Frīgani: inteliģenti, kuri rakņājas pa miskastēm

Pirmdiena, deviņi vakarā. Īstais laiks, lai dotos urbānajās medībās, ienirstot atkritumu konteinerā pie lielveikala (angliski – dumpster diving), kas ap šo laiku jau būs izmetis visai daudz labas pārtikas ar tikko beigušos lietošanas termiņu. Viņi sevi dēvē par frīganiem (angliski – freeganism no free – brīvs un vegan – vegāns) un pa miskastēm rokas nevis tāpēc, ka viņiem nav ko ēst, bet protestējot pret patērētājsabiedrības pārsātinājumu ar lietām un pārtiku.

Katru gadu Eiropā tiek izmesti 90 miljoni tonnu pārtikas produktu, un no Latvijas veikaliem atkritumos nonāk 20 tonnas pārtikas dienā, tāpēc nav brīnums, ka šāda kustība ir radusies. Lai gan precīzu skaitli neviens nezina, frīganu skaits Eiropā, Amerikā un Austrālijā pieaug.

Kas īsti ir šie dīvainie pilsētu sanitāri, mednieki, vācēji? Frīganu filozofijas stūrakmens – atteikšanās no verdzības darba birojā par labu pilsoniskai aktivitātei, komunikācijai ar ģimeni un draugiem. Kam vajadzīga nauda, ja visu var dabūt par velti un dzīvot cepuri kuldams? Kāpēc atbalstīt kapitālistus un lielās korporācijas, kas prasa milzu naudu par precēm, kas patiesībā maksā sīknaudu? Mēs visi a priori pieņemam, ka ēdiens ir prece, bet frīgani uzskata, ka ēdienam jābūt par velti un cilvēkam nav jābūt iejūgtam darbā tikai tādēļ, lai paēstu.

Visās Rietumu pilsētās dzīvo ambiciozi cilvēki, kas tiecas pēc statusa, naudas, īpašuma. Tomēr tur, kur ir patērētāju kultūra, vienmēr veidojas arī subkultūras, kas noliedz vairākuma vērtības. Aiz spoži izgaismota supermārketa ar bezgalīgām plauktu rindām, kuros ar mārketinga speciālistu gudru ziņu sarindotas bundžiņas, turziņas, kastītes kliedzošos “gribi mani, paņem mani, nopērc mani!” iepakojumos, ir tumsā slīgstošs pagalms ar konteineriem, kuros tiek iemesta TIEŠI tā pati pārtika, tikai tagad nodēvēta par atkritumiem. Puisis modernās drēbēs ar LED lukturīti pierē veikli ienirst konteinerā. Blakus liela mugursoma, pie laternas atstutēts labs velosipēds. Te kaut kas nav kārtībā! Hmm, mēs taču zinām, kā jāizskatās bezpajumtniekam, kas rakņājas pa atkritumu tvertnēm. Viņam jābūt pinkainam, noskrandušam, ar lieliem plastikāta maisiem abās rokās. Un galvenais – jāsmird pa gabalu. Varbūt puisis ir kādas slepenas organizācijas biedrs, piedalās spēlē vai, kas zina, ir valsts inspektors ar oriģinālu darba stilu? Viss ir pareizi – šo puisi nevar pieskaitīt pie sabiedrības padibenēm. Viņu vada princips, nevis vajadzība. Iespējams, pa dienu viņš strādā labi apmaksātu darbu, bet vakaros ļaujas savdabīgai kaislībai, atklājot savas personības otru pusi. Kāds ir vidējais frīgans? Tas ir jauns, izglītots cilvēks ar kreisiem uzskatiem no labklājīgas mietpilsoniskas ģimenes. Viņam šajā pasaulē ir vaļā visas durvis, bet ne pa vienām negribas iet.

