Vladimirs Anaņins par paukošanas burvību, vēsturi un mūsdienām
Ja Vladimirs Anaņins būtu piedzimis dažus gadsimtus agrāk, tad droši vien franču musketieru vai latviešu vella kalpu kompānijā justos kā savējais. Ar zobenu un špagu viņš ir uz “tu”, jo jau četras desmitgades nodarbojas ar paukošanu un trenē jaunos paukotājus.
Par godu un dzīvību
Neesat piedzimis dažus simtus gadu par vēlu? Špagas taču bija modē d’Artanjana un musketieru laikā!
Nē, esmu piedzimis īstajā laikā! Musketieri, protams, visiem patīk, taču es labi jūtos arī tagad.
Bet musketieru laikā paukošanas skolotājs bija pirmais cilvēks pilsētā, visi stāvēja pie viņa rindā...
Tad tā bija dzīves nepieciešamība, jo bez ieroča nevarēja izdzīvot. Makarova pistoļu un tamlīdzīgu šaujamieroču, ko varētu nēsāt azotē, tolaik vēl nebija, tāpēc vīrietim bija jāprot apieties ar zobenu, lai varētu aizstāvēt savu dzīvību un savas sievietes godu.
Mūsdienās dzīvību un godu ar zobenu rokās vairs neaizstāv. Kas tagad nāk pie jums trenēties?
Nāk bērni, nāk pusaudži. Nāk arī pieaugušie, kuri nekad nav bijuši saistīti ar paukošanu, taču vēlas trenēties un pat braukt uz veterānu sacensībām, kas Eiropā ir diezgan populāras.
Kādus ieročus izmanto mūsdienu sporta paukošanā?
Ir triju veidu ieroči: špaga, florete un zobens. Špaga ir pati smagākā, florete ir pati vieglākā. Pamatprincipi paukošanā ar visiem trim šiem ieročiem ir diezgan līdzīgi, taču nianses atšķiras. Ar špagu var durt jebkurā ķermeņa daļā, ar floreti – tikai krūtīs un mugurā, ar zobenu var durt un pat cirst tikai līdz jostasvietai.
Durt mugurā – tas tā diezgan zemiski izklausās...
Dur jau no priekšas. Ja tu vari no priekšas iedurt mugurā – tas jau būtu filigrāns paņēmiens. Jāņem vērā, ka muguru griezt pretiniekam nedrīkst.
Kurš no šiem ieročiem ir pats sarežģītākais un pats vienkāršākais paukošanā?
Cilvēkiem, kuri nav saistīti ar paukošanu, droši vien saprotamākā būs špaga. Jo tur viss ir vienkārši – tikko ir veiksmīgs dūriens, iedegas lampiņa. Ar floreti un zobenu ir sarežģītāk, jo tur vajag pārņemt iniciatīvu. Priekšrocības ir tam, kurš dodas uzbrukumā. Ja es pārtveru uzbrucēja zobenu un pats pāreju uzbrukumā, tad jau priekšrocība ir man. Šo nianšu dēļ zobens un florete interesantāka liksies speciālistiem, nevis vienkāršiem skatītājiem. Es pats jaunībā sāku ar špagu un tiku pat līdz PSRS sporta meistara nosaukumam, taču tagad vairāk darbojos ar floreti – tā man liekas sarežģītāka un interesantāka. Savukārt zobens ir ļoti impulsīvs un ātrs, ar to cīņas parasti beidzas ātrāk.
Vai mūsdienu sporta paukošana būtiski atšķiras no tās, kādu apguva musketieri?
Pamati ir palikuši tie paši, piemēram, cīņas stāja, ieroča turēšana, izklupieni un taktika. Arī pretinieka pasveicināšana pirms un pēc cīņas nāk no tiem laikiem. Taču, protams, laika gaitā daudz kas ir attīstījies un pilnveidojies.
Ja jūs aci pret aci satiktu nosacīto d’Artanjanu, kurš divkaujā uzvarētu?
Hmm, diezgan provokatīvs jautājums... Droši vien tas, kuram vairāk paveiktos.
Un ja musketieris satiktu samuraju ar katanu?
Arī tur daudz noteiktu veiksmes faktors, jo arī austrumu paukošanai ir savas priekšrocības.
