Bijušais baņķieris nirst bez akvalanga un medī zivis
Vietējie zvejnieki dienvidu zemēs Uģi Zemturi sauc par traku. Un ne bez iemesla – viņš bez akvalanga nirst dziļumā, kas ir vismaz piecstāvu mājas augstumā. Un tur, noslēpies aiz koraļļiem, medī zivis.
Ekonomikas eksperts, bijušais „Hansabankas” valdes priekšsēdētājs Uģis Zemturis aizraujas ar zemūdens medībām. Pasaules jūrās un okeānos, elpu aizturot, viņš, ekipējies ar īpašām pleznām, masku un trubiņu, tērpies aizsargkrāsas hidrotērpā, nirst vismaz 20 metru dziļumā un, pavadot zem ūdens pāris minūšu, ar zemūdens arbaletu cenšas tikt pie iespaidīgas trofejas – pamatīgas zivs! Un šādās medībās viņš dodas vairākas reizes gadā – brauc uz Sarkano jūru Ēģiptē, uz Karību salām, Austrumāziju un arī uz Ukrainu.
Sabiles puika
Kā pats Uģis saka, līdz šim hobijam viņš nonācis gluži dabiski. Bērnību pavadījis Sabilē pie Abavas, kur visi bērni vasarā dzīvojušies pa upi – virs ūdens un zem ūdens. „Un tad apmēram 14 gadu vecumā pirmo reizi pamēģināju zemūdens medības. Protams, pirmais loms bija nelielas līdaciņas, bet iepatikās. Pāris gadu vēlāk tam pievērsos nopietnāk – iegādājos labāku ekipējumu, bija jau nopirkta automašīna, un varēju braukāt pa Latvijas ezeriem un upēm,” intervijā izdevumam „Trakie latvieši” atceras Uģis.
Viņš gan ar smaidu atceras, ka agrāk viņš medījis „tūristu stilā” – peldējis pa ūdens virsu un skatījies zem ūdens pēc medījuma. Un, kad ko saskatījis, ieniris nedaudz dziļāk. „Protams, arī šādi medījot, tiku pie vērā ņemamām trofejām, piemēram, astoņus kilogramus smagām līdakām, bet tagad tas vairs nešķiet īsti nopietni. Manuprāt, īstas zemūdens medības sākas, ienirstot dziļāk par desmit metriem,” spriež Uģis, kurš pēdējos piecos gados pievēries dziļūdens medībām pasaules jūrās un okeānos.
Tas noticis pēc tam, kad viņš sadraudzējies ar zemūdens medniekiem Ukrainā, kuri aicināja medīt pie sevis uz Dņestru. „Tad jau biju zināmu līmeni sasniedzis – spēju ienirt līdz metriem desmit, divpadsmit. Un tie bija nopietni veči. Kaut arī Dņestrā redzamība ir metrs pusotrs un sarežģīti niršanas apstākļi – sakrituši koki, tīkli, ziemā ledus, varēja tikt pie labām trofejām. Piemēram, viens paziņa nomedīja 90 kilogramu smagu samu, vilkām to ārā trijatā. Tad arī sapratu, ka vēlos niršanu apgūt vēl vairāk,” atceras Uģis.
Lai uzlabotu niršanas prasmes, viņš Ēģiptē pie bijušās pasaules čempiones brīvajā niršanā apmeklēja speciālus niršanas kursus. „Mācījos, kā pareizi elpot, kā pareizi aizturēt elpu, kā sagatavot ķermeni niršanai, kā nirt. Iemācījos atslābināties, palēnināt sirdsdarbību, izvairīties no liekām, straujām kustībām. Jo tas ir būtiski – jo ātrāk sitas sirds, jo vairāk organisms patērē skābekli, līdz ar to mazāk vari aizturēt elpu. Šajos kursos nedēļas laikā iemācījos ienirt 30–40 metru dziļumā,” atklāj Zemturis, kurš elpu spēj aizturēt vismaz piecas minūtes. „Taču ne rekordu dēļ apmeklēju šos kursus. Man galvenais bija iemācīties nirt dziļumā, lai varētu medīt.”
