Garīgās pasaules likumi biznesam
Nebūs cilvēku, nebūs biznesa – tāds ir viens no nesatricināma uzņēmuma pamata punktiem. Kā arī: bez visaugstākā mērķa jebkura uzņēmējdarbība agrāk vai vēlāk ir lemta bojāejai; jo vadītājs kļūs prasīgāks pret sevi, jo labāk veiksies biznesā; vispirms jāatrod labākie darbinieki, pēc tam jāveido uzņēmums; jāapzinās, ka ikviens cilvēks uzņēmumā ir Dieva sūtīts... Garīgās pasaules likumi veiksmīgai uzņēmējdarbībai. Tādi ir. Un tie strādā.
Ārsts, psihologs, astrologs, Krasnodaras ājurvēdiskā centra vadītājs, netradicionālu dziedināšanas metožu izveidotājs, vairāku psiholoģijas grāmatu autors Oļegs Torsunovs ir pazīstams daudz kur pasaulē. Maskavā, Losandželosā, Omskā, Rīgā, daudzu valstu nozīmīgākajās pilsētās viņš lasa savas lekcijas, par kurām naudu neņem, bet ziedo labdarībai. Internetā Torsunova lekcijas pieejamas par brīvu.
Olegs Torsunovs redz ne tikai fizisko, bet arī parastām acīm neieraugāmo smalko ķermeni. Viņš sīkumos var pateikt, ko darīji vakar, cikos piecēlies, aizgāji gulēt, ko ēdi, kāpēc sāka sāpēt kuņģis un kāpēc vispār ir šāda vai tāda kaite un kā to risināt. Ar precīzu diagnozi un veselības problēmu aprakstu reiz viņš tiešajā ēterā pārsteidza raidījuma „Bez cenzūras” vadītāju Andreju Mamikinu. Taču ārsts Torsunovs lieliski pārzina arī materiālās pasaules neveselības izpausmes. Piemēram, biznesā. Viņš ir gatavs izskaidrot, kāpēc dažiem uzņēmējdarbībā veicas, dažiem – ne, kāpēc sieviešu kolektīvs jāvada sievietēm un ar ko, piemēram, atšķiras vadītājs no biznesmeņa.
Viss, kas notiek pareizi, notiek mierīgi
“Kā uzsākt savu biznesu? Viss jāsāk pamazām. Tas ir tāpat kā ar ģimenes dibināšanu. Kā to veidot? Ļoti mierīgi. Ja kaut kas nesanāk, jānogaida, jāiedziļinās, jānododas garīgajai praksei, lūgšanām. Viss dzīvē jādara bez stresa, ažiotāžas, turklāt nav ieteicams kaut ko sākt, ja to ārkārtīgi vēlamies. Ja liktenī tas ir paredzēts, viss notiks pats no sevis. Viss, kas notiek pareizi, notiek mierīgi. Bet parasti visiem gribas, lai būtu ar vērienu – kaislīgi, ātri, negaidīti, ar lielu blīkšķi. Tas ir apmāns, turklāt ļoti pamatīgs. Ir kāds garīgs princips, kas darbojas. Proti, ja gribat zināt, kā viss beigsies, skatieties, kā viss sākās. Ja mīla uzliesmojusi pēkšņi un nevaldāmi, tādā veidā tā arī izdzisīs. Ja tā veidojusies palēnām, ģimenes dzīve, visticamāk, būs saskanīga. Līdzīgi ir biznesā. Spožs sākums un tikpat iespaidīgas beigas.
Mēs kā traki gribam laimi. Lai to sniedz partneris, darbs, ģimene, sociums. Bet īstu piepildījumu sniedz tikai un vienīgi iekšējā, ne ārējā dzīve. Garīgā dzīve. Darbs ar sevi. Ar savām sliktajām īpašībām.