Frīganu kustība radās Amerikā 20. gadsimta beigās. Sākumā frīganisms bija viens no radikālajiem veģetārisma virzieniem. Lai gan lielākā daļa frīganu atzīst veģetāru ēdienkarti, tiek uzskatīts: gaļu var ēst, ja tā iegūta par velti. Ar laiku frīganisms kļuva par pastāvīgu kustību. Iezīmējās tendence no miskastēm iegūt ne vien ēdienu, bet arī apģērbu, sadzīves priekšmetus un mēbeles. Tiesa, lielākajai daļai sabiedrības šķiet: tu nevari būt civilizēts un cienījams cilvēks, ja rakņājies miskastē, kas ir netīra un smird. “Ja cilvēkiem ir tik liels prieks kaut ko izmest, mēs esam priecīgi to savākt un izmantot. Tā ir tāda kā sēņošana – ja šaubies, neņem!” saka Mareks – puisis, kurš aizrāvies ar frīganismu, klaiņojot pa Eiropu. “Ja pacenšas, visu mājokli var iekārtot ar visai labām, izmestām mēbelēm, var apģērbties un paēst.” Viņš piebilst, ka frīganisma koncepcija slēpjas tajā, ka tu neko negribi, bet tajā pašā laikā arī neļauj nekam pazust. Frīganu kultūrai ir savi nerakstīti likumi: viņi nerakņājas konteineros pie slimnīcām un medicīnas iestādēm, darbojas cimdos un ar lukturīti pierē, lai labi varētu aplūkot katru lietu. Ja produkts dīvaini ož vai izskatās, to neņem. Izejot medībās, frīganam kabatā ir dakšiņa, lai vajadzības gadījumā var atvērt un pagaršot ēdienu. Frīgani vienmēr dalās un atstāj aiz sevis kārtību.

Latvijā atkritumus apsargā, Spānijā saindē

Padomju laikos veikalu plaukti bija tukši, ja kaut ko izmeta, bija jāstāv garā rindā, bet par to, ka vērtīgi produkti varētu palikt pāri, nevarēja būt runas. Pat kārna vista, kas gulēja gastronomā kā nosprāgusi vārna, ar prieku tika celta galdā. Tie, kam šie laiki ir gaišā piemiņā, piekritīs, ka tas bija baisi. Ja iedziļināmies būtībā, mūsdienu veikali un restorāni ir ne mazāk biedējoši, jo tajos vienmēr ir daudz reižu vairāk pārtikas, nekā klienti spēj nopirkt un apēst. Kopš cilvēks pirms tūkstošiem gadu sāka veidot apmetnes, atkritumu kļūst aizvien vairāk. Tiek lēsts, ka amerikāņi saražo tik daudz atkritumu, ka ar tiem varētu divu metru slānī noklāt 82 tūkstošus futbola laukumu. Ekonomikas pētnieki jau labu laiku sit trauksmes zvanu: pēc speciālistu aplēsēm, no 27 līdz pat 50% produktu, kas tiek tirgoti ASV, nenokļūstot līdz patērētājam, nonāk atkritumos. Turklāt bieži vien šiem produktiem nav beidzies derīguma termiņš, piemēram, ja lielā tomātu partijā ir daži sabojājušies augļi, tiek izmesta visa krava. Lētāk ir izmest visu partiju nekā algot cilvēku, kas šķiros tomātus. Āboliem jābūt viena izmēra, spīdīgiem, un, ja kāds gadījies nestandarta, tas tiek izmests. Un kāpēc kolrābji būtu jāizmet tikai tāpēc, ka tiem nav lapu? Laikā, kad, pēc statistikas datiem, vairāk nekā miljards cilvēku pasaulē cieš īstu badu, tas izklausās pēc farsa.