Uģis Zemturis uzsver, ka jebkurš var ienirt vismaz līdz desmit metru dziļumam – galvenais ir iemācīties izlīdzināt spiedienu, lai ausis nesāpētu. „Lai ienirtu līdz 10 metriem, pietiek elpu aizturēt vien kādas 20 sekundes – tas nav nekas daudz. Galvenais ir regulēt spiedienu bungādiņās. Un, lai ienirtu vēl dziļāk, jāiemācās pareizi elpot. Tā, lai organisms pēc iespējas vairāk uzņemtu skābekli,” uzsver Uģis.
Viņš stāsta, ka brīvajā niršanā ieniršanas un izniršanas ātrums ir apmēram metrs sekundē. „Tad jāparēķina – ja grib nirt līdz 15 metru dziļumam, elpu vajadzētu aizturēt vismaz 30 sekundes. Taču, šādi ienirstot un iznirstot, nevienu zivi nenomedīsi. Jo, lai cik maz kustētos, zivis sajutīs tavas vibrācijas un aizmuks. Tāpēc, nonirstot lejā, ir pārdesmit sekundes nekustīgi jāpavada zem ūdens (protams, aizturot elpu), gaidot, kad šaušanas attālumā piepeldēs kāda zivs. Jo zivis ir ziņkārīgas – tiklīdz kas ūdenī iekrīt, tās vispirms aizbēg, bet tad peld atpakaļ skatīties, kas tas tāds ir, varbūt barība. Un tās ir vēl kādas 20–30 sekundes.
Divarpus stundu zem ūdens neelpojot
Kā notiek medības? „Vispirms jānolīgst kāds vietējais zvejnieks ar laivu, kurš aizvedīs līdz vietai, kur varētu būt zivis. Parasti izbraucu kādos sešos no rīta, bet atgriežos ap četriem pēcpusdienā. Pirmais nosacījums – nedrīkst neko ēst, jo, nirstot tādā dziļumā, no spiediena viss nāk ārā. Līdzi ņemu tikai ūdeni dzeršanai. Dienā parasti ūdenī pavadu stundas septiņas, un to laikā veicu 80–90 nirienus. Tas nozīmē, ka dienas laikā esmu divarpus stundas pavadījis neelpojot, zem ūdens nopeldējis kilometrus trīs, bet virs ūdens – vēl septiņus,” uzsver Uģis.
Viņš stāsta, ka nirst dziļumā, kas ir līdzvērtīgs piecstāvu mājas augstumam. „Mans „darba dziļums” ir kādi 15–17 metri. Šādā dziļumā bez elpas varu izturēt minūtes divas. Un šo divu minūšu laikā man jāpaspēj ienirt, iznirt un vēl nomedīt zivi. Ieniršana ilgst kādas 15 sekundes, un tad cieši jāatceras, ka vismaz tikpat daudz laika prasīs izniršana. Tad paliek minūte, pusotra laika, lai aktīvi meklētu zivis. Viena metode ir, ka skatos visādās koraļļu alās un meklēju, vai zivis nav noslēpušās tur, bet otra, kas man labāk patīk, – noslēpjos slēpnī aiz kāda koraļļa vai akmens un gaidu, kad zivs pati piepeldēs šaušanas attālumā. Un šajā brīdī jābūt pilnīgā mierā, nedrīkst pat galvu grozīt, jo zivs spēj sajust pat niecīgāko kustību. Skatos, kur parādās zivis. Sajūtas interesantas – dzirdi visādas skaņas, skrapstienus. Un savus sirdspukstus. Bum, bum. Un – jo lēnāk pukst, jo labāk. Tad iznirstu, divas minūtes atpūšos un atkal ienirstu,” stāsta zemūdens mednieks.
