“Mūsu potenciāls bija augstāks!” Latvijas izlases treneris Dāvis Čoders par to, kas pietrūka Eiropas čempionātā un zaudējumā pret Lietuvu

Latvijas basketbola izlasei 2025. gada Eiropas čempionāts noslēdzās jau pirmajā izslēgšanas kārtā, zaudējot kaimiņiem lietuviešiem ar 79:88. Latvijas izlases sniegums nebija stabils, laiku pēc četru gadu darbu noslēdza Luka Banki, bet pirmo vasaru kā pilntiesīgs trenera asistents (pirms gada bija brīvprātīgā trenera statusā) strādāja Dāvis Čoders. Viņš arī Latvijas-Igaunijas basketbola līgas kluba “Rīgas zeļļi” galvenā trenera Jura Umbraško palīgs, iepriekš strādājis par asistentu arī “Ventspili”, “VEF Rīga”, kā arī trenējis Latvijas U-20 basketbola izlasi. 

Šovasar pirmo reizi Latvijas izlasē strādāji kā pilntiesīgs trenera asistents. Ja vari raksturot, kādi bija tavi galvenie pienākumi? 

Gribētu pieskaitīt arī pagājušo vasaru ar olimpiskās kvalifikācijas turnīru. Tad strādāju kā brīvprātīgais treneris, taču gan mums, gan treneru kolektīvam tas bija kā mēģinājums apskatīties, kā iekļaujamies un kā palīdzam. Kopumā darbs ir kā trenera asistentam. Tāpat kā viss treneru korpuss piedalījāmies analīzē un taktiskajā darbā. Pašā treniņprocesā vairāk pieslēdzos uz individuālo darbu ar spēlētājiem, kam bija vēlēšanās vai, atkarībā no spēļu noslodzes, nepieciešamība. Tiem, kuriem čempionātā spēles laiks bija mazāks, treniņos vairāk arī bija individuālais darbs. Piedalījos arī skautingā. Grupā mums bija sadalīti pretinieki, par kuriem kurš treneris atbild. Izlases darbā piedalījos pilnvērtīgi. 

Par kuru izlasi tu gatavoji skautinga materiālu?

Manā pārziņā bija Serbijas izlase, vismaz tāds iesākums jeb pamata informācijas bāzes sagatavošana. Kad pienāca brīdis ķerties klāt konkrētajai komandai, tad jau sēdējām kopā viss treneru korpuss, analizējot sagatavoto un pieņemot lēmumus. Uz spēli pret Lietuvu gatavojāmies gan visi kopīgi. 

Cik daudz treneris Banki ieklausījas tavos ieteikumos vai sagatavotajā materiālā?

Kas ir daudz un kas ir maz, grūti izvērtēt, un tas arī būtu jājautā pašam trenerim. Man gan šķiet, ka pietiekami. Noteikti, ka tās informācijas ir daudz. Galvenajam trenerim viens no galvenajiem izaicinājumiem ir šo informāciju izvērtēt un izfiltrēt. Čempionātā gatavošanās uz konkrēto pretinieku ir labākajā gadījumā ar vienu pilnvērtīgu treniņu. Tas nozīmē, ka laika ir maz un informācija jāsniedz koncentrēti. Arī pats treneris skatās spēles. Pirms dueļa mēs specifiski ejam cauri sagrieztajam materiālam individuāli par pretinieku personībām, kā arī uzbrukuma un aizsardzības sistēmām. Visi mēs apmaināmies ar viedokļiem, taču svarīgākais, ka, izejot no sapules, visi esam uz vienas lapas. Zinām, ka darīt var visādos veidos, tāpēc ir jātic tam, kādus lēmumus pieņemam. 

Ja sākam izvērtēt izlases sniegumu turnīrā, vai tev kā trenerim, kurš atradās izlases iekšienē, bija izjūta, ka vispār tiekam līdz tādam savu spēju augstākajam līmenim? 

Domāju, ka nē. Manuprāt, potenciāls bija augstāks nekā parādītais sniegums, taču tam ir arī dažādi faktori. Man personīgi šķita, ka šim izlases modelim Rodiona Kuruca neesamība daudz ko ietekmēja. Viņš savilka ārējo līniju kopā ar garo galu, un trūka viņa pienesuma aizsardzībā un uzbrukumā pret savas pozīcijas spēlētājiem, kur šoreiz pretiniekiem bija pārsvars. Arī cīņā par atlēkušajām bumbām viņš iedod papildus izmēru un savu enerģiju. Tieši cīņa par bumbām ir viena no lietām, kas, mums, manuprāt, pietrūka, lai mēs varētu potenciālu īstenot. Arī Andreja Gražuļa neesamība turnīra otrajā daļā, varētu teikt tā svarīgakajā daļā, vismaz spēlē pret Lietuvu bija jūtama. 

