Daba atklāj savas dārgumu krātuves. Brīnumu mežs Skrīveros

Garām Skrīveriem esmu braukusi simtām reižu, bet Latvijas vecāko, izcili krāšņo dendrāriju neesmu pamanījusi. Izrādās, ka atliek vien apstāties, dziļi ievilkt elpu un bez steigas palūkoties apkārt – daba pati atklās savas noslēpumainās dārgumu krātuves. Vēl labāk, ja to palīdz atklāt zinātājs – Skrīveru novada tūrisma un sporta darba organizatore Zigrīda Sprukte. Pirms iesoļot pasakainajā koku valstībā, viņa paskaidro, ka Skrīveru eksperimentu no 1891. līdz 1913. gadam realizējis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss (1857–1919), 18,7 hektārus lielā platībā iestādot vairāk nekā 670 kokaugu sugu no visas pasaules.

Vispirms pētīt, tad mēģināt!

Kad nostājamies uz simtgadīgu liepu ieskauta ceļa, kas savieno strūklaku un terasi ar skatu uz Daugavu un Kalnmuižas ezeru un 16. gadsimta beigās veidoto Rēmershofas muižu, kur tagad atrodas zemnieku saimniecība Kriķi, gribas izslieties, atliekt plecus, pacelt zodu un nesteidzīgi iesoļot 19. gadsimtā, kad te bija tieši tā, kā iemūžinājis rakstnieks Andrejs Upīts: “Ceļš zīmējams tikai pēc līkumotās stigas, kas pa zariem augšā labāk saskatāma nekā apakšā (..). Egļu stumbri nosarmojuši gluži salni, ķērpju vītnes kā lielas, šķipsnainas bārdas nokarājas lejup...” (Sūnu ciema zēni).

Kamēr sapņaini vēroju majestātisko aleju, kurā, šķiet, tūlīt parādīsies kariete ar muižkungu, Zigrīda paskaidro: “Kādreiz parks piederēja Salaspils botāniskajam dārzam, tagad to apsaimnieko Latvijas valsts meži. Novārtā tas nekad nav bijis atstāts. Par Skrīveru dendrāriju kā pētījumu un izziņas vietu vislielākā interese ir dendrologiem, katru gadu te ierodas delegācijas no visas pasaules.”

Vēlāk izlasu, ka dendroloģijas – zinātnes par kokaugiem – pirmsākumi meklējami 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad grieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts (Theophrastos) izdarīja pirmos augu valsts sistematizācijas mēģinājumus, sadalot to kokos, krūmos, lakstaugos, mūžzaļajos un lapmetējos. Pamatus vēlākajiem dendrārijiem lika viduslaiku klosteru aptieku dārzi, valdnieku piļu, latifundiju, muižu un vēlākie pilsētu parki. Izrādās, ka pasaulē ir apzināts 18 000 kokaugu sugu, no kurām divas trešdaļas aug tikai tropu apstākļos.

Strūklaka šaujas vairāku metru augstumā, gluži kā balts, burbuļojošs koks. Tā sāk darboties apaļajās stundās, pusstundu tek un tad izslēdzas. Strūklaka šajā vietā ir īsts brīnums, jo Skrīveru muiža gadu simtiem ir dzīvojusi ūdens deficītā. Izrakt aku ar lāpstu nav iespējams, jo te ir dolomīta slānis. Andrejs Upīts Laikmetu griežos rakstīja, ka seno ūdensvadu veidoja koka siles. Barona Siversa laikā tapa jauna ūdensvada sistēma ar metāla un keramiskām caurulēm. Ūdens uz strūklaku pa tām plūda no Kalnmuižas ezera, kur vēl tagad redzamas akas paliekas. Kad 19. gadsimta beigās Siverss uzcēla jauno pili, ezers deva ūdeni centrālapkurei, virtuvei, vannas istabām un tualetēm. Latvijas laukos tolaik tā bija vienīgā pils ar tādām ērtībām.

Pirmais koks, kas piesaista manu uzmanību, ir pats vecākais parkā. Milzīgā trīs stumbru Kanādas papele stādīta 1884. gadā. Kopš saudzīgas rokas dažus centimetrus garo koka stiebriņu ielika zemē, papele pieredzējusi izšķērdīgus gadus un jaunās pils celtniecību, revolūciju, asinis, liesmas, divus pasaules karus. Cauri laikiem milzu koks nesatricināmā mierā tiecas aizvien augstāk, ar galotni šķeļot debesis. “Koks tik vienkārši nepadodas, tas sarod ar klimatu, prot pielāgoties,” skaidro Zigrīda.

