Vai tradicionālā kultūra ir izvarošanas kultūra?

Kasjauns.lv pārpublicē šo rakstu no www.politika.lv ar autores laipnu atļauju.

Vēsture mums ir iemācījusi, ka sabiedrība var klusēt ilgi, tomēr pienāk brīdis, kad, līdzīgi kā traukā, kurā ir liets ūdens, viena pile ir pēdējā. Tā ir noticis Indijā, kur pēc 23 gadus vecās studentes Jyoti Singh brutālās izvarošanas ir sākušies visaptveroši protesti. Kontekstā ar šo gadījumu visā pasaulē ir aktualizējusies arī diskusija par izvarošanas kultūru.

Izvarošanas kultūra ir koncepts, kurš tiek izmantots, lai aprakstītu kultūru, kurā izvarošana un seksuālā vardarbība ir vispārpieņemtas parādības un kurā prevalē attieksmes, normas un prakses, kas tai skaitā caur medijiem rod iemeslus, tolerē un nereti arī veicina izvarošanu.

Tautas niknuma avots ir dziļš – korumpēta un politizēta tiesu sistēma un neefektīvas izvarošanu izmeklēšanas, kas ietver sevī medicīnisko apskati, ko sievietes apraksta kā ‘otrreizējo izvarošanu’.

Daudzi izvarošanas gadījumi tā arī nekad nenonāk līdz tiesai un tas ir saistīts ar tradicionālo patriarhālo kultūru. Indieši labāk izvēlas dēlus, nevis meitas. To var redzēt gan statistikā, jo meiteņu skaits strauji samazinās, gan pēc Indijas NVO liecībām, kuras apgalvo, ka, neskatoties uz aizliegumu, lauku teritorijās vēl joprojām ir iespējams veikt abortu, ja sieviete ir stāvoklī ar meiteni. Izvēle par labu dēliem ir saistīta gan ar pūra tradīciju, gan bailēm par meitas drošību, nespēju nodrošināt viņas šķīstību, kā 2011. gada martā atzina Krishna Tirath, Indijas sieviešu un bērnu aizsardzības ministre.

Kriminālo aprindu un politiķu saiknes ir tik ciešas, ka taisnīgums parastam cilvēkam ir praktiski nesasniedzams. Ceturtā daļa pašreizējo Indijas parlamenta locekļu ir ar kriminālām apsūdzībām. Asociācija Demokrātiskām Reformām, Indijas pilsonisko aktīvistu grupa, apgalvo, ka politiskās partijas pieļāva to, ka nacionālajās vēlēšanās piedalījās vismaz seši kandidāti, kas ir apvainoti izvarošanā. Skaitlis ir četras reizes lielāks, ja runājam par valsts vēlēšanām.

Šāda situācija nevarētu pastāvēt, ja tā nebūtu sistēma. Policija ir viena no viskorumpētākajām valsts institūcijām Indijā. Bieži vien policisti ne tikai piedalās noziegumu slēpšanā un noklusēšanā, bet arī pašos noziegumos. Indijas patriarhālajā sabiedrībā, kur sievietes ir pakļautas milzīgam spiedienam pakļauties vīriešu noteikumiem, cieš klusējot. Tās, kuras atļaujas neklusēt, bieži vien tiek sodītas brutālā veidā.

Ruchira Gupta no nevalstiskās organizācijas „Apne Aap Women Worldwide” atzīmē, ka Indijā visvairāk izvarošanai un vardarbībai ir pakļautas Dalitu (agrāk saukti par nepieskaramajiem) un musulmaņu sievietes – tiek uzskatīts, ka viņas ir netīras un tādējādi nevar tikt izvarotas. Viņa arī atzīmē, ka izvarotāju uzvārdi liecina par to, ka viņi pārstāv augstāko kastu.

Turklāt, tādi vīrieši, iespējams, savās darbībās realizē to kultūru, kādu realizē valsts augstākajos posteņos strādājošie, kuri ikdienā tiek redzēti ar prostitūtām un eskorta meitenēm, kas milzīgos apjomos patērē pornogrāfiju un no soda izpērk dēlus, kuri ir izvarotāji vai varmākas. Indija ir trešajā vietā pasaulē pēc pornogrāfijas patēriņa.

