Kāpēc latvietis izdomāja zaļumballi?

Ja pieļaujat, ka tās izdomāja veikli politiski darboņi, kādi akurāt visos laikos bijuši, tad stipri maldāties. Zaļumballes ir latvieša dvēseles gala produkts. Politiķi tikai tās allaž ir piemērojuši saviem merkantilajiem mērķiem – to redzam jau no Mērnieku laikiem. No tām senajam dienām līdz pat pēdējām Saeimas vēlēšanām ik pa brīdim pie kāda lauku kultūras nama sienas parādās plakāts – Aicinām uz zaļumballi! Pirms tam tikšanās ar Zaļās (Zilās vai Sarkanās) partijas kandidātiem. P. S. Darbosies bufete.

Savas atmiņas par zaļumballēm ir rakstniekam, publicistam un lauku apskatniekam Ērikam Hānbergam: “Jāteic, ka bērnībā zaļumballēs biju diezgan bieži. Mans tēvs bija sabiedrisks, bet ne uz glāzīšu cilāšanu, kaut brūvēja vīnus. Viņš bija dejotājs. Zaļumballēs ar manu mammu bieži vien pirmie sāka valsi. Bērni gaidīja zaļumballes, kas mūsu pusē notika Birzgalē, Ievu līcī un pie Zaru kapiem. Parasti viņiem bija noorganizētas kādas rotaļas, bija arī balvas. No mūsu, Rimeņu, sētas droškā iejūgtais zirgs aizvizināja pa mājām bērnus un tos, kas bija ātrāk izballējušies. Var teikt, ka strādāja par dežūrtaksometru.

Reizēm saimes cilvēki brauca uz tālākām zaļumballēm – iepazīties ar jauniem puišiem un meitām. No pēckara laika zaļumballēm atceros vingrošanas čībiņas – pucētas ar krītu vai zobu pulveri. Tās varēja nodancot zaļas, un pēc tam atkal pucēt pa jaunu. Braucām ar divriteņiem, arī kādu aliņu iedzērām. Tur bija tā, ka kioskā varēja nodot pudeles, mēs tās zagām no kastēm, nodevām un dabūjām aliņus vietā. Tajā brīdī mums tas šķita ļoti asprātīgi un ne mazākajā mērā peļami.

Man atmiņā, ka muzikantiem zaļumballēs uz galda vienmēr bija šņabis, alus un aizkodas, bet viņi varēja spēlēt līdz rītam, kā vecā inteliģence. Kad vēlāk kā padomju lasītājs lasīju Remarka romānus, nevarēju vien nobrīnēties, ka varoņi līdz rītam klīst no krodziņa uz krodziņu un ir gandrīz vai skaidrā... Nu, jā, dzērienu baudīšana no lielām glāzēm mums ienāca kā padomju laika kultūras sastāvdaļa. Graņonnij stakan – līdz dibenam!

Zaļumballes bija arī sapazīšanās vieta, kur veidojās nākamās ģimenes. Jo citādi – kur tad tie cilvēki sapazīsies? Tā bija sabiedriskā dzīve. Atšķirībā no tautas nama un skolas sarīkojuma zaļumballes iezīmējas ar lielāku romantiku, jo – ūdens blakus, upīte, puķes smaržo, putniņi dzied. Viss ir citādi.”

Četrdesmitgadnieki atceras jaunību, kad uz pārdesmit kilometru attālo balli nokļūt bijusi svēta lieta. Ja nekā citādi, tad no Vecumniekiem uz Misu gājuši kājām, bet vienmēr jau gadījusies kāda mašīna, ko nobalsot, un var braukt pat kamaza kravas 2siekastē, skaļā balsī dziedot, jo nevar taču to jaunības trakumu pie sevis noturēt!

