Zemessardzē šobrīd ir apmēram astoņi tūkstoši cilvēku. Arī 22 gadus vecā Lauma - meitene, kura stātos pretī tankam

Lauma ir simtprocentīga rīdziniece – dzimusi un augusi te. Laumas māte ir uzņēmēja, savukārt tēvs strādā vienā no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem. „Man ir arī brālis, šobrīd mācās Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņu gan neinteresē tādas lietas kā zemessardze,” stāsta Lauma. Taču viņa pati no 2015.gada pieskaita sevi Zemessardzes Studentu bataljonā. Fiziska slodze Laumu nebiedē, jo viņa kopš pašas bērnības bijusi aktīva un sabiedriska.

Valsts svētki ir ģimenes svētki

Priekšstats par to, kas ir dzimtene, veidojas gadu gaitā, un būtiska loma ir audzināšanai un videi. Laumas ģimenē allaž ļoti svarīgi bijis kārtīgi nosvinēt valsts svētkus. Tā visa pamatā, protams, patriotisms. „Mani vecāki ir īsteni latvieši. Ģimenē vienmēr bija jūtama patriotiskā audzināšana –  valsts svētkos vienmēr esam gājuši likt svecītes un vērot parādes. Arī Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, kur pavadīju skolas gadus, regulāri tika stāstīts par to, kā attiekties pret savu dzimteni – bija tēvzemes nedēļas, kurās runājām par Latvijas vēsturi, rīkojām koncertus, paši uzstājāmies. Kopumā skolotāji ļoti centās, stāstīja un audzināja mūs,” atceras Lauma, „mums pašiem arī gribējās iesaistīties. Skolā šo tēmu mācēja tā ļoti interesanti un viegli pasniegt. Klasē praktiski nebija neviena, kam šī tēma nešķistu interesanta.”

Militārisms vienmēr interesējis

Lauma atklāj, ka nav bijusi no tiem, kurus stāties Zemessardzes rindās mudināja pirms pāris gadiem notikušie starptautiskie un ģeopolitiskie incidenti. Ar aicinājumu pievērsties karamākslas lietām Laumu uzrunājis bruņoto spēku pārstāvis. „Piedalījos izstādē "Skola 2015". Izstaigāju izstādi, nokļuvu līdz Nacionālo bruņoto spēku stendam. Mūs ar draudzenēm uzrunāja kāds puisis, jautājot vai mums, meitenēm, ir vēlme iestāties. Varbūt tas neizklausās tieši meitenēm domāts, taču patiesībā tur neesot nekā sarežģīta, viņš teica. Padomāju, ka varētu būt ļoti interesanti! Starp citu, militārisms mani vienmēr ir interesējis, un netrūkst arī paziņu, kuri savu dzīvi ir saistījuši ar šo sfēru,” paskaidro Lauma, „kopā ar draudzeni saņēmāmies un aizgājām pieteikties”.

Laumas mammai tas esot bijis īsts pārbaudījums: „Viņai šķita, ka viņas meitu tūliņ kaut kur aizsūtīs un viņa nekad vairs nebūs mājās! Pēc kāda mēneša mamma saprata, ka mani tas patiesi aizrauj, un nomierinājās,” smej Lauma. Draugu viedoklis par Laumu dienesta dēļ Zemessardzē nav mainījies.

Pārdomas, esot līdz pleciem purvos un ūdeņos

Nelielas šaubas par savu izvēli Laumai tomēr sākotnēji bija. Viņa nojautusi, cik fiziski grūts ir zemessarga liktenis: „Bija bažas par garajiem pārgājieniem, taču kopumā nekas cits tā īsti neatturēja. Tajā momentā bija ļoti spēcīga vēlme uzzināt, kā tad īsti ir.”