Ja kaut kas dzīvē nenotiek tā, kā vēlamies, tā ir ziņa, ka mums jāaug. Un, visticamāk, ieplānotais vēl nemaz nav vajadzīgs. Iespējams, jāmācās miers un pacietība. Piemēram, kāds jauns mākslinieks skaisti zīmē, bet neviens nepērk viņa darbus. Maina tehniku – glezno, bet atkal – nekā. Veido izstrādājumus no koka un metāla, bet bizness kā nesokas tā nesokas. Kāpēc? Iemesli nav jāmeklē ārpus, bet gan sevī. Nepieciešams mainīt ideju. Varbūt jāzīmē ar citu mērķi. Bet varbūt jāzīmē kaut kas cits? Piemēram, ikonas. Savukārt, lai to darītu, jāattīrās.
Bieži man jautā, kāpēc ar garlaicīgu un nepatīkamu darbu varu nopelnīt, bet ar to, kas patīk, – nekā. Tāds liktenis. Ja esošais darbs nepatīk, jāturpina to veikt, bet paralēli vajag lasīt garīgo literatūru, piedalīties dažādos projektos un nedomāt par naudu. Dzīvojot ar šādu apziņu, garīgā dzīve dos augļus. Tikai pašam no darba aiziet nevajag, pienāks laiks, un viss notiks pats no sevis – atradīsies arī labāks darbs.
Reiz kāds puisis, kurš bija dzirdējis, ka savās lekcijās vēršos pret datorspēlēm, atsūtīja man vēstuli, prasot, vai, manuprāt, viņam esot vērts programmēt datorspēli, kas saistošā veidā iepazīstinās ar garīgajām zināšanām. Atbildēju, ka droši var to darīt, tikai jārēķinās ar to, ka viņa veikumu nenovērtēs uzreiz. Sākumā viņa spēlei pieprasījuma nebūs. Tā tas notiek. Patiesās vērtības vienmēr novērtē tikai pēc krietna laika. Ātri un momentāni izķer tikai to, kas veicina alkatību. Visātrāk tiek pārdots tas, kas attīsta mūsos slikto.
Ir nepieciešama pacietība. Daudzu pazīstamu rakstnieku, dramaturgu, dzejnieku un mākslinieku darbus novērtē tikai pēc viņu nāves. Piemēram, van Gogs dzīves laikā pārdeva tikai vienu gleznu, nevienam tās nebija vajadzīgas.
Kāda cita sieviete gatavoja tortes, ko arī mēdza uzdāvināt paziņām. Viss risinājās tieši tāpat, līdz brīdim, kad cepēja nolēma palielināt ražošanu un pieņēma darbā tik daudz cilvēku, ka nespēja pati viņus vairs apmācīt. Viņas galvenais mērķis vairs nebija iepriecināt citus, bet strauji palielināt ražošanas tempus. Kad tortes sāka ražot masveidā, pieprasījums pēc tām saruka. Uzņēmums bankrotēja.”
Mērķis nopelnīt daudz ir bīstams
“Ko darīt, ja pietrūkst naudas?” jautā psihologs. Viņš pats arī atbild: “Svētie raksti vēsta, ka ieelpu un izelpu skaits mūža garumā ir paredzēts. Tāpat ir ar naudu. Vai ir jēga satraukties, ja tās daudzums nav maināms? Ar lielāku piepūli gan varam piesaistīt vairāk naudas, bet tas nozīmē, ka tās pietrūks kādā citā brīdī. Protams, ja kalpo augstākam mērķim, šie likumi kļūst nosacīti. Labāk pievērsties tam, kas patiešām ir svarīgs, strādāt vienkārši tā, lai paliek laiks personīgajai un garīgajai dzīvei. Un katrs saņems tik, cik paredzēts, un pietiekami, lai būtu siltumā un paēdis.