Ceļojot pa Austrāliju, fotogrāfs Artūrs Jasinskis trīs mēnešus pavadīja Melburnā, kur centās iejusties life hack – dzīves uzlauzēju – pasaulē, pārtiekot no lielveikalu miskastēs atrastās pārtikas. Frīgana dzīvesveidu Artūrs mēģināja turpināt Rīgā, bet bez lieliem panākumiem. Viņš pats saka, ka iemesls esot nevis sabiedrības nievājošā attieksme, ar kuru viņam neesot problēmu, bet gan tas, ka miskastes, kurās nonāk pārtika ar izbeigušos termiņu, nav pieejamas. Tās atrodas aiz augstiem žogiem, tiek slēgtas un apsargātas. “Kādreiz pārtiku varēja paņemt ap četriem no rīta pie Dominas, bet tagad arī tur viss ir ciet. Pie mums lielveikali savus atkritumus ļoti rūpīgi apsargā. Vasarā eju uz Centrāltirgu, tur var dabūt augļus, dārzeņus. Reiz izdevās dabūt 12 kastes ar labām vīnogām. Man patīk, ka tur ir solīda publika, neviens nekaujas, pieklājīgi. Austrālijā atstātie augļi bija nesalīdzināmi labāki – miskaste pilna ar svaigām zemenēm, jo tur augļi ir ļoti dārgi un ātri bojājas, tāpēc viņi seko, lai viss būtu perfekti svaigs. Pie mums nav pieņemts rakņāties atkritumos, bet Melburnā to mēdz darīt kā studenti, tā normāli turīgi cilvēki. Austrālijā mēs ar vienu profesoru meklējām piedzīvojumus: naktī, pirms miskastes tiek izvestas, devāmies uz lielveikaliem. Arī tur miskastes ir aizslēgtas, bet katram skiperim ir atslēdziņa. Austrālijā ļoti rūpējas par cilvēku drošību, tāpēc, ja pieķer, ir domstarpības. Ja kāds no mums saindētos, lielveikalam būtu nepatikšanas. Viņiem arī nepatīk frīgani un ideja, ka lietas un ēdiens var būt par brīvu. Visādi ir gadījies, reiz uzrāvāmies uz sagrieztu cūkas galvu, bija diezgan briesmīgi. Mēdz būt tortes, bulciņas, dārgi sieri, kādus nekad neatļautos nopirkt. Kāds paziņa, kurš strādāja Austrālijā lielveikalā, teica, ka tas esot briesmīgi: ja plauktā viens iepakojums ir atvērts, jāizmet visa partija. Austrālija ir bagāta valsts, tur var grezni dzīvot. Viņi noliek pie veikaliem jaunu zīmolu apģērbu, mēbeles, par kādām mēs varam tikai sapņot. Berlīnē ar atkritumu daivingu mierīgi var izdzīvot, kamēr citur Vācijā konteinerus aizslēdz un vecā pārtika tiek uzskatīta par veikala īpašumu. Esmu dzirdējis, ka Spānijā vecai pārtikai lej klāt indi.”

Iepazīstot frīganu subkultūru, neviļus nāk prātā, ka nekur tālu no civilizācijas labumiem tā nav tikusi. Pasaulē joprojām ir daudz vietu, kur cilvēkiem nekas cits neatliek, kā rakņāties atkritumos un mitināties izgāztuvē, jo tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Atšķirībā no frīganiem viņi sev un bērniem šādu likteni paši nav izvēlējušies.

Pēc antropologu domām, frīganisms nav nekas jauns. Mūsu senči ar to, ko tagad dēvē šajā modernajā vārdā, ir nodarbojušies kopš neatminamiem laikiem. Skaidrs, ka tas mūsu tālais sencis, kurš, tērpies briežādā, ar šķēpu rokā, mežonīgi aurodams, dzenas pakaļ mamutam, ir daudz pievilcīgāks tēls par nīkulīgu radījumu, kas, slēpjoties krūmos, nogaida, kamēr leopards būs gana mielojies ap medījumu, lai pēc tam zaglīgi savāktu plēsoņas neapēsto. Diemžēl tā ir realitāte, kas vispār ļāvusi mūsu senčiem izdzīvot. Senatnes pētnieki ir pārliecināti, ka senie cilvēki vāca ēdamus pārpalikumus, jo ne jau visi bija tik veikli, lai spētu nogalināt dzīvniekus, un ne jau visiem pietika nomedītās gaļas. Mūsdienās Āfrikā joprojām mīt mednieku – vācēju – cilts hadza, kas maitēdāju vietā savāc plēsoņu nomedīto dzīvnieku pārpalikumus. Savukārt lielpilsētu džungļos mīt cilvēki, kas no šosejām savāc automašīnu notriektos putnus un dzīvniekus, lai mājās pagatavotu lielisku cepeti. “Tā nav maita, bet gan medījums, tikai tas nav nošauts, bet notriekts. Katru dienu uz autoceļiem iet bojā desmitiem dzīvnieku. Kāpēc gan ļaut gaļai aiziet postā?” Televīzijas ekrānā jautā inteliģenta izskata vīrs atglaustiem matiem un apaļās brillēs. Grūti noliegt, ka viņa argumentos ir liela deva patiesības. Visi tabu ir tikai mūsu galvās. Atliek vien, labi argumentējot un attiecīgi noskaņojoties, pamainīt attieksmi, un drīz vien ar gardu muti apēdīsim sabrauktos burundukus.

