Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pirms pāris gadiem Aivars Brīze teju vai pravietiski teica: „Šaubos, vai vispār novilkšu līdz sirmam vecumam ar savu dzīvesveidu.” Viņš savā nākamajā dzīvē grib būt par diriģentu.

In memoriam. Aivars Brīze: „Nākamajā dzīvē gribu būt diriģents” 52

Sabiedrība
2013. gada 22. oktobrī 17:36 2013. gada 22. oktobrī 17:36
Leģendārais „Līvu” mūziķis Aivars Brīze, kurš otrdien pēkšņi mira 51 gada vecumā, teicis, ka nākamajā dzīvē grib īstenot savu sapni un kļūt par diriģentu. Bērnunama puika Aivars, kuru visu mūžu nav pametusi bada sajūta, jau pirms diviem gadiem pravietiski teica, ka šaubās vai nodzīvos līdz sirmam vecumam.

­

Aivars Brīze bija nolēmis precēt Elitu

Tieši pirms gada pēc 15 gadu kopdzīves Aivars Brīze izteica cerību, ka rakstniece Elita Veidemane beidzot piekritīs kļūt par viņa sievu. Abi sastapās pirms 15 gadiem - 1997. gada nogalē, kad Elita Veidemane, būdama žurnāla „Melnā Pantera” galvenā redaktora vietniece, devās intervēt Aivaru. Intervija bija gara, personiska un… beidzās ar Elitas iesēšanos viņam klēpī.

Līdz tam tas, ko viens par otru zinājuši, aprobežojās vien ar populāriem stereotipiem: Veidemane ir baigā „seksbumba”, bet Brīze -foršs „Līvu” dziedātājs. Pēc mēneša abi nodancojuši neaizmirstamu vakaru Žaklīnas horoskopu ballē, pēc kuras nolēmuši dzīvot kopā.

Nav brīnums, ka pēc 15 kopdzīves gadiem pāris aizdomājies par laulībām. Pareizāk sakot, par to vairāk domāja Brīze, bet Elita toreiz ironizēja. Sarunā ar žurnālu „Kas Jauns” Aivars atklāja, ka Elitu bildinājis vairākkārt - gan divvientulībā, gan izredzētās vecāku klātbūtnē.

"Tikai nesaki nevi­enam". Dzied Aivars Brīze un Elita Veidemane

Kļūdama nopietnāka, Veidemane atklāja, ka savā dziļākajā būtībā tomēr nav skeptiski noskaņota pret laulībām. „Katrā ziņā par to vairs nesmīkņāju. Nekad neesmu apšaubījusi, ka būšu kopā ar Brīzi visu laiku, un laulības juridiskā aspektā nav bijušas svarīgas. Taču nu arvien biežāk aizdomājos - ja kopā esam 15 gadu, mums piestāvētu vienam otru saukt par sievu un vīru. Tas „draugs” un „dzīvesbiedrs” laikam savu laiku nokalpojis,” sprieda Elita.

Gan Veidemani, gan Brīzi katru jau saistījušas savas laulības agrā jaunībā. Šoreiz, ja patiešām viss nonāks līdz kāzām, pāris bija apņēmies viens otram jāvārdu teikt ezera krastā mācītāja klātbūtnē, rakstīja „Kas Jauns”.

Lai arī Elita un Aivars kopā bija laimīgi 15 gadu, viņu instinkts nebija saldenas frāzes un ceļa griešana otram, rakstīja „Kas Jauns”. Tas nebija viņu stilā.

Veidemane atklāja, ka Brīzi arvien lutināja ar kārtīgām vakariņām, kurās bija gan saldais ēdiens, gan dažkārt arī pirktās bulciņas. „Aivars alkoholu vairs nelieto, tāpēc cenšos viņu iepriecināt ar mājās gatavotu ēdienu, un man tā nav problēma,” teica Elita.

Gan Aivars, gan Elita bija lieli dzīvnieku mīļi. Piemēram, suņupuiku Bruno Elita pasniedza kā pārsteigumu Brīzem. Kamēr Aivars bijis atlaidies pusdienlaikā, Elita pārvedusi mazo kucēnu un uzlikusi draugam uz krūtīm. Aivars pamodies un izbijies ne pa jokam, jo iedomājies, ka dzīvesbiedre mājās ieviesusi jau astoto (!) kaķēnu (Veidemane bieži sniedz palīdzīgu roku pamestiem kaķiem – viņas mājā ir septiņi kaķi). Tāpēc atklājums par suni izvērties dubulti priecīgs.

