Tiesībsargs: Pilsonība nav Ziemassvētku atlaides

Dialogs ar valdību ir slikts. Sadarbības vispār nav vai arī tā atgādina „kurlā un mēmā sarunu”. Valdībā tiesībsarga rekomendācijām praktiski nav atbalsta.

Pusotra gada laikā, kopš esmu tiesībsarga amatā, Saeimas dažādām komisijām ir nosūtīti kopumā 45 un Ministru kabinetam 16 tiesībsarga ziņojumi, ieteikumi, viedokļi un priekšlikumi. Ikdienā strādājot ar iedzīvotāju iesniegumiem, pārbaudes lietām un atzinumiem, esmu secinājis, ka 97% gadījumu runa ir nevis par nepilnīgām tiesību normām, bet par to piemērošanu.

Faktiski gandrīz visos gadījumos, kad tiek konstatēts cilvēktiesību pārkāpums valsts pārvaldes vai pašvaldības rīcībā, tā ir bijusi pretrunā labas pārvaldības principam, respektīvi, valsts vai pašvaldības iestāde vai amatpersona nav rīkojusies privātpersonas interesēs un piemērojusi taisnīgu procedūru.

Uz lielāko daļu no nosūtītajiem materiāliem ne no Saeimas komisijām, ne no valdības neesam saņēmuši nekādu reakciju. Informācija par pilnīgi visiem aktuālākajiem jautājumiem, kas ir skatīti Tiesībsarga birojā, tiek sūtīta uz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, uz Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju un uz Juridisko komisiju, ja atzinums ir saistīts ar konkrētu likumdošanas aktu vai tā normu.

Bet man ir radies iespaids, ka parlamentā viena komisija nezina, ko dara otra komisija. Uz lielāko daļu no nosūtītajiem materiāliem ne no Saeimas komisijām, ne no valdības neesam saņēmuši nekādu reakciju. Bēdīgi, ka parlamenta komisijas vai nu neatbild vispār, vai arī pārsūta tiesībsarga ziņojumu uz ministrijām, kur tas iegulst tālākajā plauktiņā.

Ar kādu mērķi Tiesībsarga birojā ir sākts pašvaldību monitorings?

Apmeklējot pašvaldības, Tiesībsarga biroja speciālisti vērtē privātpersonas interešu ievērošanu noteiktās jomās: bērnu, sociālo un politisko tiesību un tiesiskās vienlīdzības jomā. Tomēr visos gadījumos virsmērķis ir konstatēt, vai pašvaldības konkrētos jautājumus skata ar individuālu pieeju, izvērtējot visus ar konkrētās personas lietu saistītos apstākļus ar mērķi sniegt privātpersonu interesēm atbilstošāko rezultātu.

Cenšamies arī noskaidrot, vai persona ir tikusi pienācīgi informēta par tās tiesībām, vai ir bijusi pienācīgi uzklausīta, vai iedzīvotājiem tiek sniegts skaidrojums ar pamatojumu, kāpēc pašvaldības iestāde pieņēmusi tieši tādu lēmumu.

Piemēram, likumdevējs ir atstājis rīcības brīvību pašvaldībai, lemjot, vai ģimene ir atzīstama par trūcīgu. Realitātē sastopamies ar iesniegumiem, kad, piemēram, daudzbērnu ģimenei, kurā ir astoņi bērni, tiek atteikts trūcīgas ģimenes statuss, jo tās rīcībā ir 16 gadus veca automašīna, ar ko ģimene ikdienā pārvietojas.

Tiesībsarga birojā samērā daudz tiek saņemti iesniegumi par pašvaldības vai valsts amatpersonu nelaipnu vai pat nepieklājīgu, rupju vai cieņu pazemojošu attieksmi, informācijas izprasīšanu, kas ir valsts vai pašvaldības iestāžu rīcībā, garajām rindām un iedzīvotājiem neizdevīgajiem darba laikiem un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Prakse arī rāda, ka iestādes nelabprāt atzīst savas kļūdas, un pat, ja atzīst, tad, lai atlīdzinātu zaudējumu, uzskata, ka ir nepieciešams tiesas lēmums.

2010. gadā Tiesībsarga biroja budžets, salīdzinot ar 2008. gadu, tika samazināts par 57%, tika likvidēti departamenti, atlaisti darbinieki. Rezultātā tika apdraudēta ne tikai nepieciešamā sabiedrības informēšana un izglītošana par cilvēktiesību un labas pārvaldības jautājumiem, bet arī bija grūtības laikus un kvalitatīvi veikt pārbaudes lietu izskatīšanā un attiecīgo juridisko atzinumu sagatavošanā.