Traģiskie nelaimes gadījumi
Vai mēdz būt universāli paukotāji, kuri vienlīdz labi prot cīnīties ar visiem trim ieročiem?
Jā, mēdz būt. Padomju laikos paukotāji parasti trenējās ar visiem trim ieročiem, jo pamats visiem ir vienāds. Mūsdienās gradācija ir striktāka, un parasti sacensībās sportists piedalās vienā kategorijā. Taču ir arī pa kādam, kas prot labi darboties ar visiem trim ieročiem.
Vai tai paukošanai, ko redzam cīņas ainās piedzīvojumu filmās, vispār ir kaut kas kopējs ar sporta paukošanu?
Filmās ir redzama teatrālā paukošana, kas tiešām mazliet atšķiras no sporta paukošanas. Cīņas stāja, paņēmieni un kustības ar rokām principā ir tādas pašas, tikai tiek dramatizētas, lai būtu skatāmākas. Ir treneri, kas specializējas tieši teatrālajā paukošanā. Latvijā ir divi vai trīs speciālisti, kuri aktieriem māca paukošanas pamatus. Padomju laikā ne velti gandrīz visi kaskadieri bija kādreizējie pieccīņnieki – jo pieccīņā taču arī bija iekļauta paukošana.
Studentu korporācijās arī agrāk paukošana bija cieņā...
Ir vēl tagad. Taču tā paukošana diezgan būtiski atšķiras no sporta paukošanas – viņi parasti stāv uz vietas, nav tik kustīgi un vairāk sit, nevis dur.
1982. gada pasaules čempionātā kādam vācu paukotājam salūza zobens, izdūrās cauri pretinieka, padomju sportista Vladimira Smirnova maskai un trāpīja tieši acī. Smirnovs šajā nelaimes gadījumā gāja bojā. Pēc viņa nāves tika pastiprināti drošības noteikumi. Vai mūsdienās paukošana ir traumatisks sporta veids?
Jā, tāds gadījums bija, un es Smirnovu pat personīgi pazinu... Vēl viens traģisks gadījums bija pirms gadiem divpadsmit bērnu turnīrā Ukrainā, kur viena dalībnieka mamma pirms starta bija aizsargvestei noārdījusi loksni, kas aizsargā padusi, jo bērns bija sūdzējies, ka tā berž. Un liktenīgā kārtā dūriens trāpīja tieši padusē un izgāja cauri plaušai. Ātrā palīdzība tur vairs neko nevarēja līdzēt...
Taču kopumā kopš astoņdesmitajiem gadiem ļoti nopietni ir piestrādāts pie drošības jautājumiem. Agrāk paukoja ar parastā tērauda asmeņiem, tagad ir noteikts, ka starptautiskās sacensībās drīkst izmantot tikai speciāla tērauda asmeņus, kas lūst ļoti reti, bet, ja lūst, tad ne šķēpelēs. Protams, bez traumām jau neiztiek, taču parasti tie ir zilumi. Ja redzi pludmalē cilvēku, kuram roka un kāja vienā pusē ir zilumos, tad zini – tas droši vien ir paukotājs.
Mēs paši varējām uzlaikot paukotāju tērpus, un jāteic, ka maska ir diezgan nepraktiska – elpot tajā ir grūtāk, arī redzamība ir tālu no izcilas. Vai nav bijuši mēģinājumi izmantot mūsdienīgākus risinājumus, teiksim, taisīt maskas no caurspīdīga plastikāta?
Tādi mēģinājumi bija, un kādu laiku šādas maskas pat izmantoja, taču tas beidzās ar nelaimes gadījumu, kurā, starp citu, bija iesaistīts Latvijas sportists. Sacensību laikā pretinieks trāpīja viņam maskā, tā saplīsa un šķēpeles savainoja mūsu sportistam seju. Cik zinu, pēc tam cietušais tiesājās ar masku izgatavotājiem, bet plastikāta masku izmantošana tika aizliegta.
Tēva uzvara Kinšasā
Bērnībā jums droši vien mīļākā grāmata bija "Trīs musketieri"...
