Mātes slepkavība acu priekšā un asaru jūra: nokļūšana ratiņkrēslā nav smagākais mūsu paralimpiskās varones Diānas Dadzītes dzīvē

Diāna ir tikai 35 gadus veca, taču, klausoties viņas dzīvesstāstu, šķiet neticami, kā tik īsā laikposmā var piedzīvot tik smagas traģēdijas un sasniegt tik neticami spožas virsotnes. Žurnāls "Kas Jauns" Diānu uz interviju aizcināja pirms četriem gadiem, kad talantīgā sportiste nesen bija izcīnījusi zelta medaļu Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs un aizvadījusi spožu 2017. gada pasaules čempionātu.

Nežēlojoties, mācoties, nepadodoties... Cits citam sekojošie dzīves triecieni nav ļāvuši Diānai padoties, bet neatlaidīgi dzen turpināt dzīvot ar ticību labajam un par spīti visam gūt pasaules mēroga sasniegumus sportā. „Es arī dažkārt esmu domājusi – kāpēc man tagad ir jāsēž ratos? Varbūt dzīve mani kaut kā apstādināja? Varbūt varēja būt vēl sliktāk...” žurnālam "Kas Jauns" teic sportiste, pirmoreiz atklājot savu traģēdijām caurvīto dzīvesstāstu.

Vecāki gribēja atbrīvoties vēl pirms dzimšanas

Diāna bērnību pavadīja kopā ar vecāko māsu Daigu (šobrīd Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente), mammu un patēvu. „Savu īsto tēvu neesmu redzējusi. Tēvs manai mātei pieprasīja taisīt abortu un, kad viņa to neizdarīja, pazuda. Vēlāk uzzināju, ka, mani gaidot, māte mēģināja ar visādām tabletēm un sazin kādiem līdzekļiem augli iznīdēt... Bet vēlāk... Mammai bija problēmas ar alkohola lietošanu, arī viņas civilvīrs dzēra. Abi regulāri iedzēra. Atceros, ka no šā vīrieša šad tad dabūju belzienus,” atminas Diāna.

Sportiste skaidro, ka, iespējams, skaudrās pagātnes dēļ viņai ir ļoti izteikta nepatika pret alkoholu. „Varbūt tā ir ietekme, kas palikusi zemapziņā, bet man alkohola lietošana nav bijusi saistoša, drīzāk jūtu pretestību. Viena glāze paretam varbūt, bet ne vairāk. Tāpat zinu, ja man būtu bērni, es viņus audzinātu citādi,” teic Diāna.

Patēvs nogalina māti Diānas acu priekšā

Diāna mammu zaudēja septiņu gadu vecumā. „Viņu dzīvoklī manā acu priekšā nosita šis vīrietis, ar kuru viņa dzīvoja kopā. To visu es savām acīm redzēju... Tas notika mūsu vienistabas dzīvoklī. Viņš mammu spārdīja ar kājām un sita ar rokām tik ilgi, kamēr nosita,” neslēpj sportiste.

Pašā sākumā pēc šīs traģēdijas meitenei bija grūti. „Pat, šķiet, vajadzēja psihologa palīdzību. Neatceros gan, vai gāju pie psihologa, bet zinu, ka mana pamatskolas skolotāja Ieva Melnbārde, pie kuras mācījos no 1. līdz 4. klasei, bija ļoti laba. Ļoti fantastiska skolotāja, kura man tolaik palīdzēja tikt kaut cik pāri notikušajam. Māsa man stāstīja, ka pārdzīvojuma sekas izpaudušās manī, kad, naktī guļot, es esot bļāvusi,” atklāj Diāna.
Par pārdzīvoto viņa runā mierīgā balsī, neraugoties, ka aina no slepkavības aizvien ir kā dzīva bilde viņas acu priekšā. „Es atceros visu. Protams, maziem bērniem viss dziļi iespiežas atmiņā, bet tā, ka bērnībā redzētais traucētu mani tagad ikdienā, tā nav. Esmu visu pieņēmusi un saprotu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ikdienā par to visu nedomāju, un šobrīd manu dzīvi tas vairs neietekmē. Agrāk meklēju iemeslus un gribēju atrast atbildes, kāpēc tas viss noticis ar mani, bet radu spēku mēģināt dzīvot tālāk, visu slikto atstājot pagātnē. Paldies Dievam, ka man bija māsa, kura mani paņēma aizbildniecībā. Savukārt civilvīram par mātes nosišanu piesprieda tikai septiņu gadu cietumsodu, bet pēdējā ieslodzījuma gadā viņš cietumā nomira. Dieviņš nav mazais bērns,” caur nopūtu teic Dadzīte.