Uģis medī ar pusotru metru garu zemūdens ieroci – bultu izšauj ar uzvilktu, nospriegotu gumiju. Bet pati šautene ir piesieta bojai, kas peld virs ūdens. „Tas tāpēc, ka lielas zivis, tiklīdz tām trāpa, strauji nesas prom. Rāviens ir tik pamatīgs, ka var noraut pirkstus, tāpēc ieroci momentā izlaižu no rokām. Bet pēc tam atliek medījumu izvilkt laukā no ūdens. Taču arī tas nav tik vienkārši, bieži vien zivs ielien kādā koraļļu alā, aizķeras aiz radzes. Reiz pēc kāda nošauta grūpera niru pusotru stundu, līdz izdabūju no koraļļiem,” teic Uģis.
Uģis apzinās, ka šādas medības ir riskantas. „Ienirstot nedrīkst skābekļa rezerves patērēt līdz maksimumam – obligāti jāatstāj vismaz 25 procentu rezerve. Jo var gadīties visādas ķezas. Piemēram, reiz maz salūza plezna, un tas nozīmēja, ka izniršana man prasīja divreiz vairāk laika, nekā parasti. Ja nebūtu šīs skābekļa rezerves, tad... Ir kājās sarāvis krampis, esmu sapinies tīklos un aizķēries aiz klints radzēm. Var gadīties, ka vietā, kur plāno iznirt, brauc laiva. Ir bijis arī gadījums, kad uz pāris sekundēm zaudēju samaņu. Toreiz pamanīju lielu zivi, taču tā nepeldēja man tuvāk, un nācās uznirt. Bet vēlējos pēc iespējas ātrāk ienirt atpakaļ. Taču tā nedrīkst – vajag mierīgi virs ūdens atpūsties minūtes divas, pareizi ieelpot un tad atkal ienirt. Taču es steidzos, un tas ne pie kā laba nenoveda. Knapi izniru un aizpeldēju līdz laivai, pirms paģību. Steiga ne pie kā laba nenovedīs. Un galvenais – vienmēr jāsaglabā vēss prāts, nedrīkst uztraukties, jo tad skābeklis patērējas dubultā,” uzsver nirējs.
Bet kā ar haizivīm? Uģis neslēpj, ka viņam no tām ir ļoti bail. Un reiz viņš ar šīm plēsoņām sastapies. „Es taču medīju zivis. Un, nošaujot kādu zivi, ūdenī izdalās asinis, kas pievilina haizivis. Tāpēc nav nekādas garantijas, ka haizivs neizlemj pagaršot arī mani. Reiz vienu haizivi pamanīju, kad biju aizpeldējis kādus 500 metrus no laivas. Bija pamatīgi, trīs metrus augsti viļņi. Peldēju cik spēka atpakaļ, tad uz mirkli paskatījos zem ūdens un ieraudzīju, ka zem manis riņķo jau četras haizivis! Tad gan kļuva reāli bail. Taču jāapzinās, ka nedrīkst baidīties, jo palielinās sirdsdarbība, samazinās spēki, un haizivis to sajūt. Tāpēc mēģināju nomierināties, sagatavoju harpūnu šaušanai, un tā es aizpeldēju līdz laivai,” atceras Uģis.
Kāda ir Uģa Zemtura lielākā trofeja? „Savu lielāko zivi vēl neesmu nomedījis,” atbild Uģis un uzskaita: 14 kilogramu karpa Ukrainā, 12 kilogramu korāns Bali, 12 kilogramu grūpers Ēģiptē, Latvijā 12 kilogramu līdaka...
Bet kā pasaules jūrās Uģis atpazīst medījumu – ir vērtīga trofeja vai ne? „Man ir zivju katalogs. Tad, nu, ar to dodos pie vietējiem zvejniekiem un prasu – ir laba vai nav. Viņi jau visu pastāsta. Un ir tādas zivis, kuras nav lielas, bet ļoti garšīgas. Labākās nomedītās atstāju sev, ko pēc tam palūdzu viesnīcā man pagatavot, bet pārējās atdodu zvejniekiem! Reiz Filipīnās bija tā, ka mana draudzene bija satikusi kādu itāļu tūristu, kurš sūdzējās, ka visiem restorānā atnesuši normālas zivis, bet viņam – vienu lielu un ar caurumu sānos. Līga smejoties teica, ka to noteikti ir nomedījis viņas draugs, tas ir – es!” pasmaida Uģis Zemturis.