Nevajag izvirzīt mērķi – nopelnīt daudz. Tas ir bīstami. Ja plēsīsimies un rausimies darbā, tad iztukšosim sevi un iztērēsim to naudu, ko bija paredzēts saņemt nākotnē. Veselība, nauda, kas dota, tā ir Dieva žēlastība. Domājat, Dievs par maz iedevis pilnīgai laimei? Nē – mēs gribam par daudz! Gribam tūlīt. Tāpēc arī ir finanšu krīzes.
Mēs iegūstam greznu māju, mašīnu, iespaidīgu kontu bankā, bet veselība, psihe, pašsajūta ir iedragāta. Tas ir teātris. Izrāde ar nosaukumu – alkatība. Ķīnā jaunieši tirgo savus orgānus, lai tikai varētu atļauties nopirkt jaunāko datora vai telefona modeli. Vai zinājāt, ka alkatības galējā stadija ir pašnāvība? Kad neapmierinātās vēlmes kļūst neciešamas un nekontrolējamas, jāizšķiras par galīgo soli. Vēl viena sērga – kredīti. Mēs sakām – es atdošu, bet prātā nav plāna, kā to izdarīsi. Ir tikai fanātisms. Nezinām arī, kādi būs apstākļi, kādi apgrūtinājumi radīsies. Ja nauda būtu paredzēta tagad, tā arī būtu tagad. Ja tās nav, tad arī atdot to nebūs viegli. Daudzi dzīvo ļoti sasaistītu dzīvi, nevar atļauties paņemt pat atvaļinājumu, jo nepārtraukti jādomā, kā atdot kredītu. Patīk tāda dzīve?
Ja cilvēks lepojas ar sevi, viņā visdrīzāk mīt arī ir egoisms. Un tas savukārt neļauj saredzēt problēmu sevī, bet visos apkārtējos. Šķiet, ka visi pārējie ir slikti. Par augstu egoisma līmeni liecina nepārtraukta trauksme un diskomforts, izjūta, ka visu laiku kaut kā trūkst. Alkatība noved ne tikai pie kredītiem un raušanās pa trim darbiem, bet izraisa arī spēcīgu pieķeršanos, kas nenāk par labu nevienam. Arī bērniem ne. Piemēram, ja māte ļoti pieķērusies savām atvasēm, viņi izaugs par izteiktiem egoistiem. Kritizēs un tiranizēs māti.
Visbiežāk par laimes avotu uzskata pretējo dzimumu. Parādās spēks dzīvot. Tomēr ar laiku šis spēks sāk izsīkt. Un tad sākas drāma. Ja cilvēks izvēlas svarīgu dzīves misiju, ja rodas ticība savam mērķim, caur šo ticību parādās entuziasms. Un pat tad, kad pienācis neveiksmīgs periods, iekšējais spēks paliek. Savukārt stress iestājas tad, kad nav mērķa, ir zaudēta jēga, virzība. Miers un apmierinājuma izjūta ļauj saprast, vai dzīves mērķis ir pareizs.”
Vadītājs un biznesmenis
“Ir divu tipu cilvēki. Vieni zina, kā dzīvot, otri – nezina. Daži saprot, ka vara ir iekšējs spēks, citi –nesaprot. Iekšējais spēks rodas no stingrības pret sevi. Jo stingrāks esi pret sevi, jo vairāk cieņas vari iemantot no apkārtējiem. Uzņēmēji parasti apgūst ekonomikas teoriju, materiālās pasaules noteikumus, taču ir likumi, kas ir pāri tirgus ekonomikai, kas ir augstāki.
Garīgais princips ir tāds – vispirms jāattīsta raksturs, pēc tam vari kļūt par jebko. Ārsts mācās nevis tādēļ, lai iegūtu doktora disertāciju, bet lai varētu palīdzēt cilvēkiem. Ja ārsts mācītos doktora grāda dēļ, diez vai viņam izdotos kļūt par labu speciālistu. Ir jābūt šim augstākajam mērķim,” skaidro Oļegs Torsunovs.