Tomēr miskastē atrodamais ēdiens var saturēt baktērijas, kas izraisa salmonelozi vai botulismu, tajā var atrasties ķīmiski vai medicīniski atkritumi. Frīgani teic, ka nebaidās saindēties, jo ir pārliecināti: pārtikas ražotāji produktu lietošanas termiņa beigas nosaka visai piesardzīgi, un arī pēc tā beigām ēdiens ir lietojams. Turklāt produkti tāpat tiek ķīmiski apstrādāti. To apstiprina arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas katedras profesore Līga Skudra, paskaidrojot, ka ražotāji dara visu, lai paildzinātu produktu lietošanas termiņu.

Šī planēta ir visai juceklīga vieta, kur vieni mirst no pārtikas trūkuma, kamēr citi aiz skopuma met laukā tonnām neizpakotas laša filejas, kamambēra sieru un maizi. Kas notiek ar Latvijā izmesto pārtiku? Precīzu pārtikas daudzumu, kas nonāk atkritumos, lielveikali neatklāj, tas esot komercnoslēpums. Latvijas Tirgotāju asociācijas aplēses liecina, ka ik dienu atkritumos nonāk vairāk nekā 20 tonnu pārtikas, kas veido ap 60 000 latu kopējo zaudējumu. Lielākā daļa ir augļi, dārzeņi un gaļas izstrādājumi. Lai gan lielveikali dievojas, ka pievērš lielu uzmanību preču apjoma plānošanai un, tuvojoties preces derīguma termiņa beigām, samazina tās cenu, izmestie pārtikas kalni ir lieli. Gaļa un piens pēc lietošanas laika beigām tiek nodoti firmām iznīcināšanai, citi produkti nonāk fermās, zemnieku saimniecībās, dzīvnieku patversmēs un pie medniekiem meža zvēru piebarošanai. Vienā ziņā tirgotāji ir vienisprātis: vecās pārtikas atdošana trūkumcietējiem nebūtu ētiska. Labdarības organizācijas domā citādi: ražotājiem un tirgotājiem rūp nevis cilvēku veselība, bet prestižs, no kā atkarīga peļņa un siltās vietas augstos amatos.

“Paniskas bailes, nekas vairāk,” teic viens no pārtikas bankas Paēdušai Latvijai projektā iesaistītajiem. “Un ļoti sašaurināta pasaules uztvere, nespēja redzēt tālāk par degungalu.” Lai gan Eiropā ir krietni vien mazāk nabadzīgo nekā Latvijā, bagātās valstis nav tik izšķērdīgas un likumdošanā stingras kā Latvija. Itālijā un Vācijā produktiem ir divi realizācijas termiņi – pirmajā termiņā produkts skaitās svaigs, bet otrā beigas iezīmē tā kaitīgumu. Arī Austrijā un citviet ir līdzīga prakse. Tur ir veikali, kuros par ļoti niecīgu samaksu var nopirkt produktus ar iepriekšējā dienā beigušos termiņu. Nakts patversmēs atrodas kastes ar tikko izbeigušos termiņu. Cilvēki, kas vēlas, var atnākt un kaut ko paņemt. Savukārt zupas virtuvēs trūkumcietēji ēd salātiņus no trauciņiem, kam derīguma laiks iet uz beigām. Dažās valstīs ir veikali, kur var iepirkties, uzrādot trūkumcietēja apliecību. Tur izbrāķētus, bet pavisam labus produktus var nopirkt par nelielu samaksu, kas paredzēta, lai pircējs nejustos pazemots, bet būtu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, kas piedalās naudas un preces apmaiņas procesā.

Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš saka, ka Latvijas likumdošana ir kā akmenī iecirsta, lai gan pašvaldības un nevalstiskās organizācijas tērē milzu līdzekļus nabadzīgo pabarošanai. Pēc viņa domām, šo naudu varētu izlietot citiem mērķiem, bet lietojamo pārtiku, kam beidzies termiņš, varētu piedāvāt tiem, kas vēlas. Starp citu, Grieķija pēc krīzes noguruma pieņēma lēmumu atļaut tirgot veikalos pārtiku ar beigušos termiņu par trešdaļu no cenas, stingri reglamentējot, ko un cik ilgi drīkst tirgot.

Piespiedu frīgani

Tik gleznaina vieta Gaujas krastā, ka elpa aizraujas. Lauku sēta, kurā pilsētnieki un ārzemju tūristi tuvplānā var aplūkot dekoratīvas vistas, pīles, pūkainus trušus, pundurcūkas, baložus, zirgus un govis. Tādi sapucēti un iestīvināti viņi tur stāv un bikli veras apkārt. Pieliecas tuvāk, pasmaida, rāda bērnam cālēnu, fotografē. Turpat blakus dūmakaina gaisma maigi izlauž ceļu uz kūts aizgaldiem un pakšķiem. Degunā iecērtas pazīstamais amonjaka smārds. Virs kūtsmēsliem, kas sajaukušies ar salmiem, kaudze banānu ar iebrūnējušu miziņu. “Nāc, mana smukule, nāc,” kupla lauku sieva mierpilnu, apgarotu seju klapē pa sāniem gotiņai, kas iebāž purnu banānos un kādu mirkli pamirst baudā. “Viņai dikti garšo,” smej sieva, un viņas lielās, zilās acis dzirksteļo priekā. Divgadīgs puika sārtiem vaigiem pieliecas, netīriem pirksteļiem pagrābj banānus un stūķē mutē. Mamma ļauj. Ielej mazā plastmasas trauciņā tikko slauktu pienu, kas Kristeram uz nosmulētā zoda atstāj baltu zīmi. Puika ir veselības iemiesojums un daudz mierīgāks par saviem vienaudžiem no krietni bagātākām ģimenēm. Kūts kaktā maizes kalns – lielākoties tostermaize un lavašs. Sieviete pagroza pret gaismu dažus iepakojumus un iemet bērna ratiņu aizmugurē. Vecā pārtika, ko lielveikali atdod lopiem, divus bargus gadus ļāvusi izdzīvot Zanes četru bērnu ģimenei. Nepārprotiet, ne Zane, ne viņas vīrs nav sliņķi, gluži otrādi – strādīgi, dzīvespriecīgi ļaudis. Viņa slauc govis un palīdz saimniecībā, kas orientēta uz tūrismu, Aivars strādā vietējā kokzāģētavā. Nežēlojas. Priekš laukiem nopelnot labi, bet visiem pat ēšanai nepietiek. Tā nu Zane nes mājās, ko saimniece atvēl, – maizi, visai smukus ziedkāpostus un kabačus, saspiestus tomātus, pārāk mazus piparus, sadrupušus cepumus, salauztus kliņģerus un burkānu buntes. Par frīganiem viņa neko nav dzirdējusi, viņa tikai pūlas izdzīvot šeit un tagad.

Šādas ģimenes Latvijā nav nekāds retums. Samariešu kustības līderis stāsta, ka to cilvēku skaits, kam vajadzīga jebkāda palīdzība jau vairākus gadus, nesarūk. Tāpēc viņš secina, ka esot stipri pāragri lielīties, ka Latvija ir izrāpusies no krīzes posta bedres. Projektā katru mēnesi svaigu bezmaksas pārtiku (no ziedojumiem) saņem vairāki tūkstoši cilvēku. Andris Bērziņš atzīst, ka situācija ir samērā dramatiska, jo ziedojumi sarūk, arī Eiropas finansēto pārtikas paku saturs kļuvis skopāks. Tikmēr civilizētā veidā atdot cilvēkiem pārtiku ar beigušos termiņu ir stingri aizliegts ar likumu, jo valsts sargā sabiedrības veselību.