Iepriekš viens no mūsu trumpjiem bija ātrās pārejas, taču, ja ielaid aizsardzībā, tad to ir grūti īstenot. Ar iztrūkumiem sastāvā mūsu kapacitāte aizsardzībā kļuva limitēta, piemēram, spēlēt dažādāk un neprognozējamāk, kā to pret mums darīja Lietuva un Igaunija. Šī mainīšanās un izmērs, ko viņi piedāvaja, acīmmredzami bremzēja mūsu uzbrukumu. Ar Rodionu Kurucu sastāvā mums bija iespēja darīt tieši to pašu. Šoreiz šādu iespēju bija izteikti mazāk. Dāvis, kurš daudz spēlēja trešā numura pozīcijā, ir citādāks spēlētājs. Viņam nav ierasti segt ārējās līnijas spēlētāju un tas arī nez vai ir veiksmīgākais risinājums. Līdz ar to mums bija jāmeklē citi veidi. Turklāt pie lielā tālmetienu skaita, ko izmetām un kas ir pamatoti, jo tas ir viens no mūsu trumpjiem, cīņai par atlēkušajām bumbām uzbrukumā ir jābūt labākai. Tas dotu iespējas uzbrukt atkārtoti, kā arī izmest vairāk metienu nekā pretinieki. Arī šis faktors nebija augstākajā līmenī. 

Pieskāries tēmai par spēlētāju veselību. Bez jau pieminētajiem Rodiona Kuruca un Andreja Gražuļa šovasar veselības problēmu spēlētājiem bija pietiekami daudz. Kā tev šķiet, tas daudz viņus limitēja laukumā? 

Skaidrs, ka kaut kādā ziņā limitē. Šeit runājam arī par džekiem, kuri spēlēja caur sāpēm, mikrotraumām, savā ziņā, iespējams, pat caur pamatotām bailēm vai bažām. Pieņemsim kā Žagara gadījumā, kur reāli sāp hamstringa muskulis (paceles cīpsla - aut.). Ja tev jau iepriekš ir pieredze ar šādu traumu, savā prātā kaut kādā ziņā, iespējams, nevari izslēgt to baiļu faktoru vai kaut kādu piesardzību. Tu saproti, ka kaut kādā brīdī tas var arī būt muskuļa plīsums, un tad tas tevi var atmest uz mēnešiem atpakaļ. 

Tie, kuri ir spēlējuši vai nodarbojušies ar sportu, saprot, kā tas ir, kad visu laiku kaut kas sāp. Šie džeki ir profesionāļi. Lielākā daļa droši vien ir jau pieraduši, jo profesionālajā sportā ļoti reti ir tā, ka tu spēlē un tev nekas nesāp, un viss ir izcili. Diemžēl tādā turnīrā kā Eiropas čempionātā ar tādu intensitāti mikrotraumas ir daļa no tā visa. Kaut kādu ietekmi tas atstāja, bet mūsu uzdevums bija komandu sagatavot no tiem, kas tajā brīdī ir gatavi. Tas bija konstants darbs ar dakteriem, medicīnisko personālu, komunikāciju ar spēlētājiem. Gājām no dienas uz dienu. Par to pašu Rodionu vēl turnīrā Grieķijā, kas bija pusotru nedēļu pirms čempionāta, visi reāli bija lielās un pamatotās cerībās, ka viņš spēlēs. Rodiona pašsajūta uzlabojās, taču tie faktori ir dažādi. Ir arī darba devējs, kurš arī spēlē tajā visā kaut kādu lomu. 

Vai bija vēl spēlētāji, par kuriem plašāka publika nezina, ar kādām nopietnākām mikrotraumām?

Katru rītu pirms brokastīm spēlētāji aizpildīja anketas, kas tādā veidā deva medicīnas personālam informāciju par viņu pašsajūtu. Ja bija kas nopietnāks, uz to tika arī reaģēts. Apzināti nekas slēpts netika. Jāsaprot, ka katrs spēlētājs savu ķermeni pazīst pietiekami labi. Iespējams, ir lietas, ar kurām sadzīvo jau gadiem līdzīgi kā Kristera Zorika gadījumā. Viņš cīnās ar šo traumu (Ahilleja cīpsla - aut.) jau zināmu laiku, cenšas to apārstēt, bet sezona beidzas un tās pauzes nav pietiekami lielas. Līdz ar to līdz galam izārstēt nespēj. Tajā spēlē (pret Portugāli - aut.) bija sitiens, kas to vietu nedaudz saasināja. 

