Krodera mūza Evita Sniedze: „Savā ziņā tā bija mīlestība”

Ir tēmas, par kurām runājot, Evitai sejā iesitas karstums, un viņa mazliet pārakmeņojas. Kā stirna, ieraugot kaut ko apdraudošu, kad nostiepjas visas dzīslas un rodas spēks – ja vajag, var lēkt.

Mihails Bulgakovs ir uzrakstījis brīnišķīgu „Teātra romānu”... Kas notiek teātrī – tas nav tik vienkārši, kā no malas izskatās, jo process bieži vien ir interesantāks par gala rezultātu, izrādi un – reizēm – arī vajadzīgāks teātrim. Pat ja izrāde neizdodas, kā iecerēts. Man bieži ir jautāts, kāda ir veiksmes formula. Nu, nevar to nosaukt – var paņemt vislabāko režisoru, vislabāko scenogrāfu, kostīmu mākslinieku, mūzikas autoru, bet saslēdzas zvaigznes tā, ka nekas neiznāk.

Bet citreiz – daudziem bija šaubas par „Zojkina kvartira” – Bulgakovs... Šajā brīdī... vai vajag? Bet bija iekšēja pārliecība, intuīcija, ka nostrādās, un ir! Protams, bija brīnišķīga komanda un fantastiski aktieri, viss notika, bet uzreiz to paredzēt nevar. Tāpēc izrādes tapšanas process un dzīve teātrī, kurā, pat ja nav ļoti redzamu skandālu vai sapītu intrigu, tā dzīve... te ir cita realitāte. Jo visi mākslinieki, kas te strādā, arī butafori, skatuves puiši, viņi sastopas ar enerģiju, kā nav citur, ikdienā. Un tu esi nedaudz klāt brīnumam. Brīnuma tapšanai. Labākajos gadījumos. Un tieši tas šos cilvēkus padara gudrus un neprātīgus, nervozus, emocionālus, gaišus...

…ievainojamus un radošus.     

Jā, tieši tā, ekspresīvus un... visādus. Tas, kas te notiek, ir ļoti interesants process. Vienkārši kādreiz to vajadzētu piefiksēt. Protams, Bulgakova „Teātra romānā” bija izdomāti vārdi un vēl daudz kas, bet būtību viņš bija paņēmis no Maskavas Dailes teātra ikdienas. Gan to, kā top repertuārs, gan to, ko domā autori par režisoriem...

Tieši tā. Man šķiet svarīgi saprast, kā mākslinieki, aktieri strādā. Un viņi dara, kas viņiem patīk. Bet jārunā par to, ka tas ir arī milzīgs darbs. Ne tikai talants, bet arī ļoti, ļoti liels darbs, ko viņi iegulda. Nav tā, ka tu atnāc tāpat vien paspēlēt, it kā tev brīvajā laikā nebūtu ko darīt. Tas tiešām ir darbs, kas prasās būt novērtēts visādā ziņā – gan skatītāju priekšā, gan kritiķu, gan naudas ziņā, protams.

Vai tavi mīļie, pūkainie, radošie, ekspresīvie ir tevi kādreiz arī līdz asarām noveduši?

Skaidrs, ka ir! Jo šajā mājā ir 110 cilvēku, puse no viņiem ir te katru dienu, un skaidrs, ka katram ir sava sāpe, kas saistīta ar darbu, citam – privāto dzīvi. Tā ģimenes sajūta, it sevišķi Valmieras teātrī, ir ļoti izteikta. To vismaz saka tie, kas te atbrauc strādāt. Nav īsta iemesla tam neticēt. Protams, tas reizēm novada enerģiju, bet skaidrs – un tas ir pats nožēlojamākais, esot par vadītāju –, ka nevari cilvēkiem normāli samaksāt. Un tu nepārtraukti jūties vainīgs cilvēku priekšā par to, ka darba apjoms ir milzīgs, bet naudas teātrim ir šobrīd tik, cik ir. Un nevar nevienam, kas dod naudu, to iestāstīt. Tas ir tāds cilvēcisks izmisums.