Viņš uzskata, ka visus uzņēmējus var iedalīt vadītājos un biznesmeņos. “Vadītājs rada likumus, pēc kuriem uzņēmums dzīvo. Viņš vienmēr rīkojas taisnīgi, jo viņu vada godaprāts. Vadītāja spilgtākā iezīme ir nevis dzīšanās pēc ārējas atzinības, bet gan augstāka ideja. Viņš nelielās ar saviem sasniegumiem, viņa galvenais moto ir idejas realizācija dzīvē. Kritiskā brīdī viņš spēj pat atteikties no savas daļas vai naudas uzņēmuma vai konkrēta mērķa labā.
Vadītāja tipam doma ir pirmajā, nauda – otrajā vietā. Savukārt cilvēkam, kurš pēc dabas ir biznesmenis jeb uzņēmējs, svarīgākā ir peļņa, nevis ideja. Nauda primāri ir vajadzīga pašam, savu sapņu piepildīšanai. Biznesmenim ir svarīgi apliecināties ārēji – ar skaistām, dārgām un greznām lietām, saviem īpašumiem un spēju atļauties visizsmalcinātāko. Biznesmenim vara pati par sevi sagādā baudu. To viņš izjūt kā mērķi, nevis līdzekli ceļā uz cēlāku ideju. Šāda tipa uzņēmējs nereti uzskata, ka ar naudu var panākt visu.
Biznesmenim raksturīgas milzīgas ambīcijas, bet viņam trūkst spējas pazīt pašam sevi – savu raksturu, sliktās un labās īpašības, novērtēt savu rīcību un reakciju dažādās situācijās. Līdz ar to šāda tipa uzņēmējam grūti izveidot augstu profesionāļu komandu, jo cilvēki viņam netic, turpretī uz vadītāju, kura uzņēmuma pamatā ir augstāka doma, nevis savtīga vēlme nopelnīt, paļaujas.
Ja uzņēmējs ir alkatīgs, tādi būs arī viņa padotie. Viņš grib vairāk nopelnīt sev, bet viņa vadībā strādājošie – tāpat, jo nav viena augstāka mērķa, kas visus iedvesmotu un dotu spēku arī grūtos brīžos. Savtīgais uzņēmuma vadītājs ir viens, bet alkatīgo darbinieku, piemēram, divi simti. Kā parasti savu dzīvi beidz šādi biznesmeņi? Ir divas slimības, kas parasti rodas no šāda veida enerģētiskās iztukšotības. Pirmā – insults, otrā – infarkts.
Kāpēc iecerei jābūt augstai? Pie šāda vadītāja izglītotākie un labākie darbinieki atnāks paši. Reizēm pēc krietna laika, kas nostrādāts uzņēmumā, tā izcilākie speciālisti paziņo, ka vēlas algas paaugstinājumu, citādi aizies. Ir gadījumi, kad neko nepieprasa, vienkārši aiziet. Tomēr šāda situācija regulāri atkārtojas tad, ja vadītājam nav šā augstākā mērķa un viņš vēlas pelnīt tikai sev. Tad pastāvīga kadru maiņa ir norma.
Ko ir vērtīgi atcerēties vadītājam? Ka šie labie speciālisti ir tie, kas palīdz uzturēt viņa uzņēmumu. Nopietni uzņēmēji saprot, cik vērtīgi ir profesionāli sava aroda pratēji. Un daudz grūtāk darbiniekus motivēt strādāt šajā pašā uzņēmumā arī grūtos un sarežģītos brīžos, ja vadītājam nav izpratnes par garīgumu, Kosmosa likumiem un augstākajiem morāles kritērijiem. Cilvēkiem ir ļoti svarīgi zināt, kādēļ viņi dara savu darbu. Vēl – gudri uzņēmēji gandrīz vienmēr daļu no peļņas velta augstsirdīgiem nolūkiem – labdarībai, dažādiem atbalsta projektiem. Viņi ir patiesi bagāti, jo spēj būt dāsni, lieli savos nodomos.
