Darbinieki atzīst: "Maximā" nav mainījies itin nekas. VIDEO

„…it kā tas būtu noticis kaut kur tālu prom”

Kopš Zolitūdes traģēdijas veikalu tīkls „Maxima” ne uz dienu nav slēdzis veikalu durvis. Kasu troksnis aprāvās vien uz valstī noteikto klusuma brīdi. Par laiku pēc traģēdijas darbinieki stāsta, ka pircēju „Maximās” ir mazāk, daudzi cilvēki nes atpakaļ „Paldies” kartes, taču daudz kas sadzīvē nav mainījies.

Kāda „Maxima” darbiniece Latvijas Radio anonīmi pastāstīja: „Mainījies nav pilnīgi nekas, it kā tas būtu noticis kaut kur tālu prom. Dienā, kad notika nelaime, kolēģi, kas nāca uz otro maiņu, savā starpā runāja - Zolitūdes „Maximā” iebrucis jumts. Neviens par notikušo ar mums nākamajā dienā nerunāja. Vienā no brīvdienām visus no rīta sasauca vadība, pateica, kur ir izejas durvis - ja kas notiek, skrieniet ārā. Un tie, kas todien strādāja, redzēja, kur ir drošības izejas. Kas nestrādāja, tie palika neziņā. Arī cilvēki, kas ilgus gadus strādājuši, tādas durvis nebija zinājuši. Tās bija aizkrāmētas ar produktiem, kastēm.”

Nelaiž uz tualeti

Pēc notikušās traģēdijas aizvien skaļāk un biežāk „Maxima” darbinieki sūkstās par neciešamajiem darba apstākļiem. Arī Latvijas Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā norāda, ka izmaiņas ir ļoti nepieciešamas - minimālā stundas tarifa likme „Maximas” darbiniekiem ir nesavienojama ar šīs kompānijas peļņu, tās mārketingu un daudzu jaunu veikalu atvēršanu. Tomēr par to, kā pasargāt „Maximas” darbiniekus, atbildīgās institūcijas izsakās atturīgi.

Sarunās ar Latvijas Radio bijušie „Maxima” darbinieki atklāj ne jau tos labākos darba apstākļus - piemēram, lai apmeklētu tualeti, jāsaņem vecākā kasiera atļauja. „Viena vecākā kasiere laiž bez problēmām, otra - pilnīgi, tas ir kaut kas drausmīgs - nē, pasēdi, pagaidi, bet, cik ilgi sēdēt un gaidīt. Labi, es vairs sēdēt nevaru, aizeju, pēc tam jāraksta paskaidrojumi, pēc tam uztaisa to minimālo algu,” stāstīja kāda bijusī darbiniece.

Savs stāsts ir kādai citai agrākajai „Maxima” darbiniecei: „Tā vietā, lai sūtītu mājās, pasaka - aizej uz aptieku, nopērc tabletes un sēdi tālāk. Pat tad, kad  vairākkārtīgi biju izgājusi izgāju no kases bez atļaujas, jo es to vienkārši nedrīkstēju, bet man vajadzēja - veselības apstākļu dēļ, pēc tam man pienāca apsargs un teica - pārskaitīsim naudu, jo laikam domāja, ka es naudu no kases nesu uz mājām.”

Tiesa, darbinieki atzīst, ka daudz kas ir atkarīgs no veikalu vadītājiem. Tāpat viņi atklāj, ka darbinieku paraksti uz drošības instrukcijām ir tikai formalitāte: „Visas instrukcijas ir tikai formāli, paraksti tur, tur, tur un šeit. A, par ko tu paraksties? Tīri kursu novadīt, kas un kā būtu jādara ekstremālos apstākļos, ugunsnelaimē vai kādā citā nelaimē, tu netiec instruēts. Pat tad, kad skan sirēnas, tad tiek pateikts, ka jāturpina sēdēt kasē.”

Bijušās „Maximas” darbinieces arī norāda - nereti pie kasēm drūzmējas cilvēki, jo, ekonomējot uz darbiniekiem, netiek vērtas vaļā visas kases. Bet ironiskā kārtā tas neliedz uzņēmumam vērt vaļā arvien jaunus veikalus. Darba slodze ir liela - nereti cilvēki strādājuši, piemēram, trīs dienas 11 stundu darbadienu un pēc tam tikai viena brīvdienu.