Jā, Kultūras ministrijā varu runāt, bet kad nonāku atpakaļ teātrī... Ministrijā man dod spēku tas, ka es aizstāvu savus cilvēkus. Ne par sevi, bet par savējiem runāt – tas ir vieglāk. Tad varu gan pamatot, gan pierādīt. Man jau liekas, ka viss būtu uz labu, ja izrietētu no mīlestības un atbildības izjūtas. Sākot ar ģimeni un beidzot ar vietu, par kuru esi atbildīgs.

Tev tomēr šajā bohēmiskajā ģimenē jāsaglabā visvēsākā galva.

To arī saglabāju.

Emocionāli?

Jā, un visādi citādi.

Skaidrs, ka ir reizes, kad mēs to ievērojam, un ir reizes...

Pat nezinu, vai zūd. Ir reizes, kad ir tā sasāpējusies sirds, vai brīži pēc pirmizrādēm vai kādas grūtas dienas, kad tas aizmirstas. Domāju, tas ir vienkārši no noguruma.

Nekad neaizmirstas, ka esi direktore?

(Nopūšas, ilgi domā.) Nezinu... Kad sēžu zālē un raudu vai no sirds priecājos līdzi par izrādi – tad aizmirstas.

Patiesībā mans stāvoklis teātrī ir tāds, ka... ceru, pret mani ir cieņa kā pret vadītāju. Mēs taču katrs darām savu darbu un esam par to atbildīgi. Es nemāku to, ko viņi. Bet nav tādas hierarhijas, kad es liktu sevi uzrunāt uz jūs. Vai neļautu stāstīt kādas sirdssāpes – tā nekad nav bijis.

Pati neatļaujies stāstīt sirdssāpes?

Es mēģinu neatļauties. Reizēm tiešām ir izskrējis... Manuprāt, labākais ir tas, ka jūti: ir cieņa, bet tajā pašā laikā uzticība. Un es to nekad neesmu pievīlusi.

Protams! Ir visādas baumas, pat pilnīgi neticamas, kuras uzzinu, dažas arī neuzzinu, bet tādas ārprātīgas klačošanās te nemaz nav. Ir fantāzijas, pilnīgi neiedomājamas. Es nesaprotu, no kā tās rodas.

Tu biji lauku meitene?

Jā, izteikta, no maza ciemata Liezēres pagastā. Ļoti maza vietiņa. Vēlāk braucu uz Cesvaini. Bet, tā kā tētis atguva savu tēvu zemi, kas atrodas netālu no Ozoliem, es ar māsu tiku iejūgta lauku darbu dzīvē, kad visu laiku ir nepadarāmie darbi. Tad viss tapa iemācīts. Jā, varbūt likās, ka tā arī paliks. Tētim bija ļoti grūti pieņemt, ka negribēju kļūt par veterinārārsti.

Nē, viņš redzēja, ka varu izdarīt. Nu, tajā laikā jau es neko tādu... Vienīgais – ļoti labi mācījos, sportoju, strādāju.

Reizēm ar Cesvaines skolas autobusu brauci uz Rīgu, uz teātri...

Ar Liezēres autobusu arī, jā. Bet, tā kā man no braukšanas regulāri palika slikta dūša, es bieži nebraukāju. Atceros, reiz braucām uz Operu, visi gāja skatīties, bet es gulēju autobusā, mokoties ar nelabumu.

Skaidrs, ka teātris interesēja, vienubrīd pat gribēju kļūt par aktrisi. Protams. Tajā laikā skatījos vecās krievu filmas un operetes, pa naktīm, pa kluso no mammas. Mana māsa kādreiz bija krājusi žurnālus ar kinoaktieru bildēm.

Nesen biju Lilitas Ozoliņas jubilejā, un Lauris Dzelzītis teica, ka viņam bijis Lilitas Ozoliņas plakāts pie sienas, man arī bija izgriezts viņas foto. Es to viņai pateicu. Man bija Martas bilde (no „Ilgā ceļa kāpās” – Aut.) uz literatūras eksāmena klades vāka. Spēlēju skolas teātrī, diezgan jēdzīgi un smieklīgi. Ā, vēl rakstīju scenāriju žetonvakaram, man liekas, ka izdevās. Tur bija dzejas kompozīcijas, dziesmas... Tad atnācu uz Rīgu, iestājos Filoloģijas fakultātē.

