Dukuru duets: kāpēc Martinam vajag kravas automašīnas vadītāja apliecību un Tomasa izjūtām, bieži esot jaunākā brāļa ēnā

Pierast pie 145 kilometriem stundā

Vienmēr esmu gribējis pajautāt, kā jums vispār radās tik ārprātīga doma – trakā ātrumā nesties lejup pa trasi ar galvu pa priekšu?

Tomass: – Pateicoties tēvam (Dainis Dukurs ir izbijis bobslejists un ilggadējs Siguldas bobsleja un kamaniņu trases direktors – Red.). Viņš kaut kur ārzemēs bija redzējis skeletonu un nospriedis: ja jau Siguldas trasē ir bobslejs un kamaniņbraukšana, tad kādēļ gan nepievienot vēl trešo sporta veidu. Tēvs atveda vienu braucamo un savāca tuvākajā apkaimē dažus drosmīgos, kuri bija ar mieru pamēģināt. Mēs arī bijām viņu vidū. Laikam jau mums sanāca diezgan labi, jo tā arī aizķērāmies šajā sporta veidā. Piespiedu kārtā jau tas nenotika – vienkārši pamēģinājām, un iepatikās. Sākām, protams, trases lejasdaļā, tad pamazām startējām no arvien augstākiem punktiem.

Martins: – Kad tēvs redzēja, ka mūs abus tas interesē, tad skeletonam pievērsās nopietnāk. Sākumā jau nebija domu par uzvarām, tikai dažādi mazi mērķīši, piemēram, izbraukt trasi taisni, nesitoties pret bortiem. Tā soli pa solim gājām uz priekšu, un, kad skeletonu iekļāva olimpiskajā programmā, tad jau radās mērķis tikt uz olimpiskajām spēlēm. Tā pamazām tikām ierauti skeletonā.

Bet tik un tā – ātrums taču ir liels, bet jūs braucat ar galvu pa priekšu. Ja trāpīs sienā, labi nebūs!

Martins: – Jā, tie ir 145 kilometri stundā. Bet pie visa jau pierod. Turklāt sākām jau mēs ar mazumiņu – ar 40–50 kilometriem stundā. Un tad pamazām likām klāt, līdz pieradām. Taču jā – vēl tagad brīžam jūtu, ka ātrums patiešām ir liels.

Tomēr, par spīti lielajam ātrumam, skeletons dīvainā kārtā nav īpaši traumatisks sporta veids?

Tomass: – Kamaniņās traumas noteikti gadās biežāk un ir nopietnākas. Pa visiem gadiem, kopš startējam, tikai pāris reizes esam pieredzējuši, ka kāds iedzīvojas lūzumos, kaut kas tāds gadās ļoti reti. Lai arī ātrums ir liels, skeletona kamanu konstrukcija ir tāda, ka nekādus trakus līkumus tu ar tām uztaisīt nevari. Lielākais, kas draud, – var aizskart bortu, taču tas lielākoties ir kontakts ar rokām vai sāniem, nevis ar galvu.

Martins: – Ja izkrīti no kamanām, tad galvenais, lai braucamais tev pašam netrāpa, jo kamanas ir smagas, un tā var iedzīvoties nopietnās traumās. Taču skeletonā nav tā kā bobslejā, kur, apgāžoties kamanām, ar galvu uz leju labu gabalu šļūc pa trasi.

Tomass: – Ja tu kārtīgi turies pie kamanām, tad nekam sliktam nevajadzētu notikt. Patiesībā jau viss izskatās trakāk, nekā ir patiesībā.

Vai skeletonā ir īpaši vingrinājumi, kuros izkopj prasmi ātri un pareizi ielēkt ragavās?

Martins: – Zālē mums ir īpašs trenažieris, kuru stumj treneris, bet mēs skrienam blakus, trenējot starta ieskrējienu. Taču īstā trenēšanās ir starta estakādē, kad tur uzliets ledus. Gadiem ejot, sajūtas pēc vasaras brīvdienām atgriežas ātri – jau pēc desmit skrējieniem tu jūties kā zivs ūdenī.