Diāna stāsta, ka reiz ar draudzeni mērojušas astoņpadsmit kilometru. Draudzenei kājās bijušas jaunas kurpes, kuras nežēlīgi berzušas. Lai solidarizētos, Diāna piedāvājusies kādu laiku samainīties, un nu kājas bijušas noberztas abām. Neviena mašīna tā arī nav trāpījusies, un meitenes zaļumballē ieradušās tieši tajā brīdī, kad muzikanti noklieguši – pēdējā deja! Abas stāvējušas šokā, nesaprotot – smieties vai raudāt. Labi, ka pagadījušies paziņas, kas aizvizinājuši atpakaļ uz dzimto miestu.

Mazajiem – limonādi!

Īpaša publika zaļumballēs ir bērni. Viņiem patīk, ka lielie, kas ikdienā redzami rūpju pārņemtām sejām, pēkšņi kļūst smaidīgi un vēlīgi. Tēvs spiež saujā sīknaudu limonādei, un mammai acis kļuvušas spožas. Vienīgā rūpe – lai nenoklīst pārāk tālu.

Taču reizēm bērniem ir īpaši uzdevumi. Ēriks Hānbergs atceras, ka pirms kara viņu lauku mājās bijuši divi izpalīgu skuķi no Rīgas. Laikam taču bijusi vienošanās, ka Ērika vecāki viņas pieskatīs. Bet ar lielo spraužamadatu pie svārku stērbeles arī nepiekņopēsi – visu nedēļu cītīgi strādājušas, sestdienas vakarā jālaiž meitēni uz balli. Ērika vecākiem bijis gudrs risinājums – lai ņem līdzi puiku, viņš pastāstīs, vai tie skuķi ballē kārtīgi uzvedas. Taču plāniņš nav nostrādājis par visiem simt procentiem. Skan mūzika, lielie dejo, limonāde padzerta, un mazajam kļūst garlaicīgi, sāk acis berzēt. Meitenēm to vien vajag – aizved puiku uz drošku, apsedz, un pašām brīvība rokā.

Īstu bērna dvēseles drāmu par notikumiem zaļumballē uzbūris režisors Jānis Streičs filmā Cilvēka bērns. Dejotājiem gar kājām maisoties, Boņuks ar nazīti mēģina atrisināt situāciju, atkarojot mīļoto meiteni Bigi no viņas līgavaiņa ķetnām. Boņuka dvēseles liesmas draudēja pārvērsties reālās, līdzi paņemot kādu dzīvību. Tas vēlreiz apliecina, ka zaļumballes ir sablīvētu enerģiju vieta, kur jautrība un briesmas ir tuvu līdzās.

Ko tur liegties – kur balle, tur alkohols. Un ne jau tikai no bufetes. Daudzi ierodas jau vīra dūšā, ar savu pusstopu padusē. Ja sīvo izdodas atšķaidīt ar kārtīgu izdejošanos, jautrība iegūst pat mistiski šamanisku nokrāsu, bet, ja pudeles kakls ir gardāks par meitenes lūpām, zaļumballē gadās pa ekscesam.

“Tā bija pirmā zaļumballe manā mūžā,” atceras Dace. “Biju atbraukusi pie draudzenes, kas dzīvoja netālu no Cēsīm. Vakarā parkā tika rīkota zaļumballe. Draudzeni aizrāva dejot kāds klasesbiedrs, es vairāk skatījos no malas. Ap trijiem naktī, kad visi bija krietni iesiluši, starp dejotājiem parādījās kāds puisis – izmeties puspliks, viņš vienā rokā turēja atvāztu nazi un vicināja to uz visām pusēm. Meitenes spiedza, dejotāji paspruka pa malām, bet neviens neuzdrošinājās iet klāt. Pat vīrieši bezpalīdzīgi stāvēja un noraudzījās... Muzikanti pārstāja spēlēt. Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums, kuru kā naža švīksti pāršķēla piedzērušā vīrieša rupjās lamas. Nezinu, cik ilgi mēs stāvējām – kā cirkā ap satrakotu zvēru –, līdz kādai meitenei neizturēja nervi, un viņa sāka skaļā balsī raudāt. Un tad kā pēc burvja mājiena visi sāka kliegt. Acīmredzot spiediens bija tik liels, ka agresors it kā pamodās, paskatījās apkārt, nospļāvās, aizbāza nazi aiz zābaka stulma un, pūlim pašķiroties, aizgāja nakts melnumā.”