"Tu vari paļauties uz mani" (no Z. Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis"). Dzied Aivars Brīze

„Mācu cilvēkiem sapratni par dziedāšanu”

Pēdējos gados Brīze strādāja Jūrmalā. Par savu darbu žurnālam „Patiesā Dzīve” viņš teica: „Man darbs ir Jūrmalā, strādāju sociālās integrācijas valsts aģentūrā. Mācu cilvēkiem sapratni par dziedāšanu. Te nāk ļaudis ar dažādām speciālām vajadzībām, ar kustību, redzes, dzirdes un citiem traucējumiem. Tā ir gan mācību iestāde, gan rehabilitācijas centrs, diezgan liels uzņēmums. Šeit apmāca vadīt automašīnu, strādāt ar datoru, skolo dažādās specialitātēs. Darbs ir interesants, tas man tāds sirds darbiņš. Skolai ir laba materiālā bāze, te ir viss nepieciešamais.”

Sapni par diriģentu īstenos nākamajā dzīvē

Uz jautājumu, ko viņš darītu, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ un viņam atkal būtu astoņpadsmit, Brīze „Patiesajai Dzīvei” teica:

„Es noteikti mācītos. Ko? To pašu mūziku. Es vairāk apgūtu klasisko mūziku. Es izmācītos par diriģentu, jo tas man vienmēr bijis lielais sapnis. Ko nu vairs, tagad ir par vēlu. Kad Liepājā pūtēju un arī simfoniskajā orķestrī spēlēju trombonu, man klasiskā vide ļoti iepatikās. Tur viss notika pa īstam, bija dzīvas emocijas. Ja es kļūtu par diriģentu un šeit nevarētu nopelnīt, brauktu strādāt uz citām valstīm. Tā tomēr ir prestiža profesija. Nav naktīs jāspēlē krogos un jāčakarē sava veselība. Savu sapni par diriģentu es realizēšu nākamajā dzīvē.”

„Šaubos, vai novilkšu līdz sirmam vecumam”

„Šaubos, vai vispār novilkšu līdz sirmam vecumam ar savu dzīvesveidu. Galvenais – nestaigāt brūnā mētelītī ar štoku rokās. Līdzko cilvēks uzvelk brūnu mētelīti un rokās paņem nūju, ar viņu ir cauri. Viņa dzīve ir beigusies,” pirms diviem gadiem Brīze teju vai pravietiski teica „Patiesajai Dzīvei”.

Kāpēc tieši brūns mētelītis? „Es nezinu. Man vienkārši ir tāds priekšstats, ka visi veci cilvēki staigā brūnos mēteļos. Tas laikam nāk no padomju laikiem, kad ielās redzēju onkulīšus un tantes brūnos mēteļos. Varbūt ne brūnos, bet katrā ziņā viņi neģērbās košās drēbēs. Galvenais – nepalikt vecam savā garā. Būt vienmēr aktīvam. Kamēr šancēs balss, tikmēr dziedāšu.”

Puika no bērnunama

Aivars Brīze ir internēta audzēknis un bērnībā piedzīvotais laida dziļas saknes, kuras nevarēja izravēt līdz pat mūža beigām. Piemēram, internātā piedzīvotā bada sajūta.

„Internātā bieži vien pietrūka ēdamā. Mums to deva, bet bija par maz. Daudz sportojām, un mūsu organismi pieprasīja vairāk, nekā mums pienācās. Vienīgais, ko skolā varēja nospert, bija maize un zaļi kartupeļi, Rupjmaizes ķieģelis bija tāds mikls un glums klucis, ko likām kurtuvē pie krāsns durvīm, lai izkaltētu. Un tad maizi grauzām kā sausiņus. Bada sajūta man saglabājusies vēl tagad, nereti pielieku pilnu šķīvi un pārēdos,” sacīja Aivars.

Par savu bērnību un jaunību Brīze stāstīja: „Es piedzimu 1961. gadā Rīgā. Kad man bija divarpus gadu, mātei atņēma mātes tiesības, un es nokļuvu Talsu rajona Strazdes bērnunamā. Tagad to sauc par Kāķīšu bērnunamu. No turienes mani aizsūtīja uz Saldus rajona Rubas internātskolu, kuru vēlāk pārveidoja par speciālo palīgskolu, un mūs sadalīja pa citām skolām. Tas notika pavisam vienkārši – pēc alfabēta.