Domāji, ka studēsi latviešu valodu, literatūru, kā visi normāli filologi?

Jā. Lai gan vidusskolā domāju, ka kļūšu par arhitekti. Mākslas skolā gadu nomācījos, bet tad nobijos un iestājos filologos. Kā piecdesmit pirmā. Piecdesmit uzņēma, bet, tā kā labi noliku vācu valodu, es tiku. Tad sapazinos ar Ievu Zoli (tagad Struka), kurai bija mērķis kļūt par teātra kritiķi, viņa bija uzzinājusi, ka iepriekšējā gadā ir uzņemts teātra kritiķu kurss pie Silvijas Radzobes. Viņa man prasīja, vai gribu iet līdzi. Īsti nezināju, bet piekritu, pat nenoskaidrojusi, kas tur būs.

Jā – kaut kas jauns, teātris, forši. Kad aizgājām, daudz nerunāju, tikai Ieva, un tad Silvija mūs aizsūtīja uz pēdējo solu – lai nesēž priekšā divas jaunpienācējas, kuras neko nesaprot. Un es tiešām neko nesapratu. Tā viss sākās. Tajā gadā pabeidzām divus kursus, jo bija jāmācās gan teātra kritika otrajā kursā, jānoliek visi teātra kritikas pirmā kursa eksāmeni, un vēl jāmācās paralēli filologu pirmajā kursā.

Smagi.

Smagi. Turklāt gandrīz katru otro vakaru gājām uz teātri, pārējo laiku pavadīju bibliotēkā, to vien darīju, kā lasīju lugas. Tā iekļāvāmies kursā un reizē ar viņiem pabeidzām. Divdesmit divu gadu vecumā jau biju maģistre.

Jā. Es nekad, piemēram, neesmu pīpējusi. Visi brīnās.

Kā var teātrī nepīpēt?

Mierīgi. Bet patiesībā skolas laikā es ļoti cietu no tā, ka biju teicamniece. Mazās skolās tā attieksme... ceru, ka tagad tā vairs nav. Tikai tad, kad aizgāju uz Cesvaines skolu, tur tiešām uzņēma ar sajūsmu, ka astoņgadīgo skolu biju beigusi ar visiem piecniekiem, bez īpašas piepūles. Tad sapratu – forši. Gan ar puišiem bija labas attiecības, gan tā...

Bet Liezēres skolā – vai nu tāpēc, ka maza skola, nezinu – nejutos labi. Atceros, pāris semestrus speciāli nemācījos, un tad man bija septiņi četrinieki uz liecības piecu ballu sistēmā. Tagad satiekoties klasesbiedri stāsta, ka no rītiem esot no manis norakstījuši mājasdarbus. Es neatceros. Tās varētu būt patīkamas atmiņas.

Ir cilvēki, kuros vienlīdz ir attīstīts gan eksaktais, gan humanitārais. Kā tas tevī sadzīvo?

Ar kaut kādiem skaitļiem man te jāstrādā, bet pusgads mākslas skolā arī kaut ko deva. Forši. Iemācījos kapiteļus zīmēt, bišķīt portretus, rasēšana labi gāja.

Nē, tam gan nav nekāda sakara. Bet, runājot par scenogrāfu, mēs pēdējo gadu laikā vizuāli, estētiski esam uzplaukuši, un tas man šķiet viens no lielākajiem panākumiem. Par mūsu scenogrāfu Reini Suhanovu varu teikt visu to labāko – ka tik gaišs, jauns cilvēks var būt šajā Latvijas vidē uzaudzis. Viņš ir no Kandavas. Nu, jā, no mazām pilsētām vai laukiem tādi cilvēki nāk. Kaut kā pareizi saglabājot ētiskās vērtības, kas ģimenē ieaudzinātas. Vispār ļoti daudz jaunu cilvēku pēdējā gada laikā teātrim pievienojušies. Brīnišķīgi, gaiši, pozitīvi, vienkārši neticami labi audzināti. Esmu pateicīga viņu vecākiem.

Reiz vienai no jūsu vadošajām aktrisēm jautāju, kā viņa jūtas Valmierā, un viņa teica – trimda. Bet viņa mīl teātri...

