Par vadītāju kļūt

Kā jūs jūtaties, būdama viena no Baltijas lielākā būvuzņēmuma vadītājām?

Es uz sevi neskatos caur titulu vai statusa prizmu, jo tie man nav svarīgi. Man būtiskāks ir pats process, sasniegtie rezultāti un visvairāk – sadarbība ar cilvēkiem. Koncentrējos uz to, kā vadīt trīs uzņēmumus tā, lai tie sniegtu vērtību visiem: akcionāriem, darbiniekiem un klientiem.

Tātad sanāk, ka jūs patlaban esat vairāku uzņēmumu vadītāja?

Jā, varētu teikt, ka man ir trīskārša atbildība. Esmu “Merko Ehitus” grupas trīs uzņēmumu vadītāja Latvijā. “Merko būve” ir būvnieks, “Merko mājas” darbojas nekustamo īpašumu attīstībā, nodrošinot dzīvojamo fondu iedzīvotājiem, savukārt “Merko Management Latvia” sniedz vadības un administratīvos pakalpojumus citiem “Merko Ehitus” grupas uzņēmumiem. Vadot vairākus uzņēmumus vienlaikus, ir jāspēj ātri pārslēgties un pieņemt lēmumus dažādās situācijās. Garlaicīgi nav ne mirkli! Šajā procesā man ir svarīgi atcerēties, ka mani lēmumi ietekmē citu cilvēku dzīvi. Uzskatu, ka kļūt par līderi nozīmē saprast šo atbildību. Manā gadījumā tas notika 2018. gadā, kad pievienojos vadības komandai.

Vai par vadītāju piedzimst vai kļūst?

Uzskatu, ka par vadītāju kļūst. Pētījumi liecina, ka apmēram 30 procentu līderības spēju ir iedzimtas, tomēr būtiska ir persona, tās dzīves pieredze un apzinātā vēlme kļūt par līderi. Manuprāt, ir nepieciešams noteikts rakstura komplekts, bet izšķiroša ir arī vēlme augt un tas, vai vide atbalsta šo izaugsmi. Es pati nekad neesmu vēlējusies būt izteikta līdere, bet vienmēr esmu strādājusi ar degsmi, un tad, ja apstākļi ir labvēlīgi, tas likumsakarīgi noved pie vadītāja lomas uzņemšanās. Lai kļūtu par vadītāju, ir svarīga gan izaugsme, gan attiecību veidošana.

Ko jums personīgi nozīmē būt līderei nozarē, kur tradicionāli dominē vīrieši, un kā jūs pildāt šo lomu?

Lielāko savas profesionālās dzīves daļu esmu strādājusi būvniecības un nekustamo īpašumu nozarē. Un personīgi patiešām neesmu izjutusi attieksmi pēc principa “Ko tu te saproti?”. Būt līderei lielākoties vīriešu pārvaldītā nozarē man ir iespēja apliecināt, ka kompetence, lēmumi un viedoklis nav atkarīgi no dzimuma, bet gan no zināšanām, pieredzes un vērtībām, ko cilvēks ienes savā darbā. Es šajā vidē nejūtos diskriminēta un uzskatu, ka būtiskas ir gan manas zināšanas un izglītība finanšu nozarē, gan cilvēciska pieeja. Strādājot komandā ar tehniskajiem ekspertiem, paļaujos uz viņu zināšanām, taču vienlaikus sniedzu savu skatījumu, ko mani kolēģi novērtē.

Būvniecības nozarē Latvijā dominē vīrieši, taču praksē esmu novērojusi, ka nekustamo īpašumu jomā lēmumu par dzīvokļu iegādi vairākumā gadījumu pieņem sievietes. Tāpat būtiskas izmaiņas notiek uzņēmumu struktūrās – vadošajās pozīcijās arvien vairāk tiek novērtēts komandas darbs un viedokļu dažādība, kas maina uzņēmumu kultūru. Mainās arī būvniecības nozare, tajā pieņemtais vadības stils.

