Jānis Gailītis: "Negribu pavadīt gadu kopā ar idiotiem"
Pēdējos gados par Latvijas basketbola izteiktu flagmani kļuvis "VEF Rīga". Šosezon viņiem izdevās paveikt Latvijas komandām kaut ko nebijušu – tikt pie trim trofejām. 37 gadus vecā Jāņa Gailīša vadītais vefiņš triumfēja gan Latvijas čempionātā, gan Latvijas – Igaunijas basketbola līgā, gan tikko atjaunotajā Latvijas kausā. Pēc lieliskās sezonas uz sarunu aicinājām čempionu treneri, kurš vienlaikus ir arī Latvijas vīriešu valstsvienības galvenā stratēģa Lukas Banki asistents.
Šogad VEF Rīga izcīnīja trīs titulus. Cik tev kā trenerim ir svarīgas šīs trofejas?
Tās ir svarīgas. Spēlētāju ieguldījums titulos var būt lielāks vai mazāks. Spēlētājs var labi nospēlēt un zaudēt, un viņa ambīcijas vienalga tiek apmierinātas. Trenerim tas nav iespējams. Viņa mēraukla ir tikai uzvara vai zaudējums, skaisti zaudējumi te neskaitās. Spēlētājiem, tas, protams, atkarīgs no viņu ego un lielā redzējuma, dažreiz šķiet – viss ir forši, galvenais, ka es labi nospēlēju! Savukārt trenerim tikai uzvaras pagarina viņa karjeru un ļauj sacensties augstākā un augstākā līmenī.
Kā mainās gatavošanās spēlēm šobrīd, kad tev aiz muguras jau ir tik daudz sezonu?
Mēģinu atmest lieko. Sākumā liekas, ka svarīgs ir viss. Svarīgs arī ir viss, bet ar laiku tu mēģini atrast prioritātes un darīt nozīmīgākās lietas. Principā viss balstās uz efektivitāti – laiks ir ierobežots, spēlētāju spēja koncentrēties arī ir ierobežota. Treniņa beigās nevar prasīt to pašu, ko treniņa sākumā. Pavasarī, kad spēlētāji jau domā par sezonas beigām, ir citādi nekā rudenī. Katru brīdi jāmēģina saprast, kas ir svarīgs un kas ne tik ļoti.
Vai tev ir pirmsspēles rituāli?
Pēdējā laikā vienmēr izdzeru tarhunu. Tagad gan to ir diezgan problemātiski atrast, jo labākais tarhuns ir no Gruzijas, tāpēc jāmeklē kaut kādi aizvietotāji, lai uzņemtu cukuru pirms spēles. Pīpēt puslaika pārtraukumā, par laimi, man nevajag.
Kas ir tas tituls, tavs svētais grāls, ko vēlies izcīnīt visvairāk?
Tas mainās ar gadiem. Kad kaut ko dari ilgstoši, parādās jautājumi – kāpēc tu to dari, kāda tam visam jēga? Sākumā to dari pēc inerces, tad jēga ir viena, vēlāk parādās cita. Veidojoties izpratnei, atrodi nozīmi citās lietās. Protams, ka medaļa vai kauss nav galvenais.
Pirmkārt, jēga ir cel̥ā, pa kuru ej, savā ikdienā. Tas, ka palīdzi cilvēkiem, spēlētājiem un visiem pārējiem, kas ir apkārt, vienoties. Tā ir laba sajūta, kad viņi vienojas mirkļos. Un otrs – palīdzēt pārvarēt sevi, iepazīt sevi un kļūt labākiem ne tikai kā spēlētājiem, bet arī kā cilvēkiem. Uzvarēt cīņas ikdienā.
Spēlētāji lielākoties ir vēl neizveidojušās personības. Ja gribam, lai viņi spēlē labāku basketbolu, viņiem jākļūst par lielākām personībām.
Man ir prieks, ka kāds izdara kaut ko tādu, ko pirms tam nav darījis, kaut vai nenokavē treniņu, ja pirms tam viņš 10 gadus ir kavējis. Ja tagad viņš zina, kāpēc nekavēt, tad tā ir mazā uzvara. Nav svarīgi, kādā līmenī tu strādā, mazās uzvaras ir vienmēr.
Izlasē ir citādi. Tur vienmēr ir izjūta, ka aiz muguras stāv spēks, ka cīnies arī par valsti. Tās vērtības ir vēl lielākas.
Kādas vēl lietas jārisina galvenajam trenerim? Tas, cik spēlētāji ir laimīgi, kamēr nav treniņā vai spēlē, jau arī ietekmē viņu sniegumu.
Protams. Mums jāseko līdzi visam, arī tam, kas notiek viņu ģimenēs. Jāsaprot, vai notiekošo varam ietekmēt vai nē. Bet vēl svarīgāk ir radīt uzticību, lai spēlētājs var atnākt un atklāti izrunāties, ja ir iemesli, kuru dēļ viņš var nebūt par 100 procentiem gatavs. Ir spēlētāji, kuri nekad to nedarīs – nekad neparādīs vājumu. Es gan atklātību neuzskatu par vājuma pazīmi, drīzāk otrādi.
Vēl ir visa komandas ķīmija, kuru līdz galam droši vien nekad nevar izpētīt. Spēlētāju savstarpējās attiecības atspoguļojas arī laukumā. Dažreiz tikai pēc spēles uzzini par kādiem konfliktiem ģērbtuvē, kas izskaidro, kāpēc laukumā negāja tik labi, kā tam teorētiski vajadzēja būt.
Ir, piemēram, treneru atziņa Eiropā, ka divi lietuvieši nedrīkst būt vienā komandā, bet viens lietuvietis ir ļoti labi, vai, ja ir lielāks skaits ārzemnieku, tad visi nedrīkst būt amerikāṇi.
Tāpat tiek domāts par vecumiem – lai tie būtu dažādi. Lomu sadale komandā arī ir ļoti svarīga. Vēl svarīgāk – lai visi to akceptē, taču tas ir nemitīgi mainīgs process. Nav tā, ka sezonas sākumā sadala lomas un viss notiek. Cilvēkam nepatīk ilgstoši spēlēt vienu lomu, viņam rodas ambīcijas. Jautājums – vai viņš tiešām ir kļuvis labāks, vai viņam pašam tikai tā liekas? Mainās arī kolektīvs. Bieži gadās, ka sezonas vidū komandai pievienojas kāds jauns spēlētājs. Reizēm tas visus sapurina un uzlabo kopējo stāvokli, bet var būt arī gadījumi, kad viss tiek izjaukts.
Kā tev šķiet, vai spēlētājiem ir jābūt kā ģimenei, vai arī tas ir tikai normāli, ja sanāk arī asāki konflikti? Ir taču dzirdēts par reizēm, kad spēlētāji sakaujas treniņos.
Sakaujas arī ar treneriem. Tas ir normāli. Tur, kur ir konflikti, ir ambīcijas un otrādi. Radušos konfliktu jāprot nenovest pārāk tālu, nepadarīt to publisku un pēc iespējas ātrāk atrisināt. Tad arī būs rezultāts. Ļoti bieži konflikti aizved mūs līdz pareizajām vietām, tā ir svarīga procesa sastāvdaļa.
Vai katram spēlētājam jāgrib būt vislabākajam?
Nē, tā nav jābūt. Basketbols un basketbola komanda sastāv no ļoti daudzām niansēm, te ir daudz elementu, kuros būt labākajam.
Tas nav 100 metru sprints, kur visu izšķir tikai viens kritērijs – laiks.
Sākumā jebkurš cilvēks vēlas apmierināt savas ambīcijas, bet paiet laiks, un viņš saprot, ka viens to nepaveiks. Tad viņš sāk meklēt cilvēkus, kuri viņam palīdzēs sasniegt iecerēto. Tikai vēlāk, kad cilvēks ir nobriedis, iespējams, jau kļuvis par tēvu un zina, ko nozīmē atbildība, viņš sāk palīdzēt citiem īstenot viņu ambīcijas, palīdzēt apkārtējiem kļūt labākiem. Tādu spēlētāju, kas iziet cauri visam šim ciklam, ir ļoti maz, bet viņi ir. Arī ārpus sporta šādu cilvēku ir pavisam maz, bet tie tad ir īstie līderi.
Protams, ir arī cilvēki, kuriem ambīciju nav. Viņi nekad nebūs līderi un to nemaz nevēlas.
Kad veido komandu, kas ir tas, ko tu ņem vērā papildus basketbola prasmēm?
