Reportāža no Getliņu izgāztuves: sakoptie atkritumu mēslaiņu kalni. FOTO

Pirms pāris gadiem izgāztuve Getliņos par sevi vēstīja  ar kaijām, smaku un bomžiem ,kas tramīgi meklējās atkritumu kalnos. Taču, tuvojoties atkritumu poligonam, šodien nav ne derdzīgas smakas, ne bomžu, vien kaijas atgādina par kalnā esošo saturu, - sadzīves atkritumiem, ēdienu pārpalikumiem un tā tālāk.

Getliņi plešas teju 90 hektāru platībā, kur divas trešdaļas no teritorijas aizņem atkritumi. Atkritumu kalnu augstums ir aptuveni 20 metru un tie gada laikā sasniegs maksimumu - 40 metru augstumu - un tad tiks veidoti jauni kalnu krāvumi. Ik dienu, neskaitot brīvdienas un svētku dienas, uz poligonu tiek atvests aptuveni tūkstotis tonnu.

Aitas kā darba spēks

Rumbulas nostūrī atkritumu izgāztuve jau tika veidota pirms 40 gadiem, kad bez konkrētas metodikas atkritumi tika vesti un izgāzti, taču „Eko Getliņi” tehniskais direktors Aigars Pēkšēns skaidro, ka pēdējos 15 gadus intensīvi pārveido poligonu tā, lai ietekme uz vidi ir pēc iespējas mazāka un grunts ūdeņi arī no vecajiem atkritumu kalniem netiktu piesārņoti, tam izveidotas ūdens attīrīšanas sistēmas, kā arī atkritumu kalni speciāli nostiprināti un apstrādāti ar mālu un kūdru, bet pa virsu iestādīta zaļa pavasarīga zālīte, kuras nopļaušanai izmanto nevis tehniku, bet gan no lauksaimniekiem aizlienētas aitas. Aitas savu darbu veicot godam un to skaits atkarīgs no laika apstākļiem un dzīvnieku izmēra. „Pirms pāris gadiem, kad bijām paņēmuši jērus tad tie bija 100, tagad aitas ir pieaugušas, tāpēc skaits mazāks,” stāsta Pēkšēns.

Lai gan Pēkšēns smejoties stāsta, ka ar lauksaimniecību „Eko Getliņi” neplāno nodarboties, tomēr blakus esošajai siltumnīcai plānots sliet vēl vienu divas reizes lielāku plēves māju, kurā arī audzēs tomātus.  Tomātu audzēšana atkritumu poligonā ir jauninājums, kas tika ieviests, lai lietderīgi izmantotu siltumu, kas rodas no atkritumu pūšanas procesā esošās metāna gāzes. Ar gāzi apsilda visas ēkas un arī pievada siltumu tomātu audzēšanas mājā. Siltumnīcas galvenais agronoms saka, ka siltuma trubas gar siltumnīcas sienām ir vienīgais, kas saista siltumnīcu ar atkritumiem, visi pārējie procesi siltumnīcā ir rūpīgi uzraudzīti un no kīmijām brīvi, tāpēc ar  lepnumu agronoms galvo par saviem tomātiem kā ekoloģiski tīriem, bez pesticīdiem un ķīmijas piesātinātiem. Tomātu audzēšanā tiek izmantota  holandiešu tehnoloģija, kas ražu dod jau decembrī un līdz pat augusta sākumam. Siltumnīcā nedēļas laikā novāc četras tonnas dzelteno bumbuļu, bet  tirdzniecībā tie nonāk caur vairumtirgotājiem, kas tomātus iepērk izsolē.

Moderni iekārtotajā siltumnīcā gan gaisma, gan siltums tiek izlietots maksimāli – virs ejām, kur tomātu rindas beidzas podiņos tiek audzētas Petūnijas un gada sākumā arī zemeņu stādi. Agronoms stāsta, ka patērētās gaismas dēļ  tumšajos mēnešos, tomāti nosedz pašizmaksu daudz nenopelnot, taču garša un kvalitāte esot daudz labāka nekā tomātiem, kas audzēti mēslainē ar nezināmas izcelsmes sastāvdaļām. „Es zinu visus 15 elementus ar ko baroju tomātus un barošanas sistēma mainās gan pēc to vecuma, gan lieluma,” skaidro siltumnīcas pārvaldnieks.

Par tomātu izcilo garšu pārliecināties neizdodas, taču tā vietā mums ļauj uzbraukt atkritumu kalnā un pavērot cilvēku izmestās paliekas, kas patiesi ir iespaidīgs skats.

Atkritumu stikla kalns

Ik minūti uz kalnu brauc lielais atkritumu konteiners vedot visādas paliekas, iepakojumus, pudeles, mēbeles, drazas, apģērbu un makulatūru. Getliņos atkritumi netiek šķiroti, taču ir izveidota speciāla vieta šķirošanas ceham, kur pašlaik norit kārtējais iepirkums. Par to gan tehniskais direktors Pēkšēns vairāk nestāsta, vien cer, ka drīz visa nepieciešamā dokumentācija būs sakārtota, lai arī Getliņos varētu šķirot ievestos atkritumu kalnus.

Uzbraucot kalnā redzam vīrus kombinezonos, kas koordinē auto kravu izgāšanu. Viņi arī seko līdzi, kādi atkritumi ir atvesti, jo riepas nepieņem. Šajā kalnā nevar atrast arī bīstamos, radioaktīvos vai ķīmiskos atkritumus, jo to ievešana poligonā ir aizliegta, tam izveidota speciāla auto pārbaudes sistēma, taču Pēkšēns atzīst, ka tādus ķīmiskos atkritumus kā baterijas vai krāsas, sadzīves ķīmija, tomēr atkritumu drūzmā ir atrodama, jo visas kravas caurskatīt nav iespējams. Pēkšēns norāda, ka tā ir katra paša atbildība šādus atkritumus nenodot. Sadzīves atkritumi gadu laikā sadalās, bet ķīmiskie, radioaktīvie to nespēj un tāpēc negatīvā ietekme uz vidi ir krietni lielāka.

Atkritumus latvieši saražo daudz, lai gan Getliņos tas ir bizness, tos glabājot un ražojot siltumu un elektrību, tomēr ilgtermiņā arī šeit viss būs pilns. Tad tiks pildītas citas Latvijas zaļās teritorijas, tāpēc arvien vairāk iedzīvotājiem vajadzētu domāt un rīkoties, šķirojot atkritumus un izmantojot to otrreizējo pārstrādi.