Lepnība – dvēseles nabadzība
Kurš vadītājs gan nevēlas, lai padotie viņu klausītu un godātu? Tomēr cieņa nav viegli iegūstama. Īsta un nesamākslota cieņa. Patiesu atzīšanu parasti iemanto tikai tāds vadītājs, kurš pats kādu ļoti dziļi ciena un klausa, ja vadītājam ir garīgais skolotājs, kāda autoritāte, kuram uzticas un kura padomā ieklausās, vai dzīves filozofija, ko viņš godprātīgi īsteno dzīvē.
Vai jūs nekad dzīvē neesat izjutuši labsajūtu no apziņas, ka jūsos ieklausās? Ka esat galvenais, tas, kurš nosaka toni? Šķiet, šādā situācijā kļūt augstprātīgam ir pavisam viegli. Pats esmu to izjutis. Lekcijas sāku lasīt 23 gadu vecumā, un uz tām parasti bija sanākuši ļaudis, kas bija vecāki par mani. Tā kā „redzēju viņiem cauri”, ko viņi savā dzīvē dara nepareizi, citu klātbūtnē skaļi norādīju, kāpēc viņiem dzīvē neveicas. Biju diezgan ass. Uz manām lekcijām turpināja nākt tikai fanātiķi. Pārējie neizturēja. Ar laiku lekcijas pārtrauca apmeklēt arī viņi.
Domāju – kāpēc? Ko tas nozīmē? Sapratu, ka nebiju jutis savu lepnību, bet citi ar savu rīcību lika man par to aizdomāties. Reiz, kad gribēju iepriecināt savu garīgo skolotāju, sakot, ka uz manām lekcijām nāk aizvien vairāk un vairāk cilvēku, viņš izlikās mani ne dzirdam, ne redzam un pievērsās citiem mācekļiem. Vēlējos, lai viņš uz mani vismaz paskatītos. Ejot prom, izsaucos: “Uz redzēšanos, skolotāj!” Viņš beidzot paskatījās ar mierpilnu, dziļu un mīlošu skatienu un noteica: “Atnāc rīt.” Un man pēkšņi viss kļuva skaidrs.
Nākamajā dienā lūdzu viņam piedošanu par savu lepnību un augstprātību. Lepnība ir manas sirds slimība, es teicu. Un viņš atbildēja: “Jā, lepnība ir tava sirds slimība.” Būt skolotājam – tā ir kalpošana. Ja esi vadītājs – tā arī ir kalpošana. Ja no augšas tev ir piešķirtas šādas tiesības, tas nenozīmē, ka ar tām vajag lielīties un izrādīties,” vēsta ārsts.
Viņš turpina: “Vēsturē izciliem līderiem (tiem, kas spējuši aiz sevis vest citus, iedvesmot) vienmēr bijušas augstas prasības pret sevi un tikai tad – pret apkārtējiem. Kad noskatījos Holivudas filmu par Maķedonijas Aleksandru, mani pārņēma patiess šoks. Viņu attēloja kā izvirtušu homoseksuāli, taču, kad meditēju par šo tēmu, ieraudzīju pavisam citu tēlu. Cilvēku ar ļoti stingru raksturu, kurš dzīvoja askētiski, bija dziļi reliģiozs un kurš lūdza Dievu pirms katra karagājiena. Karavīri viņam ticēja kā Dievam. Lai gan persiešu armija Dārija III vadībā bija apmēram desmit reižu lielāka, tā bija algota. Tā pastāvēja uz naudaskāri, nevis ideju. Bija skaidrs – ja būs kādi sarežģījumi, armija tiks demoralizēta. Kamēr Dārijs bēga no Aleksandra, persiešu armija nolika ieročus.