Māsa nokļūst ratiņkrēslā

Piecus gadus pēc mātes zaudējuma liktenis turpināja Diānu sist, atkal mērķējot pa pašiem tuvākajiem. Diānas māsa Daiga Dadzīte, kura pēc mammas nāves bija uzņēmusies rūpes par Diānu, cieta autoavārijā, un gūto traumu dēļ dzīvi viņai nācās turpināt ratiņkrēslā.

Toreiz divpadsmit gadu vecās Diānas dzīve sagriezās kājām gaisā, jo nācās gan rūpēties par invaliditāti guvušo māsu, gan viņas mazo meitu Zani. „Māsasmeitai palīdzēju audzināšanas procesā. Vedu gan uz bērnudārzu, gan uz skolu,” stāsta Diāna, kura pati tad tika izrauta no bērnības.

Pirmā mīlestība izjūk

Dadzīte kopš agras bērnības bija ļoti sportiska meitene. Viņa pievērsās skriešanas disciplīnām, trenējās volejbolā, bet pēc tam ar labiem panākumiem spēlēja basketbolu. Tomēr nedaudz piebremzēt ar sportiskām aktivitātēm lika sāpošā mugura. Sešpadsmit gadu vecumā Diānai muguras sāpes lika par sevi manīt, un fiziskā slodze bija jāsamazina. Ārsti, minot, ka ir iespējamas iedzimtības problēmas, paziņoja, ka tik aktīvi sportot kā līdz šim viņa vairs nedrīkst.

Arī tik iemīļotajam basketbolam bija jāliek punkts, taču Diāna, par spīti ārstu norādījumiem, bez sporta nespēja un sāka nodarboties ar ratiņbasketbolu, ko drīkst spēlēt arī cilvēki ar dažādām veselības problēmām, ne tikai invalīdi. Dadzīti uzaicināja uz profesionālu ratiņbasketbola klubu Vācijā, kur Diāna nodzīvoja vairākus gadus.

Diāna domīgi saka, ka Vācijā nonākusi, pateicoties nu jau savam bijušajam puisim Raimondam Beginskim, kas aizvien ir atzīts ratiņbasketbolists ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā. „Es spēlēju basketbolu pie viņa komandā, un viss šķita lieliski. Nākamajā sezonā man piedāvāja jaunu līgumu ar citu klubu par samaksu, taču šis klubs atradās 150 kilometru attālumā no tā, kur spēlējām kopā. Domāju, kas tad tur – 150 kilometru, varēšu izbraukāt, mūsu attiecības tas neietekmēs. Tobrīd nenojautu, ka, pieņemot šo lēmumu, neviļus biju izdarījusi izvēli starp attiecībām un naudu. Tā arī mūsu attiecības pajuka, kaut teikšu godīgi – sirsniņā aizvien vēl ir nepatīkams rūgtums... Tā bija mana pirmā mīlestība. Bijām pat saderinājušies,” nosaka Diāna.

Avārija, kas Diānu piekala ratiņkrēslam

„Tas bija 2012. gada 5. maijā, kad braucu Vācijā pa autobāni. Bija uzliets jauns asfalts un lija. Pēkšņi priekšā braucošā automašīna, kurā sēdējusi pensionāre, nobremzēja, arī es spiedu uz bremzēm, bet tik un tā iebrauca auto aizmugurē. Autoavārija nebija liela. Pirmajā brīdī šķita, ka neviens nav cietis, kaut gan sitiena un trieciena rezultātā mugurā sāpes bija jūtamas,” pirms pieciem gadiem piedzīvoto avāriju atminas Diāna.

Viņa pati izkāpa no automašīnas, lai arī juta spēcīgas muguras sāpes, bet, ticot, ka pāries, pēc ārstu palīdzības pat nevērsās. Nākamajā dienā pēc avārijas Diāna no gultas vairs nespēja izkļūt.

„Tās bija spēcīgas sāpes muguras daļā. Tāpat arī mazāk jutu kājas. Kaut kā izvēlos no gultas, un mani aizveda uz slimnīcu, kur ārsti man mugurā injicēja divas šļirces un noteica: „Būs vieglāk.” Ko man iespricēja? Aizvien nezinu. Cerēju, ka viss uzlabosies un dzīve turpināsies kā ierasts. Tomēr ar laiku jutu, ka kreisā kāja kļūst arvien slābanāka, kļuva grūtāk paiet. Vēlāk arī labā kāja kļuva nejutīgāka un nespēcīgāka. Apmeklējot Latvijas ārstus, uzzināju, ka, izrādās, avārijā bija ielūzuši skriemeļi un skartas muguras smadzenes. Pirms četriem gadiem kājas pilnībā atteicās kustēties, un kopš tā laika esmu invalīda ratos. Vācijas ārsti tā arī nespēj vienoties, vai tās ir avārijas sekas vai iedzimto muguras problēmu turpinājums,” teic sportiste.

No depresijas izvilka ratiņbasketbols

„Protams, pirmos divus gadus pēc notikušā daudz pārdzīvoju, domāju, kāpēc tas notiek ar mani. Man bija depresija. Mājās raudāju spilvenā. Mani izvilka ratiņbasketbols, un tur es guvu iedvesmu. Arī darbošanās paralimpiskajās spēlēs daudz palīdz,” saka vieglatlēte.

Diāna par ikdienas rūpēm nesūdzas un apgalvo, ka lielākoties ar visu galā tiek pati. „Es mēģinu atrast katrai situācijai izeju. Ja es kaut ko patiešām nevarēšu, tad jau palūgšu. Cilvēki ir atsaucīgi un laipni. Piemēram, kad kāpju automašīnā, cilvēki piedāvā, vai nevajag palīdzēt. Es saku – paldies, nē, viss ir kārtībā. Kāpjot mašīnā, ratiem noņemu riteņus, iemetu auto aizmugurē un pārējo novietoju blakus,” skaidro sportiste.

Diāna piebilst, ka viņai nepatīk, ka tiek žēlota, jo sēž ratiņkrēslā. „Varbūt ir cilvēki ratiņkrēslos, kuriem patīk, ka pažēlo. Man nepatīk ne tas, ka žēlo, ne tā uzmanība, kuru man velta. Kaut vai atrodoties lielveikalā. Es esmu 156 centimetrus gara, sēžot ratos. Kāpēc uz mani skatāties ar žēlumu? Tas man ir pārvietošanās līdzeklis, jo man kājas nestrādā. Es neesmu slima ar galvu. Citi, šķiet, domā: ja jau sēž ratiņkrēslā, tad jau galva arī droši vien nav riktīga. Tas ir stereotips,” strikti nosaka Diāna.

Ceļš līdz pasaules čempiones titulam

Kā sportu mīloša un profesionāla ratiņbasketboliste kļuva par pasaules rekordisti šķēpa mešanā? „Pirms četriem gadiem Francijas pilsētā Lionā notika pasaules čempionāts vieglatlētikā, uz kuru mani pasauca līdzi māsa Daiga. Tur arī sastapos ar treneri Ināru Aperāni, kura trenējusi vairākus profesionālus paralimpiešus, piemēram, Dmitriju Silovu. Trenere mani uzrunāja, jautājot, vai nevēlos pamēģināt šķēpmešanu, jo rokas, spēlējot ratiņbasketbolu, ir gana spēcīgas. Domāju, tak lieciet jūs mani mierā! Bet viņa burtiski aizvilka mani uz iesildīšanās laukumu, ielika rokās šķēpu un teica: „Rādi, ko vari! Tev viss izdosies.” Un izdevās!”