Kāda loma jūsu izaugsmē bijusi izglītībai?

Izglītība vadītāja izaugsmē ir svarīga, tieši tā sniedz izpratni par biznesu un procesiem. Man vienmēr paticis mācīties un attīstīties, iegūstot gan akadēmisko grādu, gan jaunas prasmes. Izglītība attīsta sistemātisko domāšanu un palīdz izkopt disciplīnu. Nesen izlasīju grāmatu “Diary of CEO” (“Vadītāja dienasgrāmata” ‒ red. piez.) – tajā uzsvērts, ka ir svarīgi iegūt izglītību, izmantot to praksē, veidot kontaktus jeb tīkloties un strādāt pie savas reputācijas. Naudas daudzums, statuss vai paziņu loks var sarukt, reputāciju var zaudēt, taču izglītība un pieredze paliks vienmēr. Tieši tas ir ilgtermiņa kapitāls, uz kuru var paļauties.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem esat saskārusies savā karjeras ceļā?

Pēdējo piecu gadu laikā ir bijuši tiešām nopietni izaicinājumi – Covid-19 pandēmija un karš. Svarīgi bija saprast, kā nodrošināt biznesa nepārtrauktību un pildīt saistības, vienlaikus meklējot jaunas iespējas. Šajās spriedzes situācijās vadības komandai bija jārisina gan fiziskās drošības jautājumi, gan jāatbalsta darbinieku vajadzības – izaugsme un attīstība. Abi šie notikumi radīja daudz neskaidrību un lika strādāt ļoti elastīgi.

Kā jūs tikāt ar to galā?

Pārvarējām izaicinājumus ar komandas darbu. Man kā vadītājai bija jāstiprina morālais noskaņojums. Bija jāsaka: ir grūti, bet mēs atradīsim ceļu. Organizējot sapulces ar atbildīgajiem kolēģiem, novērtējām situācijas noskaņojumu un izstrādājām dažādus scenārijus, piemēram, kā strādāt attālināti Covid-19 laikā, ko darīsim, ja situācija kļūst vēl sliktāka? Man pašai bija svarīgi saglabāt mieru un iekšēju līdzsvaru, lai komanda varētu strādāt racionāli, bez stresa un haosa. Vairākkārt bijuši brīži, kad šķita, ka man jāpilda arī psihologa loma. Domāju, šajā laikā ļoti būtiska bija cilvēciska pieeja. Arī brīdī, kad man nebija atbilžu, bija svarīgi atzīt, ka mēs esam kopā un kopā arī meklēsim risinājumus.

Papildus tam savas profesionālās dzīves laikā divas reizes esmu piedalījusies uzņēmumu pārmaiņu procesos. Pārejas laikā cilvēki parasti iebilst pret izmaiņām, tāpēc man kā vadītājai bija jāizprot viņu reakcija un jāatbalsta katrā posmā. Šī pieredze sniedza lielu gandarījumu, jo ļāva man labāk iepazīt gan sevi, gan komandu, un galvenais – mums izdevās pārmaiņas īstenot veiksmīgi.

Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās prasmes līderim mūsdienu pasaulē?

Pirmām kārtām spēja saskatīt un nospraust virsmērķi, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par tiem. Šī spēja dod komandai skaidru virzienu un pārliecību.

Būtisks ir arī darbs ar komandu – jāspēj to izveidot, vadīt un attīstīt, saprotot katra komandas dalībnieka stiprās puses. Šajā procesā ļoti svarīga ir empātija, jo ilgtermiņa biznesa vadība prasa cilvēcisku pieeju. Turklāt līderim jāspēj pielāgoties mainīgajai situācijai un, ja nepieciešams, arī atzīt savas kļūdas, kas, protams, prasa iekšēju briedumu un drosmi.