Te var atrisināt arī kādu spontānu vai jau ieilgušu kašķi. Tāpēc bez dūru vicināšanas turpat aiz estrādes vai kādā nomaļākā vietiņā neiztikt. Kā saka Hānbergs, tā jau puiši savas lietas risina – izvicina dūres un salīgst mieru. Labi, ja iztiek bez asākiem priekšmetiem. Tomēr rakstnieks ir romantiķis, spēka demonstrējumus nosaukdams par puišu lietu. Žurnālists Dzintars Tilaks atceras arī meiteņu kautiņus: “Īpaši nejauka meiteņu konkurence bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Tolaik biju praksē Vecpiebalgā. Atceros, ka zaļumballē meitenes bija jāšķir ar varu – viņas kāvās ar žiletēm. Tās, starp pirkstiem salikušas, laida viena otrai pa seju un ķermeni. Tolaik modē bija platformas kurpes, un bija tā – tupeles nost un pa galvu. Nežēlīgākais veids, ka žilete tika ielikta papēdī.”

Kam smukāka kleita

Zaļumballes ir arī lielisks veids, kā atraisīt vēl vienu latvietim piemītošu dziņu – aprunāšanu. Un to vēl nevar zināt, kas viņam asāks – nazis vai mēle. Ne velti paši par sevi sakām – nedod ēst, dod parunāt.

Ievērojiet, ka katrā zaļumballē ir daļa ļaužu, kas, šķiet, atnākuši tikai parunāt. Tās parasti ir vidēja un vecāka gājuma sievas. Saspiedušās bariņos, viņas skatās apkārt un trin mēles. Par to, kā nu kurš ģērbies, ko kurš darījis, kas ar ko redzēts, kas ar ko dejo, kurš apresnējis, kurš izdilis, kurš pārlieku uzņēmis uz krūts. Un nedod Dievs, ja kāds atļaujas zaļumballē savas ģimenes netīro veļu mazgāt, tas klačotājām ir kā kliņģeris ar rozīnēm – tā vien kūst uz mēles! Miestā jau tāpat cits citam deguna galā, bet zaļumballes ir kulminācija. Par to notikumiem var runāt pat vairākus desmitus gadu pēc tam – tik labi tie iegulst ļaužu atmiņās.

Tomēr zaļumballes apmeklētājiem jāpatur prātā, ka ir vēl viens aprunātāju pulciņš, proti, muzikanti. Dzintars Tilaks to nemaz neslēpj: “Jā, muzikanti aprunā, un kā vēl! Viņu skatieni taču visu laiku ir vērsti publikā, un, protams, mēs redzam visu slikto, smieklīgo.... Muzikanti spriež par auditoriju – kāzās vai zaļumballēs – un sadala lomas. Tu vienkārši redzi, ka cilvēks, piemēram, tā vien uzprasās uz titulu – pasākuma galvenais kretīns. Ļoti skaidri var redzēt, ka ierodas vietējā princese ar savu svītu. Jau apmēram zini spēles noteikumus, kuras vietas tiks aizņemtas, cik tālu no skatuves. Nejaušību nav.”

Ja tik kāds māk spēlēt, tad ballēšanās var notikt jebkurā sētā vai ik katru vakaru. Zigrīda no Bukstiņiem atceras, ka tā noticis vācu laikā, kad viņu mājās bija apmetušies vācu karavīri. Arī tie bijuši naski uz dziedāšanu un dancošanu. Griezuši dejā vietējās meičas, kas sanākušas no apkārtējām mājām, un bērniem dalījuši šokolādi.