Daudz kas no tā ir spekulācijas. Nu, piemēram, ja spēlētājam gaidāms ģimenes pieaugums, šķiet – nu tā, tagad viņš naktīs negulēs, nevarēs kārtīgi atpūsties un atjaunoties, bet tās ir tikai spekulācijas. Dažkārt varbūt izdodas kaut ko prognozēt, bet katrs gadījums ir individuāls. Man tiešām ir svarīgi, vai spēlētājam, kā angliski saka, ir open mindset (atvērta domāšana) vai nav, vai viņš ir atvērts iespējām. Tā var iedalīt visus cilvēkus – pirmie ir gatavi mainīties, kļūt labāki, apgūt ko jaunu, paskatīties uz notiekošo citādi un tādējādi kļūt konkurētspējīgāki. Otrie redz sevi tikai tādus, kādi viņi ir tajā brīdī, un viņu ideja ir bremzēt pārējos, pašam nesaskatot izaugsmes iespējas. Diemžēl tā ir visur, un, lai cik dīvaini nebūtu, lielākā daļa cilvēku ir tie otrie. Protams, tiem atvērtajiem dzīvot ir grūtāk. Viņi visu laiku pārvar sevi, nododas lietām, ko iepriekš nav darījuši, un bieži vien arī apdauzās. Vieglāk ir darīt to, ko tu visu laiku esi darījis, un klāstīt, cik apkārt viss ir slikti. Mums kā treneriem ir ļoti svarīgi, lai spēlētāji redz, ka VEF Rīga ir tā vieta, kur viņi attīstīsies un augs.
Vēl es pilnībā piekrītu tam, ko teica treneris Gregs Popovičs (leģendārais Sanantonio Spurs treneris, kurš vadījis arī ASV basketbola izlasi) – es skatos uz to, kādi viņi ir cilvēki, jo negribu gadu dzīvot kopā ar idiotiem. Dzīve ir pārāk svarīga. Es daudz laika pavadu kopā ar spēlētājiem, un ir kaut kādas lietas, ko negribu ielaist kolektīvā, neatkarīgi no tā, kā viņš spēlē basketbolu.
Vai ir spēlētāji, kurus tu neesi paņēmis komandā rakstura dēļ?
Protams. Treneri visu laiku savā starpā sazvanās un viens ar otru dalās pieredzē par spēlētājiem. Ir gadījies, ka esam saņēmuši visas atsauksmes, spēlētājs ir ieradies, un tad mēs saprotam, ka viņš visu redz citādi, ne labāk vai sliktāk, bet citādi. Viena cilvēka dēļ mēs nemainīsim visu komandas vērtību skalu, mēs mainīsim spēlētāju.
Spēlētāju ievēro, pateicoties basketbolam, bet komandā viņu paņem cilvēcisko īpašību dēļ. Svarīgi, lai viņš ir uzvarētājs. Esam apdedzinājušies ar tiem, kuri grib tikai attīstīties. Ko mums tas dod? Viņš attīstās, noslauka kājas un aiziet.
Tāpēc mēs meklējam tos, kuri grib attīstīties uzvarot. Uzvarētājs ir tas, kurš kādreiz kaut ko ir uzvarējis.
Atšķirība ir milzīga. Ir spēlētāji, kas netrenējas, lai uzvarētu. Viņi atnāk uz treniņu, tikai lai trenētos. Bet ir tādi, kas dara visu, lai uzvarētu – sacensības gars viņos ir iekšā vienmēr. Viņi mēģina izmantot visus spēles noteikumus, lai citus apčakarētu, vienmēr skaita līdzi rezultātu un skatās laiku – viņi to visu redz. Bet daļai spēlētāju apkārtējā vide nav svarīga. Viņi atnāk, notrenējas un aiziet. Forši pavadīja laiku un tādā veidā it kā progresēja, bet neatrada veidus, kā uzvarēt.
Vai Latvijas vadošie spēlētāji ir uzvarētāji?
Daži ir. Par to var spriest, paskatoties uz karjerām. Kur kurš spēlē? Kuri, izvēloties klubus, tomēr saka, ka grib kaut ko vinnēt? Vai, izšķirošajiem notikumiem spēlē risinoties, tu sēdi malā ar piecām piezīmēm vai esi laukumā un veido tos notikumus? Es būtu priecīgs ieiet zālē, kur spēlē bērni, un tad, kad rit pēdējā minūte, bet rezultāts ir neizšķirts, redzēt, ka katrs skrien pēc bumbas un dara kaut vai trakas lietas, bet dara. Mums diemžēl tā nav. Tā vietā pieci spēlētāji slēpjas un dedzina viens otram rokas, piespēlējot bumbu. Amerikā ir vairāk “es, es, es”, un tur tā līderība veidojas izteiktāk.
Es uzskatu, ka var un vajag darīt lietas labāk visos līmeņos – jaunatnes līmenī, klubu līmenī un savienības līmenī. Kaut kādā brīdī basketbolā bija ļoti daudz entuziastisku, pat fanātiski noskaņotu cilvēku, kas deva naudu, kam bija ambīcijas. Bija arī jauniešu treneri, kuriem trenēt bija dzīves aicinājums un kuri no tā paša materiāla spēja izspiest vairāk. Tagad mums tas neizdodas, trūkst sistēmas. Ir tikai sacensību izspēles sistēma, bet vismaz es nezinu nekādu sistēmu, pēc kuras Latvijas basketbols tiktu plānveidīgi organizēts. Ir kaut kāda kārtība, kā sacenšas viens ar otru, ir sporta skolas, un pat izaug spēlētāji, bet es nevaru to nosaukt par sistēmu. Nekas nenotiek apzināti un mērķtiecīgi, nav nekādu vadmotīvu. Viss balstās uz personībām, piemēriem un tradīcijām.
