Edijs vai Jezups? "UgunsGrēka" aktrise stāsta, ar kuru ir labāk

Man ļoti patīk filmēšanās, izbaudu šo procesu, un nekāda vilšanās līdz šim nav piedzīvota. Ja no sākuma vēl bija satraukums, kas nedaudz traucēja, tad tagad tas ir beidzies. Līdz ar to lielāka iejušanās, ļaušanās un baudīšana. Arī tēls ir kļuvis skaidrāks un man saprotamāks.

Kā uztver savu partneri Artūru Dīci?

Grūti atbildēt, jo neesmu viņu vēl kārtīgi iepazinusi. Mēs satiekamies tikai filmēšanās dienā, kad jau esam sagrimējušies, un tur jau vairs nav Inga un Artūrs, bet Ieva un Edijs. Tik daudz, cik man kā ar Artūru ir nācies kontaktēties, viņš ir pavisam savādāks nekā Edijs. Viņš ir daudz iejūtīgāks un, manuprāt, maigāks, tolerantāks. Katrā ziņā saprotamies labi, tāpat arī ar pārējiem kolēģiem.

Jezupu jeb Kristapu pirms tam nedaudz pazinu. Protams, man ar viņu filmēšanas laukumā ir vistuvākais kontakts, tā teikt – dvēseliskais savienojums. Jociņi, par kuriem visu laiku smejamies, ir saprotami tikai mums, pārējie tos ne līdz galam var saprast... (Smejas.) Ar viņu ir vienkāršāk, jo latgalietis latgalieti kaut kā atpazīst un sajūt savādāk.

Jā, protams, esmu arī dzīvē vilkusi vakarkleitas un krāšņi uzkrāsojusies. Man patīk Ieviņas sievišķā puse. Domāju, ja nepazītu šo profesiju vai būtu liela kinozvaigzne, atļautos biežāk ierasties uz pasākumiem grezni saposusies. Man šķiet, ka arī Ieviņa augs, attīstīsies un kļūs sievišķīgāka. Tas ir skaisti – uzvilkt greznas kleitas un sajust sevī sievišķo enerģiju un spēku. Bet ikdienā es, tāpat kā Ieviņa, brīvāk jūtos, kad nekas netraucē skriet, lekt un darīt lietas, kas jādara. Ieviņu veidoju kā dabas bērnu, ar mežonīgu dzirksti un domāju to nepazaudēt.

Esi dzimusi Murmanskas apgabalā Krievijā. Tāpat kā Fēlikss… Kā tā?

Mani vecāki ir vistīrākie latvieši. Bet mans tētis ir armijas cilvēks. Viņš Murmanskā dienēja apmēram divpadsmit gadus un vienā no atvaļinājumiem Latvijā satika manu mammu, apprecējās, un mamma aizbrauca tētim līdzi.

Neko daudz pati neatceros. Man bija aptuveni divi gadi, kad, jūtot politiskās pārmaiņas, ar vecākiem atgriezāmies Latvijā. Sākām dzīvot Lubānas ezera apvidū, Latgalē. Bet Murmanska ir vieta, kur man gribētos atgriezties un kopā ar vecākiem paciemoties, jo viņi tur jutās ļoti laimīgi.

Fēlikss un tavs tētis ir līdzīgi, ņemot vērā, ka abi militāristi?

Pirmais kopīgais, kas nāk prātā – tiešums. Arī prasīgums, tagad mazāk, vairāk bērnībā, bet man tas ļoti patika. Bērnībā mums mājās vakaros diezgan bieži bija fizkultūras nodarbības. Abām ar māsu bija jāpumpējas. Tētis mūs visādi centās iesaistīt fiziskās aktivitātēs.

Jā, atceros pāris reizes, kad mācījos šaut. Dabūju arī pa pudelēm pašaudīties.

Neapsvēri militāras karjeras iespējas?

Gribēju būt karsto kara darbības zonu žurnāliste un diezgan mērķtiecīgi uz to gāju. Bet, kad noskatījos izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, tā viss… Teātris mani apbūra...

Esmu beigusi režijas kursu pie Māras Ķimeles. Bet režisoriem vajadzēja zināt visu to pašu ko aktieriem un vēl savas lietas, tad nu apguvu arī aktiermeistarību. Maģistros pamēģināju spēkus režijā vēl vairāk un sapratu, ka arī tas patīk. Pagaidām tieku galā ar abiem.

Jā, es tam ļaujos. Salīdzinoši nesen sapratu, ka esmu no tā tipa cilvēkiem, kuri nevarētu darīt kaut ko vienu, ar laiku tas sāktu traucēt. Jo dažādākas ir jomas, kur darbojos, jo labāk es jūtos, un liekas, ka labāk sanāk. Man patīk cīnīties ar sevi.

Mums mājās televizora nav, bet viņš pie omes redzēja dažas sērijas. Paskatījās, kā izskatos, ko tur daru un tad paziņoja: «Kas tev tas tāds par darbiņu?» Viņš līdz tam zināja tikai teātri, un tad, konstatējis, ka ir vēl viens darbiņš, teica, ka labprāt gribētu aiziet uz šo otru «teātrīti». Līdz šim gan vēl neesmu viņu paņēmusi līdzi. Mihels pēdējā laikā jūtas ļoti piederīgs bērnu teātra izrādēm. Sevišķi vienai – «Kā saule gadījās». Būtībā nebaidīšos teikt, ka viņš ir šīs izrādes līdzautors un režisora asistents, jo, pateicoties viņa domām un interesēm, izrāde ir tapusi tāda, kāda tā ir – forša izrāde bērniem, pat visai ģimenei.

Ārpus darba vēl ko pagūsti?

Viss ir pakārtots maniem darbiem un ģimenes dzīvei. Lai padarītu labi savu darbu, protams, apmeklēju izstādes, skatos filmas, lasu grāmatas, arī sportoju. Šajā posmā man ļoti palīdz cigun vingrinājumi. Un vēl man patīk pastaigas dabā.

Esmu uzaugusi laukos. Viennozīmīgi daba ir viena no lielākajām vērtībām, kas man dzīvē ir bijusi. Mēs esam daļa no dabas, ņemam zemes enerģiju. Grūti ilgstoši būt starp mūriem.

Ko vēl dari, bez filmēšanās «UgunsGrēkā»?

Veidoju jaunu bērnu izrādi pēc J. Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas» motīviem. Bērni ir godīgākā publika, kura tic vēl visādiem brīnumiem. Izrāde nebūs klasiskā veidā, līdzīgi kā manos iepriekšējos darbos, tā liks bērniem līdzdarboties. Viņi paši piedzīvos visus notikumus, sajūtas un brīnumus ar visām savām maņām – redzi, dzirdi, tausti, smaržu un garšu.