Mazās spontānās zaļumballes bijušas raksturīgas arī Latgales pusē. Kaut kā iegājies, ka ikkatrā sētā vismaz viens mācējis spēlēt kādu instrumentu. Vīri parasti elsinājuši ermoņikas, sievas raustījušas cītaru. Anastasija no Medņevas atceras, ka noprecējusi muzikantu Pēteri, un šis uz kāzām uzdāvinājis no meistara Ludzā atvestu cītaru. Sākuma gandrīz kļuvusi pikta – ko nu ākstās, ne nu spēlēs nekā! Vīrs arī neuztiepis. Tā cītara, apklāta ar vecāsmātes krustdūrienos izšūto sedziņu, stāvējusi lielajā istabā uz galda. Un Anastasija, garām iedama, ikreiz tai uzmetusi skatienu. Pamazām pie nelūgtās viešņas pieradusi, sākusi jau sedziņas stūri pacelt un aplūkot, vai tik smalkajam instrumentam viss kārtībā. Vīrs vakaros sēdējis uz soliņa mājas priekšā un paklusām čīgājis kādu meldiņu. Reiz šis aizbraucis uz Rīgu pie dakteriem. Uz vairākām dienām, un Anastasijai tik dikti pietrūcis vakara meldiņu, ka viņa paņēmusi cītaru un mēģinājusi izvilināt kādu skaņu.

Ar to maisam gals bijis vaļā. Pēteris neatstājies, kamēr iemācījis Anastasijai vairākas pazīstamākās dziesmas. Viņai ar to būtu pieticis, bet vīrs uzstājis, ka jāmācās kārtīgi. Tā nu muzicēšana kļuvusi par Pētera un Anastasijas stabilu nodarbošanos, un viņi braukuši pa kāzām, bērēm un kopā ar citiem sādžas muzikantiem spēlējuši zaļumballēs. Kad paaugušās abas viņu meitas, arī viņas ņemtas kapelā.

Ne katrs muzikants vēlas, lai viņa sieva stājas blakus kapelā, bet ko tad, ja sieva grib braukt līdzi uz zaļumballi? Arī nav slikti – savāc draugu pulciņu un laiž. “Tikko biju apprecējusies ar Edmundu,” atceras Iveta. “Tīri labi sapratu, ko nozīmē vīrs muzikants. Tās ir vientuļas nedēļas nogales, kad vīrs pārguris, ozdams pēc alkohola, ierodas uz rīta pusi. Taču – tā ir arī lustīga daba, labi honorāri un iespēja izdancoties. Tā nu bijām aizbraukuši līdzi Edmunda kapelai uz kādu zaļumballi... Mans vīrs spēlē uz skatuves, es dancoju ar draugiem. Tad muzikantiem ir starpbrīdis, arī dancotājiem, un es iestājos rindā pēc čipsiem un alus. Vienu aci gan uzmetu skatuvei – vai neredzēšu Edmundu, varbūt viņš arī ko vēlas. Un te nu redzu, ka mans mīļotais vīrs dodas aizskatuvē, un viņam kā divas dēles pie abiem sāniem piesūkušās blondas daiļavas. Ko es – no čipsu rindas ārā un prom pie viņa. Redzu, ka visi trīs, galvas kopā sabāzuši, klusi smejas. Ieraugot mani, Edmunds uz brīdi izskatījās kā ar aukstu ūdeni apliets un tad sāka vāvuļot – ēēē, te meitenes... redz, viņas gribēja ko zināt par Dzērvenīti... Skaidrs – runa ir par populāro dziesmu. Un tad, pievērsies meitenēm, saka – un tā, redz, ir mana sieva... Meitenes jutās apmulsušas un steigšus atvadījās. Gadījums, protams, naivs, neba nu es viņu baigi pieķēru, nekā, bet kā jūs domājat – vai tajās reizēs (un tādu bija ļoti daudz), kad paliku mājās viena un vīrs aizbrauca muzicēt, es spēju nedomāt par Dzērvenīti?”

Žurnālists Dzintars Tilaks sevi var saukt par pieredzes bagātu muzikantu. Zaļumballēs viņš lielākoties sēdējis pie bungām, reizēm spēlējis kādus pūšamos instrumentus. Repertuārā tautas mūzikas apdares, latviešu kantri – danču mūzika no Čikāgas piecīšiem un Ilmāra Dzeņa.

