Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks: par dzīvi dažādos gadsimtos 9

Ziņas
2013. gada 31. augustā 06:12 2013. gada 31. augustā 06:12
Rakstnieku pāris Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks vasaras sezonu pavada savās lauku mājās Staburaga pagastā. Viņu īpašums atrodas pašā Daugavas krastā, kādus piecpadsmit metrus no nogremdētās Staburaga klints. Piemērota vide gan darbam, gan atpūtai. Tur viņi peldas, kopj dārzu un raksta romānus.

Abu rakstnieku radošajai biogrāfijai ir izteikts latvisks akcents. Turklāt viņu darbi bijuši pateicīgi ekranizācijai. Pēc Vladimira Kaijaka romānu motīviem veidots populārais televīzijas seriāls Likteņa līdumnieki, pēc Māras Svīres stāsta ekranizēta iemīļotā filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā.

Žurnāls "Patiesā Dzīve" sastop abus rakstniekus rosāmies mājas dārzā. Laukos viņi nav bijuši mēnesi, jo Vladimirs trīs nedēļas nogulējis slimnīcā, ārstējot sirds aritmiju. “Gāja ļoti smagi,” atzīst Māra. “Bija pat brīži, kad zuda pārliecība, ka Vladimirs nākamajā rītā vispār pamodīsies.”

Māja pie krustakmens

Kad septiņdesmitajos gados abi meklējuši lauku īpašumu, sapratuši, ka viņu mājai noteikti jābūt pie ūdeņiem. “Man jau patīk tās mazās, sīkās un čurkstošās upītes, toties Vladimirs uzstāja, ka vēlas dzīvot pie lieliem ūdeņiem,” stāsta Māra. “Izskatījām daudzus variantus, līdz izvēlējāmies vietu pašā Daugavas krastā. Vasarās šeit peldamies katru rītu. Nokāpjam halātiņos pie upes un peldam pa pliko. Tā ir burvīga sajūta, kad no rīta esi izpeldējies upē. Kad Vladimirs bija jaunāks, viņš aktīvi ķēra zivis. Arī tas bija skaists rituāls – no rīta iesēsties laivā, izbraukt pa upi un aplūkot tīklus. Tīkla galos bija enkuri, pašu tīklu virspusē turēja bojas. Ik pa laikam Vladimirs iebrauca upē un tos izcilāja. Pacēla vienu posmu un izņēma zivis. Tad otru posmu un tā līdz galam. Reiz gadījās pat ļoti liels loms – trīsdesmit kilogramu smags sams!”

Māra teic, ka tagad jau vairākus gadus ir aizliegts ķert zivis ar tīkliem, jāliek speciāli murdi. “Iespējams, tas bija pareizs lēmums, jo daudzi ļoti aizrāvās ar tīkliem. Visa Daugava vizuļoja vienās plastmasas pudelēs, ko izmantoja par pludiņiem.”

Vladimirs piebilst, ka viņiem bijušas vairākas laivas – gan koka, gan metāla. Tagadējā laiva esot no stiklšķiedras, tā nolikta garāžā. “Vispār ar laivām bija ko noņemties,” spriež Māra. “Šeit lejā pie krasta ir akmeņi, un, ūdenim svārstoties, laiva pret tiem tiek dauzīta. Bija pat tā, ka laivu turējām vairākus metrus no krasta, un pēc tās gandrīz vai bija jāpeld. Atceros, kad mums bija koka laiva, to rudeņos cēlām ārā. Tas bija izvērsts pasākums. Tā kā šeit ir ļoti stāvs krasts, lai izceltu laivu, ciematā jānolīgst seši vīri un jāuztaisa viņiem pusdienas. Tas nozīmē, ka jānopērk pāris kilogramu karbonādes un divi polši. Un to visu sauc par laivas izcelšanu.”