Savukārt kvalitatīva komunikācija ar darbiniekiem – atklāta, skaidra un motivējoša – ir nepieciešama, lai nodrošinātu kopīgu izpratni par izvēlēto ceļu.

Pēdējie pieci gadi ar Covid-19 un karu ir parādījuši, ka uzņēmumu vadītājiem jāspēj būt ārkārtīgi elastīgiem – kā lieliem kuģiem, kas spēj pacelt buru un doties pretējā virzienā.

Ko jūs sauktu par drosmīgu cilvēku?

Drosmīgs cilvēks spēj saglabāt savas vērtības un mērķus arī kritiskās situācijās un atbildīgi turpina iet uz priekšu. Situācijās, kad pieejamā informācija ir ierobežota un laiks spiež, ir viegli novirzīties no saviem principiem un pieņemt lēmumus, balstoties tikai uz izdzīvošanas instinktiem. Taču drosmīgs cilvēks spēj izvērtēt situāciju un, piemēram, nolikt malā biznesa peļņu, lai rūpētos par komandas emocionālo labsajūtu. Tas prasa ne tikai stipru raksturu, bet arī spēju palikt uzticīgam savām vērtībām un mērķiem, kaut arī apkārt viss liek rīkoties citādi. Pēdējie pieci gadi daudziem bijuši izaicinoši un pārbaudījuši, vai viņiem šīs īpašības piemīt.

Lieli sasniegumi prasa lielu darbu. Ko jūs darāt, lai restartētos, lai atgūtos?

Līdzsvars starp darbu un ģimeni man ir ļoti svarīgs. Man ir trīs bērni, un es apzinos, ka laiks, ko pavadu ar ģimeni, prasa visu uzmanību. Kad esmu darbā, pilnībā koncentrējos darbam, savukārt mājās cenšos pārslēgties uz ģimenes vajadzībām. Šo robežu ievērošana palīdz neieslīgt darbaholismā un ļauj atgriezties darbā ar skaidru prātu un svaigu skatījumu. Godīgi sakot, ja man nebūtu ģimenes, es viegli kļūtu par darbaholiķi...

Man ir arī dažādas metodes, kā sevi uzlādēt, kad jūtu, ka līdzsvars ir zudis. Piekopju veselīgu dzīvesveidu, jo vēlos dzīvot un strādāt kvalitatīvi. Pārslēgties starp dažādiem dzīves un darba uzdevumiem un lomām – tā ir prasme, ko turpinu attīstīt un pilnveidoju joprojām.

Ko darāt, kad šķiet, ka vairs nav spēka nekam?

Man ir paveicies – enerģijas man ir diezgan daudz. Taču signāls, ka kaut kas nav labi, ir situācijas, kad izjūtu vienaldzību. Tas man ir nepārprotams rādītājs, ka nepieciešama atelpa. Man palīdz fiziskā izlāde, piemēram, ūdensmotosports, kas ir mans hobijs. Tas ļauj man atbrīvoties no stresa un pilnībā pārslēgties. Pēc šādas aktīvās izlādes varu pievērsties mierīgākām nodarbēm, piemēram, jogai, meditācijai un adīšanai, kas palīdz atjaunot enerģiju. Esmu pamanījusi, ka tad, kad ieturu līdzsvaru starp aktīvu un relaksējošu dzīvesstilu, ļoti labi spēju atgūt spēkus.

Ko jūs kā vadītāja domājat par izdegšanu?

No personīgās pieredzes zinu, cik svarīgi ir laikus pamanīt pirmās pazīmes, lai novērstu dziļāku krīzi. Uzskatu, ka mūsdienās izdegšana nav saistīta tikai ar darba vidi, to ietekmē arī ārēji faktori, piemēram, ekonomiskā un politiskā situācija, sociālie tīkli, informācijas pārslodze, nedrošības sajūta, krīze ģimenes dzīvē.