Bet vispirms ir jāpastāsta par vīru, kurš izveidojis Skrīveru dendrāriju. Kad 1874. gadā paputējušo un parādos iegrimušo Skrīveru muižu nopirka no Igaunijas ienākušais landrāts Augusts fon Siverss, viņa dēlam Maksam (Maksimilianam) bija 17 gadu. Jau pēc gada puisis Tērbatas universitātē sāka studēt ķīmiju un ekonomiku. Viņš tā aizrāvās ar dendroloģiju un mežsaimniecības ekonomiku, ka jau mācību laikā iecerēja savākt vienkopus visus ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas kokus un krūmus un izveidot Baltijā pirmo dendrāriju pēc floristiski ģeogrāfiskā principa. Pēc studijām viņš devās ekspedīcijā uz Vāciju, Austriju, Itāliju un Šveici, lai iepazītos ar turienes dendrārijiem, parkiem un dārziem. Makss dendrārija ierīkošanā gribēja izmantot progresīvākās idejas un jaunākos zinātnes sasniegumus, sekojot devīzei: “Vispirms pētīt, tad mēģināt!”

Siverss bija ļoti radoša personība – bijis Vidzemes bruņniecības landtāga deputāts, Baltijas mežkopju biedrības prezidents, organizējis vācu kolonistu ieceļošanu Baltijā, publicējis vairāk nekā simt lielāku un mazāku pētījumu par mežkopību, dendroloģiju, medību saimniecību. Publikācijas viņš parakstījis ar vārdu Max Sivers. Zigrīda piebilst, ka Siverss neuzticējās nevienam sagādniekam, pats brauca ekspedīcijās, apmeklēja kokaudzētavas, dabas parkus, kur koku dabiskās izplatības apgabalos ieguva sēklas un veda uz Skrīveriem.

Stādus audzēja siltumnīcās, kuru pamatus vēl var pamanīt aiz žoga. Pēc tam katram kociņam dolomītā izkala pusotru metru dziļu bedri, kas tika bagātīgi piepildīta ar mēslojumu un melnzemi. Mēģinām iztēloties, kā vienkāršie latviešu zemnieki cietajā dolomītā kala simtiem bedrīšu, lai tajās iestādītu trauslus svešzemju kociņus, kam nav nekādas saimnieciskas vērtības un kuru vienīgā jēga – priecēt vācu kungus. Nav brīnums, ka revolūcija vairs nebija aiz kalniem.

Zudusī pils

Saglabājušies nostāsti, ka viena acs Maksam bijusi no stikla – tāda pati kā izbāztajai pūcei pilī. Skrīveros dzimušais Andrejs Upīts muižas ļaudis izmantojis par prototipiem savos darbos. Zaļajā zemē sazīmējams Makss: “Paslaids, pasausnējs cilvēks, parētainu seju, pašķidru, iesarkanu bārdiņu un tādiem pašiem gludi atsukātiem matiem. Viena acs viņam stikla, tādi pati dzeltena kā tai pūcei, nemirkstoša un tikpat īgna. Toties šauriņa piemiegta otrā...”

Siversam patikušas medības, tāpēc muižā krātiņos audzēti fazāni. Vietējo bērni mežos lasījuši skudru oliņas, ar ko baroti fazānu cāļi. Fazānu medības esot bijusi smalka, aristokrātiska padarīšana, ko zemniekiem nav ļauts skatīties. Siverss rīkojis mednieku sacensības ar šaušanu mērķī – lidojošā bezdelīgā. Paulīne Vaska, kas kalpojusi par istabeni, stāstījusi, ka kungs no medībām pārradies pamatīgi noķēpātās un grūti iztīrāmās drēbēs. Savukārt pilī valdījusi priekšzīmīga tīrība. Kungs īpaši necietis putekļus, kas slaucīti vienā laidā un ar īpašām slotiņām.

Tagad no iespaidīgās neoromānikas stila pils, kas celta no 1881. līdz 1887. gadam, palicis vienīgi mazs tornītis, balkons un kāpnes. Zigrīda rāda 20. gadsimta sākuma fotogrāfijas. Ļoti skaista, bet drūma Drakulas pils ar daudziem torņiem. Upīts Sūnu ciema zēnos raksta: “Rītausmā melnā muiža kā biedēklis rēgojās pret balti apsarmojušo mežu. Garais tornis bij paslējies virs egļu galotņu robiem, īsākais tikai labai acij saskatāms zilganā krēslā. Pāri mūrim divas uguntiņas spīdēja kā veca vilka acis.”