“Veselībai labāk ir ēst saspiestus tomātus, mazus, greizus gurķīšus un maizi, ko lielveikali izmet, nekā ar ūdeni aplejamās bomžu zupiņas par 13 santīmiem. Kāpēc nevarētu atļaut pie mūsu lielveikalu durvīm vakarā glīti izlikt pārtiku, kam beidzies termiņš. Lai ņem, kas grib, katrs uz savu atbildību. Tā notiek pie mazajiem veikaliņiem Londonā. Valsts liekuļo, sakot, ka uztraucas par iedzīvotāju veselību. Vienkārši neviens negrib uzņemties atbildību un dreb, kaut tikai netiktu aptraipīts kādas firmas gods,” uzskata frīgans Mareks. Viņa draugs Jānis iesmejas: “Ja var ticēt statistikai par vidējo algu Latvijā, nav brīnums, ka te pie veikaliem neko neizliek. Tad jau visi kļūtu par frīganiem, jo pārtika ir dārga un pārāk liela ienākumu daļa tiek tērēta ēšanai.”

Politikas pētniece Linda Curika savā blogā politika.lv pirms kāda laika rakstīja: “Mana pirmā darbavieta pēc vidusskolas beigšanas bija McDonald’s restorāns, un mana sirds katru reizi sarāvās, kad metām ārā pārtiku, piemēram, ceptus frī kartupeļus, kuru derīguma termiņš ir tikai septiņas minūtes. Tie nonāca konteineros, kas uz nakti tika slēgti. Domāju par tiem, kas uz ielas un badā. Kopš strādāju Providus, apmeklēju pasākumus, ko rīko valsts, nevalstiskas un privātas organizācijas, un prātoju – kas notiek ar neapēstajām lašmaizēm? Izrādījās, ka konferences pārtikas pārpalikumus tā vienkārši nedrīkst aizvest uz patversmi. Vajag Pārtikas veterinārā dienesta atļauju un izvērtējumu. Vienmēr klusībā ceru, ka pārpalikumus neizmet, bet vismaz ļauj apēst darbiniekiem. Tomēr nebrīnīšos, ka tas tiek uzskatīts par sliktu korporatīvo kultūru, tāpēc vienkāršāk ir visu izmest ārā. Iznāk, ka loģika ir šāda – labāk badā nomiris bezpajumtnieks, nevis ar vecu jogurtu saindējies bezpajumtnieks...”

Meža cūkas paliek ar garu degunu

Uzmanīgi atveru mazu jogurta trauciņu un paostu. Smaržo pēc zemenēm. Pagaršoju. Hm, garšīgi. Izēdu visu. Grozu rokā nogatavojušos mango augli, paspaidu kivi. Šos kārumus es izķeksēju no kādam mednieku kolektīvam piešķirtajiem pārtikas produktiem, kas domāti meža dzīvniekiem. Mednieks Jānis ar sevi iepazīstināt negrib, jo, lai ik nedēļu saņemtu veco pārtiku no Rimi, nācies krietni vien papūlēties. Viņš stāsta, ka reizēm gadoties īpaši kārumi – tortes, kam derīguma termiņš beidzas nākamajā dienā, ārzemēs ražoti jogurti, sieri un cepumi, kas ir dārgi un nelielos iepakojumos, tāpēc netiek izpirkti. Dārzeņi un augļi ir ikdiena. Nereti kolēģu sievas no persiku un nektarīnu kaudzēm pagatavo burvīgu ievārījumu. “Tur viss ir vienā putrā, jāšķiro. Ja nav slinkums, var atrast labas un garšīgas lietas,” saka Jānis. Arī šoreiz mašīnas bagāžniekā kratās vairākas kastes ar ēdamlietām, jo mēs dodamies uz noteiktu vietu mežā Vidzemes pusē, lai noliktu pārtiku meža cūkām. Kādu stundu vienu pēc otra plēšam vaļā iepakojumus un izmētājam pa mežu maizi – labu, smaržīgu. Termiņš beidzies vakar. Jānis saka, ka dažās vietās cietu pārtiku zvēriem vairs neliekot, jo tāpat zinot, ka tūlīt atskries vietējie un aiznesīs. Meža cūkas paliks ar garu degunu. Tagad gan barošanas vietās ir izliktas novērošanas kameras, kas fiksēs, vai banānus apēd divkājaini vai četrkājaini radījumi...