Taču par izdegšanu bieži runā no individuālās perspektīvas: nogurums, stress, iekšēja iztukšotība. Bet man šķiet svarīgi paskatīties arī plašāk – kāpēc mēs vispār esam nokļuvuši sabiedrībā, kur izdegšana ir tik plaši izplatīta?

Uzskatu, ka izdegšana visbiežāk rodas ne jau no pārāk lielas slodzes, bet no pārāk ilgas spriedzes. Manuprāt, izdegšana ir sabiedrības strukturālās nespējas simptoms – nespējas radīt vidi, kur ilgtspēja nav tikai par materiāliem vai pareizu atkritumu apsaimniekošanu, bet arī par cilvēkiem. Tāpēc man kā vadītājai ir svarīgi radīt kultūru, kur atslēgšanās nav jāpamato. Piemēram, jau vairākus gadus mūsu uzņēmumos esam ieviesuši atvaļinājuma plānošanu gada sākumā un pēc vasaras perioda pārskatām, vai plāni īstenojušies. Atvaļinājums nav luksuss, bet nepieciešamība ikvienam darbiniekam, arī vadītājam.

Arī pati esmu gājusi cauri izdegšanai – mans izdegšanas brīdis bija Covid-19 laikā. Viss šķita steidzams, svarīgs, un es pārstāju just atšķirību starp “darīt” un “dzīvot”. Līdz brīdim, kad ķermenis sāka sūtīt signālus, ko vairs nevarēju ignorēt. Man palīdzēja ūdens. Burtiski. Ūdens motocikli. Brīdī, kad motors rūc un sejā sitas ūdens šļakatas, nav iespējas domāt par e-pastiem vai grafikiem. Esat tikai tu un šis brīdis. Tas bija mans veids, kā atgriezt sevi pie sevis. Šodien es ticu, ka atbildīgs līderis nav tas, kurš prasa maksimumu, bet tas, kurš iemāca komandai, ka enerģija ir jāuzlādē, nevis jāizsmeļ.

Vai jums ir kādi nākotnes projekti, par kuriem reiz vēlāk gribētos teikt: “Es tajos piedalījos!”

Tiem jābūt projektiem, kas veido vidi un ir centrēti uz cilvēku. Man svarīgi ne tikai celt ēkas, bet veidot harmoniskus kvartālus, kas iekļaujas esošajā pilsētvides ainavā un ir ilgtspējīgi. Man rūp kvalitatīva būvniecība, kas nodrošina efektīvu resursu izmantošanu un estētisku vērtību. Gribu piedalīties projektos, kas palīdz uzņēmējiem sasniegt viņu mērķus un augt, piemēram, uzceļot jaunas ražotnes, kur viņi varēs radīt produktus saviem klientiem. Nekustamo īpašumu jomā mani aizrauj projekti, kas kļūst par skaistu un ērtu mājvietu ģimenēm. Ir gandarījums redzēt taustāmus rezultātus, piemēram, dzīvokļu mājas, ko piepilda dzīve un smaidīgi cilvēki. Manuprāt, tāda pieeja veido ne tikai ēkas kā fiziskas struktūras, bet arī kopienas un attiecības.

Lielisks piemērs ilgtspējīgas attīstības domāšanai ir Skandināvu valstis. Viņi aktīvi pēta un ievieš risinājumus, kā samazināt resursu patēriņu un būvēt energoefektīvas ēkas. Mūsu uzņēmums arī koncentrējas uz būvju ilgmūžību, lai radītu gan funkcionālas, gan estētiskas mājvietas, kur cilvēki jūtas mājīgi un labprāt pulcējas kopā. Tas viss ir process, sākot no zemes iegādes un plānošanas līdz katrai ēkas detaļai, ko īstenojam. Katrs lēmums ir orientēts uz ilgtspēju un kvalitāti.