Trimda tāpēc, ka prom no Rīgas? Jā, jā, es zinu, tā ir.

Domāju, ka jā, un ļoti, ļoti lielā mērā tas tā ir. Cilvēkiem, kam šeit nav ģimenes, kam Rīgā dzīvoklis jāuztur, šeit dzīvoklis jāuztur, jātērē nenormāli daudz naudas benzīnam... Jo Valmiera ir maza, jauka, ir atvērti jauni naktsklubi, jaunieši piektdienu vakaros pulcējas, kaut ko meklē. Bet tiem, kas ir mākslinieki, nav īsti vietas, kur viņi justos piederīgi. Ja nav bērnu un vīra vai sievas, tad tā sajūta tāda ir. Man jau arī.

Tagad mazliet vairāk Valmieru pazīstu, bet patiesībā – ja nebūtu teātra, pat nezinu, ko te varētu darīt. Kaut Valmiera ir lieliska pilsēta, cilvēkiem ir darbs, ir Gauja, skaistums, forši cilvēki. Tie, kas nu jau pusmūžā – Ričs un Skaidrīte Putniņa, kas te nodzīvojuši mūžu, tie ir pieraduši. Bet tiem, kas Valmierā ir ienācēji, nav viegli. Teātrī iedzimto valmieriešu ir ļoti maz – Kārlis Neimanis te ir uzaudzis, tehniskie puiši. Protams, ja tā nauda būtu lielāka, būtu citādāk. Trimda jau veidojas arī no tā, ka...

...ekonomiskā trimda?

Tā ir ekonomiskā trimda. Būtu normāli, ja pēkšņi iegadās brīva nedēļas nogale un vari aizšaut uz Londonu apskatīties izrādes. Tad ir vienalga, kur tu dzīvo. Lai kā valsts vadītāji sola mums saulaino nākotni, kas jau sākusies, drīzāk ir sajūta, ka maijiem būs taisnība par pasaules galu... tādā izteiksmē, ka tie, kas dala naudu, neredz, kas notiek ar cilvēkiem. Ir paralēlās pasaules – vieni, kas skatās ciparos, otri, kam nav ko ēst. Aktierim ir jāēd un jāredz pasaule. Es arī ik pa laikam pameklēju lētās biļetes, lai lidotu skatīties Londonā divas labas izrādes nedēļas nogalē.

Jā. Sāku pirms pāris gadiem – kombinēt, lai nosacīti lēti var aizlidot, vienu nakti tur palikt, noskatīties izrādi. Tas nenormāli daudz dod, ja kaut ko redzi, nejūties tik apdalīts. Ļoti gribas kaut drusku palielināt cilvēkiem algas... kaut drusciņu.

Tāpēc saviem aktieriem ļauj piepelnīties seriālos, un arī pati piepelnies.

Jā.

Kā tu šeit nonāci, kurš tevi noskatīja Valmierai?

Ieva Zole te strādāja par literārās daļas vadītāju. Daudzu teātra kritiķu kursu beigušu cilvēku sapnis ir strādāt teātrī, un vienīgā īsti piemērotā vieta, protams, ir literārā daļa. Ieva gāja prom no šā amata un ieteica mani. Atnācu, sēdēju stūrītī, mēģināju rakstīt kaut kādas relīzes, ko no manis prasīja. Patiesībā pat nezinu, kā tas notika. Pēteris Sūcis, iepriekšējais direktors, nomira 51 gada vecumā. Pabeidza teātra māju, un viss. Tajā brīdī liela teikšana bija pilsētai, teātrim bija parādi, lietas, ko vajadzēja atrisināt. Rīkoja konkursu uz direktora vietu.

Man nebija, bet laikam kolektīvs mani pagrūda... ka uzticēsies...

Un Kroders?

Kroders te vēl nedzīvoja, tikai iestudēja izrādes. Nu, protams, ka es Kroderam prasīju, ko viņš par to domā, viņš teica, ka nevajag... (Nosmejas.)

Nē, pat ne stila dēļ. Vienkārši – viņš apzinājās, ko tas no manis prasīs. Tā lielākā Krodera baža, protams, bija, tāpat kā ļoti daudziem, ka es vienkārši vairs nerakstīšu, ka administratīvais darbs paņems visu.