Sarunas ievadā paudi, ka bijis jūtams Rodiona Kuruca iztrūkums. Turnīra gaitā daudz spēlējām ar piecinieku, kurā ir nomināli trīs aizsargi. Vai šāds risinājums tika īstenots piespiedu kārtā? 

Mums diemžēl nācās adaptēties. Cik bija iespēja, spēlējām ar Dāvi kā trešo numuru un varējām pretī dot izmēru. Izejot Gražulim ārā no rotācijas, mums Dāvi vairāk bija jāiesaista kā ceturto numuru un tajos mačos pavisam loģiski, ka bija jāspēlē ar vairāk ārējās līnijas spēlētājiem. Tāds risinājums, kas pa lielam bija spiestā kārtā, arī bija jāpieņem. Jebkurš, ja paskatīsies basketbolu, spēlē ar izmēru un tas arī dod rezultātu gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, īpaši jau cīņā par atlēkušajām bumbām. Jebkurš treneris vēlētos spēlēt ar pēc iespējas garāku sastāvu. 

Jautāju šo arī tāpēc, ka pret Lietuvu uzsākām spēli ar trīs nominālajiem aizsargiem (Artūru Kurucu, Artūru Žagaru, Rihardu Lomažu), kamēr Lietuva lika pretī piecinieku ar lielākiem ķermeņiem. 

Iesākt spēli ar Dāvi ceturtā numura pozīcijā bija taktisks risinājums, lai radītu kaut kādu priekšrocību attiecībā pret viņu garajiem spēlētājiem. Izņemot spēlē pret Somiju, viņu tāda klasiskā aizsardzība izvairījās no maiņām jeb tik daudz nemainījās pie blokiem. Ar Jonu Valančūnu laukumā viņi aizsardzībā spēlēja salīdzinoši pasīvi, bet ar Blaževiču un Tubeli, lai arī nāca augstāk, arī uzreiz nemainījās. 

Aizsardzības sistēmu pret mums viņi, iespējams, izvēlējās pēc tā, kā viņiem izdevās spēle pret Somiju. Tajā viņiem izdevās ierobežot to viņu tempu uzbrukumā jeb angliski tā saucamo “flow”. Viņi to no šīs spēles paņēma līdzi un tas nostrādāja. Mūsu doma bija ar Dāvi padarīt viņiem to dzīvi neērtāku, jo viņu ārējā līnija nav ar kādiem super lieliem izmēriem. Līdz ar to tas mūs nebaidīja spēlēt ar trīs mazajiem pretī. Lietuvai nav kā Serbijai, kur trešajam numuram ir 205 vai 207 centimetru garš augums. 

Bet vispār bijāt gatavi šādai Lietuvas aizsardzības taktikai, vai tā savā ziņā pārsteidza? 

To pieņēmām kā opciju, ko viņi varētu darīt, taču jāsaprot, ka nevar gatavoties tikai uz ko vienu. Mēs ņemam vērā arī mūsu iepriekšējo spēli (pārbaudes mačā Lietuva uzvarēja ar 109:105 - aut.), kā arī skatījāmies viņu tendences visa turnīra gaitā. Arī nevar uzskatīt, ka mēs un Somija spēlētu ļoti līdzīgi - tā tomēr ir citādāka komanda. Mums ir Kristapa faktors, kurš var spēlēt divās dimensijās - groza tuvumā un ārā. Somijai tādu spēlētāju ir vairāk. Mēs gatavojāmies uz to, ka viņi varētu mainīties vairāk nekā to dara ierasti, taču to neizdevās tik veiksmīgi apspēlēt, īpaši jau spēles sākumā, kas noteica toni visai tās gaitai. It kā iespēlēt bumbu Kristapam groza tuvumā, mēģinot izmantot šo nevienlīdzīgo maiņu, ir pavisam loģisks solis, bet līdz ar to mēs kaut kādā ziņā pazaudējām mūsu spēles ritmu. Netikām iekšā tajā ātrumā. 

Spēles laikā bija ierosinājumi padarīt uzbrukumu kustīgāku? 

Otro puslaiku iesākām ar nedaudz kustīgāku uzbrukumu, kurā centāmies izmantot Dāvi izejās no blokiem un strādāt caur metienu. Ir gan grūti to ritmu uzņemt spēles laikā. Mēs mēģinājām pamainīt kaut kādas lietas, taču arī pretinieks pielāgojas. No mūsu puses tā visa spēle bija tāda smagnēja, lai gan trešajā ceturtdaļā atceros dažas epizodes, kurās atsitāmies aizsardzībā un gājām ātrajā pretuzbrukumā ar pārsvaru četri pret trīs vai trīs pret divi. Vienā situācijā šķita, ka sekos Rolanda Šmita metiens no groza apakšas, bet beigās bumba izšļūk autā. Esot malā, bija sajūta, ka tas ir tāds momentums (iespēja panākt izrāvienu savā labā – red.), ko nespējam pārlauzt. Labās iespējas pretuzbrukumos nepārvērtām rezultātā, bet lietuvieši pretī spēja iemest un rezultāts negāja uz mūsu pusi. 