Valdība noraidīja Tiesībsarga biroja budžeta papildu līdzekļu pieprasījumu 2013. gadam. Mēs prasījām 2013.–2015.gadam papildu finansējumu 199 074 latu apmērā. 27 600 latus no šīs summas bija iecerēts izmantot pētījumiem par sociālo darbu ģimenēs ar bērniem, rases un etniskās piederības jomā, pētījumam par personu ar garīga rakstura traucējumiem un invalīdu tiesību ievērošanu slēgta tipa iestādēs un pētījumam par romu stāvokli Latvijā

Brīdī, kad es pārņēmu Tiesībsarga biroja vadību, situācija tajā bija ārkārtīgi kritiska. Turklāt bija vēl iekšēja šķelšanās darbinieku vidū, mikroklimata plaisas un problēmas. Šobrīd tas ir pilnībā likvidēts. Cilvēki strādā, es pat teiktu, ar 150–200% atdevi. Biroja darbinieki, ja vajag, ir gatavi strādāt arī pēc oficiālā darba laika beigām, sestdienās un svētdienās.

Ar ko jūs skaidrojat politiķu visai rezervēto attieksmi pret tiesībsargu?

Manuprāt, tā ir valdības koalīcijas partiju zināma greizsirdība, jo liela daļa deputātu kļūdījušies savos aizspriedumos. Esmu darbojies pietiekami aktīvi un apliecinājis savu politisko neitralitāti. Mana apstiprināšana tiesībsarga amatā bija politiski savdabīgs laiks.

„Vienotībai” tiesībsarga amatam bija sava kandidāte — Anita Kovaļevska, apvienība „Saskaņas centrs” izvirzīja mani, kaut līdz tam es nebiju un neesmu saistīts ne ar vienu politisko partiju. Mēs ar Kovaļevsku savstarpēji nejutāmies kā konkurenti. Ja runājam par izglītību un kompetencēm, tad man tās nav zemākas. Es lasu lekcijas tiesību filozofijā, esmu izveidojis Juridiskās palīdzības administrāciju, kas nodrošina juridisko palīdzību trūcīgām personām.

Tiesībsarga birojs kritizē valdības darbu, bet līdz šim publiskā telpā valdības darbs, ministru, viņu vadīto ministriju un valsts iestāžu darbs publiski nav kritizēts, un sabiedrība nav informēta par problēmām, kas ir to darbībā. Mēs saņemam pretestību, Tiesībsarga birojam nedod pienācīgu budžetu. Koalīcijas, īpaši „Vienotības” deputāti, mēģina vērsties pret mani. Sevišķi spilgti tas bija redzams Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē.

Savukārt Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā rada atbalstu mans ziņojums par bezmaksas izglītības nodrošināšanu, kā to paredz Satversme. Mēs esam vienisprātis ar komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti („Vienotība”) par to, kas ietilpst bezmaksas izglītības „grozā”. Iespējams, dažu „Vienotības” deputātu antipātijas pret mani ir balstītas sadarbībā ar deputātiem pietuvinātām personām, kas savulaik strādāja Tiesībsarga birojā, bet tika atlaistas, un turpina tiesāties par atjaunošanu amatā. Tas ir savdabīgs atriebības veids, neiecietības izrādīšana pret Tiesībsarga biroja labajiem darbiem.

Tiesībsarga birojam nav nekādas sadarbības ar Latvijas Cilvēktiesību komiteju. Sākumā viņi mēģināja mums sūtīt savas iniciatīvas. Šobrīd ar pilnu atbildību varu teikt, ka es kā tiesībsargs savā darbībā esmu absolūti neatkarīgs un politiski neitrāls.

Kādas cilvēktiesību jomas un problēmas patlaban ir visaktuālākās?

Galvenokārt tie ir seši darbības virzieni, ko Tiesībsarga birojs ir noteicis kā prioritārus. Tās vispirms ir bērnu tiesības. Bērnu tiesību jomā situācija patlaban, manuprāt, ir pilnīgi nepieņemama, īpaši, ja runājam par bērnunamiem. Bērnunami tika izveidoti bāreņiem, kuru vecāki bija gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā. Šobrīd tajos dzīvo galvenokārt bērni, kuru vecākiem ir atņemtas bērnu aprūpes tiesības.

Uzskatu, ka bērnunams ir sliktākais, kas bērnam var būt. Latvija jau pagājušajā gadsimtā ir pievienojusies ANO Bērnu tiesību konvencijai, kur ir skaudri pateikts, ka bērnam ir jāuzaug ģimeniskā vidē. Valstij katram bērnam ir jānodrošina ģimeniskā aprūpe. Bet Latvijā bērnu nami tiek attīstīti, nevis likvidēti.

Tiesībsargu birojs ir kritizējis valdību par attieksmi pret sociālajām problēmām. Sociālais pabalsts 45 latu apmērā nav ekonomiski pamatots un nevar nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi.

Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datiem, 332 000 jeb 70% pensionāru saņem pensiju no 100 līdz 200 latiem. Savukārt desmitā daļa pensionāru saņem pat mazāk par 100 latiem – teju 47 700 pensionāru mēnesī jāiztiek ar 50 līdz 100 latiem. Mazāk par 50 latiem saņem 3274 pensionāri, kas ir 0,8% no visas vecākās paaudzes.

Minimālā mēnešalga ir 200 latu. Samaksājot visus nodokļus, paliek 144 lati. Noteikt minimālo algu, kura neto ir mazāka par iztikas minimumu (175,88 latiem), manuprāt, no politiskā viedokļa ir noziedzīgi. Ar tādu attieksmi nevaram runāt par Latviju kā sociāli atbildīgu valsti.

Nepilsoņu jautājums nav skatāms diskriminācijas aspektā, bet ir ārkārtīgi grūti saprast politiķu darbības nepilsoņu sakarā. Es gan no Saeimas tribīnes, gan atzinumos esmu vērsis uzmanību, ka Latvijas un Igaunijas nepilsoņu statuss ir ūnikums Eiropas Savienībā divdesmit gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Nevienā starptautiskā tiesību aktā, nevienā konvencijā nepilsoņi nav paredzēti. Nepilsoņu jautājumā ir neizdarība no politiķu puses. Šobrīd šis jautājums ir atstāts ļoti kritiskā situācijā, kurā veidojas konfrontācija starp dažādām sabiedrības grupām: pilsoņi – nepilsoņi, latvieši – krievi.

Pilsonība nav Ziemassvētku atlaides. Cilvēkiem ir patiesi jāvēlas iegūt Latvijas pilsonību. Ja tas ir populisms, ko izmanto politiķi – gan kreisie, gan labējie radikāļi, tad tas ir amorāli. Rosināt automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, manuprāt, nav pareizi. Ja kāds vēlas iegūt Latvijas pilsonību un būt lojāls pret valsti, viņam tas jāizrāda ar savu aktīvu rīcību.

Mēs nevaram pilsonību piešķirt automātiski kaut kam, jo tad mēs tiksim ierauti neskaitāmos tiesu darbos, un, manuprāt, tas būs nākamais pārmetums, ko Latvija saņems no Eiropas cilvēktiesību aizsardzības institūcijām, ka esam izdarījuši radikālu nejēdzību attiecībā uz nepilsoņiem.

Varbūt nepilsoņi būtu jāmudina izlemt, kādas valsts pilsoņi viņi vēlas būt – Latvijas vai Krievijas?

Runājot ar Tiesībsarga biroja apmeklētājiem, bieži dzirdu, ka nepilsoņa statuss viņiem dod iespēju brīvi ceļot Šengenas zonā, bez vīzas doties uz Krieviju. Oficiāli tas nav apstiprināts, bet ir aizdomas, ka daudzi nepilsoņi ir noformējuši sev Krievijas pilsonību, saņem Krievijas pensijas, un no valsts viņi to slēpj.

Vai tikai nesanāks kā ar Abreni, kad toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka Latvija drīzāk dabūs „nosprāguša ēzeļa ausis”, nevis Pitalovu (bijušo Abreni). Manuprāt, tas ir labs piemērs par „jūtīgu” jautājumu risināšanu attiecībās ar Krieviju. Baidos, ka Krievijas šā brīža politiskā retorika būtu ļoti līdzīga.

Vai referendumu rosināšanas likumprojekta grozījumi saskan ar cilvēka tiesībām brīvi paust savus uzskatus?

Pilnīgi noteikti tas ir cilvēktiesību ierobežojums. Priekšlikums paaugstināt parakstu slieksni referendumu rosināšanai no pašreizējiem 10 000 līdz 154 000 parakstiem no 2015. gada ir pilnīgi nepieņemami. Daudzi cilvēktiesību eksperti Eiropā atzīst, ka 21. gadsimta demokrātija ir dialoga demokrātija, tā nav vairākuma vara pār mazākumu. Ja referenduma ierosināšanai tā iniciatoriem ir jāsavāc 154 000 parakstu, tas ir ļoti apgrūtinoši, šī prasība ir amorāla, ja uz to raugāmies caur politiskās filozofijas prizmu.

Protams, pašreizējais 10 000 parastu slieksnis ir pārāk zems, tas ļāva politisku pasākumu organizētājiem praktiski ņirgāties par sabiedrību, iesaistīt vēlētājus ļoti zema līmeņa politiskajā diskusijā. Tas liecina arī par ārkārtīgi zemu politisko kultūru. Manuprāt, politiķi nedrīkst manipulēt ar sabiedrību. To nosaka arī labas pārvaldības princips.

Emīlija Kozule/LETA/Foto: Lita Krone/LETA