Tu jau biji pierādījusi, ka raksti lugas. Un Kroders atzina tās par labām.

Jā, viņš jau bija iestudējis divas no tām – Dailē „Kreiso pagriezienu” un te, Valmierā, „Tie paši oši”.

Nu, skaidrs, Kroders bija leģenda. Bija nopublicētas manu kursa biedreņu recenzijas par „Ķēniņu Zaulu”, ko Kroders bija uzvedis Nacionālajā teātrī. Tad Kroders no Teātra savienības tribīnes teica, ka tik jauniem cilvēkiem tomēr nevajadzētu ļaut publicēties. (Iesmejas.) Ka viņi tomēr kaut ko vēl nesaprot.

Pirmoreiz aci pret aci viņu satiku, kad biju uzrakstījusi recenziju par „Jūnu Gabrielu Borkmani”, ko viņš bija iestudējis Valmierā. Tiešām izcila izrāde, un biju priecīga par to rakstīt. Tad viņš pienāca pie manis pirms vienas izrādes un izmeta: “Tev baigi jēdzīgā recenzija bija...” Jā, un tad tas arī sākās. Sarunas un tā. Atceros, tas bija Nacionālajā teātrī pie kreisās puses ieejas.

Kas tevī notika tajā brīdī?

Biju nenormāli laimīga! Ārprāts – leģenda pienāk, pasaka: jēdzīga recenzija! Patiesībā arī tagadējiem kritiķiem, šķiet, lielākais kompliments, ja kāds no tiem, kas iesaistīti, pasaka: ir labi. Pat ja recenzija bijusi kritiska. Man liekas, ir svarīgi pateikt. Ka forši uzrakstīts. Jo arī kritiķis ir radošs cilvēks, reizēm varbūt pārāk subjektīvs vai emocionāls, bet viņam arī ir svarīgi, lai viņa darbu novērtē. Protams, tas man bija neticams pagodinājums.

Jā. Bet es nezinu, vai tikai Krodera dēļ. Pirmām kārtām tā dēļ, ka redzēju savas lugas uz skatuves. Redzēju, ko skatuve nozīmē – vieta, laiks, dialogi, aktieri, visu. Kroders... neticama pieredze, viņa garīgā bagāža, sarunas.

Man Kroders intervijā stāstīja, ka sadusmojies uz sievu, kas likusi viņam iznest miskasti brīdī, kad virs viņa bijis sastājies radošuma mākonis.

Tāpēc jau laikam viņam patika būt vienam.

Es laikam mēģinu to savu radošumu kaut kā regulēt. (Iesmejas.)

Ietekmēt, kad tam jānāk?

Nē, tas nāk, kad nāk. Bet ir taisnība par to administratīvo – tas ļoti noēd. Vienkārši mēģinu to kaut kā organizēt, domāt, kad braucu, un es braucu ļoti daudz. Braucot bieži runāju pa telefonu, bet ir reizes, kad to atslēdzu, lai varētu domāt.

Droši vien pazūd, bet, apsēžoties pie papīra, tas kaut kā uzrodas. Vakarnakt rakstīju „Eņģeļu mājai” jaunas sērijas, dialogus... Ko darīt, ja citā laikā īsti nav laika domāt? Kādam visu laiku kaut ko vajag, kaut kas jāapstiprina, jāizlemj. Mājās ir bērns, kurš, nabadziņš, iedīdīts – mamma tagad raksta, bišķīt jāpagaida…

Cik liels viņš ir?

Februārī būs seši. Vispār viņam patīk, ka mamma raksta. Pār plecu lasa, ko esmu uzrakstījusi, komentē. Viņam ir lepnums par to, ko daru, ka mamma minēta titros, vai, piemēram, nesen spēlējām basketbolu – Saeima pret Valmieras domi, un es biju vienīgā sieviete uz laukuma. Dēls bija ļoti lepns, ka tiku atzīta par spēles labāko spēlētāju. Jo vienkārši iemetu trīspunktnieku.