Bobslejā reizēm gadās, ka kāds no stūmējiem paliek aiz borta – nepaspēj ielēkt kamanās. Skeletonā arī mēdz notikt, ka kamanas trasē aizbrauc bez pilota?

Tomass: – Ne man, ne Martinam tā nav gadījies, taču esmu redzējis, ka sportistam kaut kas samisējas vai paslīd kāja. Skeletonā svarīgi ir noturēt kamanas ledus gropē, taču reizēm gadās, ka tās tomēr izlec ārā un aiziet šķērsām. Esmu pat redzējis, ka sportists trasē aizbrauc ar kājām pa priekšu. Mums gan no tādām situācijām ir izdevies izvairīties, tur noteikti par labu nāk treniņi starta estakādē, kuru laikā tu tehniku atstrādā līdz pilnībai.

Kamanas katru gadu taisāt jaunas – vai arī tur viss jau sen ir izdomāts, un neko būtiski uzlabot vairs nav iespējams?

Martins: – Tā nav obligāta prasība katru gadu taisīt jaunas kamanas; to parasti dara tie, kuri cer sasniegt augstākus rezultātus un atrast kādu labāku risinājumu. Taisīt vienkārši taisīšanas pēc nav vērts. Ja ekipējums ir ātrs un komfortabls, tad nav vajadzības kaut ko mainīt.

Uzlabojumus var panākt tikai uz slieču rēķina vai arī tomēr var atrast kādu jaunu kamanu konstrukcijas risinājumu?

Tomass: – Gan, gan. Vienmēr jau ir cerība, ka jaunās kamanas būs ātrākas un ērtākas. Uzlabojumus var atrast gan kamanās, gan sliecēs, gan kaut kādā abu kombinācijā.

Martins: – Daudz jau atkarīgs no paša cilvēka. Ar vienām un tām pašām kamanām var nobraukt trīs dažādi cilvēki, bet kamanas trasē parādīs trīs dažādas kombinācijas. Tas ir dažādu faktoru kopums.

Jūs abi varētu samainīties ar kamanām?

Tomass: – Nu jau vairs nē. Pārāk dažādas tās ir.

Martins: – Atšķiras gan konstrukcija, gan izsvarojums, jo kamanas ir pielāgotas katra augumam.

Tomass: – Kamanas – tas ir ļoti individuāli. Piemēram, meiteņu kamanas nevar lietot vīri un otrādāk. Jāņem vērā gan auguma, gan svara atšķirības. Kaut kā jau finišēt varētu, taču rezultāts nebūtu labs.

Citiem sportistiem pēc pasūtījuma jūs varētu uzbūvēt kamanas? Varbūt tā ir brīva niša?

Martins: – Uzbūvēt droši vien varētu, taču diez kādu biznesu es tur nesaskatu. Skeletons tomēr nav masu sports, un uz plašu ražošanu nav vērts cerēt.

Tomass: – Jāņem arī vērā, ka dažās valstīs ir valsts programmas sporta atbalstam un tās nav ieinteresētas kaut ko pirkt no malas. Piemēram, vācieši cenšas paši visu attīstīt un iztikt bez palīdzības no malas.

Martins: – Īstermiņā kamanu pirkšana var nostrādāt, tomēr ilgtermiņā ir labāk, ja pats vari iziet visam cauri un izprast procesu visos sīkumos. Tas varbūt ir dārgāk, taču ilgtermiņā atmaksājas.

Abi jūs esat ļoti labi skeletonisti, tomēr Martins parasti ir pussolīti priekšā Tomasam. Kur slēpjas tā pavisam nelielā atšķirība?

Tomass: – Starta ieskrējienā. Visu laiku jau cenšos to uztrenēt, taču tas nav tik vienkārši. Šī starta starpība trasē pieaug un finišā jau ir kļuvusi būtiski lielāka. Atkarībā no trases to var reizināt ar koeficientu 2,5–3. Un to trasē ir grūti kompensēt, nedrīkst būt pat mazu kļūdu.

