kancelē, un viņa balss bez mikrofona piepilda visu telpu. Lieta tāda, ka kancelē ir plauktiņš, kas atrodas āderu krustpunktā, virs tā ir jumtiņš, pret kuru atsitas starojums, kas iet uz augšu un 45 grādu leņķī iet atpakaļ uz zāli. Arī kora balsu skaņa no balkona izplatās pa visu baznīcu. Mācītāja galdiņš ar krustu atrodas uz āderu krustpunkta, bet dzīslas iet līdz galdiņa malai, tālāk ne.
Vecos laikos labības šķūņa stūros bija kolonnas, kas balstījās uz granīta, kas starojumu raidīja atpakaļ zemē, tāpēc neviens salmiņš nepalika mitrs, neviens graudiņš nesazēla. Arī klētis pacēla no zemes un atbalstīja uz granīta akmens. Pantiņš: “Es klētiņā dusēšu un durvis ciet neslēgšu” nozīmē, ka telpā bija tik laba gaisotne, ka tur notika viss skaistais, labais un mīļais. “Bēdu liku zem akmeņa” nozīmē, ka negatīvo var paslēpt zem akmens un tālāk doties priecīgu prātu. Tautasdziesmā “Uz akmeni malku cirtu, strautā kūru uguntiņu” ielikta doma par to, ka labs akmens dod spēku, kas ļauj darīt brīnumus,” stāsta Aivars.
Visnegantāk starojums iedarbojas uz visu sieviešu dzimtu – vai tā būtu gotiņa vai sieviete. Ja kūts stāv āderes starojuma zonā, govis grūti apsēklot, rodas sarežģījumi, laižot pasaulē teliņu, ir problēmas ar tesmeni, govis slimo ar leikozi. Pārbaudot ganības, izrādās, ka spēcīgā āderes starojumā govis neiet. Aivars izņem no somas papīra lapu ar statistikas datiem. Tajos minēts, ka krūts vēzis sasniedzis rekordu. Pērn krūts vēzis diagnosticēts 1200 sievietēm, kas ir lielākais skaits pēdējos 30 gados. Tā bijusi izplatītākā onkoloģiskā saslimšana Latvijā. Rīkstnieks biedējošo tendenci saista ar āderu starojumu, kas grauj sievietes reproduktīvo sistēmu.
Aivars sūkstās – slimnīcas atrodas āderu starojuma ietekmē, bet neviens ne ar ausi neklapē, lai gan pierādīts, ka tīrā vidē slimnieki atveseļojas ātrāk. “Dakteri dod pacientam zāles un brīnās, kāpēc nepalīdz. Tāpēc, ka viss piesātināts ar āderu starojumu. Ja augi, piemēram, mieži, kvieši, rudzi, aug āderes zonā, tie bojājas un zaudē savas labās īpašības. Tas ir kā sviestam ledusskapī blakus pielikt siļķi. Pietiktu ar vienu laukakmeni, bet nevienu jau tas neinteresē.
Gaiļezera slimnīcas onkoloģiskā nodaļa ir pilna ar āderu starojumu. Pie centrālās ieejas stāv granīta akmens skulptūra. Kristāla bluķi uztver starojumu un raida tieši iekšā slimnīcā. Vajadzētu tikai pieiet klāt, atrast krustpunktu un ierakt laukakmeni, kas uztvertu starojumu un raidītu atpakaļ zemē. Stradiņa slimnīcā arī nelaime – dzelzceļa pusē tiek nojauktas medicīnas māsu mācību telpas. Celtnieki plēš ārā vecos pamatus, lai celtu jaunus, bet neviens rīkstnieks netiek aicināts. Vienības gatvē bērnu slimnīcā mazuļi rotaļājas pa akmeņu krāvumiem, bet pēc tam ārsti brīnās, kāpēc nespēj noteikt pareizu diagnozi.”
Prasu, kā rodas melnie punkti jeb caurumi uz ceļiem, kur notiek avārijas? “Vecos laikos grāvī lauka malā gadu simtiem gulēja akmens, un neviens to neaiztika. Tas tur nestāvēja tāpat vien. Rīkstnieki parādīja īsto vietu un laukakmeni ieraka. Tagad mēs to visu esam izārdījuši, tāpēc vietās, kur āderu starojums ir ļoti spēcīgs, notiek avārijas. Tas starojums apdullina cilvēku, acis viņam ir vaļā, bet, kur brauc, nezina. Ieriķu ielas krustojumā, netālu no Mēbeļu nama, es pats iekļuvu avārijā. Ceļu daļas priekšnieki man palūdza, lai pārbaudu to vietu. Es attīrīju, un tagad neviens stabus vairs negāž.”
