Rīgas žūpas nosmērējuši namu sienas ar krāsu. Pirms 100 gadiem: TOP5

Rīgas žūpas notašķī galvaspilsētas namu sienas

Pirms simts gadiem dzērājiem atkorķēt degvīna pudeles bija daudz sarežģītāk, nekā šodien, jo kortelīši bija aizzīmogoti ar laku. Tad nu saulesbrāļi laku nokasīja gar tuvējās mājas sienu, kas, protams, nepatika namīpašniekiem, kuri savus mūrus nespēja atbrīvot no sarkanās lakas pleķiem. Toties namīpašnieki izdomāja inovatīvu risinājumu – viņi pie sienas pienagloja speciālus dēlīšus, pie kuriem varēja atvērt degvīna pudeles. Mūsdienās šādas problēmas vairs nav, jo vairākus gadus rīdziniekiem liegts staigāt pa pilsētas ielām un dzert spirtotas dziras. Protams, ja tuvumā nav pašvaldības policistu, arī tagad daudzi rīdzinieki pamanās šo noteikumu pārkāpt.

„Žūpošana uz ielām, pie kroņa degvīna pārdotavām, tagad ir tik parasta lieta, ka uz to, kā liekas, neviens negriež vērības. Pēc pastāvošiem noteikumiem, degvīna pārdotavās iekšā nav brīv dzert, kādēļ lielākā daļa dzērāju iziet uz ielas un turpat uz vietas attaisa pudeles un izdzer. Katru degvīna pārdotavu var ievērot jau pa gabalu no tā vien, ka mājas sienas ir norīvētas gluži sarkanas ar degvīna pudeļu laku. Lai dzērāji nebojātu māju sienas, tad daži māju īpašnieki, kuru mājās atrodas degvīna pārdotavas, sākuši pie sienām piestiprināt sevišķus koka dēlīšus ar uzrakstiem, ka pudeļu atkorķēšanai laka norīvējama ne uz sienas, bet uz šiem dēlīšiem. Dzērāji to ieskata par „laipnu pretimnākšanu” un arī labprāt izlieto dēlīšus. Vai nevarētu labāk pavisam aizliegt dzeršanu uz ielas?”

(„Jaunākās Ziņas”, 1913. gada 30. oktobris)

Krievijas tūrisma operatori izstrādās 24 dienu tūres pa Latviju

Krievijas tūristiem arī pirms gadsimta Latvija bija iekārojams ceļojumu galamērķis. Ja tagad viņus kaimiņvalsts tūroperatori parasti ved uz Rīgu, Jūrmalu un Siguldu, tad senāk Latvijas apceļojuma tūres bija daudz izvērstākas un arī daudz ilgākas.

„Krievu interese par Baltiju ar katru gadu jo vairāk pieņemas. Tā Krievijas tūristu biedrība, kas katru gadu ir sarīkojusi vairākas ekskursijas uz Kaukāzu, Krimu, Somiju, Urāliem, Ziemeļjūru u.t.t., nolēmusi nākamā vasarā organizēt arī ekskursiju uz Baltiju, lai tuvāki iepazītos ar viņas ģeoloģiju, klimatu, floru, etnogrāfiju un galvenā kārtā – kultūru. Pēc pieņemtā maršruta ekskursanti no Maskavas atbrauks Stukmaņos (tagad Klintaines pagastā, apmēram 15 km no Kokneses – red.), no turienes ar laivu brauks līdz Koknesei, apstājoties pie Staburaga un Rītermuižas. Tālāk ekskursija turpināsies pa dzelzceļu līdz Rīgai, apstājoties Skrīveru un Lielvārdes stacijās. Rīgā ekskursanti uzturēsies vairākas dienas, izbrauks uz Rīgas jūrmalu, kā arī Mīlgrāvi. No Rīgas ekskursanti dosies uz Siguldu, Krimuldu, Turaidu un Līgati (senākais Līgatnes nosaukums – red.). Līgatē nodomāts uzturēties vairākas dienas, apskatīt dažas saimniecības, kopmoderniecību un papīra fabriku. Ekskursanti apmeklēs arī Priekuļu zemkopības skolu, lauku un mašīnu izmēģināšanas staciju. No turienes caur Valmieru brauks uz Ainažiem, no turienes atpakaļ uz Rīgu. Tālāk brauciens turpināsies pa jūru līdz Ventspilij un Liepājai, bet no Liepājas pa dzelzceļu līdz Jelgavai, apstājoties Krimūnu stacijā. Ekskursanti apmeklēs saimniecības, kurās zeme tiek apstrādāta ar jaunākām zemkopības mašīnām. Viss izbraukums vilksies 24 dienas.”