Bet par to direktora vietu gribēju teikt – es nebūtu pieteikusies, ja man nebūtu kolektīva atbalsta. Tajā brīdī bija panika, ka ienāks cilvēks no malas, kurš izārdīs to, kas te tik svarīgs. Domāju, tieši tā panika arī teātra kolektīvu virzīja, lai pamēģinu. Pilsētas dome gan ielika padomi –  jo tiešām bija lielas lietas jāizdara, jāveic izmaiņas struktūrā, viņi piekrita, ka riskēs ar šo meitenīti.

Kad Sarmīte Ēlerte kā ministre pēc pirmizrādes sēdēja ar Inesi Boķi, pilsētas domes priekšsēdētāju, un prasīja: “Nu, kā tad jūs viņu tur ielikāt?”, neviens īsti nevarēja formulēt, jo biju absolūti melnais zirdziņš. Un es arī nezināju, vai to varēšu. Es mācos visu laiku. Teātris ir vieta, kur nevar strādāt tikai pēc kaut kādiem uzrakstītiem vadības principiem.

Man tāda ir. Kroders uzdāvināja.

Nē, pa īstam.

Jā. Kroders visu laiku mācīja, lai emocionāli nelaižu visu iekšā. Viegli jau pateikt, grūti izdarīt.

Nē, viņš patiesībā domāja, bet mācēja neuztraukties par sīkumiem. Viņš mēģināja saprast cilvēka dabu un nedusmoties par to, kas tiešām ir mirkļa vājums vai emocijas. Bet man baigi grūti gāja un iet. Es, piemēram, jūtos atbildīga par katru naglu, par katru skavu skatuves grīdā, uz kuras viens uzrauj zeķbiksi vai saplēš kāju. Labas vadības pamats ir uzticēšanās cilvēkiem. Un es uzticos cilvēkiem, kas to zina un novērš. Protams, reizēm gadās cilvēcisko faktoru ķibeles – un kaut kur tam stresam jāpaliek.

Vai Krodera tagad teātrī trūkst?

Domāju, ka jā. Mums trūkst. Mēs mēģinām to skaļi neteikt, bet kaut kā katrs to jūt.

Viņa istabiņa stāv, kā stāvējusi?

Jā. (Nopūšas.) Šobrīd stāv, kā stāvējusi. 18. novembrī bija pagājušas tieši 40 dienas, apkopām kapu, un atstāju iedegtu lampiņu viņa istabā – lai vienkārši būtu sajūta, ka ir gaisma. Tas emocionāli bija visbriesmīgākais – braucot vakarā pēc izrādēm no Rīgas garām teātrim, vienmēr bija gaisma logā. Un tagad tās nav. Pirms dažām dienām vienkārši atstāju viņa istabā to gaismu iedegtu...

Jā, domāju. Skaidrs, ka domāju.

Nē, pa plauktiņiem viss bija salicies jau tad.

Savā ziņā. Mēs jau nevaram tā īsti noformulēt, kas ir mīlestība. Mīlestība ir tā, kas iedvesmo. Un Kroderu tā iedvesmoja. (Iesmejas.) Tātad tā ir atbilde.

Un tevi? Tas bija līdzvērtīgi, vai viņam tas bija vairāk vajadzīgs?

Nē, ne līdzvērtīgi.

Tu biji viņa mūza?

Jā, drīzāk. Var teikt tā...

Domāju, ka abi. Tagad esmu atbildīga par viņa piemiņu, kas ir ļoti svarīga. Pilsētai. Svarīga pirmām kārtām mums pašiem. Teātra vidē ir ļoti maz cilvēku, kam nav bijusi saskare ar Kroderu. Tāpēc jau viņa jubileja bija tik brīnišķīga, ka cilvēki no visiem Latvijas teātriem ieradās viņu sveikt – gan uz skatuves, gan pēc tam. Protams, arī bēres to parādīja... Lai gan bērēs jau vienmēr cilvēku sanāk īpaši daudz, tā tāda īpatnība.

Man radās neērta doma, ka Kroderu sāka īpaši mīlēt pēdējos 10 gadus, kad viņš bija kļuvis jau mazliet nevarīgāks. Varbūt, kad cilvēks ir stiprs, dumpiniecisks un neērts, viņu nemaz tik ļoti nemīl?