1905. gada revolūcijā pili nodedzināja, pēc tam atjaunoja, bet ne uz ilgu laiku. Jau Pirmā pasaules kara gados to sagrāva vācu artilērija. Trīsdesmito gadu beigās Kārlis Ulmanis deva rīkojumu novākt visas drupas, kas atradās lielceļu malās. Atbraukušas akmeņu maļamās mašīnas un iznīcinājušas visus pils pārpalikumus. Vietējo zemnieku mājas tolaik celtas no Siversa pils ķieģeļiem. Siverss ar ģimeni 1915. gadā Skrīverus pameta, līdz nonāca Liepājā, kur 1919. gadā saslimis ar plaušu karsoni un miris.

“Baltijas muižnieki prata tikai izdzīt savus vergus un iepirktos zemniekus, laupīt, kur vien tika klāt. Gaužām reti kāds atstājis arī ko vērtīgu, kā Zivers,” rakstīja Andrejs Upīts. No greznās pils neskartas palikušas vienīgi ieejas kāpnes. Leģenda vēsta, ka tās celtas no senlatviešu upurakmens. Kad celtniecība gājusi uz beigām, no meža iznācis baltās drānās tērpies vecītis – senlatviešu priesteris – un pareģojis, ka pilij nebūs ilgs mūžs, bet kāpnes būs mūžīgas.

2000 dolāru sveķi

Pa raupjiem, apsūnojušiem zariem izvijies vīnkoks dzeltenos, oranžos un karmīnsarkanos toņos. Zigrīda skaidro, ka tas ir Ziemeļamerikas lapsu vīnkoks – visziemcietīgākā vīnkoku suga. Kur lapsas, kur vīns? Parks šķiet nedaudz aizaudzis, aizplīvurots, mistisks. Tādā zirnekļu tīklu plīvurā varētu dusēt Ērkšķrozīte. Kādā krūmā oranžas odziņas. “Neēdiet, tas ir Eiropas segliņš,” saka pavadone. Tas Latvijā aug savvaļā. “Lielu postu parkam nodarīja 1939. un 1949. gada ziema, kad temperatūra pazeminājās līdz mīnus 42 grādiem. 1937. gadā kokus nesaudzēja viesuļvētra, bet kara laikā, kad te pāri gāja frontes līnija, karavīri kokus izcirta iekuram.”

Negaidīti skatienam paveras, zaru saudzīgi ieskauta, senatnīga terase. Šķiet, ka laika mašīna mūs aizvizinājusi uz 19. gadsimtu – tūlīt varēs saklausīt zīda kleitas čaukstoņu, garām paslīdēs sievietes siluets, viņa apsēdīsies un atvērs grāmatu. Cik grezna egle! Skujotie zari kā plušķaina suņa priecīgi pacelta aste, kā drakona spuras, pūķa mugura. Tā ir Rietumķīnas kalnu nogāzēs augošā asā, skarbā pūķa egle.

“Parks tiek kopts, bet tas veidots angļu stilā, ar nolūku ļaujot tam dabiski attīstīties un radot priekšstatu, ka cilvēks nestāv katram kokam klāt. Dabiskā ainava vajadzīga arī tāpēc, ka šeit tiek iegūtas koku sēklas,” uz manu jautājumu, kāpēc dendrārijs nelīdzinās safrizētam pilsētas dārzam, atbild Zigrīda. “Atrodamies vietā, kur laika apstākļi pēkšņi var mainīties. Kad citur līst lietus, pie mums spīd saule, kad citur ir piesalis, pie mums vēl silts,” turpina Zigrīda.

Stāvi pakāpieni mūs noved līdz kraujā paslēptai slepenai ejai, kura, kā vēsta leģenda, ved zem Daugavas. Runā, ka revolūcijas laikā Siversa pilī slēpušies vietējie muižkungi, kas pa eju gribējuši bēgt uz Daugavas otru krastu. Iespīdinām alā mobilos telefonus – tā ir desmit metru dziļa, drošības nolūkos aizbērta. Melnā priede patiešām ir melna. Skujas garas, taisnas un cietas. Savvaļā tā aug Viduseiropas un Dienvideiropas kalnos. Turpat ir irbenes ar lielām, sarkani oranžām ogām, ko es plūcu un ēdu. Garšo līdzīgi pīlādzim, tikai sulīgākas un ne tik rūgtas. Zigrīda stāsta, ka irbene ir ļoti vērtīga imunitātes stiprināšanai, pret saaukstēšanos palīdzot labāk nekā pelašķis. Lai pazustu rūgtums, ogas jāieliek saldētavā. “Te var nākt un lasīt, tas nav liegts,” saka Zigrīda.