Diāna ir apguvusi arī lodes grūšanu un diska mešanu. „Vēlāk Vācijā vieglatlētikas skolā atradu treneri Zigfrīdu Vegneru, kas turpmāk mani gatavoja sacensībām,” stāsta sportiste, kura, pateicoties neatlaidībai un lielam darbam, pirms gada ar jaunu pasaules rekordu triumfēja Riodežaneiro paralimpisko spēļu šķēpmešanas sacensībās, sagādājot Latvijai otro zelta godalgu.
„Pēc pasaules rekorda mani paņēma uz dopingu. Tas ir traki. Nevienam to nenovēlu. Tur jāčurā burciņā, un to vēro klātienē – vai nelej no kaut kurienes pudelītē, tāpat ņem arī asins analīzes, taču, salīdzinot ar uzvaru, pūles un dopinga analīžu veikšana ir tīrais nieks,” smej Dadzīte, piebilstot: „Gandrīz pusgadu trenējos kā zvērs, un man pat ir lielāks prieks par to, ka Latvijas vārdu varu iznest pasaulē, nekā par sasniegtajiem rezultātiem. Daudzi vispār nezina, kur atrodas Latvija. Pirmo reizi biju tik plaša mēroga sacensībās, un vēl, man esot uz augstākā pakāpiena, skanēja Latvijas himna. Tās ir neaprakstāmas emocijas, kad mastā uzvelk Latvijas karogu. Tik daudz skatītāju... Tas bija fantastiski!”

Zelta medaļas glabā bankā

Tagad Diānas medaļām ir klāt vēl trīs zelta godalgas, kuras izcīnītas nupat Lielbritānijas galvaspilsētā notiekošajā pasaules čempionātā vieglatlētikā paralimpiešiem. Dadzīte uzvarēja lodes grūšanā, šķēpa mešanā un nu arī diska mešanā. Gan zelta medaļas, gan līdzšinējās naudas balvas par augstiem sasniegumiem sportiste glabājot bankā. „Labprāt medaļas turētu mājās, bet, dzīvojot Vācijā, pērn man apzaga dzīvokli. Paņēma visu, ko varēja paņemt. Tagad esmu piesardzīga. Par Riodežaneiro paralimpisko spēļu rezultātiem dabūju pilnu prēmiju. Šo naudu neaiztieku, taupu vecumdienām. Cik tad mums pensija te Latvijā?” domīgi nosaka godalgotā sportiste. Viņa atklāj, ka nebūt nav izšķērdīga un vienīgais lielais pirkums pēc naudas balvas saņemšanas bijusi automašīna.

Viņa domā, ka, iespējams, savulaik piedzīvotais trūkums pret naudu liek izturēties apdomīgi, un izstāsta piemēru no dzīves, kuru atminas. „Līdz 9. klasei gāju Rīgas Hanzas vidusskolā. Tur mācījās lielākoties turīgu vecāku bērni. Man tajā laikā māsa cieta avārijā, un pēc mammas zaudējuma dzīvojām no invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pabalstiem. Es nevarēju atļauties katru dienu uz skolu ņemt līdzi desmit latus. Biju priecīga, ka man bija 50 santīmu, par ko varēju nopirkt sev bulciņu un dzērienu. Laikam tāpēc es tagad neesmu izšķērdīga. Jo zinu, cik sūri grūti tā nauda nāk.

Sabiedrībai ir jāsaprot, ka mēs sacensībām gatavojamies, trenējamies tāpat kā citi un ka cīnāmies kā zvēri. Piedalīties šāda mēroga sacensībās – tā absolūti nav nekāda rehabilitācija. Tas ir īsts sports, kurā mums nekādas atlaides netiek dotas. Pat pēc treniņiem ir tā, ka, atnākot mājās, var izgriezt kreklu,” stāsta vieglatlēte. Viņa piebilst, ka paralimpiskajās disciplīnās mešanas tehnikas apgūšana nebūt nav viegla. Mūsu pašu Latvijas godalgots šķēpmetējs pat mēģināja, bet nevarēja šķēpu aizmest 30 metrus, esot sēdus stāvoklī,” saka titulētā sportiste.