Dzintars ar skumjām secina, ka agrāk attieksme pret balli bijusi svinīgāka: “Šķiet, tagad esam izlutināti, nav svētku sajūtas. Un ko īpašu var prasīt, ja uz skatuves ir divi cilvēki, kuri sevi smalki sauc par grupu, un, kas no viņiem nāk ārā, tas nāk. Manai ideālajai zaļumballei būtu vajadzīgs pūtēju orķestris, un lai ir piedomāts pie noformējuma. Un tad tāda prozaiska lieta kā feiskontrole. Būtu laba audzināšana, vai ne? Lūgtum uz zaļumballi, bet, ja tu steberē, tad, piedod, kāds tu dejotājs?”

Muzikants pamanījis, ka neatkarīgi no tā, cikos ieraksti zaļumballes sākumu, labais tonis nez kāpēc prasa ierasties vismaz stundu vēlāk. Un vispirms aiz krūmiem jāizdzer polšs, tikai tad ir gatavs nākt. “Stipri dzēruši ir gan tīņi, gan gados vecākie. Dzer visur, un dzer kā stirnas. Tad vari sākt stulbi smaidīt un kļūt drosmīgs. Ja ātrāka deja, skrien pa skatuvi, mikrofoniem virsū, sapinas vados, maucas zemē, parauj līdzi prožektoru... Tā ir parasta bilde, muzikantiem ar to jārēķinās.”

Latviešu joga

Gudri akadēmiķi, tostarp muzikologs Mārtiņš Boiko no Mūzikas akadēmijas, uzskata, ka zaļumballes Latvijā ir visai jauna parādība. Tās saistītas ar 19. gadsimta otro pusi, kad sabiedrībā ienāca balles dejas. Dzintaram Tilakam šķiet, ka zaļumballes pa īstam sākušās vēl vēlāk – 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad tās rīkoja dažādas organizācijas – aizsargi, ugunsdzēsēji – un biedrības, piemēram, dāmu komitejas.

Zaļumbaļļu kustība Latvijā no zinātniskā viedokļa nav pētīta, klasificēta, ja nu kādu rindu par tajās dejotajām balles dejām kādā savā burtnīcā ierakstījis Jurjānu Andrejs. Taču grūti piekrist, ka senais latvietis nepazina zaļumballes. Tas taču ir tikpat saprotami kā elpot – kurš māk spēlēt, ņem instrumentu, laiž vaļā, viņam pievienojas vēl kāds, cits palaiž balsi, citiem kājas sāk cilāties, un ballīte gatava! Nē, lai tie mācītie vīri runā, ko grib, bet zaļumballes (varbūt tikai citādā vārdā sauktas) latvietim ir bijušas vienmēr.

Un būs vienmēr. Tūlīt (arī, starp citu, zem klajas debess) uzjundīs Dziesmu un deju svētki. Ne velti par latvieti saka, ka viņš ir panteists – tāds, kurš Dievu saskata katrā vabolē un zāles stiebrā. Tad jau savu prieka devu viņš arī ņem no dabas. Un dabai to atdod – sacenzdamies ar lakstīgalu, kas turpat blakus deju placim pogo vaļā un ciet.

Diriģents Ints Teterovskis dziedāšanu sauc par latviešu jogu. Gudri zinātnieki arvien vairāk runā par smalkajām enerģijām un par to, cik smalkiem pavedieniem itin viss uz šīs Zemes ir saistīts. Latvietim to nevajag stāstīt, viņš jau zina – mīlestības un prieka pilna sirds, aizrauta ar dziesmu, viļņiem plūst pāri pļavām, kurās sagūlusi migla. Un tad vāliem nāk atpakaļ. Šī ir mūsu zeme, kuru aram un pa kuru arī dancojam. Prieks ir mūsu. Tas nomazgā tīrus. Tas saved mūs kopā, liek piekļauties, ieskatīties acīs, uzdzirksteļot – lai smuki un mīlēti bērni. Lai rītdiena labāka.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Uldis Valters, Solvita Tamisāre