Viņa arī stāsta par pieredzi, kad policijas vadība un politiķi atzīmē, ka šī nav problēma, kas būtu risināma – vīrieši būs vīrieši un, ja tiks radīti ierobežojumi tam, kā meitenes no nabadzīgām ģimenēm tiek izvarotas, tas notiks ar meitenēm no ‘labām’ ģimenēm.

1990. gadā Indijas sabiedrība pievērsa uzmanību gadījumam, kad 14 gadus veco tenisa spēlētāju no cita Ziemeļindijas rajona, Ruchiku Girhotru, izvaroja policijas priekšnieks. Pēc tam, kad viņa un viņas ģimene devās uz policiju, ģimene saņēma draudus, panāca meitenes izslēgšanu no skolas, izvirzīja pret viņu, viņas brāli un tēvu vairākas apsūdzības, kā rezultātā tēvam bija jāpārdod vienīgā māja. Meitene neizturēja spiedienu un izdarīja pēc trīs gadiem pašnāvību. Pēc 400 tiesas sēdēm 19 gadu garuma valsts policijas priekšnieks, lai gan ir atzīts par vainīgu, ir saņēmis sešu mēnešu cietumsodu un aptuveni 25 ASV dolāru naudas sodu.

Lai gan Indija ir demokrātiska valsts, lielai daļai sabiedrības ir problēmas ar to, kā atbildēt uz modernās sabiedrības izaicinājumiem, kas nesaskan ar tradīcijām. Sieviešu liecības stāsta, ka policijas attieksmi lielā mērā nosaka tas, kā sieviete ir ģērbusies un vai viņu pavada vīrietis.

Daudzos Indijas reģionos tiek turpināta medicīniskās apskate prakse, kas tiek saukta par ‘otrreizējo izvarošanu’. Tas ir tests, kura laikā ārsts ievieto pirkstus sievietes vagīnā, lai konstatētu tās „izlaidības” līmeni. Ārsta uzdevums ir pārbaudīt, vai sieviete izjūt sāpes un ir gatava seksam. Tādējādi nereti cietusī nonāk situācijā, kurā pēc pārbaudes tiek konstatēts, ka viņa ir bijusi gatava seksam un pārkāpuma nav bijis.

Izvarošana ir šaušalīgs notikums sievietes dzīvē, tomēr pat vēl lielākām šausmām tas kļūst tad, kad viņa dzīvo kultūrā, kur viņas vērtību nosaka tas, vai viņa ir ‘šķīsta’. Kā raksta http://www.nytimes.com/2013/01/08/opinion/after-being-raped-i-was wounded-my-honor-wasnt.html Sohaila Abdulali, kura pati pirms daudziem gadiem pārdzīvoja izvarošanu un atļāvās par to neklusēt, lai pretī saņemtu sabiedrības nosodījumu:

Izvarošana ir briesmīga. Tomēr tā ir briesmīga to iemeslu dēļ, kuri ir iedzīti Indijas sieviešu galvās. Tas ir briesmīgi, jo tu esi nobijusies, aizskarta, kādam citam ir vara pār tavu ķermeni un viņš tevi sāpina pašā intīmākajā veidā. Tomēr tas nav briesmīgi, jo tu zaudē savu ‘šķīstumu’. „Tas ir briesmīgi, jo ir zaudēts tava tēva un brāļa gods. Es noraidu uzskatu, ka mana šķīstība atrodas manā vagīnā, tāpat kā es noraidu uzskatu, ka vīrieša smadzenes ir viņa ģenitālijās. Likumam ir jānodrošina reāli sodi izvarotājiem un aizsardzība upuriem, tomēr tikai ģimenes un kopienas var piedāvāt empātiju un atbalstu. Kā pusaudze apvainos varmāku izvarošanā, ja viņas ģimene viņu neatbalstīs? Kā sieva apsūdzēs varmāku, ja viņas vīrs uzskatīs, ka tas bija vairāk uzbrukums viņam, nevis viņai?”