Pirmās īstās mācības Laumai un citiem jauniesaucamajiem izvērtušās dramatiskas. „Sākumā ir pamatu apmācība. Reizi vai divas mēnesī, sestdienās un svētdienās, mums bija jāierodas bataljonā, kur teorētiski izstāsta todien plānoto tēmu. Pēc teorētiskajām apmācībām ir pirmais pārgājiens uz divām dienām. Mums tas sanāca ļoti grūts, nezinu – bija tā plānots, vai nebija. Līdz pleciem bridām cauri purviem un ūdeņiem, visi bijām izmirkuši. Vasaras vidus, liels karstums,” par pirmajiem soļiem taktikas apgūšanā stāsta Lauma.

Brienot cauri Latvijas lauku purvājiem, gribot vai negribot bijis daudz laika apdomāt savu neseno izvēli. „Pie sevis iekšēji domāju, kādēļ esmu šeit atnākusi un ko es, izmirkusi un slapja, te tālāk darīšu,” smej Lauma, „savukārt, kad esi ticis tam cauri un nokļūsti mājās, gribās atpakaļ uz mežu...” Mežā Lauma nebija vienīgā meitene, vīriešu-militāristu vidū viņu esot bijis ap desmit. 

Kā bruņojas zemessargi?

Pirmajā pārgājienā gan Laumai, gan pārējiem līdzi doti arī ieroči, taču pagaidām vēl ar salūta munīciju. Lauma pēc amata ir 1.prettanku vada 1.nodaļas iekārtas operatore.

„Kad iestājos, saņēmu tā saucamo zviedru uzkabi, kas būtībā sastāv no divām aptveru somām, siksnām un vienas blašķes somas, kas sver salīdzinoši maz – līdz 3 kg. Pašlaik man ir jaunā tipa uzkabe, kas ir balstīta uz vestes. Pielādēta tā gan būs smagāka par trim kilogramiem,” stāsta Lauma. Dodoties pārgājumā, zemessargam jāņem līdzi uzkabe, ierocis, mugursoma un ķivere. Laumas ieroča - zviedru AK4 triecienšautenes - svars ir ap 5 kg. Somas savaram esot jābūt aptuveni 10% no paša zemessarga svara.

„Kopējais svars atkarīgs no tā, kas paņemts līdzi. Vidēji parasti viss sver ap 20 kg. Pirms iziešanas mums atsūta sarakstu ar pamata ekipējumu. Pārējo var salikt pēc saviem ieskatiem, noteikti ieteiktu vairākus zeķu un kreklu pārus, biezākas drēbes uz nakti,” skaidro Lauma. Pašrocīgi tehniski modificēt ieročus ar dažādiem optikas risinājumiem un citiem aksesuāriem zemessargi nedrīkst, taču ir atļauts pašiem gādāt par savām uzkabēm.

Šaušanu apgūst caur zilumiem

Kopš stāšanās dienestā Lauma tikusi cauri arī daļai ieroču apmācības – šauts ar Šveicē ražoto pistoli SIG P210 un jau minēto AK4 triecienšauteni. „Šis ierocis ir diezgan smags, un meitenēm, kurām rokas ir īsākas nekā zēniem, ir diezgan grūti noturēt AK4 zem pastobres, lai varētu kvalitatīvi notēmēt un vēl trāpīt mērķī. Pirmajā reizē bija gan sajūsma, ka beidzot varēšu izšaut, gan arī bailes, ka nepielieku aci par tuvu tēmēklim un rezultātā uzsitu sev pamatīgu zilumu – kādai meitenei tieši tā arī gadījās,” smīn Lauma.

Pēc kāda laika gan varot pierast. Pirmie šāvieni ļaujot saprast, kā plecā jāiespiež ierocis, lai varētu labi izšaut. „Mums bija ļoti labi instruktori –  vienmēr katram individuāli gāja klāt, lai ierādītu, kā ir labāk un ērtāk,” atceras Lauma. Tuvākajā laikā Lauma cer iepraktizēties darbam ar Latvijas Zemessardzē lietoto zviedru kompānijā "Saab Bofors Dynamic" ražoto prettanku ieroci "Carl Gustaf" un vācu ieroču firmas "Heckler & Koch" ražoto jaudīgo automātisko granātmetēju GMG.

Lai šautu Zemessardzes mācībās, ieroča apliecību kārtot nevajag – nepieciešama ir zaļā gaisma no narkologa un psihiatra, kā arī paraksts par saistīto noteikumu ievērošanu. Dienests gan nekādā gadījumā nenozīmē, ka ikdienā, nēsājot savu personīgo ieroci, var iztikt bez ieroča nēsāšanas atļaujas – tā ir jākārto likumā paredzētajā kārtībā.

Dzimumu vienlīdzība un gatavība X stundai

Zemessardzes mācībās pa dzimumiem nešķiro. Lauma atklāj, ka nometnē visi dzīvojuši cieši vienā teltī. Taču Lauma stāsta, ka tam visam ir liels pluss – naktī esot siltāk, cik nu dabū pagulēt. „Zemessardzē jūtama patiesa vienlīdzība, taču reizēm gan no čaļiem var just, ka viņi tiek atturēti no pilnvērtīgas darbošanās, ja tā var teikt. Ir jau saprotams, ka meitenēm reizēm var kļūt grūtāk, taču mūsu zēni nekad neko neteiks, viņi nekad nebļaus – viņi paņems tev to somu vai ieroci un panesīs kādu gabaliņu, kamēr būsi atguvusies. Zemessargi tiešām ir labi saliedēta komanda. Bieži arī meitenes cenšas viena otrai palīdzēt, cik var,” teic Lauma, „meitenes mūsu bataljonā ir ļoti varošas. Es teiktu, ka dažas spēj vairāk, kā dažs labs čalis!”

Lauma ir droša, ka dienests Zemessardzē viņu sagatavos ļaunākajam – reālam militāram konfliktam. „Man, protams, vēl ir ļoti daudz jāmācās. Esmu apguvusi pamata lietas, taču galvenais ir pieredze, kas nāk ar laiku. Mūsu bataljonā iespēju iegūt labu apmācību netrūkst - ir ļoti profesionāli instruktori, viņi nekad nevienu bez vajadzības nenoraidīs un vienmēr atbildēs uz jautājumiem, ja kādam tie radīsies. Patiesi uzticos viņiem un viņu vadībai. X stundas gadījumā es droši vien vairāk nodarbotos ar medicīnas lietām, kas ir mana profesionālā sfēra. Tieši pēc šī principa zemessargiem arī tiek dalīti pienākumi – katrs ir nolikts savā vietā,” ar pārliecību saka Lauma.

Ikdienā glābj cilvēku dzīvības

Apvienot privāto dzīvi un studijas ar dienestu Lauma pagaidām spēj tīri labi. Meitene studē Rīgas 1.Medicīnas koledžā: „Zināju, ka gribēšu būt ārsts jau tad, kad biju maza meitene. Sāku ar kaut ko mazāku – ārsta palīgs. Taču ceru pabeigt skolu, iegūt sertifikātu un kļūt par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes vadītāju.”

Dienestā strādājošo mediķu ikdienas darbs ir cilvēku glābšana. Bieži nākas sastapties ar krīzes situācijām, kuras iespaido. Lauma savos 22 gados atradusi veidu, kā savākties: „Lai strādātu šo darbu jābūt spēcīgam raksturam. Protams, ir žēl cilvēku, taču nevar ļaut emocijām sevi iespaidot, tad kļūst grūti strādāt. Braucot uz izsaukumu, ir jāpagūst sevi morāli sagatavot.”

„Visas meitenes nebūs piļītāji!”

Zemessargus vieno gribasspēks. Vēlme mācīties un apgūt visu, kas vajadzības gadījumā ļautu palīdzēt pašiem sev, citiem un Latvijas valstij kopumā, skaidro Lauma. Meitenēm, kuras, grib dienēt, bet šaubās, viņa iesaka būt drošākām: „Visas meitenes noteikti nebūs (kā žargonā saka čaļi) piļītāji. Noteikti neiedos milzīgāko ieroci un neliks skriet neskaitāmus kilometrus. Zemessardzei ir daudz aspektu un netrūkst specifisku pienākumu. Ja negribi šaut – vari būt pavārs!”

Kasjauns.lv/Foto: Nauris Garkaklis, Laumas Granatekas personīgais arhīvs