Kāda bija atkāpšanās cena: Ķīlis atklāj politiskā tirgus aizkulises

Savulaik, īstenojot izglītības reformas, Ķīlis iestājās par svešvalodu lietošanas paplašināšanu augstskolās. Tam bija daudz pretinieku, no kuriem visskaļāk pret šo ideju protestēja Nacionālā apvienība. Lai valdībā Ķīļa vietā atkal varētu apstiprināt Reformu partijas kandidātu, no reformistiem tika pieprasīts solījums necensties augstskolās ieviest plašāku svešvalodu lietošanu. Pēc visa spriežot, šādu prasību izvirzīja Nacionālās apvienības pārstāvji, bet, lai saglābtu koalīciju, to no Vjačeslava Dombrovska pieprasīja „Vienotība”. Tā var spriest pēc Ķīla izteikumiem radio „Baltkom” raidījumā krievu valodā „Vopros s pristrastijem”. Reformu partija apsolījusi Vienotībai, ka nepieprasīs palielināt svešvalodu lietošanu augstskolās, atklāja Ķīlis.

Jau iepriekš plašsaziņas līdzekļos bija izskanējusi informācija par to, ka Vjačeslava Dombrovska iecelšanu ministra amatā Reformu partija „iztirgoja” no Nacionālās apvienības apmaiņā pret solījumu neatgriezties pie idejas par svešvalodu lietošanas paplašināšanu skolās. Savukārt, pēc Ķīļa teiktā, tirgošanās par ministra portfeli un valodu īstenota nevis ar Nacionālo apvienību, bet ar „Vienotību”, raksta portāls mixnews.lv.

„Man šķiet, ka Nacionālā apvienība gribēja kādu citu, tikai lai nebūtu manis. „Vienotībai” bija tāda pozīcija, ka visas izmaiņas par svešvalodu lietošanu augstskolās, kas nonāks Ministru kabinetā, netiks virzītas tālāk. Lai Vjačeslavu Dombrovski apstiprinātu ministra amatā, bija noteikums, ka šis likumprojekts netiks virzīts tālāks,” „Baltkom” skaidroja Ķīlis.

Pēc Ķīļa teiktā, līdzīgas tirgošanās politikā ir ierasta lieta. „Politika, tā ir kompromisu meklēšana, tirgošanās. Piedodiet, tas ir kā tirgū. Jūs pārdodat vienu lēmumu par citu. Piemēram, ir kāds lēmums, kas jāvirza Saeimas komisijā, lai pēc pirmā lasījuma iegūtu otro. Savas frakcijas biedriem jūs sakāt, ka citā komisijā viņiem jābalso par citu lēmumu noteiktā veidā. Un tā frakcijā tiek novērtēts pieprasījums un piedāvājums,” atklāja Ķīlis.

Ķīlis nenožēlo, ka nav runājis ar idiotiem

Tai pašā raidījumā, Ķīlis, kurš nav nevienas partijas biedrs, pauda viedokli, ka 60 - 70% no Latvijas politiķiem atbilst „idiota” aprakstam. Idiotu vārdus gan viņš atteicās nosaukt, sakot, ka tas nebūtu korekti, savukārt aptuvenu idiotu īpatsvaru viņš gan neslēpa: „Aptuveni 60 – 70 % atbilst šim aprakstam.” Turklāt tādi eksemplāri ir arī partijā, kas viņu virzījusi ministra amatam – Reformu partijā.

Atskatoties uz paveikto ministra amatā, Ķīlis nenožēlo, ka neveidoja aktīvāku dialogu ar izglītības nozares vadību. Pēc viņa teiktā, lielākā daļa no viņiem jau sen bija jāatlaiž. „Es nedomāju, ka, nerunājot ar šo grupu – ar tiem pāris simtiem cilvēku, kas pārvalda nozari, esmu darījis nepareizi. Es nesēdēju ar viņiem saunās un pa krogiem nestaigāju,” sacīja Ķīlis.

„Es domāju, ka tie 60 - 70%, kas regulē nozari, ir vienkārši jānomaina. Viņi savu laiku nodzīvojuši, visu, ko varēja, paņēmuši, un viss. Vadītāji – tas ir svarīgi. Tas neattiecas uz pasniedzējiem, skolotājiem. Vadītājiem ir laiks doties pensijā vai meklēt kādu citu darbu, daudz mierīgāku. Un tad šī sistēma mainīsies. Kāpēc ar viņiem būtu jāveido dialogs?” piebilda Ķīlis.

Tagad, kad Ķīlis vairs nav aktīvajā politikā, viņš prāto par anarhistu partijas dibināšanu. „Domāju par anarhistu partiju. Vēlos Latvijā atjaunot anarhistu biedrību. Uzņemšu tos, kuri jūtas brīvi. Ir cilvēki, kuri vēlētos man pievienoties...,” teica Ķīlis.

Anarhija parasti tiek definēta kā politiskās filozofijas virziens, kas uzskata valsti par amorālu vai arī cilvēku savstarpējās attiecībās piedāvā nomainīt piespiešanu (varu) ar sadarbību. Anarhisti parasti aizstāv sabiedrību, kurā nav hierarhiskas valsts varas vai kurā varu veido brīvprātīgas vienošanās, raksta mixnews.lv.

Jāteic, ka jau 2011. gada sākumā, kad Ķīlis vēl nebija izglītības ministrs, viņš pastiprināti interesējās par šo tēmu un lasīja lekcijas par anarhismu. Vienas no tām – „Anarhisma prakse” prezentācijā viņš rakstīja:

„40 stundu darba nedēļa, ikgadējs vairāku nedēļu apmaksāts atvaļinājums, kopienas savstarpēja veselības apdrošināšana, arī pirmais Latvijas valstiskās neatkarības pieteikums, vēlāk boļševiku „aizgūtie” lozungi miers kareivjiem, fabrikas strādniekiem, zemi zemniekiem; Parīzes un Barselonas komūnas - tās ir tikai dažas no anarhisma pēdām vēsturē. Savukārt, 21.gadsimtā Peer – to – peer failu izplatīšana, kopienu pakalpojumu un bartera sistēmas, tai skaitā time bank un LETS, Wikileaks, ES ietvaros iespējamā panarhija, un daudzas citas jaunas prakses formas skaidri rāda anarhisma principu dzīvotspēju.”

Roberts Ķīls radio „Baltkom” (krievu val.)