Balzama baltegli Kanādā ir iecienījuši lāči. Pirms ziemas guļas viņi kārtīgi piepilda vēderu ar baltegles skujām. Tās ekstrakts stiprina ne vien lāču, bet arī cilvēku veselību. Par balzamu sauc sveķus, kas uzkrājas koka gludajā mizā nelielās ailēs. Sveķi maksā bargu naudu – ap 2000 dolāru kilogramā, jo tos izmanto optisko ierīču ražošanā. Krūms ar dzeltenpelēko mizu ir parastā zalktene, kas zied jau aprīlī pirms lapu plaukšanas ar spilgti rozā vai purpura krāsas ziediem. Indīgā zalktene, kas tautā tiek saukta par meža ceriņiem vai drudža liepu, iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Senos laikos ar to noņēma zobu sāpes. Pietika pabakstīt zobu ar mazu zariņu, sāpes norima, un zobs pats nodrupa.

Šulca aplis un brīnumainie koki

Zigrīda jūsmo par burvīgajiem, krēmbaltajiem Amūras ceriņiem, kas lieliem ķekariem zied jūlija vidū, izplatot smaržu plašā apkārtnē. Savvaļā tie aug Ziemeļķīnā un Mandžūrijā. Dendrārijā aug arī Japānas un Transilvānijas ceriņi. Mēģinu izboksterēt nosaukumu Līkkausa krustābele. Krustābeles te vairākas – Duglasa, Daurijas, vēdekļa, plūmjlapu un citas. Ērkšķaino krūmu sarkanos auglīšus izmantojot medicīnā.

“Cilvēkiem te patīk atnākt un baudīt dabu,” veroties rudenīgi rāmajā ainavā, kurā ielaužas vienīgi tālumā šņākuļojošā šoseja, nosaka Zigrīda. Nodomāju, ka bērni gan te ātri var nomaldīties taciņu labirintos. Pazūd aiz kādas kuplas egles zariem, ej nu un ķer vēju! “Bērnus te ir grūti pieskatīt un novaldīt, tāpēc viņiem ir izdomāta speciāla orientēšanās spēle ar koku un krūmu meklēšanu,” Zigrīda nomierina.

Esam pienākuši pie tā sauktā Šulca apļa – izjādes laukuma, kura nosaukums atgādina, ka Skrīveru muiža no 1736. līdz 1853. gadam bija Šulcu ģimenes īpašums. Riņķa vidū aug tikai Latvijas koki. Varu iztēloties, kā pa gleznaino ceļu cauri gadsimtiem, krēpēm plīvojot, aulekšo zirgi. Stāsta, ka zirgi pa apli dzīti tik ilgi, kamēr seglos sēdošā dižciltība atguva dvēseles līdzsvaru un rīta kafija gāja pie sirds. Tagad te dvēseles un miesas līdzsvaru var vairot, skrienot, nūjojot, braucot ar riteni vai slēpojot.

Zigrīda rāda duglāziju – mūžzaļu priežu dzimtas koku, kura sēklas vestas no Britu Kolumbijas ziemeļu daļas. Savvaļā koks aug Ziemeļamerikas rietumu kalnu reģionos. Koks spēj sasniegt 100 metru augstumu un nodzīvot 700 gadu. Čiekuri ir zvīņaini, izspūruši. Zigrīda paskaidro, ka duglāzijas koksne ir ļoti vērtīga, to izmanto aviorūpniecībā, kuģu būvē un mēbeļu ražošanā. Bilstu, ka Kanādas melnā egle gan nav īsta, pārāk skaista. Ja tā stāvētu pie lielveikala, man nebūtu šaubu, ka no plastmasas.

Kā paša Siversa ielūgti viesi lēnām ejam pa muižkungu pastaigu vietām un varam tikai iztēloties, cik krāšņi parks attīstītos, ja nebūtu iesprūdis vēstures līkločos. Aplūkojam Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastes Nutkas avenes. Ogas esot ūsainas, ar savdabīgu garšu, bet ne tik saldas kā mūsējās.

Ķertā lazda, naudas koks un rieksti ar ilgviļņiem

Ejam pa gleznainu taciņu gar pašu Daugavu un skatāmies uz Jaunjelgavu otrā krastā. Zigrīda stāsta, ka jau piecus gadus katru svētdienu kopā ar domubiedriem dendrārijā nūjo. Starp citu, 18. novembrī 11.00 dendroloģiskajā parkā sāksies liels nūjošanas pasākums – sezonas noslēgums. Zigrīda piebilst, ka ziemā parks pārvēršas par fantastiski skaistu un ērtu slēpošanas vietu.

