Lāču mammas aiziešana no Līgatnes radīs problēmas viņas mīluļiem - Ilzītei un Fredim. VIDEO
Ja zvērkopei Velgai Vītolai, kura izauklējusi daudzus zvēru mazuļus, liegs rūpēties Līgatnes Dabas takās par dzīvniekiem, sarežģījumi var rasties gan viņas aizvietotājiem, gan dzīvnieku labturībai, jo zvēri pie viņas ir pieraduši.
To atzīst gan viņa pati, gan arī citi speciālisti, raksta laikraksts „Diena”.
Vītola saka: „Ar lāceni Ilzīti varētu būt problēmas, jo viņa uzticas tieši man. Var sanervozēties, un tad ātri vajag iesprostot mājā. Man parasti izdevās.” Zvērkopei arī neesot saprotams, kādu pieeju turpmāk īstenos Dabas takās - kur turpmāk ņems dzīvniekus, kad vajadzēs? Ja turpinās pieņemt savainotos, dabā atrastos dzīvniekus, kā līdz šim, tad bezkontakta attiecības nekādi nevarot sanākt. „Kā var iedot pienu, neesot ar dzīvnieku kontaktā? Tas nozīmē, ka dzīvniekus dabā izķers?” jautā V. Vītola.
Ilgu gadu gaitā Vītola iepazinusi visu Līgatnes Dabas taku dzīvnieku vajadzības, spējusi novērtēt viņu veselības stāvokli, devusi padomus kolēģiem. Viņa vienīgā spēj atšķirt visus piecus lūšus citu no cita. „Tagad man neviens neprasa padomu,” nosaka Vītola. Viņa raizējoties par zvēriem - tā kā viņas izauklētajam alnim Fredim saglabājās ilgstošas veselības problēmas, uzturu viņa allaž bagātinājusi ar vitamīniem. Un nu Fredis vairs varētu nepieņemt vitamīnus.
„Tā kā daļa no šiem dzīvniekiem izdzīvojuši, pateicoties individuālai pieejai un rūpēm, izveidojas kontakts ar konkrētiem cilvēkiem,” „Dienai” norādījis zoologs, plēsēju pētnieks Jānis Ozoliņš. Ja cilvēks dzīvniekam kritiskā brīdī ir palīdzējis, dzīvnieks viņu, ļoti iespējams, uztvers kā savas sugas pārstāvi, kā savu vecāku, tādējādi, ja kopēji tiek nomainīti, var rasties neparedzētas problēmas. Zoologs arī saka - dzīvniekiem ir svarīgs emocionāls kontakts ar kopēju. „Te ir runa par augsti attīstītiem dzīvniekiem - zīdītājiem, nevis par zivtiņām, kurām ir vienalga, kas tās baro,” teic Ozoliņš. Zvēri var skumt, kļūt nomākti, reaģēt citādi.
Kasjauns.lv jau rakstīja, Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) nolēmusi ar Velgu Vītolu darba attiecības vairs neturpināt. Veicot kontroles iepriekšējo Līgatnes Dabas taku zvērkopju darbības laikā, kuri strādāja arī brīdī, kad no taku voljēra vairākkārt izbēga lācene Made, DAP esot konstatējusi vairākus darba drošības pārkāpumus. „Tomēr nesekoja rīcība, lai situācija uzlabotos. Esam saņēmuši arī vairākas sūdzības par Līgatnes Dabas taku dzīvnieku kopšanas un turēšanas apstākļiem, tostarp no ārvalstu speciālistiem,” norāda DAP pārstāve Gita Strode. Pārkāpumi esot saskatīti arī Vītolas rīcībā.
DAP pēc Gaujas Nacionālā parka fonda lūguma 2011. gada novembrī veikusi lāču sprostotavas remontu un secinājusi, ka nožogojums neesot ilglaicīgi drošs un ekspluatējams. „Iepriekš bija vienošanās, ka, pēc toreizējā Līgatnes Dabas taku vadītāja datiem, tiks veikta Ilzītes voljēra sadalīšana, lai no nedrošā nožogojuma uz Ilzītes voljēru pārvietotu trīs lāčus. Tomēr pēc Vītolas padoma Gaujas Nacionāla parka fonds šo lēmumu mainīja,” pretenzijas vēstulē „Dienai” apraksta DAP. Tāpēc lāči palika nedrošajā nožogojumā, no kura tie centās izbēgt.
Tāpat par Vītolas „destruktīvo” rīcību izteicies arī vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, kurš zvērkopei pārmeta viņas bučošanos ar lāčiem un Ziemassvētku svinēšanu kopā ar meža zvēriem. Tas, lūk, sabiedrībai raidot nepareizus signālus, kā attiekties pret plēsīgiem zvēriem, kā rezultātā nikni suņu esot sakoduši bērnus.
Jautāta par Sprūdža pausto kritiku par „lāču bučām”, Vītola tik pasmaida un saka: „Neticu, ka tas ir līguma neslēgšanas iemesls, starp „bučām” taču bija žogs.” Turklāt voljērā pie lācenes Ilzītes zvērkope negāja, kopš dzīvnieks sasniedza gada vecumu. „Ilzītei es esmu kā mamma, izauklēju no pirmās dzīves stundas, un tādas attiecības, kā man ar viņu, nav nevienam,” saka Vītola. Viņasprāt, neiespējami ir ievērot striktu distanci ar tiem dzīvniekiem, kurus cilvēks barojis ar pudelīti.