Sabiedrības viedokli, kas neatbalsta cietušo sievieti, var redzēt, iepazīstoties ar vairāku amatpersonu un sabiedrības viedokļu līderu komentāriem. Piemēram, kongresa līderis nesen apgalvoja, ka 90% izvarošanas gadījumu ir seksuālas attiecības, kur meitene ir piekritusi.

Apsūdzēto advokāts Manohar Lal Sharma intervijā atzina, ka līdz par šodienai nav redzējos gadījumu, ka tiktu izvarota cienījama sieviete, turklāt vīrietim bija jāpasargā sava pavadone, tādēļ viņš ir vainojams notikušajā. Tāpat varam izlasīt garīgā līdera Asharam viedokli, ka sieviete ir vainojama tāpat kā izvarotāji, jo viņai bija jāskandē Dieva vārds un jāmetas ceļos izvarotāju priekšā.

Kamēr sabiedrības protesti pieprasa taisnīgumu un pat nāvessoda piespriešanu pāridarītājiem, vienīgais, kas šobrīd Indijā ir nepieciešams, ir policijas uzskatu maiņa, lai sievietes varētu būt drošas, ka saņems aizsardzību un taisnīgu tiesu. Nāvessods vai kastrācija būtu vieglākais ceļš, lai apklusinātu protestus, tomēr tas nekādas pārmaiņas Indijā neveicinātu.

Mana sirds apstājas katru reizi, kas izlasu par to, ka jaunā sieviete tika izvarota grupā un tiks pielietota metāla caurule. Seši vīrieši ieslodzīja privātā autobusā 23 gadus vecu sievieti un viņas draugu, lai grupā vardarbīgi izvarotu tik brutāli, ka pat pēc vairākām operācijām viņa mira.

Sjūzena Braunmillere (Susan Brownmiller) savā 1993. gada grāmatā „Against Our Will” („Pret mūsu gribu” – red.) raksta par to, ka izvarošana ir nevis par seksu, bet gan dusmām un varu. Tomēr arī Rietumu pasaulē pastāv uzskats, ka izvarošanas ir saistītas ar vīriešu nespēju pretoties sievietei, kas viņā uzjundī seksuālo iekāri. Tas upuri padara par vainīgo – kāpēc viņa tik vēlā nakts stundā bija laukā no mājas un izskatījās tik provocējoši sievišķīga?

Izvarošana ir kā sods par to, ka sieviete atļaujas būt. Būt nevis kāda cita lietošanai, bet sev. Izvarošana ir tas pats enciklopēdijas šķirklis, kur meklējam sievu dedzināšanu un apliešanu ar skābi un sieviešu dzimtes bērnu abortus.

Ko nozīmē būt sievietei Indijā? Šķiet, to lieliski ilustrē Sonia Faleiro NYT blogā, stāstot par konstantajām bailēm no uzbrukuma un to, kā sievietes organizē savu dzīvi ap to, lai tas nenotiktu:

„Kā pusaudze es iemācījos sevi aizsargāt. Es nekad nestāvēju viena, ja varēju to nedarīt, un staigāju ātri, sakrustojusi rokas pāri krūtīm, izvairoties no acu kontakta vai smaida. Es ātri virzījos cauri pūlim, ar plecu pa priekšu un izvairījos no mājas pamešanas tumsā, neskaitot braucienus ar privātu mašīnu. Vecumā, kurā sievietes eksperimentēja ar izaicinošu izskatu, es nēsāju drēbes, kas man bija divas reizes par lielu. Nekas nemainījās arī pēc tam, kad kļuvu pieaugusi. Piparu gāze nebija pieejama un manas draudzenes, visas vidējās un augstākās šķiras pārstāves, nēsāja drošības adatas vai citus pašizgatavotus ieročus.”

Kultūra, kura pieprasa, lai sieviete līdz kāzām paliktu šķīsta, ir kultūra, kura par normu padara izvarošanas. Tas ir uzskats, ka sievietei ir jāpaliek šķīstai, jo viņas mērķis ir kalpot vīrietim. Viņas ķermenis ir paredzēts bērnu radīšanai un vīrieša baudai.