Mēs varam attīrīt māju, bet ne darba vietu, ielas, veikalus. Visa pasaule ir pilna ar āderēm. Ko darīt? Kiršpils sarosās: “Es jums uzdošu pretjautājumu: kāpēc sievietēm senatnē bija tik daudz rotaslietu? Vai jūs zināt, ka, gaidot bērnu, viņas nēsāja sešus līdz 10 kilogramus rotaslietu? Stīpa uz galvas, riņķi ap kaklu, spirālveida rokassprādzes vai ķēdītes. To darīja, lai pasargātu sevi no āderu starojuma un dzemdētu veselu bērnu. Es jums parādīšu, kā ar gredzentiņu var sev nodarīt pāri.”
Aivars Kiršpils stāsta, ka gribējis iet pie arhibīskapa, lai runātu par kapu lietām. Nepareizi liekot granīta pieminekļus, tie izplata ap sevi milzīgu āderu starojumu un neļauj aizgājēju dvēselēm celties debesīs un dusēt mierā. Arhibīskaps par to neesot gribējis runāt, tā esot pagānu būšana. Kiršpils saka, ka senos laikos kapu kalniņa iežogošanu veica kopā ar rīkstnieku, kas atrada āderu krustpunktus un uzlika granīta akmeni, lai dzīvie un mirušie justos labi.
“Pārbaudīju Jēkabpils baznīcu, to, kas atrodas pie autoostas. Prasu mācītājam, kas sēž baznīcas piecos priekšējos solos, tur, kur no āderēm tīrs? Viņš atbild – tur sievas sēžot kā siļķes mucā. Pat ja paliekot šaura spraudziņa, atnāk kupla sieva un kaut kā tomēr tur iespraucas. Tad teicu – pie jums mazāk ļaužu nāk, vairāk aiziet, jo starojums nepatīkams, man jau galva sāp. Prasu, vai pie altāra kāds ir noģībis. Mācītājs attrauca: nē, nē. Vēlāk man cilvēki teica: ko viņš muld, kāds jaunais pāris, stāvot pie altāra, paģībis. Vēl teikuši: Dieva sods par to, ka pirms laulībām grēkojuši. Aglonas baznīcai kādreiz bija divus metrus augsts granīta žogs, bet to jau nojauca. Padomājiet, cilvēki no tālienes uz Aglonu atnāk kājām, nogurums, bet ceļa galā vēl starojums.”
Aivars turpina: “Senāk ar vēzi cilvēki tā neslimoja. Prasīju vecmāmiņai, vai arī Latvijas laikā sievietes slimoja ar vēzi, bet viņa atbildēja: kur nu, tas jau no Krievijas ievests. Kādreiz laukus un saimniecības ļoti cītīgi attīrīja no āderu starojuma. Māju robežlīnijās kupicās lika granīta laukakmeni, kas svēra ne mazāk par 50 kilogramiem. Kupicas atradās zemākās vietās, lai attīrītu visu teritoriju. Pie ieejas ēkā atradās liels, plakans dziedniecības akmens, kas saņēma pozitīvu enerģiju no debesīm. Akmens kristāli to uztvēra un izlaida caur cilvēku, kamēr tas stāvēja pie ieejas ēkā. Dienas laikā uzkrātais starojums tika noņemts. Tagad tādus akmeņus izmet kā nevajadzīgus. “Vai Pokaiņi ir svētvieta?” tincinu. Saka, ka tur virmo enerģijas. “Taisnība,” māj ar galvu rīkstnieks. “Bet vai tās visas ir labas? Lielais akmeņu krāvums Pokaiņos ir attīrītava, bet ir cilvēki, kas pie tā pieiet un paģībst.”