Abi stāsta, ka sētā bieži redzami tūristi, kas ieradušies apskatīt vietu, kur nogremdēts Staburags. “Viņi šeit staigā vai katru dienu,” precizē Svīre. “Daži neizpratnē jautā, kur mums te ir tas Staburags. It kā mēs to aiz pirts vai mājas stūra būtu noslēpuši. Citi lūr logos pa gabalu, citi piebāž degunu pie pašas rūts. Laikam domā, ka te ir Staburaga muzejs. Patiesību sakot, loģiska rīcība, grēks ņemt ļaunā. Paši vainīgi, ka esam apmetušies tādā vietā.”

Pie viņu mājas atrodas robeža, kas atdala divus pagastus – Staburaga un Seces. “Ģeogrāfiski atrodamies Seces pagastā, lai gan pēc savas būtības un sajūtas esam Staburaga pagastā. Arī tā centrs ir daudz tuvāk, ar to mūs saista daudz  kas, tāpēc sevi uzskatām par staburadziešiem, nevis seciešiem.”

Staigājot pa dārzu, Māra rāda: “Redziet, te ir krustakmens. Vai zināt, ko tas nozīmē? Tas ir robežakmens, kas atdala teritorijas. Tas stāv kopš laikiem, kad šeit atsevišķa teritorija bija Vīgantes, Altenes un Brunavas muižai. Pirmās brīvvalsts laikā, kad vēl nebija Staburaga pagasta, te bija robeža starp Sēlpils un Seces pagastu. Toreiz pagasti strīdējās, kam pieder Staburaga klints, jo sanāca, ka divas trešdaļas bija Seces, trešdaļa – Sēlpils pusē.”

Tagad teritoriālais izvietojums ir pavisam cits. Vladimirs skaidro: “Agrāk mūsu pagasts atradās Aizkraukles rajonā, bet kopš pagājušā gada esam iekļauti Jaunjelgavas novadā. Vispār tas ir loģiski. Aizkraukle taču atrodas otrpus Daugavai, un pretējais krasts vienmēr ticis uzskatīts par Vidzemi, bet šis – par Zemgali. Tomēr braukt iepirkties mums vislabāk patīk nevis uz Jaunjelgavu vai Aizkraukli, bet gan uz Jēkabpili. Mums vienkārši patīk tā pilsētiņa, kurai ir savs aromāts un vēsture. Turklāt pa ceļam uz Jēkabpili atrodas dārzniecība, kur var dabūt gurķus, tomātus un citus dārzeņus.”

Vieta uzliek pienākumus

Kad jautāju, vai abi spēj iedomāties savu dzīvi bez Staburaga, Māra atbild: “Kāpēc ne? Dzejniece Nora Kalna izrēķināja, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis vīrietis, kas dzīvojis Turcijas un Grieķijas reģionā. Esmu bijis ceļotājs un domātājs, visnotaļ smalka persona. Un tiešām – mani ļoti velk uz turieni. Esmu bijusi Krētā un tagad bieži atceros to vietu. Bijām ekskursijā Grieķijā, kur nobraucām ap diviem tūkstošiem kilometru. Man ļoti patiktu dzīvot Grieķijā uz kādas mazas, burvīgas salas Egejas jūrā. Tur neviena nebūtu, tikai mana māja, no kuras uz jūru vestu baltas marmora kāpnes. Jūra būtu maiga, silta un zilganzaļa. Kaut arī pie Baltijas jūras nav slikti, tā mani nedaudz atbaida. Manuprāt, Baltijas jūra ir pārāk liela personība. Kad jūra šalc, tā taisa lielu troksni un šķiet draudīga. Protams, es varētu dzīvot arī pie Baltijas jūras, tomēr negribētu. Tad jau labāk dzīvot Staburagā pie Daugavas. Te ir miers un klusums. Arī Daugava ir liela personība, tomēr tā ir aptverama. Kad rudeņos krasti sāk iekrāsoties dzeltensarkani, veidojas skaistas ainavas. Turklāt te ir interesanti, jo Daugava ir mainīga.”