Nē. Kroderam šie 10 gadi vienkārši bija neticami ražīgi – ko viņš izdarīja, kopš sāka iestudēt Valmierā. Neticami tāpēc, ka tas bija posms no viņa 80 līdz 90 gadiem. Tik fantastiskas izrādes – „Tēvocis Vaņa”, „Heda Gablere”, „Karalis Līrs”, „Hamlets”...

Šķiet, tava grāmata „Leģendas par ilgām” bija ļoti personiska. Jo to, kas notiek radoša cilvēka iekšējā drēbju skapī, viņš ne vienmēr ir gatavs rādīt uz āru. Līdz banalitātei ir runāts, ka radošam cilvēkam jābūt tā kā nelaimīgam...

Nelaimīgam un nošņurkušam...

Bet pastāvīgi jāilgojas pēc kaut kā.

Tam es piekrītu.

To es nevaru pateikt. Smiļģis ir teicis, ka tas, par ko cilvēkam teātrī jārunā, ir ilgas (viņš teica – ar mīksto l). Man liekas, tā ir vārdos nenoformulējama substance, ar kuru cilvēks tiek pacelts augstākā garīgā pakāpē, garīguma līmenī, kas viņam ļauj radīt. Tas sākas no sēklas, vienalga, vai tā ir bērna radīšana vai kas, to met, un tā iekrīt. Kad cilvēks ilgojas, tad parasti – pēc kaut kā labāka, un tā kļūst par radītāju. Jebkurš var kļūt par radītāju, ja viņā ir šīs ilgas, un tas ir brīnums. Tas ļauj redzēt pasauli harmoniskāku un pašam kļūt harmoniskākam.

Tomēr ilgas arī nobrauc pa dvēseli kā ar skrāpi.

Varbūt tā ir.

Esi domājusi, kā ir dzīvot blakus cilvēkam, kuram visu laiku jābūt mazliet tādā – pluinītā – iekšējā sajūtā? Tavs vīrs ir radošs cilvēks?

Man tagad ir draugs, viņam ir radoša domāšana, bet viņa profesija nav radoša. Un viņam patīk tas, ka es esmu radoša. Viņš ik pa laikam saka, ka apbrīno to, ka es spēju radīt.

samenedžēt savas jūtas, savu mīlestību?

Nē.

 (Nopūšas, klusi.) Jā. (Skumji iesmejoties.) Nemāku samenedžēt.

Baidos. Un esmu jau apdedzinājusies. Bet kaut kā tā ir.

Esi teikusi, ka teātris ir ticības vieta. Kam pēdējoreiz esi tā pa īstam noticējusi?

Teātrī?

Vispār. Uz ielas. Lidmašīnā.

Lidmašīnā... virs mākoņiem. Skaisti... kad sajūti Radītāja tuvumu. Es joprojām ticu, ka māksla var cilvēkus rosināt domāt un darīt skaistākus. Bet galvenā ticība rodas, kad paskaties uz gaišiem cilvēkiem. Mani spēj pārsteigt un iedvesmot jebkas: mākoņi, vējš, migla. Mans dēls, mans lielākais brīnums. Vai, piemēram, izrāde, kuras dēļ četri simti skatītāju pieceļas kājās.

Vai prieks, ko es gūstu no tantiņas emocijām: viņa atnākusi no tirgus, kur mēģinājusi pārdot savā dārzā saplūktas puķes, un sēž vasaras dienā Rātes vārtos un dzer saldējuma kokteili – skaists, vecs cilvēks, kas tā bauda dzīvi. Viņa ļoti atgādināja manu mammu, man likās, ka viņai vajag sagādāt prieku, un es samaksāju par viņas kokteili. Viņas prieks un pateicība bija iedvesmojošākais mirklis man tajā vasarā.

Tas ir brīnišķīgi – ka tu par pāris latiem vari sagādāt cilvēkam tik milzīgu, negaidītu prieku. Un tas ir arī teātrī – tu samaksā konkrētu naudu par biļeti, un tad...notiek brīnums. „Zojkā” ir teksts – nav iespējams naudu pārvērst mīlestībā. Nu, nevar jau. Bet tu vari palīdzēt tikt tuvāk brīnumam, un brīnums var radīt mīlestību un ticību labajam.