Džezā reslinga dēļ jeb saruna ar Elviju no „Very Cool People”

Visupirms pastāsti par ārkārtīgi lielisko un visādi citādi fantastisko funk vakaru 2. augustā kultūras vasarnīcā „Esplanāde 2014”. Ko tad spēlēsit?

Spēlēsim jaunos gabalus, kas tiks iekļauti nākamajā albumā. Protams, arī skaņdarbus no pirmajiem diviem. Jā, arī gabalus no pirmā albuma, jo pēdējā laikā cenšamies atkal izcelt arī tos. Sastāvs ir mainījies, bet ir vēlme uzspēlēt arī tās dziesmas. Taču galvenais ir jaunie skaņdarbi, ko spēlējam arī citos šīs vasaras koncertos. Un iet ļoti labi, publikai patīk. Jaunās dziesmas var pat likt koncertos kā pēdējās.

Tas jau ir ļoti labs rādītājs! Vai ar džezu nav tā, ka jaunos skaņdarbus ir daudz vieglāk jaukt kopā ar vecajiem? Nav kā rokgrupām, kurām obligāti beigās jānospēlē zināmās dziesmas, lai visi var dziedāt līdzi.

Mums ir kādi divi hiti, kuriem ir bijis airplay (tās skanējušas radio ēterā). Tos cilvēki jau labi atpazīst, kas vienmēr patīkami pārsteidz. Viens no tiem ir „Hugo”, ko gan pēdējā laikā ne pārāk bieži spēlējam. Tad pazīst arī „Yo, Yo, Yo”, kas skan radiostacijās arī Igaunijā. Man jau šķiet, ka pēdējais albums ir kā tāds viens veselums, tur nav atsevišķu dziesmu, un šo sajūtu mēģinām pārcelt arī uz koncertiem. Galvenais ir noskaņa, kas valda kopumā. Domāju, ka arī nākamo albumu rakstīsim līdzīgi kā iepriekšējo. Proti, visu vienā piegājienā un maksimums nedēļas laikā. Pēc tam gan varētu būt vēl kādi overdub (rakstīšana virsū ieskaņotajam ierakstam), vēlētos vairāk sintezatoru un tamlīdzīgu lietu.

Kā ir ar fanku mūsdienās? Tas dalās vismaz divās lielās daļās – viens ir tāds old school fanks, kas tiek spēlēts tikai ar dzīviem instrumentiem, neko īpaši nepārveidojot, otrs, kā reizi, ar dažādiem elektroniskiem efektiem, lai vairāk pastiprinātu to „grūvu”… Kurā pusē vairāk esat jūs?

Man šķiet, ka esam vairāk trešais moments. It kā tas dzīvais fanks, bet neesam arī tādi ortodoksālie džeki, kas mēģina spēlēt tikai tā, kā to darīja septiņdesmitajos gados. Nedrīkst būt lauzto taktsmēru, sarežģītu harmoniju, garu solo… Mēs pie tā nepieturamies.

Skanējuma ziņā ietekmējamies no Ņūorleānas un tamlīdzīgām skolām, bet tajā pašā laikā eksperimentējam ar ritmiskām ilūzijām, jauktiem taktsmēriem, bet tā, lai cilvēkam nešķistu, ka pie tā nevar padejot.

Cilvēki mūsu koncertos pārsvarā dejo, un viņiem tiešām netraucē lauztie taktsmēri, kas ir lieliski!

Jūs spēlējat ne tikai fanku, bet arī džezu. Tas ir mikslis, kas patiesībā ir cieņas vērts – ir, ko paklausīties džeza cienītājiem, un var padejot tie, kam interesē tikai ballīte. Kā jūs atrodat to vidusceļu?

Ballītei jau nav ne vainas. Ballītes ir super! Bet visiem grupā patīk improvizēt, tādēļ piedomājam kaut ko klāt. Ir jau arī blūza ietekmes. Man tas atkal ir ļoti iepaticies. Saku „atkal”, jo blūzs ļoti patika, kad biju maziņš, bet tad kādu laiku kaut kā vairs nepatika. Tā tas mūsu mikslis veidojas.

Kādreiz Latvijā par absolūto fanka grupu numur 1 tika uzskatīti „Time After Time”. Viņiem gan nebija lielas konkurences, un joprojām nekāds fanka vilnis pie mums nav novērojams. Jūs varētu uzskatīt par tādiem kā viņu mantiniekiem, kas tagad pārņēmuši šo statusu.