Rakstniece gan piebilst, ka reizēm mieru un klusumu izjauc neprognozējamas dabas parādības. “Mēs ar Vladimiru guļam augšstāvā. Šorīt pamodos jau pussešos no kāda dīvaina trokšņa, mājā kaut kas grabēja. Sākumā nodomāju, ka Vladimirs trokšņo virtuvē. Skatos – nē, Vladimirs guļ. Nevaru saprast, kas tur grabinās, varbūt zagļi? Kāpju lejā, bet tur neviena nav. Dodos augšā un konstatēju, ka pa jumtu staigā vārna un taisa lielu troksni.”

Māra secina, ka katra vieta uzliek pienākumus. “Jau pirms daudziem gadiem nospriedām – ja reiz mūsu mājas vārds ir Staburags, istabā pie sienas vajadzētu pielikt kādu Staburaga bildi. Māksliniekam Dailim Rožlapam pasūtījām eļļas gleznu, kas tika izveidota pēc fotogrāfijas. Tā šis process aizgāja – gleznas dāvināja gan draugi, gan paši iegādājāmies. Tagad mūsu kolekcijā ir 25 Staburaga bildes, akurāt tikpat, cik peoniju šķirņu mūsu dārzā.”

Rakstnieku mājas apkārtnē ir daudz dažādu vēsturisku projektu. “1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis pēc valsts apvērsuma pārņēma varu,” stāsta Kaijaks. “Vēlāk 15. maiju atzīmēja kā valsts svētkus un visos Latvijas pagastos stādīja bērzus, veidojot Piecpadsmitā maija birzis. Šādām birzīm jābūt visos pagastos, ja vien tās nav izcirstas. Parasti tās stādīja tuvu centram kādā gleznainā vietā. Arī netālu no mūsu mājām tika iestādīti šādi bērzi. Kad deviņdesmitajos gados par prezidentu izraudzīja Gunti Ulmani, arī viņš izdomāja stādīt kokus. Tā ieviesās tradīcija stādīt ozolus, ko darīja visi atjaunotās brīvvalsts prezidenti, arī tagadējais – Andris Bērziņš. Un ne tikai viņi vien. Šeit ozolus stādīja Aizkraukles pašvaldība, mazpulki, vietējais mednieku kolektīvs un arī mēs. Tā nu ir sanācis, ka visi prezidenti bijuši pie mums mājās un dzēruši kafiju.”

Vladimirs rāda, ka netālu atrodas vēl kāds neparasts objekts. “Tas pakalns – tā ir Dieva auss, kas veltīts nogremdētajam Staburagam. Tas ir mākslinieces Solveigas Vasiļjevas projekts, visai netradicionāls mākslas darbs. Paziņas gan joko, ka Kaijaks tur ierīkojis vīna pagrabu.”

Dzīve dažādos gadsimtos

Kā novērojuši un izteikušies vairāki rakstnieku paziņas, Māra un Vladimirs ir ļoti saskanīgs pāris. Jautāju, vai viņi tiešām nekad nestrīdas. Varbūt rodas domstarpības, piemēram, politiskajos jautājumos?

“Nē, par politiku netrīdamies,” apliecina Māra. “Tas būtu pats pēdējais, par ko varētu strīdēties. Manā jaunībā bija tāda populāra filma – Četrdesmit pirmais. Filmas sižets ir šāds. Sarkanarmieši Arāla jūrā ved gūstekni – baltgvardu virsnieku. Vētrā kuģis avarē un izglābjas vienīgi baltgvardu virsnieks un sarkanarmijas plintniece, abi tiek izmesti uz vientuļas salas. Viņi ir smuki un viens otrā iemīlas. Dzīvo uz salas un jūtas laimīgi. Tad jūras ūdeņos parādās baltgvardu laiva, kas nozīmē, ka abi ir glābti. Tomēr plintniece nolemj, ka nedrīkst ļaut aizbēgt baltgvardam, un viņu nošauj. Viņai tas ir 41. ienaidnieks, ko viņa nobliezusi.