(„Liepājas Atbalss”, 1913. gads 31. oktobris)

Tūlīt atkal sāksies festivāls „Staro Rīga” un atkal daudzi rīdzinieki sūkstīties – kamēr pilsētas centrs laistās gaismas spēlēs, pilsētas nomales grimst tumsā un cilvēkus apdraud bedrainās un dubļainās šķērsielas. Tāpat kā senāk, kad Rīgas rāte rūpējās tikai par to, lai smuki izskatās bulvāru loks:

„Izņemot pašu šaurāko pilsētas centru jeb bulvāru rajonu, ielu apgaismošana ir vispārīgi pavisam neapmierinoša, un tomēr arī tagad nolemts izdot desmitiem tūkstošus rubļus elektriskas apgaismošanas ierīkošanai maz apdzīvotos bulvāros, bet par daudz maz pienācīgas apgaismošanu ierīkošanu pat visstiprāk apdzīvotās ielās nedzird nekā. Citkārt pustukšās un maziem koku nameļiem reti apbūvētās ielas ārpus pilsētas centra un pat agrāk tukšajos tā sauktajos Smilšu kalnos tagad jau gadiem ilgi nav retāk apdzīvotas un ne mazākiem mūra namiem apbūvētas (kā pilsētas centrā – red.). Neraugoties uz šo apstākli, še apgaismošana atstāta tādā pašā stāvoklī, kāda tā bija priekš gadu gadiem. Piemēram, Tērbatas, Suvorova (tagad Krišjāņa Barona iela – red.), Marijas un Avotu ielas aiz Matīsa ielas ar daudzām mazākām un lielākām paralēlām šķērsu ielām un tāpat citos pilsētas rajonos.

Par spīti vietvietās uzstādītām gāzes un petrolejas laternām staigāšana bez rokas laternām sevišķi apmākušos vakaros ir bīstama ne tikai no dažādiem ļaundariem, bet arī no dubļainiem ielu bruģiem un bedrainiem trotuāriem. Visas šīs ielas ir ne vien stipri apdzīvotas, bet pa tām strādnieku cilvēkiem ļoti dzīva kustība cauriem vakariem, un - ne pastaigāšanās dēļ, kā bulvāru publikai, bet neciešamās dzīves vajadzības dēļ, aiz kam še pienācīga ielu apgaismošana ir daudz vajadzīgāka nekā elektriskā apgaismošana maz apdzīvotājos bulvāros. Tāpēc var gan prasīt, ka tos desmitus tūkstošus, kurus nodomāts izdot elektriskas apgaismošanas ierīkošanai lepnajos bulvāros, izdod pienācīgas apgaismošanas ierīkošanai stipri apdzīvotās ielās malienās. Arī bez šaubām šo ielu iedzīvotāji samaksā nesamērojami lielākus pilsētas nodokļus, nekā maz apdzīvoto bulvāru namu īpašnieki.”

(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 2. novembris)

Ugāles mežsargs nošauj vietējo baptistu suni

Klaiņojošo suņu liga Latviju vajā jau gadu desmitiem ilgi un tas nepatīk ne zemes īpašniekiem, ne mežsargiem. Četrkājaino mājas mīluļu nīdēji bieži vien pārcenšas un likvidē suņukus, kas nemaz nav nikni un agresīvi. Tā, piemēram, pirms 100 gadiem savu mājas draugu zaudēja Ugāles baptisti. Tā vietā, lai rūpētos par savu suni, viņi izvēlējās palūgties Dievam. Un tas beidzās bēdīgi, Dievs suni nenosargāja:

„Ugāle. Atlīdzību par suņu un kaķu astēm, ko mežsargi iegūst nošaujot šos mājas dzīvniekus ārpus mājas robežas, izmaksā barons šādā kārtā: par suņa asti 1 rub., par kaķa – 50 kap. Tas nu būtu viņa darīšana. Bet daži mežsargi, dzīdamies pēc atlīdzības, dažkārt šauj kur tik pagadās. Tā 27. oktobrī L. māju arendatoram suns tika nošauts pie pašām mājām. Arendators ir baptists un kopā ar saviem piederīgiem bija pašlaik nodevies Dieva lūgšanai, kad nodārdēja šāviens un pāršautais suns ievilkās sētā.”

(„Jauna Avīze”, 1913. gada 2. novembrī)

Eifeļa tornis pārvērsts par bezdrāts mobilo sakaru staciju

Pirmais mobilo sakaru tornis Eiropā, pēc visa spriežot, ierīkots Parīzē. Pie tam nekas jauns nebija jāuzbūvē, jo modernajiem sakariem lieti noderēja Eifeļa tornis. Tāpat kā šodien arī toreiz mobilo sakaru operatori par saviem pakalpojumiem prasīja naudu. Vienīgi mobilo sakaru pakalpojums bija mazliet pieticīgāks nekā šodien. Latvju žurnāls „Spogulis” pirms 100 gadiem sniedz plašu fotoreportāžu par pirmajiem bezvadu sakariem:

„Laika paziņošana pa bezdrāts telegrāfu. Kā zināms, tad Parīzē, Eifeļa tornī pastāv liela bezdrāts telegrāfijas stacija. No turienes pret zināmu atlīdzību izsūta ziņojumus par pareizu laiku, kas no liela svara, piemēram, pulksteņu taisītājiem. Zināmus noteikumus ievērojot, var par nelielu maksu katrā mājā ierīkot pievienojumu pie lielās Parīzes stacijas, vedot tādā kārtā plašāku publiku ciešā sakarā ar vienu no visjaunākajiem tehnikas panākumiem.”

 („Spogulis”, 1913. gada 2. novembris)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.

,