Bet vai arī Rietumu pasaulē nepastāv kultūra, kas var tikt nosaukta par izvarošanas kultūru? Pastāv uzskats, ka sievietes, kuras ģērbjas izaicinoši un nekautrējas nodarboties ar seksu un dažādiem partneriem un tik bieži, cik vēlas, nevar tikt izvarotas. Vai, ja tas notiek, tā ir viņu pašu vaina. Tas ir saistīts ar tradicionālo uzskatu, ka sievietei ir jābūt šķīstai, un tikai šķīstu sievieti var aptraipīt. Tas uzskats ir saglabājies kaut kur dziļi, dziļi mūsos. Palasiet komentārus pie rakstiem, kuros tiek stāstīts par izvarošanu – tur ir redzama spēcīga sadursme starp diviem krasi atšķirīgiem viedokļiem, no kuriem viens ir upura vainošana.

Pagājušā gada decembrī „New York Times” ziņoja par gadījumu ASV, kad futbola komanda vienu meiteni, kas bija piedzērusies, nēsāja no vienas ballītes vietas uz citu, ņirgājās par viņas ķermeni, izvaroja gan grupveidā, gan ar priekšmetiem un to visu filmēja un fotografēja. Nesen tika nopludināts video, kurā var redzēt, ka jaunieši nejūtas vainīgi – viņa bija piedzērusies – pati vainīga. Vietējā sabiedrība ir šokā, tomēr lielākoties valda attieksme, ka puiši tikai iztrakojās un nav pelnījuši saņemt bargu sodu.

Tas, ka skolā populāri atlēti izvēlējās grupveidā izvarot sievieti, vēlreiz parāda, cik lielā mērā tas nav stāsts par seksu, bet gan par varu. Šie vīrieši var dabūt seksu, ja to vēlas, viņi ir populāri, tomēr vēlme parādīt varu ir daudz spēcīgāka.

Grāmatā „Sports Heroes, Fallen Idols” („Sporta varoņi, kritušie elki” – red.) autors Stenlijs Tietelbaums (Stanley Tietelbaum) raksta, ka vīriešu sporta kultūra veicina uzskatu, ka sievietes ir radītas tam, lai tiktu seksuāli ekspluatētas.

Sievietes mūsdienās ir iemācījušās, kā netikt izvarotām. Nestaigāt vienai vēlos vakaros, turklāt pa vientuļām, slikti apgaismotām ielām. Nelietot alkoholu pārmērīgos daudzumos. Izveidot draudzeņu atbalsta un pieskatīšanas sistēmu ballītēs. Nekad neatstāt nepieskatītu savu dzērienu. Izvairīties no tā, ka kāds izpērk dzērienu, kuru neesmu redzējusi, kā ielej bārmenis. To visu mums iemāca gan skola, gan mediji, gan uzziņu portāli ( http://www.sargi-sevi.lv/?id=192&sa=128,192 ).

Diemžēl, kamēr mums tiek mācīts, kā netikt izvarotām, puišiem netiek mācīts, kā neizvarot. Par to ir jārunā jau tad, kad skolā tiek runāts par seksu. Par to, ka nav svarīgi, kā meitene uzvedas, kas viņai ir mugurā, cik daudz kosmētikas viņa lieto, cik piedzērusies viņa ir vai, ka viņa iepriekš ir bijusi ar mieru. Ja viņa saka nē vai nav spējīga pateikt jā, nevar būt seksuālas attiecības.

Un tikai tad, kad mēs pievērsīsimies šim aspektam, varbūt tikai tad būs jāpārtrauc lasīt komentāri pie rakstiem par sieviešu izvarošanu, kuros vaina tiek novelta uz upuri.

Indijā 2011. gadā tika reģistrēti 24 206 izvarošanas gadījumi, tikai ceturtā daļa tika notiesāti. Tomēr šis skaitlis ir milzīgs, ja salīdzinām ar Lielbritāniju, kur nosodīti tiek tikai 5,7% aizdomās turamo. ASV 97% izvarotāju cietumā nepavada nevienu dienu. Protams, Indijā, visdrīzāk, tiek noklusēti daudz vairāk gadījumu un daudz vairāk gadījumu tā arī nenonāk līdz tiesai, tomēr šie skaitļi mums pastāsta, ka arī Rietumu pasaulē viss ne tuvu nav kārtībā ar tiesiskumu.