Man tas toreiz šķita un arī tagad šķiet galīgi nepieņemami. Kā politiskie uzskati var būt svarīgāki par mīlestību?! Ja tu cilvēku mīli, tad pirmajā vietā ir mīlestība. Ja tu mīli, tad tavi politiskie, reliģiskie un ekonomiskie uzskati – tas viss ir pakārtots mīlestībai. Man šķiet galīgi muļķīgi, piemēram, strīdēties ar Vladimiru par politiku. Mums tas nenāk ne prātā. Ja arī atšķiras uzskati, katrs nobalso par savu partiju, un miers. Arī strīdēties par reliģiju man nešķiet saprātīgi. Lai gan reizēm padomāju, ka man, iespējams, būtu grūti sadzīvot ar musulmani, kas piecas reizes dienā mestos uz vēdera un lūgtos. Un tad vēl nāktu ramadans, un mums vajadzētu gavēt no gaismas līdz gaismai. Tas sarežģītu manu dzīvi.”

Stāstot par dzīves ritmu lauku īpašumā, Vladimirs teic, ka abi ceļas ap septiņiem astoņiem, tad nedaudz pavingro un nopeldas. “Vēlāk sākam knosīties virtuvē – iedzeram tēju un paēdam brokastis. Ap deviņiem sēžamies katrs pie sava rakstāmgalda un rakstām. Ap pulksten vieniem metam mieru un dzeram kafiju. Tad taisām otro piegājienu un rakstām līdz trijiem. Pēc tam ir pusdienas un atpūta. Vasaras sezonā gan vairāk ņemamies pa dārzu un mazāk rakstām.”

Māra piebilst, ka agrāk vairākus gadus viņi šeit dzīvojuši pastāvīgi, bet tagad – tikai vasarās. “Pārējo laiku uzturamies Rīgas dzīvoklī. Kad esam Staburagā, mēs gandrīz neskatāmies televizoru. Es pa vakariem lasu romānus.” Vladimirs apliecina, ka Māra esot ātrlasītāja, viņa biezos romānus izraujot divos trijos vakaros.

Kaijaks atzīst, ka rakstīšanas tehnikā aizkavējies vēl 19. gadsimtā, jo raksta tikai ar roku. “Pie šā principa stingri pieturējos arī padomju laikā, atsakoties no iespējas rakstīt ar rakstāmmašīnu. Klaviatūra nav piemērota manam smadzenēm. Nav īstas saiknes starp domāšanu un pirkstu darbību, šiem procesiem ir dažādi ritmi. Vismaz tā es secināju, kad pamēģināju. Iespējams, es tikai attaisnojos, un īstais iemesls ir piespiešanās trūkums. Lai gan – jūtos labi un ērti, un kāpēc manos gados kaut ko mainīt? Reizēm gan uzpeld slepena vēlme apsēsties pie datora un pamēģināt. Šoruden uztaisīšu eksperimentu, tad redzēs, kas sanāks. Savukārt Māra ir pietiekami moderna, viņa strādā ar datoru. Arī manus rokrakstus viņa datorizē. Tāpēc varu teikt, ka šajā ziņā mēs dzīvojam dažādos gadsimtos.”

Kad viss atkārtojas

Vladimirs neslēpj, ka viņam rakstniecība – tā ir paralēla dzīve. “Kad rakstīju Likteņa līdumniekus, vairāk dzīvoju tajā, nevis šajā pasaulē. Kad esmu iekšā romānā, apkārtne mani neinteresē.” Rakstnieks teic, ka viņš, piemēram, nespēj rakstīt dārzā vai upes krastā. “Daba mani izklaidē, tur es nespēju koncentrēties. Manu uzmanību novērš gan lapiņu čabēšana, gan vēju šalkoņa, gan ūdens šļaksti. Tāpēc rakstu istabā pie rakstāmgalda un reizēm pat aizveru žalūzijas. No sevis atdalu ārpasauli un ieeju romānā.”

