Morga sanitārs Alberts: "Līķu grimēšanu mājās uz sievas netrenējos"
Latvijā morgos un kapsētas strādā vairāki simti cilvēku, kas cenšas nepaļauties psiholoģiskajam spiedienam, ikdienā redzot dažādus līķus. Šie cilvēki bieži ir sevī noslēgti un par profesiju stāsta nelabprāt, ikdienas dzīvē cenšoties no tās distancēties.Ar šo stāstu portāls Kasjauns.lv aizsāk stāstu sēriju par biedējošākajām, ienīstākajām un interesantākajām profesijām Latvijā.
Kā sanitāram morgā ir ne vien jāmazgā un jāapģērbj nekustīgie ķermeņi, bet tie prasmīgi jānogrimē, to Alberts nekur nav mācījies darīt un arī mājās uz sievas netrenējoties, taču vienmēr cenšas tā, lai mironis izskatītos glīti. Albertu pirms nedēļas atlaida no sanitāra darba morgā, kurā viņš pavadījis septiņus gadus. Pēc darba vietas zaudēšanas jaunais vīrietis intervijā portālam Kasjauns.lv stāsta par darba specifiku un izjūtām ikdienā strādājot ar mirušajiem.
Alberts savu darbu uztver kā jebkuru citu profesiju, ar kuru cilvēki nodarbojas, lai pelnītu naudu. Savu darba vietu viņš neuzskata par biedējošāku kā jebkuru citu un arī naktīs guļ mierīgi, taču atzīst, ka psiholoģiskajai noturībai jābūt lielai. „Protams, ka grūti ir redzēt bērnus un gados jaunus cilvēkus, tad nākas aizdomāties, bet es tam neļaujos – darbs ir darbs, pēc tā aizveru durvis un par to nedomāju,” stāsta Alberts.
Viss, par ko domā jaunais vīrietis strādājot ar līķiem ir to piederīgie, kas vairumā gadījumu ir ļoti emocionāli un sāpināti. „Ir tādi, kas klusē, tādi, kas raud, tādi, kas grib izstāstīt dzīves stāstu, ” par tikšanās reizēm stāsta Alberts.
„Nav grūti vai viegli, ir nepatīkami mirkļos, kad līķi ir sākuši pūt,” apraksta vīrietis gadījumus, kad miroņus atved no grāvmalēm, avārijām vai mežiem. Tad arī bieži nepieciešams kādu no ķermeņa daļām piešūt un līķa „uzfrišināšanai” laiks ir ilgāks. Visvairāk ir gadījumu, kad nepieciešams piešūt locekļus – kājas un rokas, taču katru gadījumu bijušais sanitārs izvērtējis atsevišķi, jo smagāku avāriju rezultātā Alberts ir arī piekoriģējis sejas vaibstus, ja seja traģiski cietusi.
Alberts sarunas laikā nebija īpaši runīgs, viņš nav emocionāls vai atvērts, viņš nekaunas, bet arī nelepojas ar savu darbu. Viņš ir viens no vairākiem simtiem sanitāru Latvijā, kuri ikdienu pavada neierastā vidē - līķu lokā.
Pašlaik jaunais vīrietis audzina bērniņu un plāno jaunās darba gaitas; vai tas būs sanitāra darbs vai kāds cits, to pašlaik Alberts neņemas spriest.