Tomas, tev taču noteikti ir bijusi baltā skaudība, skatoties uz brāli – nu cik tad viņš var vinnēt, kādreiz taču vajadzētu arī man! Reāli taču besī, vai ne?

Tomass: – Nu, besī jau, protams... Bet vēl vairāk besī, ja tu paliec ceturtais. Un tā diemžēl reizēm ir sakritis.

Plāni par Pekinu un pensiju

Nākamā sezona ir olimpiskā, jo galvenās sacensības būs olimpiskajās spēlēs Ķīnā, Pekinā. Kas vēl ir ieplānots?

Martins: – 5. oktobrī plānots iemēģināt Ķīnas trasi – ar to tad arī sāksim sezonu. Pēc tam sacīkstes būs tikai Eiropā, tad maza pauzīte, pēc kuras olimpiskās spēles.

Tomass: – Grūti prognozēt, kā ies, jo Ķīnas trasi vēl neesam redzējuši – tikai shēmas uz papīra. Pēc pirmajiem braucieniem varēs saprast, kāda tā ir. Līdz šim no latviešiem to iemēģinājuši ir tikai kamaniņbraucēji brāļi Šici. No skeletonistiem tajā ir braukuši tikai vietējie sportisti, neviens ārzemnieks vēl nav.

Tad jau ķīniešiem būs priekšrocības, jo viņi trasi pārzinās kā savus piecus pirkstus?

Tomass: – Jā, tā ir mājinieku priekšrocība. Neko darīt – mums uz Siguldu olimpiskās spēs neizdevās dabūt, tāpēc nāksies vien samierināties.

Vai ir jau zināmi kādi ierobežojumi Covid-19 dēļ?

Tomass: – Visdrīzāk, sacensības būs bez skatītājiem, tāpat kā pērn. Protams, arī pašiem jāievēro piesardzība, taču, tā kā skeletonā sacensības notiek ārā, nevis iekštelpās, tas ir daudz vienkāršāk izdarāms. Protams, ceļošana ir apgrūtināta, un regulāri nāksies veikt testus.

Vai skeletonā līdzjutēji spēlē būtisku lomu? Traucoties pa trasi, vispār var just, ka turpat blakus ir skatītāji?

Martins: – Var, var. Sacensībās Siguldā bija daudz skatītāju, un tā bija pavisam cita sajūta. Arī braucot līdzjutējus var sajust. Tas, ka tagad nav skatītāju, mazliet nozog sacensību sajūtu. Jūtos vairāk kā treniņā, nevis sacensībās.

Tomas, tev jau ir 40 gadu, Martinam – trīsdesmit septiņi. Lai arī izskatāties jaunāki par saviem gadiem, tomēr sportista dzīve šajā ziņā ir skarba, un gribot negribot jādomā par karjeras beigām. Cik ilgi vēl domājat startēt?

Tomass: – Kamēr varēsim. Ja jūti, ka vēl vari un kaut kas sanāk, tad ir vērts to darīt. Ja vairs nevar pavilkt, tad jāmet miers.

Martins: – Es arī sev striktu līniju neesmu novilcis. Ja jutīšos konkurētspējīgs, tad turpināšu braukt. Ja ne – jāliek punkts. Noteicošais ir veselība – ja tā ļauj, tad var sportot. Abi esam izgājuši cauri dažādām veselības likstām, pēc kurām tā pa īstam spēj novērtēt, ko nozīmē būt veselam un spēt brīvi darboties. Ja fiziskajā ziņā kaut kas pieklibo, tad sākas arī mentālas problēmas, jo liekas, ka kaut ko esi iekavējis un nokavēto vajag iedzīt, kas beigās nāk tikai par ļaunu.

Saka, ka vislabāk ir aiziet tad, kad esi virsotnē, nevis tad, kad cīnies vairs tikai par desmito vietu. Bet ej nu uztrāpi īsto brīdi...