Cilvēks, kas jūs iedvesmojis, ir…

Tas bija finanšu vadītājs manā otrajā darbavietā. Pirms aizgāja no uzņēmuma, viņš pateica vadītājam, ka savā vietā redz mani, lai gan tajā brīdī es biju tikai pašā karjeras sākumā. Tas man bija ļoti nozīmīgi un sniedza pārliecību – viņš ne tikai saskatīja manu darba potenciālu, bet arī atzinīgi novērtēja manu attieksmi un domāšanas veidu. Šī uzticēšanās mani motivēja un iedrošināja tiekties uz augšu. Ir ļoti svarīgi satikt cilvēkus, kas tic tev un ierauga tavu potenciālu, – tas var būt īsts spēka avots.

To var saukt arī par pagrieziena punktu?

Jā, tā noteikti bija! Īsts pagrieziena punkts.

Kopumā jāsaka, ka manā profesionālajā dzīvē visbiežāk esmu nonākusi situācijas, kad lietas un procesi jāizveido no nulles – pašai jāizdomā sistēma vai darbības veids, jo līdzās nav bijis kāds, kam sekot vai no kā mācīties. Tas bieži vien ir bijis pašmācības ceļš, ko tagad novērtēju, jo tas man patiesi ir daudz devis.

Vai jums ir gadījies piedzīvot neveiksmi, kas vēlāk pārtapusi veiksmē?

Darba zaudēšana 2008. gada finanšu krīzes laikā noteikti bija grūts brīdis. Tajā brīdī tā šķita kā neveiksme, taču tagad uz to atskatos kā uz pavērsienu un vienu no labākajiem laikiem manā dzīvē. Es sāku MBA studijas Šveices Biznesa skolā un vienlaikus izmantoju iespēju pavadīt laiku mājās ar bērnu. Šī pieredze ne tikai bagātināja mani profesionāli, bet arī ļāva izveidot un nostiprināt harmonisku līdzsvaru starp ģimeni un karjeru. Arī studēt tik kvalitatīvi es, strādājot uz pilnu slodzi, droši vien nebūtu varējusi. Mana pieredze liecina, ka nevajag baidīties no dzīves sitieniem, jo reizēm tie var kļūt par tramplīnu.

Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas jaunā paaudze pasaules kontekstā?

Latvijas jaunā paaudze manā skatījumā ir ambicioza un motivēta. Jaunieši meklē sava darba jēgu. Viņi ir elastīgi un pieprasa cilvēcību un autentiskumu no saviem vadītājiem, un tas liecina par vēlmi strādāt ar cilvēkiem un idejām, nevis tikai nosacījumiem. Mums ir daudz talantīgu jauniešu, kuriem ir atvērtas durvis uz pasauli – viņi ir gatavi doties iegūt izglītību un darba pieredzi. Taču līdzās ir arī daļa, kuriem trūkst motivācijas. Šiem jauniešiem ir nepieciešams atbalsts un iedvesma, lai viņi saprastu, kāpēc ir vērts censties. Kad dzirdu, ka eksāmena nolikšanai ir jāpārvar vien 10 procentu zināšanu slieksnis, mani patiesi satrauc, ka šīs prasības ir tik zemas. Lai sasniegtu labas lietas, ir jābūt prasīgam pret sevi.

Manuprāt, izglītības sistēma varētu vairāk koncentrēties uz motivēšanu, mācīšanās prieku un caurviju prasmju, piemēram, komunikācijas un sadarbības, attīstīšanu. Mums ir daudz tehniski ļoti spēcīgu cilvēku, kuri nemāk sadarboties savā starpā, taču mūsdienās tas ir ļoti būtiski, jo ir maz profesiju, kur var strādāt atrauti no pārējiem cilvēkiem.

Esmu pārliecināta, ka spēcīgi un motivēti jaunieši var veicināt pozitīvas pārmaiņas Latvijā, taču sabiedrība kopumā veidojas arī no tiem, kas joprojām meklē savu ceļu. Tāpēc ir svarīgi strādāt gan ar talantīgajiem, gan ar tiem, kuriem ir grūtības, lai nodrošinātu vispārēju izaugsmi un attīstību.