Rudens saule vēlīgi silda un lapu dzeltenumu padara zeltainu. Ziemeļamerikas snuķaugļu lazdai īpatnēji rieksti klāti ar garā snīpī saliektu lapiņu. Vienu gadu lazda zied, otrā gadā ir augļi. Savukārt Virdžīnijas burvju lazda ir pavisam traka – zied novembrī, kailsalā, kad ārā mīnus četri. Ja tā pavisam izkūko prātiņu, ņem un uzzied februārī. Sudraba lazda no Ziemeļamerikas Apalaču kalna un Misisipi patiesi ir sudraba.

Sudraba liepai lapas kā sirsniņas, mīkstas, samtainas. Parkā aug četru veidu liepas – Amūras, Krimas, Amerikas un Sudraba. Tagad zinu, kā izskatās dzejoļos aprakstītās bērzu spurdziņas. Nonākam pie ļoti stāvām akmens kāpnēm, kas ved uz spēlmaņu svētvietu. Kāpju tik augšā un skaitu pakāpienus – sešdesmit seši. Paskatos atpakaļ, drusku bailīgi, jo pakāpieni ir šauri. Esmu uzkāpusi līdz lejā augošo koku galotnēm. Ceļa galā apaļš akmens galds, pie kura muižkungi pēc medībām uz nebēdu vai naudu reiz situši kārtis. Skaļi te gājis!

“Šī vieta un vide nav steidzīgajiem, tā ir baudītājiem, kas grib piestāt un uzlādēties ar dabas enerģiju, Daugavas svētījumu,” vērtē Zigrīda. Skrīveru centrs atrodas trīs kilometrus no šejienes, bet pats lielciems it kā sašķēlies trīs daļās. Pie Daugavas ir Zemkopības zinātniskā institūta rajons, pāri dzelzceļam plešas saimniecība ar daudzdzīvokļu mājām un vēl pats centrs. Zigrīda stāsta, ka pēdējos gados vērojama tendence: Skrīveri kļuvuši par guļamrajonu Rīgā un Pierīgā strādājošajiem. Kāpēc gan ne? Svaigs gaiss, Daugava, ērta šoseja, pa kuru stundas laikā jau esi Rīgā un sēdi birojā.

Mēs esam izgājuši tā saukto mazo apli un atgriežamies pie strūklakas. Zigrīda mudina vēl aplūkot Japānas naudas koku – bez naudas taču nekur tālu netiksi! Ejam gar nosūnojušiem akmeņu krāvumiem, kas palikuši no Maksa tēva Augusta fon Siversa vecās pils. Japānas katsuras jeb naudas koka lapiņas bailīgi trīsuļo. Skrīveros nauda nesmird, bet smaržo, jo rudenī koks dvašo pēc cukurgailīša un piparkūkām. Apmeklētāji siekalas vien rijot. Naudas jeb Dievu koks pavasarī saplaukst sārti rozā ziediem. Pavasarī lapām esot kamīnsārta nokrāsa, tāpēc vara nauda, rudenī oranži sārtas, tāpēc zelta nauda. Noplūcu dažas lapiņas un ielieku kabatā.

Blakus aug plēkšmižas karija koks, kura karija riekstam esot neatkārtojama garša. Ja to pievieno medību gaļai, iznāk sapnis, ne cepetis! Rieksti ir augstvērtīgi, jo satur 70 procentu augu eļļas un 15 procentu ogļhidrātu. Amerikas pirmiedzīvotāji zināja, kā kariju likt lietā: pavasara sulu izmantoja cukura iegūšanai, koksni – gaļas kūpināšanai, bet no mizas ieguva dzelteno krāsu. Kokveida lazdas riekstu čemuriņi izskatās kā lāča ķepa vai drīzāk kastanis ar ilgviļņiem, vēl piedevām iemests centrifūgā. Pagaršoju zemē nokritušu auglīti. O, dievi, cik negaršīgs un sīvs!

Esam nostaigājuši vairākas stundas, bet visu neesam redzējuši – neapskatīts palicis arī Kalnmuižas ezers, kam apkārt vijas Laimes lāča taka. Tātad jābrauc vēl – ja ne rudenī, tad pavasarī, kad ziedēs ķirši, irbenes un neprātīgi smaržos Amūras ceriņi.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris