Apbrīnojami un traki! Zane 24 stundu laikā noskrēja 203 kilometrus
Pirms divām nedēļām latviete Zane Paula (36 gadi) atradās Itālijas pilsētā Veronā, kur piedalījās 24 stundu skrējienā. Lai gan izklausās neticami, Zane skrēja veselu diennakti un pieveica 203,373 kilometrus! Viņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu skriešanas pieredzi, tostarp atklājot, ka skolas laikā viņai ļoti nepatika skriešana un neliels krosiņš pa Biķernieku mežu saistījās tikai ar sāpēm un duršanu sānā.
“Esmu cilvēks parastais. Ikdienā esmu projektu vadītāja, strādāju ar valsts atbalsta programmām energoefektivitātes jomā. Skriešana ir mans hobijs, kas aizsākās pirms 7 gadiem, kad sāku skriet. Pirms tam nevarēju noskriet pat 1 kilometru. No dīvāna līdz 5 kilometriem sāku skriet ar aplikāciju, piemēram, 2 minūtes soļoju, 30 sekundes paskrēju u.tml.
Pirms 7 gadiem es vispār sāku skriet, un tā tas pakāpeniski aizgāja. Mans pirmais pusmaratons, tad maratons. Pēc tam gribēju pamēģināt kaut ko garāku, un 2018.gadā noskrēju pirmo ultramaratonu.” Toreiz viņa Cēsīs noskrēja 76 kilometrus.
No Valmieras skrējiena līdz Veronas sacensībām
Kovid pandēmijas laikā nenotika tik daudz sacensību, bet Zane turpināja skriet. “Šogad man bija salīdzinoši veiksmīgs starts skrējienā no Rīgas uz Valmieru, kas ir viens no zināmākajiem skrējieniem Latvijā. Tas notiek vasarā un tiek skriets pa šoseju no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Svētā Sīmaņa baznīcai Valmierā. Tie ir 107 kilometri.
Tur es ierindojos trešajā vietā sieviešu vidū. Pēc tam skrējiena organizators Matīss Vecvagaris (viņš ir viens no Latvijas skrējēju kopienas “dvēselēm” un dzinējspēkiem) piedāvāja man iespēju skriet, izmēģināt savus spēkus Latvijas komandā Eiropas čempionātā 24 stundu skrējienā Veronā.
Līdz tam mans garākais skrējiens bija 107 kilometri līdz Valmierai. Vairāk par 12 stundām es nekad nebiju skrējusi, tāpēc šis [24 stundu skrējiens] man patiesībā bija liels izaicinājums, nezinot, kas notiks pēc 107 kilometriem un 12 stundām. Nezināju, kā ir skriet divas reizes vairāk, nekā es jebkad biju skrējusi.”
Izklausās drausmīgi, bet skrienot tā nelikās
Un kā bija? Zane atbildēja caur siltiem smiekliem: “Bija labi!” Bet vai tiešām bija labi visas 24 stundas? “Daži lūzieni man uznāca, bet patiesībā es biju pārsteigta, cik ilgi es varēju skriet.”
Domājot par ilgstošu skriešanu, cilvēki mēdz iedomāties Rīgas maratonu, kura laikā var izskriet teju visu galvaspilsētu un apskatīt 3 tiltus un skaistu arhitektūru. “Bet šeit skriešana bija 1,5 kilometrus garā aplī. Mēs skrējām pa stadionu un apkārt tam. Tas izklausās drausmīgi, bet tad, kad tur biju, tā pilnībā nelikās!” Kopumā viņa noskrēja 133 apļus!
“No vienas puses, bija ļoti droši, jo bija norobežota teritorija, kurā nebija nekādu mašīnu un nebija ne no kā jāuzmanās. Apmaldīties arī nevarēja. Pēc padsmit skrietām stundām galva nestrādā tik labi, un, ja būtu jāmeklē marķējums un jāskatās, kur skriet, droši vien būtu vēl grūtāk. Bet šeit bija tikai jāskrien un jāskrien.
Ik pa kādām 10 minūtēm varējām atgriezties stadionā, kur bija atbalstītāju teltis. Tur varēja paēst, padzerties. Bija ļoti patīkams formāts.”
Pārsteidza pati sevi
Zane atzina, ka skriešanas laikā bija pārsteigta pati par sevi: “Pirmos 100 kilometrus es gandrīz tikai noskrēju bez staigāšanas. Tiesa, skrēju lēnāk nekā tad, ja būtu jānoskrien tikai 100 kilometri. Bet tā kā zināju, ka pēc 100 kilometru noskriešanas būs jāskrien vēl daudz stundu, skrēju lēnāk un spēks pietika.”
Viņai izdevās diennakts laikā noskriet vairāk nekā 203 kilometrus. “Jāizceļ, ka šajā pasākumā tika labots pasaules rekords vīriešiem 24 stundu skriešanā. Lietuviešu skrējējs noskrēja vairāk nekā 319 kilometrus (Aleksandrs Sorokins uzstādīja pasaules rekordu). Kad es biju noskrējusi 2 apļus, otrā apļa beigās viņš mani apdzina jau par apli.
Apbrīnojamais lietuviešu skrējējs
Bija interesanti redzēt, cik bieži viņš skrēja garām. Man likās, ka viņa forma būtiski nemainījās: kā sāka skriet, tā turpināja skriet visas 24 stundas, nekas nemainījās viņa skrējienā. Protams, beigās viņš kļuva lēnāks, bet izskatījās apbrīnojami!
Kad man vairs nebija spēka un gribēju paiet, viņš tikai skrēja, skrēja un skrēja, kā arī ēda sviestmaizes pa ceļam. Viņš skrēja tik ātrā tempā, kādā lielākā daļa cilvēku nevar paskriet pusmataronā. Bet viņš tik skrien un ēd sviestmaizes trijstūrīti! Tas bija interesanti.”
Padošanās nav iespējama!
Zane atzina, ka kopējā pasākuma atmosfēra bija tāda, kas uzmundrināja brīžos, kad kļuva grūti. “Redzējām citus skrējējus, kā viņi cīnījās, kā viņiem gāja labi, kā viņi smaidīja. Ļoti bieži trasē varēju satikt pārējos latviešus. Mēs bijām 12 skrējēji no Latvijas, bet kopā Eiropas čempionātā startēja 240 skrējēji. Tas iedeva papildus sajūtu, ka nav nekādas padošanās! Ir jācīnās ar sevi!”
Vairumam latviešu Veronas skrējienā veicās ļoti labi. “Mēs daudzi noskrējām savus labākos rezultātus. 3 latvieši 24 stundas skrēja pirmo reizi, un tad, protams, ir personīgais rekords. Bet bija arī tādi, kas jau iepriekš bija skrējuši 24 stundu sacensībās, un lielākā daļa laboja savus rekordus.”
Cīņa ar sevi un savām spējām
Zane par piedzīvoto stāsta tik ļoti viegli, pat gaisīgi, it kā to varētu izdarīt teju katrs. Bet vai tas tiešām ir tik viegli? Vai tiešām nebija cīņas ar sevi? “Protams, bija cīņa. Katram gribas sevi pažēlot. Ja kāds skrien pēc pasaules rekorda, tad droši vien ir citādāk, bet es pilnībā necīnījos par kādu vietu. Zināju, ka nevaru cīnīties par augstām vietām, tāpēc mana cīņa bija pašai ar sevi, lai redzētu, cik daudz es varu izdarīt.
Protams, gribējās kādā brīdī sevi pažēlot, paiet, apsēsies vai pagulēt. Bet mana domāšana bija koncentrēta uz to, ka tās ir tikai 24 stundas un vairāk nebūs! Gribēju izturēt to laiku un paskatīties, cik daudz es varu izdarīt. Domāju, ka pažēlot sevi varēšu pēc tam.”
Pati nesaprot, kā var skriet 24 stundas pēc kārtas
Jau pēc šovasar noskrietā posma starp Rīgu un Valmieru Zane saņēma līdzcilvēku neizpratnes pilnus jautājumus, kā to vispār var izdarīt. “Es nevaru atbildēt, kā to var izdarīt! Es to izdarīju, bet nezinu, kā to izdarīju.”
Ar Veronas skrējienu ir diezgan līdzīgi. “Es pirms tam nesapratu, kā var skriet 24 stundas pēc kārtas. Es tagad to esmu izdarījusi, tobrīd man likās, ka to var izdarīt un tas ir interesanti. Bet tagad es atkal nesaprotu, kā to var izdarīt!
Laikam adrenalīna bija tik daudz, ka man pat īsti miegs nenāca. Tā kā tas notika Veronā, bonuss bija tāds, ka stadionā varēja dabūt labu kafiju. Pāris ekspreso es iedzēru, bet adrenalīna bija tik daudz, ka par gulēšanu pat nebija jādomā.”
Pamocīt sevi un redzēt, cik daudz var izdarīt
Vai un ko šis skrējiens mainīja Zanes dzīvē? “Šobrīd vēl mēģinu saprast, ka tas ir izdarīts. Katrā ziņā ir pacelta sapratne par to, cik daudz varu izdarīt, ka esošais nav noteikts limits.” Līdz šim paveiktais nav būtiski ietekmējis Zanes dzīvi: “Tās ir vienas sacensības, kurās esmu piedalījusies. Esmu izmēģinājusi jaunu formātu.