“Runā, ka līdakas aste neitralizē pazemes avotu ietekmi?” turpinu taujāt. “Vecos laikos mājās turēja ģerāniju. Tagad izmanto līdakas asti, vaska puķi, papardi, naudas koku. Šitā jums kaut kādu ārzemju,” uz telpaugu norāda Aivars un aicina to pārbaudīt. “Re, kā griežas, te ir ādere. Raidītājs ir sakne, nevis lapotne. Tagad pagriezīšu to puķu podu... Nu, vai redzat, svārstiņš apstājās, starojums ir noņemts.”
Aivars izņem no somas galveno atribūtu – tādu kā lielu pankūku – aplī dekoratīvi iecementētus laukakmeņus. Kad akmeņu pankūku ierok zemē, ieliek puķu podā vai pabīda zem gultas pareizajā vietā, tā sāk strādāt – raidīt āderu strāvojumu atpakaļ zemē, kur tam jābūt. Aivars apgalvo, ka līdzīgus akmens sacementējumus var atrast muižu un vecu māju pamatos vai pie ieejas. Cilvēki nezina, kas tas ir, tāpēc pārvieto vai izmet. To dzirdot, mūsu fotogrāfs apliecina, ka līdzīgu atradis, pārbūvējot māju, un nodomājis, ka tas ir dekora fragments.
Aivars darbā izmanto arī tradicionālo ievas koka rīkstīti. Jāteic, svārstiņa riņķošana izskatās efektīgāk par smalkā kociņa šūpošanos. “Ziniet, nav jau tādas vēža vai nervu āderes, ir vienkārši avotiņš, kas uz katru iedarbojas citādāk. Jūtīgus cilvēkus tas iespaido vairāk, kādu mazāk. Ja cilvēks guļ uz āderes, viņš nevar iemigt, murgo, pamostas saguris, viņam lauž sprandu, sāp locītavas. Nevajag mocīties, starojums jānoņem, un drīz vien jūs jutīsieties labāk. Igauņi ir gudrāki par mums, viņi vecos pieminekļus nebojā un akmeņus ārā nelauž. Tagad restaurē Brāļu kapus, braukšu skatīties. Starojums iet uz visām pusēm, kaut kas ir jādara, lai vide būtu tīrāka un labestīgāka.
Reiz aizbraucu uz Aizputes kapiem, kur apglabāta mana vecmāmiņa, un teicu: “Omīt, tu biji tāda saimniece, bet tagad guli tik klusiņa.” Pārbūvējām kapa pamatni un ielikām tajā akmeni, lai starojums ietu debesīs. “Nu redzi, omīt, tagad tu komandē tāpat kā agrāk,” tā viņai teicu. Esmu sakārtojis, iztīrījis arī vienu bērnudārzu, audzinātājas man ļoti pateicas: “Bērniņi tagad ir saticīgāki, mierīgāki, viņos nav dusmu un naida, žēlo cits citu.”
Aivars turpina runāt par domu enerģijas spēku un atceras gadījumu, kad kāds vīrs gribēja pirkt jaunu mašīnu, bet viņam bija aizņēmumi visās bankās, un tās vairs kredītu nedeva. “Es viņam teicu: klausies, tev ir draugs Vācijā, viņam pieder banka, piezvani aprunājies. Tas vīrs visu nakti mocījās, domāja, ko teiks, kā pārliecinās draugu, bet no rīta ap brokastu laiku zvana telefons. Vīrs pieiet, bet tur draugs no Vācijas: klausies, vai tu neesi finanšu trūkumā?”
Jautāju, no kurienes viņš sasmēlies senču gudrības un vai viņa āderu neitralizēšanas tehnoloģija ir unikāla? Neesot nekas unikāls, viss no tālas pagātnes ņemts, teic Aivars un atklāj, ka viņa pirmais skolotājs bijis kāds vecs rīkstnieks, vārdā Ēdiņš, ko septiņdesmitajos gados saticis Aizputes slimnīcā. Vecais vīrs sācis stāstīt par kaķiem, kas guļ āderu krustpunktos un ielaiž pelēs indi.