Nokļuvu Alūksnes rajona Liepnas internātskolā, kur nomācījos līdz 8. klasei. Un tad bija izvēle, kur mācīties tālāk. Tur īpaši neskatījās, kādas tev ir spējas vai talanti, visus bīdīja uz profesionāli tehniskajām skolām. Lai mācās par šoferiem, mehanizatoriem un atslēdzniekiem. Tā teikt, dzīves pabērniem jādod praktiskas profesijas.

Bet es baigi gribēju nodarboties ar mūziku, jau agrāk gāju pie tantiņām uz mājām un dziedāju dziesmas. Par to viņas man deva pusdienas un konfektes. Un tad kādā avīzē ieraudzīju, ka ir tāda Rīgas 3. mūzikas internātskola. Daudz nedomādams, startēju uz turieni un sāku reāli mācīties mūziku. Jau tad labi apzinājos, ka tas noteikti noderēs. Cītīgi sēdēju pie klavierēm, apguvu solfedžo, harmoniju – visu, kā pieklājas.

Absolvējis mūzikas internātskolu, nolēmu stāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet tur sanāca baigais kāzuss. Pirms klaviereksāmena man labās rokas mazajā pirkstā iekoda lapsene vai bite, īsti nezinu. Man no šīm indēm ir alerģija, man piepampa visa ķermeņa labā puse – roka, kāja un puse sejas. Es izņēmu dokumentus un aizbraucu.

Bet ne jau tikai lapsene bija vainīga. Tajā pilsētā mani satrieca vēl kas. Tur nevienā veikalā ar mani nerunāja latviski. Nodomāju, ārprāts, kur esmu nokļuvis. Līdz tam biju audzis latviskā vidē, bet te – kā uz Krieviju atbraucis. Ko es te darīšu? Aizbraucu uz Rīgu un sāku domāt, ko iesākt. Ja nekur nemācīšos, mani paņems armijā. Visās augstākajās mācību iestādēs uzņemšana jau bija notikusi.

Tad avīzē izlasīju sludinājumu, ka audzēkņus uzņem Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums. Neko darīt – iestājos tajā. Tas bija jauks laiks. Mācījos tehnikumā un dziedāju Salacgrīvas kolhoza „Brīvais vilnis” estrādes ansamblī „Barometrs”.”

Liepājas un „Līvu” periods

Tad sekoja Liepājas periodu, par kuru Brīze stāstīja: „Pabeidzu tehnikumu un ieprecējos Liepājā, tas notika 1983. gadā. Turklāt vēl iestājos Liepājas Mūzikas vidusskolā. Man jau bija speciālā muzikālā izglītība, bet jutu, ka ir par īsu, vajag vēl. Un tas bija svētīgi. Kā rēķinu, Liepājā nodzīvoju no 1983. līdz 1997. gadam. Tas bija riktīgais vecums, lai pamatīgi izbaudītu šīs pilsētas garšu. Tas bija lieliski!

Dzīvojot Liepājā, sāku dziedāt restorānā „Jūra”, uz kurieni nedēļas nogalēs nāca atpūsties krievu zemūdeņu virsnieki ar savām dāmām. Tā es dziedāju, līdz piezvanīja Jānis Lūsēns un uzaicināja uz viņa vadīto zvejnieku kolhoza „Boļševiks” estrādes orķestri „Neptūns”. Laikam orķestra dziedātājs bija uzkāpis uz korķa, bet viņiem steigšus vajadzēja solistu. Lūsēns teica, ka viņiem esot skate un vai es varētu nodziedāt. Aizgāju un paliku uz diviem gadiem. Toreiz „Neptūnā” spēlēja arī Ainars Virga un Guntars Račs. Vēlāk uz „Līviem” mani uzaicināja Ēriks Ķiģelis, bet „Līvi” – tas ir atsevišķs stāsts, to īsumā neizstāstīsi.

Kad biju „Līvos”, bija vienalga, kurā dienā mēs spēlējām, koncertzāles bija stāvgrūdām pilnas. Un nebija svarīgi – pirmdiena vai svētdiena. Divi koncerti dienā, tas bija normāli. Reizēm bija pat trīs – divpadsmitos, piecos un astoņos.

