Vai pēc 2027. gada regbija Pasaules kausa izcīņas "All Blacks" treneris dejos breiku? Skotam Robertsonam ir bagātīga pieredze!

Kad 2019. gadā pēc Stīva Hansena aiziešanas Fosters tika iecelts par Jaunzēlandes treneri, daudzi bija pārsteigti, jo Hansena palīgs Fosters nevarēja lepoties ar kaut kādiem panākumiem kluba līmenī, bet 48 gadus vecā Robertsona reputācija bija fantastiska. Bažas pastiprināja "All Blacks" neizteiksmīgais sniegums turpmākajos gados, kad vairākkārt Fostera palikšana trenera amatā bija zem lielas jautājuma zīmes, sevišķi pēc tam, kad 2020. gadā Jaunzēlandes izlase pirmo reizi vēsturē zaudēja Argentīnai, bet 2022. gadā pirmo reizi zaudēja Īrijai savā laukumā, turklāt pamanījās piekāpties visā sērijā. Vēl ļaunāk, tajā pašā gadā Jaunzēlande pirmo reizi zaudēja Argentīnai savā laukumā un noslīdēja uz visu laiku zemāko — piekto — vietu pasaules rangu tabulā.

Faktiski tikai negaidītā un pārliecinošā uzvara Dienvidāfrikā ļāva Fosteram izvairīties no tūlītējas atlaišanas, bet sekojošā septiņu nezaudētu spēļu sērija ļāva nodrošināt, ka viņš vadīs izlasi līdz Pasaules kausa izcīņai, taču viņš jau laiku bija paziņojis, ka nekandidēs uz sava līguma pagarināšanu pat tad, ja Jaunzēlande izcīnīs Pasaules kausu.

Trīskārtējo Pasaules kausa ieguvēju “All Blacks” rindās Robertsons devās laukumā 22 spēlēs no 1998. līdz 2002. gadam, taču galvenos panākumus guva kā treneris, vispirms 2015. gadā ar Jaunzēlandes U20 izlasi izcīnot Pasaules kausu, bet pēc neveiksmes nākamajā gadā kļūstot par dienvidu puslodes galvenā regbija klubu turnīra “Super Rugby” vistitulētākās komandas “Crusaders” treneri.

Kaut gan Kraistčērčas “Crusaders” jau Robertsona ierašanās laikā bija trofejām visbagātākā komanda, tās ziedu laiki bija sen beigušies — tobrīd septiņkārtējā čempione pēdējo reizi bija triumfējusi tālajā 2008. gadā, bet līdzšinējā trenera Toda Blekadera vadībā kausu neizcīnīja ne reizi, tikai divreiz tiekot līdz finālam, bet pēdējās divās sezonās nemaz neiekļuva izslēgšanas spēlēs, par spīti tam, ka “krustnešu” rindās daudzus gadus spēlēja tādas pasaules līmeņa superzvaigznes kā “All Blacks” kapteinis Ričijs Mako, desmitais numurs Daniels Kārters un vairāki citi izlases pamatsastāva spēlētāji.

Robertsons spēja pārtraukt komandas hronisko neveiksminieku sēriju, vēl vairāk — viņa vadībā “krustneši” nepazīst zaudējumu rūgtumu, uzvarot visos turpmāko gadu “Super Rugby” turnīros. Pēc katras uzvarētas finālspēles Robertsons iepriecina savas komandas spēlētājus un līdzjutējus ar breika dejas priekšnesumu.

Visbūtiskākā bija uzvara Robertsona debijas sezonā 2017. gadā, kad viesos finālā izdevās uzvarēt par favorīti uzskatīto Dienvidāfrikas līdervienību “Lions”, jo spēle notika leģendārajā Johannesburgas “Ellis Park” stadionā, kas atrodas 1700 metru augstumā virs jūras līmeņa, tādējādi pie jūras līmeņa pieradušajiem pretinieku spēlētājiem ir papildu grūtības spēlēt tādā augstumā, turklāt pēc puspasaules šķērsošanas lidmašīnā.

Visā "Super Rugby" 26 gadu ilgajā vēsturē "Crusaders" ir vienīgā komanda, kas finālā ir spējusi uzvarēt viesos citā kontinentā. Šajā turnīrā spēle savā laukumā, ja pretinieki ir no cita kontinenta, ir milzīga priekšrocība, jo turnīra spēļu grafiks ietver ļoti tālus pārlidojumus un spēlētāju organismam pēc dažu dienu atkopšanās laika kopš iepriekšējās spēles nākas pārvarēt pamatīgu slodzi pēc daudzu laika joslu šķērsošanas. Šāds ceļojums ir sevišķi grūts no Jaunzēlandes uz Dienvidāfriku, turklāt šajā gadījumā lidojums ir pretēji Zemes rotācijas virzienam, tādējādi faktiski šķērsoto laika joslu iedarbība divkāršojas.

Nākamās sezonas finālā "Crusaders" atkal tikās ar "Lions", šoreiz savā laukumā un uzvara izdevās vēl pārliecinošāka.

Visnesenākais triumfs notika pērn, kad finālā viesos Oklendā tika pārspēti "Blues" regbisti. Vai Robertsona "brīnumzāles" iedarbosies arī izlases darbā, rādīs laiks.