“Ko kaķis dara, kad noķer peli? Iekož un palaiž vaļā, skatās, vai pele skries prom vai ne. Tad ar ķepām mētā uz augšu, uz leju. Mēs sakām: spēlējas. Kaķis pelē ielaiž indi. Ja kaķis ieskrāpē, brūce ilgi nedzīst, pienāk suns, nolaiza un sadzīst, jo suns neguļ uz āderēm. Ja būda ir uz āderes, suns gaudo. Kaķis guļ mums uz vēdera, izlaiž nagus un murrā. Mēs sakām: ārstē. Nekā nebija, viņš vienkārši kaifo, jo ir atradis slimo vietu. Kaķis kaiti tikai diagnosticē. Tas ir ar āderēm saistīts dzīvnieks. Arī skudras taisa pūžņus āderu krustpunktos, bet stārķis taisa ligzdu to āderu krustpunktos, kas nav tuvu zemes virsmai. Tur, kur āderes krustpunkti atrodas sekli, sper zibens, bet stārķa ligzdā nekad.”
Aivars pastāsta, ka Biķernieku mežā, kur atrodas piemiņas vieta ebreju tautas upuriem, ir laukums ar granīta akmeņiem, kas apstaro Mežciemu, Purvciemu, Gaiļezeru, Linezera un infekcijas slimnīcu. Starojumam pakļauts Biķernieku dzīvojamais masīvs, Teikas rajons, bijušās Vagonu rūpnīcas un VEF rūpnīcas teritorija. Maskavas forštates iedzīvotājiem kaitējumu nodara Krasta ielas „Lido”, kur ar granīta akmentiņiem izrotāts pagalms un žogs. “Tas nenozīmē, ka ebreju piemiņas vieta jānīcina laukā un smukie „Lido” dekori jājauc ārā. Nekādā gadījumā! Ir jākonsultējas ar rīkstnieku, jāatrod centrālais āderu krustpunkts un jāuzliek neitralizējošs akmens. Tā kristāliskā struktūra nenoveco, tāpēc tas ir mūžīgs, bet pārbīdīt to nedrīkst ne par centimetru, jo tad no tā vairs nav nekādas jēgas,” saka vīrs.
Viņš skaidro, ka ar vienu akmens pankūku pietiekot, lai noņemtu starojumu desmit istabu dzīvoklim. Viņš spētu attīrīt pat divdesmit stāvu māju, bet, lai to izdarītu, būtu jāizstaigā visi dzīvokļi. Aivars biedē, paziņojot, ka gandrīz visi Vecrīgā un Rīgas centrā uzstādītie pieminekļi raida starojumu uz visām debespusēm.
Trīs latviešu strēlnieki Rātslaukumā, baltā granīta akmens apmale pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa, Rainis, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis un baskājis Irbīte, Krišjāņa Valdemāra ielas strūklaka no brūnā sīkgraudainā granīta akmens, piemiņas granīta akmens latviešu teātrim, Dailes teātra granīta akmens skulptūras, uzskaita Aivars. Viņš esot piedāvājis pārbaudīt un attīrīt Dailes teātri. Direktors pat piekritis, sakot, tas tiesa: kolektīvs ir stresā un nesaticīgs, bet tad atnācis vietnieks un noskaldījis: mums viss ir labi, neko nevajag.
Turpretī uz Liepājas domi rīkstnieku uzaicināja. Viņš pārbaudīja ūdens dzīslojumu, uzlika granīta akmeni, un tagad tur strādāt ir patīkamāk. Aivars attīrīja arī Bērnu poliklīniku, Slokas pamatskolu un Vaboles ciemata skoliņu. Reiz Aivars pārbaudīja laboratoriju, kurā zinātnieki audzē šūnas. Mediķi sūdzējās: kopš atvestas no ārzemēm, tās vairs nefunkcionē, kā nākas. Pagalmā Aivars atrada spēcīgu āderes starojuma krustpunktu, izraka bedri un ielika tajā granīta akmeni. Pēc tam pārbaudīja telpas ar ledusskapjiem, kuros stāvēja šūnas, kas nu bija tīras no āderes starojuma. “Šis gadījums pierāda, ka cilvēka ķermenis ir pakļauts āderu starojumam, kura iespaidā šūnas paliek miera stāvoklī, nepretojas, un tad slimība ņem virsroku.”