Skatījos arī filmas par musketieriem, tās patika. Taču paukošanai pievērsos ne musketieru dēļ – vienkārši tēvs mani tajā ievilka. Viņš bija diezgan slavens vieglatlētikas treneris, Fizkultūras institūta docents, un viņu sešdesmitajos gados aizsūtīja komandējumā uz Āfriku, uz Kongo. Tāpēc arī es kādu laiku pavadīju Āfrikā. Tēvs bija diezgan vispusīgs sportists un nodarbojās arī ar paukošanu. Atceros, tolaik Āfrikā notika Martini kausa sacensības paukošanā, un manu tēvu brīnumainā kārtā izlaida no padomju vēstniecības, aizveda uz Kongo upes otru krastu, uz Kinšasu, un viņš tur vinnēja turnīrā, paukojot ar zobenu. Mājās vēl tagad stāv tas Martini kauss. Vēlāk, kad jau bijām atgriezušies mājās, četri tēva audzēkņi no Kongo startēja Minhenes olimpiskajās spēlēs, taču viņu uz turieni KGB tā arī nepalaida. Viņš to ļoti pārdzīvoja un pāris gadus vēlāk diemžēl nomira...
Taču, pateicoties tēvam, es sāku nodarboties ar paukošanu. Sākumā viņš gribēja, lai es nodarbojos ar vieglatlētiku, taču kaut kā sanāca, ka varēju sākt trenēties paukošanā pie vienas pazīstamas treneres. Tur iepazinos ar vienu smuku paukotāju – man bija 16, viņai 15 gadi. Vēlāk apprecējāmies, mana sieva arī ir paukošanas trenere. Arī visi trīs mūsu bērni ir nodarbojušies ar paukošanu, trenējas arī divi no pieciem mazbērniem. Bet tas jau tikai loģiski – bērni pēc skolas nāca pie vecākiem, kuri zālē trenēja paukotājus, un ar laiku arī paši sāka trenēties. Kas cits viņiem atlika? Meita, piemēram, astoņdesmitajos gados bērnu olimpiskajās spēlēs Maskavā ieguva 13. vietu, bet tolaik tas bija lielāks turnīrs nekā pasaules čempionāts.
Padomju paukošanas skola jau laikam tajos laikos bija spēcīga?
Bija divas spēcīgas skolas – PSRS un VDR. Austrumvācieši krievu trenerus pie sevis nelaida un mēģināja visu paši attīstīt. Taču citās sociālisma valstīs, ieskaitot Kubu, strādāja lielākoties padomju treneri. Vēl tagad divas trešdaļas paukošanas treneru pasaulē runā krievu valodā. Krievu, ukraiņu vai baltkrievu treneri strādā gan Amerikā, gan Āfrikā, tāpēc kopējais paukošanas līmenis ceļas. Īpaši jau Amerikā, kur ar paukošanu nodarbojas aziāti, un viņu uzcītība ir apbrīnojama. Ja liksi ķīnietiem vai korejietim uztaisīt 1000 izklupienu, viņš to arī izdarīs. Mūsējie jau pie 100 izklupieniem sāks urbināt degunu, kamēr treneris neredz. Bet tur audzināšana ir cita, tāpēc trenerim dzīve ir vieglāka. Mums tomēr nākas lielāku uzmanību pievērst diplomātijai un pedagoģijai, jo par katru bērnu ir jācīnās, lai piesaistītu viņu treniņiem. Bieži vien treniņos bērni visu izpilda ideāli, taču sacensībās pēc pirmā zaudējuma psiholoģiski salūst un beigu beigās pamet paukošanu. Psiholoģiskajā ziņā ar bērniem nākas ļoti daudz strādāt. Un ar vecākiem arī. Jārēķinās arī ar to, ka parasti talantīgākie bērni nāk no materiālajā ziņā ne pārāk situētām ģimenēm.
No vēstures viedokļa skatoties, liktos, ka labākajiem paukotājiem vajadzētu būt frančiem un itāļiem – tur taču paukošanas tradīcijas ir senākas nekā Krievijā.