Martins: – Tā ir. Vienmēr jau liekas, ka esi vēl gana labs un vēl jau vari pacīnīties. Tas nav viegls lēmums. Varbūt tā pieņemšanā pat būtu jānāk talkā trenerim. Katrā ziņā tam vajadzētu būt kopīgam lēmumam.

Lai jums vēl daudz sportiski veiksmīgu gadu, tomēr tik un tā – ko darīsiet pēc karjeras beigām?

Martins: – Ir vairāki virzieni, kuros varētu darboties. Mums ir loģistikas bizness, ko veiksmīgi attīstām, varbūt varētu arī pievērsties trenera darbam, ja parādītos kāds interesants izaicinājums. Taču pagaidām par to īpaši galvu nelauzu, patlaban galvenais ir olimpiskās spēles.

Tomass: – Pavasarī domāsim, ko darīt.

Martins: – Jā, un galvenais ir tas, ka izvēles iespējas mums ir. Uz kuru pusi iet – to rādīs laiks. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nevar domāt tikai par sportu vien, vajag darīt arī kaut ko citu – lai galvu izvēdinātu un pats attīstītos. Jo vairāk tu dari, jo vairāk vari izdarīt. Viss kopā tevi tikai vairāk norūda un iemāca kaut ko jaunu.

Un kā ir vislabāk izvēdināt galvu? Iet makšķerēt?

Martins: – Aktīvā atpūta nav mans aicinājums, sports jau ir pietiekami aktīvs. Labprātāk brīvo laiku pavadu kopā ar bērniem.

Tomass: – Man ir līdzīgi, jo treniņi un sacensības nolaupa laiku ģimenei, tāpēc brīvos brīžus cenšamies pavadīt kopā. Pēc sacensībām patiešām negribas vairs neko aktīvu, nekādu kalnos kāpšanu vai ko tamlīdzīgu. Reizēm gan uzspēlējam hokeju.

Martins: – Jā, hokeju kādreiz spēlējām ļoti aktīvi, tikai pēc traumām mazliet piebremzējām. Bet agrāk reizēm kā trešo treniņu dienā izvēlējāmies hokeju.

Hokejā diezgan viegli var satraumēties, īpaši jau amatieru līmenī...

Martins: – Tā ir, tāpēc jau tagad īpaši nespēlējam – lai izslēgtu traumu risku. Bet hokejs mums tiešām patīk. Tomasam tagad jau dēls spēlē diezgan augstā līmenī.

Tomass: – Jā, vecākais dēls spēlē Šveicē, ir spēlējis arī Latvijas U-18 izlasē. Skatīsimies, kā ies tālāk. Esmu viņu vadājis uz spēlēm un treniņiem, ziedojot hokejam daudz laika. Tagad sākām arī jaunāko vest uz treniņiem.

Tātad skeletonistu Dukuru dinastija laikam neiznāks?

Tomass: – Piedāvājis trenēties skeletonā vecākajam dēlam esmu, taču viņam tas neiepatikās. Ar varu jau nespiedu – ja reiz interesē hokejs, tad lai būtu hokejs! Ar varu nav vērts spiest, tad mocības būs gan bērnam, gan vecākiem.

Ko īsti dara jūsu loģistikas uzņēmums?

Tomass: – Nodarbojas ar dažādu veidu kravu pārvadājumiem, ieskaitot beramās kravas. Patlaban mums ir 17 mašīnas. Pēdējos divos gados esam diezgan labi attīstījušies.

Martins: – Kā algoti darbinieki mums uzņēmumā ir tikai šoferi, visu pārējo darām paši. Kolektīvs ir labs, varam saviem cilvēkiem uzticēties arī tad, kad paši esam prom. Gan jau viņi gaida, kad beigsim sportot un beidzot varēsim normāli pieslēgties uzņēmuma darbam. Pagaidām darām, cik nu varam.

Pašiem C kategorijas autovadītāja apliecība ir?