Rakstnieks turpina: “Ja man būt jāapmāca jaunie autori, ieteiktu sākt ar stāstu, jo tas ir visa pamats. Stāsts māca koncentrētā veidā pateikt sakāmo, tas nav romāns, kur jāizvēršas plašumā. Arī es iesāku ar stāstiem, bet vēlāk pārgāju uz kriminālo žanru, kas arī bija labs rakstniecības treniņš. Tur galvenais ir sižets, kriminālā intriga. Krimiķī visu laiku jādzen sižets uz priekšu un jāskatās, lai nav pārrāvumu. Lai visi gali saiet kopā. Tas prasa koncentrēšanos un sistēmas ievērošanu. Ietrenētās iemaņas detektīvžanrā man tagad lieti noder romānu rakstīšanā.”

Pēc kriminālās literatūras perioda Kaijaks atkal atgriezies pie stāstiem. “Tad iestājās dullo stāstu laiks. Tie bija stāsti par it kā neiespējamām lietām. Piemēram, stāsts par zirnekli, kas iegūst pārdabiskas īpašības un kļūst vai līdzīgs cilvēkam. Protams, šāds stils bija neraksturīgs padomju laikam, kad no rakstniekiem tika paģērēts sociālistiskais reālisms. Grāmatu redaktori cēla iebildumus – tā nemēdz būt. Kāda redaktore pat jautāja, vai ar to briesmīgo zirnekli neesmu domājis Padomju Savienību. Toreiz it visur meklēja zemtekstus – gan dzejā, gan prozā. Es, protams, atteicu, ka tās ir vienīgi manas brīvās fantāzijas. Lai vai kā, to Zirnekli tomēr nodrukāja.”

Atceroties aizgājušos laikus, Kaijaks atzīst, ka agrāk bijusi daudz labvēlīgāka vide radošajam darbam. “Lai gan tika diktēti zināmi noteikumi, bija nodrošināta finansiālā bāze. Populāri bija tā sauktie radošie komandējumi. Bija vienīgi jāaiziet uz partijas komiteju un jāteic, ka es, piemēram, gribu uzrakstīt par to un priekš tā man vajag šito. Un viss vajadzīgais tika noorganizēts. Ja gribēji rakstīt romānu par laukiem, tev piešķīra komandējumu uz kolhozu, kur varēji dzīvot un pētīt lauku dzīvi. Par tirāžām un honorāriem nemaz nerunāsim – tie bija desmitreiz lielāki nekā tagad. Mārai viens romāns iznāca 100 000 eksemplāru tirāžā. Ja toreiz uzrakstīji grāmatu, varēji nopirkt žiguli un vēl gadu dzīvot.”

Māra teic, ka lielas tirāžas un lieli honorāri bija raksturīgi ne tikai padomju laikam. “Kad Andrejs Upīts sēdēja cietumā, viņš uzrakstīja romānus Smaidošā lapa un Māsas Ģertrūdes noslēpumi. Abi ir viņam netradicionāli romāni, kas veidoti vieglā manierē, tajos nav attēloti briesmīgi un traģiski cilvēku likteņi. Kad Upīts iznāca no cietuma un tos izdeva, par saņemto honorāru uzcēla sev māju Skrīveros. Salīdzinājumam – kad deviņdesmito gadu sākumā par izdoto romānu saņēmu honorāru, Staburaga lauku mājai iegādājos vienu koka logu. Vairāk nesanāca...”

