Labāk stāstiet par šopingu! jeb Atklāti par tiem, kuri apjūsmo mīlīgo kaķēnu foto

Kad darbā no stūra atskan spiedzieni, stenieni vai citas pārlaimīgas skaņas – skaidrāks par skaidru, atkal mīluļu apspriešana vai viņu jaunāko fotogrāfiju pētīšana. Vēl vakar tikko paēduša kaķa ģīmjiem dažas kolēģes susurinājās ap žurnāla lappusēm, kur bija pamanījušas susura portretu. Kolektīvā pat izveidojušās divas nometnes. Kurš pie kuras pieder, nav grūti noteikt: atliek tikai parādīt smaidīga kaķa portretu datorā – visas, kas aplips ap ekrānu, veido kaķu mīļu frakciju, pārējās ir neitrālās.

Man grūti saprast, ko dod šāda kolektīva jūsmošana, bet var jau būt, ka tam ir kāds izskaidrojums. Un nav jau arī nekā slikta, ka cilvēki priecājas, bet – ar mēru. Varu iedomāties, kā, lasot šīs rindas, šņāc “kaķmīļi”, bet nav jau runa par to, ka šie četrkājainie draugi būtu slikti. Man gan šie dzīvnieki šķiet iedomīgas un egoistiskas būtnes, bet pieņemu un saprotu, ka tie var būt ļoti mīļi, tuvi un svarīgi. Nesaprotu tikai vienu – kāpēc tas tik ļoti jāizrāda?

Ja kāda māmiņa katru rītu darbā stāstītu, ko viņas dēliņš jaunu apguvis vai kā pārsteidzis, agri vai vēlu uz viņu sāktu skatīties šķībi. Un arī pati māmiņa droši vien sajustu, ka ar šo plātīšanos pārspīlē. Bet diendienā apjūsmot savus mājdzīvniekus – tas ir normāli. Kāpēc jums šķiet, ka mūs interesē, kā “kaķītis iemācījies spēlēties ar mantiņu” vai “izlacis veselu tasi pieniņa”?

Lai kā gribētu, mēs nespēsim tam līdzdzīvot – tas ir tāpat, kā skatīties svešas ceļojumu bildes – vienu reizi vēl var, bet atkārtoti kļūst garlaicīgi un pat kaitinoši. Tāpēc nebrīnieties, ja ar laiku mūsu reakcijas kļūst arvien sakāpinātākas un no neitrālajiem mēs pārvēršamies neiecietīgajos. Tāpēc labāk runājiet ar mums par iepirkšanos, kino vai sapņiem!