„Maxima” darbinieki ir tā iebaidīti, ka viņi atklāti nesūdzas par saviem darba apstākļiem, jo veikala vadība, atriebjoties, viņiem var apcirpt jau tā niecīgo algu. „Maximā” laba alga skaitās ap 200 latiem. Tādēļ arī no aptuveni 7500 „Maxima” darbiniekiem tikai 53 cilvēki ir iesaistījušies arodbiedrībā.

Ceļš līdz arodbiedrībai bija ilgs un grūts. „Līdz 2010. gada 5. maijam šī visa sadarbība notika tā, ka darba devējs atbildēja pie jebkuras tikšanās - nekāda arodbiedrība te nav vajadzīga, darbinieki ir apmierināti ar visu,” saka Latvijas tirdzniecības darbinieku arodbiedrības vadītāja Maira Muceniece.

Uz jautājumu, kā „Maximai” strādāt tālāk pēc traģēdijas, Muceniece saka - vispirms „Maximai” būtu jāatvainojas saviem dzīvajiem darbiniekiem par bojā gājušajiem kolēģiem un bojā gājušajiem pircējiem: „Viņiem ir jāatvainojas visai Latvijas sabiedrībai. Otrkārt, viņiem ir skaidri un gaiši jāpasaka un tam ir jāseko darbiem, ka viņiem rūp savu darbinieku darba apstākļi un, ka viņi izveidos tādus savus veikala darbinieku standartus un kārtību, ka darbinieks, kurš strādā „Maximā”, varēs pateikt, ka man patīk mans darbs „Maximā”, ka es nāku uz darbu ar prieku.”

Tāpat arī viņa rosina „Maximas” vadību beidzot ļaut veikalu atpūtas telpās izvietot informāciju par arodbiedrību, kas pašreiz ir liegts. Viņa arī aicina „Maximas” darbiniekus iestāties par savām tiesībām un stāties esošajā arodorganizācijā vai dibināt jaunu.

Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības apvienības vadītājs Pēteris Krīgers labi zina par problēmām „Maximā”. Viņš atzīst, ka lai arī Darba inspekcija rakstījusi protokolus un uzlikusi sodus, situācija neuzlabojas. Tomēr, kā pasargāt „Maximas” darbiniekus, Krīgeram atbildēt esot grūti.

Nevarētu teikt, ka „Maximas” darbinieki par darba tiesību un darba aizsardzības jautājumiem nebūtu sūdzējušies. Iesniegumi par lielveikaliem no citiem lielveikaliem tik lielā skaitā nenāk kā no „Maximas”, vēsta Latvijas Radio. Valsts darba inspekcijas vadītājs Renārs Lūsis gan norāda, ka nereti sūdzības tiek iesniegtas anonīmi, vai arī, ja parakstītas - cilvēku lūdz savu identitāti neizpaust. „Cilvēki ir bijīgi, viņi baidās būt atklāti. Tas nozīmē, ka viņi nevar droši runāt ar uzņēmuma vadību, jo tajā brīdī, ja runās atklāti, cilvēks jūt, ka nav pasargāts, ka pret viņu iespējams, var tikt vērstas kādas sankcijas,” saka Lūsis.

Pēdējo trīs gadu laikā par iespējamiem pārkāpumiem „Maximas” veikalos  Darba inspekcija saņēmusi daudz sūdzību - gandrīz 70. Piemēroto sodu gan ir maz - šo trīs gadu laikā tikai piecos gadījumos. Šogad - neviens.  Pērn un aizpērn tika piemērots 250 latu liels sods par darbā notikušu neizmeklētu nelaimes gadījumu, un pērn vēl „Maximai” bija jāsamaksā tūkstoš latu sods par to, ka vairāki darbinieki nebija instruēti darba aizsardzības jautājumos.

Par to, ko mainīt „Maximā”, Lūsis norāda, ka vispirms jau sagaidītu, ka pēc traģēdijas uzņēmuma vadība izdarītu secinājumus par uzņēmuma kultūru ilgtermiņa. „Vai tiešām tā ir labākā kultūra, ka mūsu darbinieki ir bailīgi, nedroši, pirmkārt vērtē vispirms kases drošību, ne savu personisko drošību, vai tomēr mēs varam pamainīt kaut ko un iet uz labo uzņēmumu piemēru,” viņš retoriski vaicā.

Tikai pēc traģēdijas „Maxima” veikalos uzdeva atbrīvot aizkrāmētās evakuācijas ejas (LTV „Panorāma”)