Šķiet, ka Latvijas basketbolisti ir kļuvuši prātīgāki. Vairs nedzird par lielām ballītēm, interneta portālos nav bilžu no naktsklubiem vai ziņu par to, ka kādu aizturējusi policija. Kaut kas ir mainījies, vai tas tiek veiksmīgāk slēpts?
Dzīves līmenis un vērtības ārpus laukuma ir mainījušās. Izrādās, ka var izklaidēties arī citādi. Arī kopumā viss vairs nav tik mežonīgi. Ja es ieeju kādā lokālā Gulbenē, ir diezgan maza iespēja, ka dabūšu pa seju, atšķirībā no tā, kā bija pirms 10 gadiem. Pirmajiem, kas saņēma salīdzinoši lielo naudu, tas bija jāizdzīvo. Viņi staigāja apkārt, un visi skatījās. Tagad cilvēki to uztver citādi.
Lai nokļūtu virsotnē, šobrīd vairs nevari būt dumjš. Kādu laiku var iztikt ar talantu, bet agrāk vai vēlāk dzīve tevi piezemēs, jo basketbols ir intelektuāls sporta veids, kur cilvēki augstu vērtē arī to, kāds esi ārpus laukuma. Varbūt tā bija arī sakritība – lielās personības, kas tolaik izcēlās citu starpā. Parādiet man šodien tāda tipa un tāda rakstura personību kā Kaspars Kambala. Mums Latvijas basketbolā tādu vienkārši nav. Toreiz tā nebija tikai Latvijas specifika, līdzīgi dzīvoja arī augstākā līmeņa pasaules zvaigznes. Spānijas izlases zelta sastāvs pirms fināla līdz pieciem rītā viesnīcas istabiņā spēlēja pokeru un izklaidējās. Pēc tam viņi aizgāja un uzvarēja čempionātu. Pastāv uzskats, ka visu dari pareizi, ja vien uzvari.
Vai tu iedvesmojies no slavenām runām, lai motivētu savus spēlētājus, piemēram Martina Lutera Kinga, Baraka Obamas vai Džonija Depa viņa filmās un tiesas sēdēs?
Man patīk klausīties labas runas, bet minūtes pārtraukums ir par īsu, lai kādam izstāstītu arī par savu sapni. Spēles laikā trenera darbs ir īsā brīdī spēlētājā radīt emocijas, apelēt pie viņa ar vērtībām un ideālajā gadījumā pateikt to bez lamuvārdiem. Es, protams, esmu pēdējais cilvēks, kas to tā pateiks.
Emocionālas runas minūtes pārtraukumā gan vēl neko neliecina par cilvēku. Esmu vīlies basketbola vidē pēc kara sākuma, redzot, kā cilvēki reaģēja vai, pareizāk sakot, nemaz nereaģēja un turpināja trenēt Krievijā, it kā nekas nebūtu noticis. Redzēju pilnīgu impotenci treneros, par kuriem kādreiz visi domāja, ka viņi ir vadošie. Šie treneri man nekad vairs nebūs autoritātes. Skatos uz tiem, kas zem saviem vārdiem liek arī darbus.
Vai tev pašam vissvarīgākais ir uzvarēt?
Sportā, protams. Dzīvē es māku arī labi pavadīt laiku. Vakar ar dēlu spēlējām PlayStation, man bija daudz labāka komanda, bet viņš labāk spēlē un uzvarēja, tāpēc jau es nesalauzu pulti. Vienkārši labi pavadīju laiku. Bet profesionāli, ja esi ieguldījis tajā darbu, tad tas ir svarīgi.
Latvijas pusfinālā pret Latvijas Universitāti bija unikāla situācija, kad viens no pretinieku komandas treneriem bija tavs brālis Gunārs.
Mūsu jau ir tik maz, ka visi ir kā brāļi. Maz komandu, visi viens otru zina. LU galvenais treneris ir Guntis Endzels, kas bija mans treneris, kad biju spēlētājs. Esmu spēlējis pret daudziem saviem treneriem.
Es esmu arī trenējis tos, kas mani "abižojuši", jo bija trīs gadus vecāki un ņēma man autobusā nost maizītes.
Tu gribētu kādreiz ar brāli būt vienā komandā?
Jā, Latvijas izlasē. Kurš galvenais? Nu, jāskatās, kuru ieliks. Galvenais, lai uzvaram.