Nekad nav bijusi vēlme aizņemt kādu nišu. Vienmēr ir gribējies spēlēt savu mūziku, tā vienkārši ir sanācis. Tagad jau ir diezgan daudz grupu, kas spēlē apmēram fanku. Un nedomāju, ka tas ir, pateicoties mums. Varbūt, ka kādu iedrošinām – viņš redz, ka spēlējam tādu mūziku, un arī sāk to darīt. Taču jau diezgan ilgi ir „Dandelion Wine”, „S & T Syndicate”, „FunCOOLio”…

Jūs vienalga esat „viskūlākie”, jo nosaukumā vēl ir priekšā vārds „very”! Kā tas radās? Gana ironisks un arī nedaudz provokatorisks.

Netīšām. 2007. gadā pārcēlos atpakaļ uz Rīgu, un kopā ar Tomu Poišu (iepriekšējais grupas basists) iegājām studijā, ja nemaldos, pie Armanda Treiliha ierakstīt demo ierakstu, lai varētu pēc tam sarunāt kādu „gigu” (koncertu). Armands vaicāja, kā to visu pasākumu tagad nosaukt? Atbildēju, ka „Very Cool People”. Tā šis nosaukums arī radās.

Kā jau parasti rodas lieliski nosaukumi!

Kad sākās „konči”, Google skatījos, vai pieejams šāds domēns. Izrādījās, ka viens džeks jau bija nopircis verycoolpeople.com. Tur aizejot, bija visādas saites uz porn, kā jau parasti. Negribējās, lai cilvēki atrod mūsu kontekstā ko tādu. Uzrakstījām, un viņš atbildēja, ka pārdod domēnu par 150 dolāriem. Mums tas šķita par dārgu.

Pagāja divi gadi, „vebā” parādījāmies aizvien vairāk, aizrakstīju vēlreiz, un tad mūsu domēns maksāja jau 700 dolāru! Tā arī metām mieru.

Un jums ir mājaslapa verycoolpeople.org. Gluži kā mums – riga2014.org.

Nuja, normāla organizācija!

Kā tu līdz šai „organizācijai”, līdz džezam nonāci?

Kā Rīgas puika no Krišjāņa Barona ielas sāku mācīties mūzikas skolā, tad mācījos tālāk. Bet pirmo reizi izdzirdēju „ģiču”… reslingā. Fanoju par Halku Hoganu, un tad, kad viņš vai kāds viņa apvienības „New World Order” pārstāvis nāca ārā uz ringu, skanēja tāds labs ģitārgabals. Tik stilīgs! Tad nedaudz vēlāk biju ciemos pie drauga, un viņa tēvam bija paliela ierakstu kolekcija. Tika uzlikts viens no ierakstiem, un sāka skanēt tas pats gabals! Izrādījās, ka tas bija Džimijs Hendrikss. Tad sapratu, ka šo obligāti jāiemācās nospēlēt uz ģitāras. Tad jau sekoja blūziņš, vēl kaut kas. Bet ģitāru būtībā sāku spēlēt reslinga dēļ! Pēc tam ap 2000. gadu uz Rīgu pirmoreiz atbrauca Ričards Bona, aizgāju uz viņa meistarklasi un sapratu, ka tas ir riktīgi „kruti”… Tad aizbraucu mācīties uz Lietuvu, jo Latvijā akadēmijā vēl nebija džeza nodaļas, vēlāk mācījos arī Dānijā.

Tas noteikti radīja sajūtu, ka nav jau jāsēž tikai Latvijā, var spēlēt apkārt pa Eiropu. Ik pa laikam koncertē, piemēram, Valensijā, Spānijā.

No 2008. līdz 2010. gadam tur uzspēlēju vairāk, pēc tam vienkārši pasliktinājās darba apstākļi. Taču bijām Spānijā arī kopā ar „Very Cool People”. Bija laikam divi koncerti Valensijā un divi Alikantē.

Kā tu tai Spānijā vispār nonāci, jo nu jau tev ar šo zemi ir izveidojušās ciešas muzikālās saiknes?

Vēl Dānijā iepazinos ar vienu foršu meiteni, ar kuru kopā aizdevos uz Spāniju. Tā sešus gadus dzīvoju starp turieni un Latviju. Tagad esmu šeit. Kopā ar visu meiteni.

Un paralēli privātajiem apstākļiem aktīvi attīstīji muzikālos sakarus. Nupat, piemēram, uz Saulkrastu džeza festivālu biji uzaicinājis savu skolotāju Hoanu Soleru.

Viņš ir viens no labākajiem turienes ģitāristiem! Biju viņa koncertā Valensijas džeza festivālā, pirms vēl vispār iepazinos. Hoans Solers ir lielisks ģitārists! Visi man apkārt teica, ka man noteikti jāiepazīstas. Pērn beidzot saņēmos, piezvanīju un teicu, ka vajag iepazīties. Tā sāku pie viņa mācīties. Iedraudzējāmies, un nu jau satiekamies arī alu iedzert un par džezu parunāt. Tā viņš atbrauca arī uz Saulkrastiem!

Raksts tapis sadarbībā ar Rīga 2014