Martins: – Jā, man ir, nokārtoju. Bieži gadās, ka nākas pašam sēsties pie stūres, lai aizvestu mašīnu uz remontu vai izbrauktu kādu mazo maršrutu – lai šoferiem, kā mēs sakām, braukšanas grafiki “nesmērētos” un nākamo dienu nevajadzētu izlaist.

Nākotnes cerības

Kāda aina Latvijas skeletonā paveras aiz jūsu mugurām? Aug nākamā paaudze?

Martins: – Pamazām jau viss ies uz priekšu. Kādā līmenī – tas lielā mērā būs atkarīgs no pašiem jauniešiem. Iespējas ir, apstākļi treniņiem un arī paši treneri ir. Vajag tikai strādāt.

Tomass: – Vajag tikai pašiem ieguldīt lielu darbu – un tad gan jau kādam tas atmaksāsies. Pamazām tā piramīda sāk veidoties, taču, kurš no jaunajiem būs labākais, par to vēl agri spriest. Viņiem vēl tāls ceļš priekšā.

Martins: – Sigulda sāk attīstīt skeletona akadēmiju, kurā ir iesaistīti vairāk nekā desmit jaunieši. Gan jau kāds no viņiem izaugs par labu sportistu.

Tomass: – Ar to gan jārēķinās, ka pa pirmajām vietām kādu brīdi latvieši droši vien nebrauks.

Jūsu gadījumā liela nozīme bija tēvam, kurš būtībā kļuva par skeletona pionieri un bīdītāju Latvijā. Kur tagadējiem jaunajiem sportistiem atrast tik spēcīgu atbalsta plecu?

Martins: – Jaunajiem neko vairs nevajag izgudrot no jauna – mēs tam visam jau esam izgājuši cauri un visu izmēģinājuši. Viņiem būtībā atliek tikai nākt un trenēties. Padomu vienmēr esam gatavi sniegt un kaut kādas nianses noslēpumā noteikti neturēsim. Ja vien varēsim kaut kā palīdzēt, tad palīdzēsim. Mums bija pavisam cits laiks, jo par daudz ko nebija saprašanas, un nācās pašiem meklēt risinājumus un eksperimentēt. Ne vienmēr šie eksperimenti bija veiksmīgi, tāpēc arī panākumi nāca ilgākā laika posmā. Tagad pareizos virzienus uzreiz varam jaunajiem parādīt.

Tomass: – Sākumā mums nebija arī tādu treniņu apstākļu, kādi ir tagad. Nemaz nerunājot par informāciju – kad mēs sākām, tad Latvijā vienkārši nebija neviena, kam varētu kaut ko pajautāt par skeletonu. Var jau mēģināt prasīt ārzemniekiem, taču viņi tev palīdz vienīgi tik ilgi, kamēr neesi viņiem konkurents. Kad sāc braukt tādā pašā līmenī vai pat labāk, tad neviens tev vairs neko nepalīdz.

Vai var runāt par dažādu valstu skeletona skolām, kur mērķtiecīgi tiek kaldināti topošie čempioni?

Martins: – Jā, tās ir valstis, kurās izveidota skeletona sistēma ar plānveida programmu, – Krievija, Vācija un Anglija. Un, ja ir programma, tad arī būs rezultāts. Mērķtiecīgi ir jāstrādā jau no pašiem pamatiem, tikai tad var kaut ko izaudzināt.

Tomass: – Šīm trim nācijām ir gan daudz bērnu, no kuriem var atsijāt labākos, gan trases, zināšanas un tehnika. Šādā kombinācijā ir diezgan droši, ka agri vai vēlu kāds “izšaus”.

Latviešiem labākie sasniegumi ir tajos sporta veidos, kas vēl tikai attīstās, – skeletonā, BMX riteņbraukšanā, 3x3 basketbolā. Kādēļ tā?

Tomass: – Iespējams, mēs labāk protam izmantot brīdi, kamēr konkrētais sporta veids vēl nav kļuvis plaši izplatīts. Vēlāk lielās valstis, protams, var atļauties ieguldīt lielākus līdzekļus un to ratu iegriež tā, ka mazajiem jau kļūst grūtāk.