9. maijs pie Uzvaras pieminekļa. Ne kripatiņas Latvijas

Visapkārt skan tikai un vienīgi krievu valoda. Tā ir visur – gan no skatuves, kur dažādi kolektīvi izpilda kara laika patriotiskas dziesmas, kur krievu valodā runas teic dažādi svarīgi vīri un sievas, kur klātesošos krievu valodā uzrunā pasākuma vadītāji. Nerunājot par tiem tūkstošiem ļaužu, kuri darbadienas vidū, šī pavasara karstākajā dienā sanākuši pie Uzvaras pieminekļa. Viņi nesarunājas tās valsts valodā, kurā dzīvo jau gadu desmitiem, un lasa tikai un vienīgi presi un skrejlapas krievu valodā. Jo citās valodās tās nav.

Tāpat kā cilvēku rokās nekur nav manāmi tās valsts karogi, kurā šie ļaudis dzīvo. Latvijas karogi vien plīvo augstu gaisā pie Uzvaras pieminekļa. Un tā ir šī pasākuma organizētāju iniciatīva. Savukārt tie ļaužu tūkstoši, kuri šajā dienā sanākuši Uzvaras parkā, labāk redz un lieto pavisam citas krāsas. Staigā treniņtērpos ar uzrakstu Rossija, krekliņos ar uzrakstu CCCR, rokās Krievijas karogi, bet pie krūtīm Georga lentītes...

Vieni pēc ziedu nolikšanas pie pieminekļa sēž turpat saulītē, citi krēslos pie skatuves, ir tādi, kas meklē veldzi ēnā. Bet pie šašliku un visādu krāsainu balonu tirgotavām rindas – pikniks tomēr. Vīri sēž pie galda un no minerālūdens pudeles mazā glāzītē salej kādu dzidru dzērienu – nezināju, ka pēc minerālūdens malka jāsaviebjas un jāuzkož. Savukārt dāmas, sapulcējušās bariņā, dzied patriotiskas dziesmas. Krievu valodā, protams. Bet visam tam pāri – milzu dūmi, grila ogļu un piedegušu šašliku smārds...

Publikā ir dažādu paaudžu cilvēki. Arī onkuļi un tantes ar ordeņiem pie krūtīm. Viņu dēļ ir šie svētki. Dažu jauneklīgais izskats gan liek apšaubīt, ka patiešām ir īstenie varoņi un cīnījušies pret fašismu, jo šobrīd pašiem jaunākajiem kara veterāniem nevar būt mazāk par 85 gadiem. Bet dažiem ordeņotajiem, šķiet, ir knapi 70, un šādu viltus veterānu jeb „zīmuļu” rīcība, manuprāt, ir ņirgāšanās par īstajiem varoņiem.

Bet, lai nu paliek – katrs svin tā, kā labāk. Kā māk. Un man nav nekas pret Uzvaras svētkiem. Tikai kremt, ka katru gadu 9. maijā Uzvaras parka apkārtnē no Latvijas vairs nav ne kripatiņas. Pat tie paši karogi augstu gaisā liekas tik sireāli, ka situāciju neglābj. Vienīgais, kas man atgādina, ka atrodos Latvijā, ir divi policisti, kuri sarunājas latviešu valodā, un uzraksts pie kādas gardumu bodes: „Saldējums no īsta piena”. Īstā latviešu valodā.