Vēl spilgtāks piemērs ir krievu karavadonis Suvorovs. Pretstatā Maķedonijas Aleksandram, kurš bija jauns, spēcīgs, stalts un vesels, Suvorovs bija mazs, jau gados, ar sliktu veselību, taču, tā kā pēc dabas bija īstens vadītājs, viņu cienīja, mīlēja, un viņa dēļ karavīri bija gatavi atdot dzīvību. Viņi teica, ka cīnās par Suvorovu. Karavadonis zināja ikviena sava karavīra vārdu.
Tātad izcils vadītājs un līderis nav cilvēks, kurš dzīvo naudas dēļ. Īsts vadītājs zina savu dzīves jēgu, tās vērtību, un tā parasti nav nauda un tās sniegtās baudas. Ja uzņēmējs pēc dabas ir vadītājs, nevis biznesmenis, padotie jūtas labi. Viņi saņem algu, kādu godīgi ir pelnījuši, jo vadītājam taisnīguma likums vienmēr ir pirmajā vietā. Turpretī, ja uzņēmējs ir biznesmenis, tad, īpaši kļūstot vecākam, viņš lielāko daļu paņem sev, bet viņa darbinieki no tā cieš. Šādu uzņēmumu darbinieki, visticamāk, pametīs, jo tajā viss balstās uz viena cilvēka vēlmēm.
Ja cilvēks pēc savas dabas, rakstura iezīmēm ir vadītājs, tas nozīmē, ka viņam piemīt lielākas spējas piedot nekā citiem, viņš ir spējīgs mīlēt un cienīt vairāk. Viņam ir pareiza attieksme pret naudu, un viņš vienmēr spēj piedod tiem, kas uz viņu dusmojas. Viņš dzīvo virs, redz tālāk, nevis sīko intrigu līmenī.”
Sievieti var vadīt tikai sieviete
“Kāpēc vadītājs nespēj būt stingrs? Tāpēc, ka sirdī pietrūkst mīlestības. Jo vairāk mīlestības, jo izteiktāka spēja būt stingram, bet labestīgi stingram. Stingrība nenozīmē augstprātību, rupjību, nesavaldību un balss pacelšanu pret otru. Īsts un godprātīgs vadītājs nekad nemāna savus padotos un nespēlē viltīgas spēlītes,” saka Oļegs Torsunovs. Pēc viņa domām, sods, ko vadītājs vērš pret darbinieku, ved pie laba rezultāta, bet vardarbība – pie slikta.
“Kā atšķirt sodu no vardarbības? Sods ir nepiešķirt prēmiju, samazināt algu, palūgt kādu laiku nenākt uz darbu vai atbrīvot no noteiktiem darba pienākumiem, lai cilvēks pārdomā notikušo. Vardarbība – emocionāli, ar vārdiem ievainot un pazemot otru, likt strādāt vairāk, nekā līgumā noteikts, manipulējot ar darba ņēmēja bailēm zaudēt darbu. Ja vadītājs citu klātbūtnē pazemo darbinieku, pieņemsim, ka pazemotais ir saprātīgs cilvēks un piedos. Bet pārējie darbinieki, kuri redzēja notikušo, nepiedos. Kāpēc? Jo šāda rīcība nepiedodas. Nesanāk. Var piedod, ja pazemo pašu, bet nekad, ja draugu vai kolēģi. Un tas viss iespaido gaisotni, darba vidi. Uzņēmums sāk brukt no iekšpuses, šķeļoties kolektīvam. Tā strādā enerģija, tur neko nepadarīsi.