Vai es gribētu kaut ko tādu atkārtot? Es nezinu. Tuvākajā laikā noteikti nē, bet… Tas vienkārši bija interesants piedzīvojums. Daži dodas pārgājienos, daži remontē mājas. Katram savs hobijs. Mans hobijs ir sevi pamocīt fiziski un redzēt, cik daudz es varu izdarīt.”
Pēc atgriešanās Latvijā negribēja ieslīgt lēnumā
Zane arī pastāstīja par savu skriešanas iesākumu. “Es sāku skriet pēc tam, kad biju gadu dzīvojusi ārzemēs un vasarā atgriezusies Latvijā. Tas gads bija ļoti aktīvs – es biju gājusi pārgājienos un darījusi visādas lietas. Kad atgriezos mājās Latvijā, negribēju ieslīgt lēnumā. Bet vienlaikus negribējās vasarā iet uz sporta zāli.
2015.gadā skriešana jau bija diezgan populāra. Man likās: ja visi skrien un uz ielas var redzēt skrējējus, tad varbūt man arī jāpamēģina un varbūt sanāks. Kaut kā tas aizgāja.
Skolas laikā nepatika skriešana
Es laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kam skolas laikā sporta nodarbības ieaudzināja lielu nepatiku pret sportošanu. Mēs visu gadu spēlējām tautas bumbu, bet vienā dienā pēkšņi bija jāmet bumbiņa vai jālec tāllēkšana uz atzīmi. Tas notika bez jebkādas trenēšanās, turklāt bija jādara uz atzīmi.
Biķernieku mežā skrieto 1500 metru krosu es atceros kā lielākās sāpes un duršanu sānā. Patiesībā daudz skrējēju, kas tagad skrien garās distances, ir tādi, kas skolas laikā ne par ko negribēja skriet. Pieaugot cilvēks saprot, ka dara to sevis pēc.”
Vajadzīgas tikai kedas
Zanes ieskatā skriešana ir ļoti demokrātisks sporta veids. “Sākumā ir vajadzīgas tikai kedas. Es pati skrēju kokvilnas apģērbā, kas, tagad domājot, nav prātīgākais, ko var darīt, jo tā ir vieglāk sasvīst un noberzties.
Lai skrietu pāris reižu nedēļā veselības nolūkos vajadzīgi tikai skriešanas apavi. Neko diži daudz vairāk nevajag! Protams, ir jāskrien tā, lai justos labi un netiktu pārpūlēta sirds. Tikai tad, kad sāk piedalīties sacensībās, parādās vajadzība pēc dažādiem apaviem, somas un cita ekipējuma.”
Visiem nav jāskrien ultramataroni
“Man nepatīk: kad es stāstu, ka skrienu, cilvēki parasti sāk attaisnoties, kāpēc viņi neskrien, piemēram, nepatīk skriet. Sajūta, ka cilvēki mēģina attaisnoties, kāpēc viņi to nedara.
Man svarīgākais ir, lai cilvēki vispār ir aktīvi. Man ir vienalga, vai brauc ar riteni, iet pārgājienos vai vienkārši kustas. Visiem nav jāskrien! Tas ir skaidrs. Visiem nav jāskrien arī maratoni un ultramaratoni. Bet kopumā ir labi ienest vairāk kustību ikdienā. Tas man liekas būtiskākais.”
Viņa atzina, ka skriet nepārtraukti 24 stundas droši vien nav veselīgi un nevajag to darīt regulāri. “Bet, ja tas var kādu motivēt iziet kaut nedaudz pakustēties, tad tas jau ir labi!”
Vegāni nav vārgi, bet gan izturīgi un spēcīgi
Sarunas noslēgumā Zane vēlējās akcentēt, ka viņa ir vegāne: “Es nelietoju uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus: ne pienu, ne gaļu, ne olas. Man bija prieks redzēt, ka šajās sacensībās piedalījās vairāki vegāni.
Bieži vien ir mīts, ka vegāni ēd tikai salātlapas, viņiem nav spēka, viņi ir vārgi. Ja seko līdzi tam, kas notiek skriešanā ārpus Latvijas, tad redzam, ka ir ļoti daudz augsta līmeņa skrējēju, kas ir vegāni vai veģetārieši. Tas apgāž mītu, ka ir vajadzīgs ēst gaļu, lai cilvēkiem būtu spēks.
Gaļas neēšana nav modes lieta. Lielākā daļa vegānu to dara vides un dzīvnieku dēļ. Cilvēku patērēto dabas resursu apjoms ir nenormāls! Pēc laika cilvēkiem būs jāpalielina augu lietošana uzturā un jāsamazina gaļas patēriņš, jo tas nav ilgtspējīgs. Vegāniem ir spēks! Vegāni var paskriet un ir izturīgi,” Zane uzsvēra.