Ja runājām teorētiski, kā vispār apspēlēt šādu piedāvātu aizsardzību, kurā daudz mainās un vispirms garo spēlētāju izliek aizsardzībā pret saspēles vadītāju, lai pēc “pick&roll” (divu cilvēku sadarbības ar aizsegu – red.) viņš spēlētu aizsardzībā pret savas pozīcijas basketbolistu?

Viena no lietām ir iet prom no tā, ko viņi paredz. Ne tik daudz iesākumā spēli vadīt caur “pick&roll” izspēlēm, bet vairāk caur izskrējieniem no bloka, spēlējot kombinācijas caur nosacīti metējiem kustībā, kas nav “pick&roll” situācijas un kas neļauj viņiem mainīties. Blokos, kas bija bez bumbas, nebija tā, ka viņi pie katra uzreiz mainītos. Runājot aizsardzības terminoloģijā, nebija “match-up” aizsardzība (katrs sedzējs atbild par noteiktu zonu – red.) Vēl viena iespēja ir nospēlēt divus “pick&roll”. 

Šādā turnīrā sagatavošanās posms ir īss. Sezonā tu vari gatavoties pretiniekam trīs vai četras dienas, dažreiz pat ilgāk. Šeit ir jābūt īsam un kodolīgam pret tām niansēm, ko mēs mainām vai darām. Spēja absorbēt informācijas daudzumu ir limitēta. Ir jābūt precīziem. Acīmredzami mums diemžēl neizdevās būt precīziem uz šo maču. Gatavojoties tam, neizdevās uzlikt īstos un pareizos uzsvarus. Un par to liecina rezultāts. 

Vai piekrīti apkārt bieži paustajai tēzei, ka Lietuva mūs uzvarēja taktiski? 

Sava ziņā tā droši vien var teikt. Viņu izvēlētais taktiskais risinājums ar šādu aizsardzību strādāja viņiem par labu, īpaši jau spēles sākumā. Tas acīmredzami mūs nobremzēja. Tajā pašā laikā Lietuva guva 18 punktus pēc atkārtotajām iespējām un astoņus ātrajā pārejā. Tie kopumā ir 26 punkti un tas ir liels skaitlis. Tā, ka nevar arī tik pārliecinoši teikt, ka zaudējums bija tikai taktisku apsvērumu dēļ. Tas ir kopums jebkurā gadījumā - lai kāda taktika nostrādātu, ir jādod maksimāla enerģija un maksimāla agresivitāte. Kaut kā likās, ka arī pēc tās enerģijas lietuvieši ir mums solīti priekšā. 

Kādus secinājumus Latvijas basketbols no šī turnīra var sev paņemt? 

Vienkārši jābūt gatavākiem katram jau individuāli, kad šāds moments pienāk un no sevis jādod maksimums. Jābūt visiem kopā, kaut kādā ziņā jābūt prasīgākiem vienam pret otru. Daudz skatīties uz atpakaļu, mums, manuprāt, nav vajadzīgs. Jau drīz ir nākamie mači kvalifikācijas ietvaros, kur būsim jau ar citu sastāvu un jaunu treneri. Vienkārši jāatceras, ka mēs šo darām par mūsu valsti, mūsu izlasi. Mēs veidojam basketbola kopienu. Redzam, cik daudz cilvēku jūt līdzi un cik daudz tas nozīmē. Lielākais prieks, ka tas daudz nozīmē jauniešiem, kas ir mūsu nākotne. Jāsaka paldies izlases spēlētājiem par cīņassparu un atdevi visa šī Eiropas čempionāta cikla garumā. Viņi, neraugoties uz grūtībām, Latvijas izlases kreklā atdeva visus spēkus laukumā. Tāpat paldies par lielisko atbalstu visiem faniem arēnā un atbalstītājiem Latvijā. 

Tu jau pieminēji, ka izlasei būs tagad jauns treneris. Saprotu, ka līdz ar to varētu mainities arī treneru asistentu kolektīvs. Vai pats arī tajā būsi?

Esmu uzrunāts, jā, bet šobrīd vēl nekas nav oficiāls, jo Sito vēl nav nosaucis savu treneru komandu. Jā, viņš izrādīja vēlēšanos mani redzēt treneru kolektīvā un es ar lielāko prieku izmantošu šādu iespēju, ja man tādu dos.