Protams, padomju laikā nebija nekāda saldā dzīve. Pēc koncertiem bieži vien bija jānakšņo kultūras namā uz grīdas. Uzstājoties biji sasvīdis, bet tev pat dušu nepiedāvāja. Vajadzēja skaloties tualetē pie krāna. Un tad gulējām kaut kur caurvējā uz grīdas noliktiem matracīšiem. Kad tagad lasu muzikantu „raiderus”, man nāk smiekli. Vienam vajag zilu dvieli, bet otram – rozā čības. Atmodas laikā šķita – nu, tik būs! Likās, te visi dzied un dejo, brīvajā Latvijā būs forša dzīve. Diemžēl realitāte izvērtās citāda.”

Aivara bērni

Sava tēva vārdu tālāk dzīvē nesīs viņa bērni. Dēls Kristaps, kuram tagad ir 30 gadi ir pabeidzis Baltijas Filmu skolu Tallinā, kur apguva audio vizuālos medijus. Un tagad viņu „interesē kino, viņš ir iemācījās filmēšanas, režijas un montāžas lietas. Tallinā mācības notika angļu valodā, un tagad viņš pelna iztiku, tulkojot filmas. Nodibinājis savu firmu un turpina studijas maģistratūrā Kultūras akadēmijā. Varen apmierināts ar visu,” saka Aivars.

Savukārt meita Tīna, kurai jau ir pāri 20, mācījusies Banku augstskolā. „Kad meitai bija jānāk pasaulē un sievu aizveda uz dzemdību namu, es skatījos Tīnas Tērneres koncertu. Viņa ir mana favorītdziedātāja rokmūzikā, tāpēc likumsakarīgi, ka meitu sauc par Tīnu. Viņa ir aktīva meitene un savu ceļu lauž pati,” sacīja viņas tētis.

Tāpat Aivaram ir arī ārlaulības meita Zane. „Kad Zanes māte gāja bojā, nolēmu ņemt meiteni pie sevis. Vispirms visu izstāstīju ģimenei. Bija puņķi un asaras, tomēr vienojāmies, ka Zani ņemsim pie sevis. Viss jau bija sarunāts, bet man viņu neatveda uz tikšanos. Zanes mātes radi bija nosprieduši, ka meiteni tomēr neatdos. Es esot muzikants un ar tādu dzīvesveidu nebūšot labs piemērs meitai. Visu šo laiku nemaz nezināju, kā Zanei iet,” teica Brīze. Viņi atkal satikās pirms gandrīz četriem gadiem. Toreiz viņa strādāja Anglijā.

Tēvu nesatika, mātei piedevis

Par saviem vecākiem Aivars teicis: „Kad septītajā klasē sāku meklēt savu tēvu, man pateica, ka viņam jaunajā ģimenē ir četri bērni. Un es sapratu, ka man tur nav ko līst. Ko es darīšu? Aizbraukšu, piezvanīšu pie durvīm un teikšu: labdien, esmu Aivars? Man nebija tik lielas dūšas, es baidījos, ka viņš mani pasūtīs tālāk. Tagad tēvs jau ir miris, tā mēs arī nesatikāmies. Pirms kāda laika es viņu apciemoju atdusas vietā Meža kapos.

Kaut savai mātei visu esmu piedevis, viņa nespēj piedot pati sev un jūtas vainīga. Un šo problēmu nevar atrisināt vienā dienā, jo dzīvē tas nenotiek tik ātri kā filmā. Ar sirdi un ar prātu aptveru, ka viņa ir mana māte, tāpēc cenšos viņu iedrošināt un man tuvoties. Bet tas nav viegli. Manas attiecības ar māti tikai tagad lēni veidojas.”

„Līvi”: „Dzelzsgriezējs”

Kasjauns.lv/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” un Aivara Brīzes personiskā arhīva

Citi šobrīd lasa

Jūlijs Krūmiņš sagādā pārsteigumu savas jubilejas ballītes viesiem - uz skatuves kāpj pats Maksims Galkins 94
VIDEO: blondīne cenšas iepildīt degvielu "Tesla" elektromobilī 32
Ārstu kļūda sabojā dzīvi 37 gadus vecajam Jānim – viņš ticēja, ka slimo ar HIV, kaut bija pilnībā vesels 25
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019