Vladimirs piebilst, ka no ārzemju latviešiem reizēm manīta attieksme, ka, lūk, latviešu padomju rakstnieki auguši mucā un baroti pa spundi. “Bet tā īsti nebija. Šeit bija pieejama gan ārvalstu, gan pašmāju pagrīdes literatūra, kas, protams, bija nelegāla. Grāmatas gāja no rokas rokā, par tām bija liela interese. Kā zināms, aizliegtais auglis ir tas saldākais. Kas nāk ar grūtībām, tam ir liela vērtība. Tagad daudz kas kļuvis nevērtīgs, jo viegli pieejams.” Viņš secina, ka šajā pasaulē nav nekā jauna. “Arī toreiz bija paaudžu konflikts. Jaunie vecajiem pārmeta, ka viņi raksta kā buržuju laikos, bet vajag taču pa jaunam. Tagad situācija tāda pati – vecajiem pārmet, ka viņi raksta kā padomju laikos, bet vajag taču citādi.”

Sirds aritmija un elektrošoks

Jautāju, par ko būtu stāsts, ja Māra Svīre Limuzīnu Jāņu nakts krāsā rakstītu tagad. “Par ko cilvēki plēšas? Tas taču ir skaidrs – par naudu,” spriež Māra. “Tagad viņi necīnītos par žiguli, bet par lauku mājām vai zemi. Laika gaitā daudz kas ir mainījies, tikai ne cilvēku netikumi. Un tieši tāpēc filma saglabājusi savu aktualitāti. Tagad ir uzskats, ka padomju laikā viss bija vienas partijas pasūtījums. Gribu iebilst, ka ne gluži viss. Redzu, ka patlaban šādu pasūtījumu ir vēl vairāk. Kam ir nauda, tas pasūta. Mēs taču labi redzam, kam pieder konkrētie mediji un kas pasūta mūziku.”

Agrāk Māra bija aktīvi pievērsusies publicistikai, bet tagad no tās ir distancējusies. “Es nerakstīju ne par politiku, ne ekonomiku, bet gan par morāli un sadzīvi. Par cilvēku savstarpējām attiecībām. Sešus gadus par to runāju svētdienas rītos Latvijas radio raidījumā Parunāsim, padomāsim. Tagad pēc tādas publicistikas nav pieprasījuma, turklāt arī pati nejūtu vajadzību tai pievērsties. Jūtos gandarīta, ka man dota iespēja izpausties literatūrā.”

Vladimirs secina: “Redziet, rakstnieki jau pensijā neaiziet, viņi turpina rakstīt. Ja izpausmes veids ir saglabājies radošs, to nevar tik vienkārši apstādināt. Es visu dzīvi redzu tēlos, un to gribas piefiksēt. Kad reizēm nejauši izdzirdu kādu interesantu dialogu, pie sevis nodomāju – šito derētu kaut kur izmantot. Lai Dievs dod man veselību, kas tagad ir drusku sašķobījusies. Ja ar to viss būs kārtībā, turpināšu rakstīt.”

Vladimiram jātiek galā ar sirds aritmiju. To ārstējot, viņš pirms sešiem gadiem saņēmis elektrošoku. “Vispirms mani apguldināja uz galda ar lielu metāla plāksni,” atceras Vladimirs. “Ievadīja narkozīti, un es atslēdzos. Kad mana sirds tika mākslīgi apstādināta, deva strāvas triecienu un atjaunoja sirdsdarbību. Ir teorija, ka pēc saņemtā elektrošoka sirds atsāk strādāt normālā režīmā. Te gan ir nosacījums, ka šī metode darbojas, ja aritmija sākusies pavisam nesen. Tā kā man aritmija jau bija ielaista, elektrošoks nepalīdzēja. Tagad nolemts ārstēt citādā veidā. Jādzer zāles un jāšķidrina asinis, lai neveidojas trombi. Pēc tam laidīs kaut kādu zondi ķermenī. Ļoti smalka metode. Ja būšu spējīgs, vēlāk pastāstīšu.”


Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis

Citi šobrīd lasa

Nosaukti ēdieni, kuri rada vislielāko atkarību 9
Daudz basketbola un daudz sieviešu: leģendārajam Kasparam Kambalam aprit 40
Jāpērk jauni ziemas zābaki. 6 ieteikumi, kā "neiegrābties" sliktā precē 17
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1