Torsunovs uzskata, ka sievietei vadītājai uzņēmumā vajadzētu simbolizēt stingras, zinošas un – galvenais – gadīgas un mīlošas mātes tēlu. “Sieviete ar maigumu var panākt to, ko vīrietis pat ar kliegšanu nespēs sasniegt. Protams, ja viņa nepretendē uz vīrieša rakstura īpašībām, bet apvieno iejūtību un vadītājas raksturu. Viņa labi tiek galā arī ar situāciju, kad padotie pretējā dzimuma kolēģi izsaka viņai protestu. Viņai ir tiesības šo situāciju risināt sievišķīgi. Gudrs maigums – tas ir sievietes vadītājas trumpis. Katra primārais uzdevums ir prasmīgi izmantot sava dzimuma dotās privilēģijas. Nevajag pretendēt uz to, kas otram no dabas dots,” secina psihologs.
Viņš skaidro, ka sievietes dabā ir veidot attiecības, tāpēc viņa darbā labprātāk vēlas draudzēties, nevis strādāt. Bet attiecības nozīmē arī intrigas. “Sieviešu kolektīvs jāvada ļoti stingri. Vai vīrietis var vadīt sieviešu kolektīvu? Var, ja viņš ir pašnāvnieks. (Smejas.) Jo sievietei piemīt spēja sadarboties, apvienoties. Vēlams, lai iestādē, kurā ir daudz sieviešu, vadītāja arī būtu sieviete. Piemēram, skolā. Ja skolotājas ar kaut ko nebūs mierā, viņas skolas direktoru pārvērtīs par „kotleti”, jo sievieti darbā var savaldīt tikai otra sieviete. Vadītāja sieviete pret padoto sievieti var būt kā klints, bet vīrietis nevar.
Ja vadītājs ir vīrietis un sieviete padotā, viņa vispirms sāk manipulēt ar vīrieti, pēc tam – ar visiem pārējiem. Sievietes padotās darbā bieži žēlojas, čīkst un sūdzas, viņas nekad pa īstam nebūs apmierinātas ar to, kas notiek. Strādāt tikai naudas dēļ nav sievietes dabā, jo tā ir sava veida vardarbība. Sieviete darbā, kas nedod iekšējo gandarījumu, pilnasinīgu apmierinājumu, nekad nebūs apmierināta ar to, kas ir. Arī darbā, kas patīk, izdodas, sieviete vienmēr gribēs vairāk. Bet, ja vienu reizi šefs viņai piekāpsies, viņa turpinās prasīt vēl. Darba kolektīvā tikai vadītāja sieviete prasmīgi spēj tikt galā ar otru sievieti,” ir pārliecināts psihologs.
Karavīrs nekad nezina, kad ģenerālis iet uz tualeti
Torsunovs novērojis, ka uzņēmuma vadība bieži neieklausās savos padotajos, viņu padomos, ieteikumos, piedāvājumos. Viņam šķiet, ka šāda rīcība nav gudra. “Saprātīgs boss uzklausa savus darbiniekus. Šefs nevar būt kā zirgs ar klapēm uz acīm, kurš neievēro apkārtējos. Jo ikdienā ar reālām, sarežģītām situācijām saskaras tieši darbinieki, viņi jūt, kas notiek. Jā, vadītājs pieņem lēmumu, viņš zina, kādas ir uzņēmuma finanses, tomēr viņš nav klāt situācijās, kurās nonāk padotie. Tāpēc saprātīgs uzņēmējs vienmēr uzklausa darbinieku viedokli un pēc tam pieņem skaidru lēmumu.
Tā kā vadītājam jāstāv pāri problēmai, arī lēmums nav jāpieņem tūlīt pat. Tālredzīgs vadītājs rūpējas, lai neviens darbinieks nejustos apspiests, jo zina, ka ar vienu neapmierināto pietiek, lai neuzticības sērga pārņemtu visu kolektīvu. Uzņēmuma izaugsme ilgtermiņā atkarīga no prasmīgi veidotām attiecībām ar padotajiem. Neviens nedrīkst būt „vienlīdzīgāks par citiem”. Ja kāds biežāk sazināsies ar vadītāju nekā citi, pārējie apskaudīs. Daļa kolēģu vēlēsies pielīst šādam draugam, lai izbīdītu sev kādu labumu no vadības, citi aprunās vai vienkārši atsvešināsies, jo nevēlēsies iesaistīties liekulīgās attiecībās ar privileģēto padoto.