Prasu, cik māju, lauku un ielu viņš izstaigājis, meklējot āderes, un cik akmeņu uzstādījis. Daudz, ļoti daudz, tūkstošos, Aivars nevar precīzi pateikt. Tagad viņš meklē dziedniecības akmeņus, kas kaut kur pamesti, visu aizmirsti guļ ieauguši zālēs. Vienu viņš atradis Straupē, uzkalniņā pie kādas privātmājas. Ja uzkāpj uz akmens, tas izvelk no cilvēka visu negatīvo un uzlādē ar gaišu enerģiju, kas nāk no debesīm. Straupes akmens starojums veido tādas kā ziedlapiņas. Aivars grasās uzmērīt starojuma apļus un publicēt vietējā laikrakstā. Aivars uzsver, ka āderes iespaido arī nedzīvus priekšmetus, piemēram, eļļas gleznas. Ja tur vertikāli, tās nekad nebojājas, bet tikko tās noliek horizontāli, guļus, tā ir beigtas. Savukārt, ejot pa mežu, viņš redz, ka āderes starojuma vietās koki aug slīpi, it kā bēgot projām.
“Jūs man neticat? Jā, tas šķiet neticami, kamēr neieraugāt, kā pati esat piesātināta ar āderu starojumu. Tūlīt parādīšu. Uzdošu jums dažādus jautājumus, būs jāatbild, te nav nekādas kautrēšanās. Telpai ir jābūt attīrītai no starojuma, citādi neko nevar pateikt.” Es nostājos, un Aivars lēnām bīda svārstiņu no papēžiem uz augšu. Pie kreisās potītes svārstiņš sāk dancot. Tas nozīmē, ka vietā, kas kādreiz bijusi izmežģīta, uzkrājies starojums. Tam patīkot nosēsties locītavās. Labā kāja ir tīra, bet kreisais ceļgals un liels ir traumēti.
“Reizēm velk un sāp, sarauj krampis, jā? (Apliecinu – taisnība.) Nu, kā tad! Viena olnīca ir tīra, otra knapa.” Aivars pārbauda tālāk: liesa, aizkuņģa dziedzeris, aknas, nieres, zarnas, kuņģis. Es pat atliecos, lai smagais svārstiņš mani neiekausta. “Aha,” izsaucas Aivars. “Kuņģi dedzina, jā? Slikta dūša?” Ap galvu svārstiņš griežas kā karuselis. Nu tā, saprotu, ar to pavisam nelabi, bet citas man nav. Vēl – spranda sāp, un mugurā viens skriemelis izļurkājies.
“Jūs nedrīkstat no gultas lēkt strauji augšā. Jums kā kaķim vispirms jāizstaipās, jāpavingro un tad lēni jāceļ ārā no gultas kājas. Ja lēksiet strauji, varat paģībt.” Aivars sola mani attīrīt no apstarojuma. Viņš liek iedomāties, ka stāvu uz dziedniecības akmens un redzu kāju pirkstus. Man jādomā tikai par pirkstiem, viss pārējais jāizmet no galvas. Vienu plaukstu viņš uzliek uz vēdera, otru uz skausta un saka, lai nepretojos un ļaujos. Jūtu, ka pati kā svārsts lēnām šūpojos uz vienu un otru pusi.
“Vai jūtat manu roku siltumu? Patīkamas rokas? Mazliet kņudina? Kuņģis sāk strādāt, šūnas ir aktīvas, sit man pa pirkstiem. Nu, vai kļuva vieglāk? Skatīsimies, ko esam sabrūķējuši.” Svārstiņš rātni un vienaldzīgi karājas auklā. Arī galva tīra. Āderu starojums no manis ir nost. Pfū, kā slogs nokrita. Paldies, rīkstniek!
Jau uz atvadām rīkstnieks dod padomu nopirkt Lielvārdes jostu un aplikt to ap spoguli, kumodi vai bildi, kā nu kuram patīk, tā, lai pati josta ir augšā, bet gali karājas lejā. Viņš saka, ka jostā ieaustās dzīvības, veselības un laimes zīmes spēcīgi strādā, programmējot pozitīvu dzīves scenāriju. Ja jostu satin kamolā un ieliek skapī, no tā nāk ārā spēcīga, pozitīva enerģija. Vēl viņš teic, ka zemes, ūdens un debesu enerģijas ir smalka, ar raupjiem pirkstiem nesataustāma padarīšana, pret ko jāizturas ar cieņu. Un piebilst – smalku telefonu pogas esam iemācījušies spaidīt, bet elementāras lietas par to, kā pasaule darbojas, apgūstam kā pirmziemnieki.