Kāds rezultāts? Padotais pavirši izturēsies pret pārējiem, radīs spriedzi apkārtējos, sadalot viņus draugos un ienaidniekos, līdz visbeidzot vai nu pats tiks patriekts, vai arī kolektīvs tiks pilnībā izjaukts. Tas pats sagaidāms, ja vadītājs centīsies izglītot padoto. Ja padotais ir kļūdījies darbā, viņš ir jāsoda, nevis jāžēlo. Jo vadītājs vairāk runās un ieslīgs detaļās, jo straujāk zaudēs cieņu. Padotajam šķitīs, ka vadītājs viņu saprot un attaisno. Taču piedošana jānopelna ar darbu.
Vēl postošāk ir vadītājam pamācīt savus padotos, kā pareizi dzīvot. Draugs ļauj otram kļūdīties, bet vai vadītājs to ļauj? Nē! Tāpēc par padomdevēju var būt tikai labs draugs, kurš ne tikai spēj neglaimojot pateikt taisnību, bet arī var atzīties otram savā vājumā. Draugs, izprotot otra problēmu, kļūst par vēl labāku draugu. Vadītājs, iedziļinoties padotā personīgajā problēmā, zaudē pozīcijas un ātri vien kļūst manipulējams.
Vadītājam jābūt ar stingru stāju. Piemēram, armijā karavīrs nekad nezina, kad ģenerālis iet uz tualeti. Vadītājs, kuru ciena un kuram seko, personīgi nerisina padoto nesaskaņas, taču atrisina tās diplomātiski, piemēram, iesakot aprunāties ar kādu citu, zinošāku darbinieku. Turpretī, ja uzņēmumā ir vairāki vadītāji, viņiem jābūt līdzvērtīgās, tātad – draudzīgās, attiecībās vienam ar otru. Nevis savtīgās, bet īstās attiecībās.”
Patiess veids, kā būt laimīgam
“Ir tikai viens vienīgs, patiess veids, kā būt laimīgam. Vēlēt laimi citiem,” apgalvo ārsts. “Kurš no jums pamostoties vismaz pāris minūšu vēl citiem laimi? Kurš no jums, braucot sabiedriskajā transportā, domās vēl visiem laimi, pie sevis skandinot – es vēlu visiem laimi, es vēlu visiem laimi... Lielākā daļa no pārguruma atslēdzas vai domā, cik viss ir slikti. Pārsvarā domas ir satrauktas vai negatīvas. Tās atņem spēkus. Ar šādu nostāju savu likteni neizmainīt un laimi neiemantot. Kādēļ? Vienkāršs piemērs – ja cilvēks smird, apkārtējie no viņa novēršas. Ar prātu – tāpat. Tikai apziņas smakošana nav atklāti ieraugāma.”
Viss, kas notiek pareizi, notiek mierīgi. Bet parasti visiem gribas, lai būtu ar vērienu – kaislīgi, ātri, negaidīti, ar lielu blīkšķi. Tas ir apmāns, turklāt ļoti pamatīgs. Ir kāds garīgs princips, kas darbojas. Proti, ja gribat zināt, kā viss beigsies, skatieties, kā viss sākās.
Ko darīt, ja pietrūkst naudas? Svētie raksti vēsta, ka ieelpu un izelpu skaits mūža garumā ir paredzēts. Tāpat ir ar naudu. Vai ir jēga satraukties, ja tās daudzums nav maināms? Ar lielāku piepūli gan varam piesaistīt vairāk naudas, bet tas nozīmē, ka tā pietrūks kādā citā brīdī.
Monika Griezne/Foto: Bulls Press, Shutterstock, no Oļega Torsunova personīgā arhīva