Arī tur paukošana, protams, ir augstā līmenī. Augsta līmeņa sacensību finālā ir seši cilvēki, un parasti tur ir viens krievs, viens itālis, viens francūzis un divi amerikāņi, varbūt arī viens ungārs. Cīņu starp itāli un francūzi vienmēr var skatīties ar baudu. Itāļiem parasti patīk izmantot visus iespējamos palīglīdzekļus. Piemēram, itāļu sportists var atļautās desmit minūtes gulēt zemē, it kā būtu guvis traumu, bet tad pieceļas un vienā rāvienā dodas uzbrukumā. Taču šādas nianses novērtē tikai speciālisti, bet parastam cilvēkam paukošana diemžēl neliekas sevišķi skatāms sporta veids. Bija gan mēģinājums rīkot turnīru boksa ringā, taču skatītāji tāpat bija diezgan vīlušies – nav nokauta, nav asiņu...
Kurā vietā pasaules rangā patlaban ir Latvijas paukotāji?
Eiropas čempionātā piedalās apmēram 100 dalībnieku, un viens no mūsu kadetiem – tā ir vecuma grupa līdz 17 gadiem – izcīnīja 5. vietu. Latvijai tas ir labs rezultāts. Var teikt, ka ranga pirmajā trīsdesmitdivniekā kāds no mūsu paukotājiem visu laiku atrodas, un tas nav slikti, ja ņem vērā, cik maza ir mūsu paukošanas virtuvīte.
Cik ilgi ir iespējams paukot profesionālā līmenī?
Ja veselība ļauj, paukot vari līdz kapa malai. Pirms gadiem piecpadsmit veterānu mačos redzēju, kā pauko Zviedrijas paukošanas federācijas prezidents Johansons, kuram tobrīd bija 89 gadi. Un viņš savā vecuma grupā uzvarēja! Viņš knapi kustējās, strādāja tikai ar rokas locītavu un tikai dūra. Pretinieki skrēja viņam virsū un uzbruka, bet viņš, stāvot uz vietas, uzvarēja. Man mute palika vaļā.
Pasaulē ir daudz situētu cilvēku, kuri brīvajā laikā nodarbojas ar paukošanu. Piemēram, aktierim Bredam Pitam mājās ir iekārtota paukošanas zāle. Daudzās valstīs ir privātas paukošanas zāles, kur entuziasti rīko turnīrus, bet pēc tam pasēž pie kamīna un iedzer viskiju. Piemēram, Vācijā parasti paralēli lielajiem turnīriem notiek arī veterānu turnīri, uz kuriem sabrauc vīri vecumā virs 60 gadiem.
Divkauju zelta laikmets
No Aleksandra Dimā romāniem un filmām zinām, ka musketieru laiku Francijā attiecības bieži vien tika skaidrotas ar zobena palīdzību, un taisnība bija tam, kurš labāk bija apguvis paukošanu. Valsts vara dueļu epidēmiju visiem spēkiem centās apturēt, taču bez milzu panākumiem.
Franču karaļus var saprast – tā vietā, lai noliktu galvas kaujas laukā par monarha un dzimtenes interesēm, muižnieki viens otru nodūra kaut kur parkā vai aiz staļļa. No vienas puses, dueļi, protams, palīdzēja uzturēt aristokrātu kaujas garu un paukošanas prasmes, no otras – pārāk bieži tie beidzās letāli. Atšķirībā no mūsdienu sporta paukošanas tā laika dueļos nereti izmantoja divus ieročus vienlaikus – rapieri un kinžalu. Šāda kombinācija prasīja lielu veiklību un nopietnus treniņus, pretējā gadījumā pirmā divkauja varēja kļūt par pēdējo.
16. gadsimta beigas un 17. gadsimta sākums Francijā izvērtās par īstām divkauju orģijām – tiek lēsts, ka 20 gadu laikā tur dueļos bojā gāja vismaz 4000 cilvēku. Lielā mērā pie tā vainīgs bija karalis Anrī IV, kurš vārdos gan bija pret divkaujām, taču praksē allaž apžēloja izdzīvojušos duelantus. Netrūka tādu, kuri karaļa mīksto sirdi izmantoja ļaunprātīgi, piemēram, vēsturē palicis ševaljē d’Andrē vārds, kurš dueļos esot nogalinājis 72 cilvēkus.
Sava laika slavenākā divkauja notika Parīzē 1627. gada maijā, kad izšķirošajā fāzē iegāja grāfa de Butvila un marķīza de Bevrona konflikts. Tobrīd Francijā valdīja Luijs XIII un viņa tuvākais padomnieks kardināls Rišeljē, kurš dueļus nevarēja ciest personīgu iemeslu dēļ – divkaujā dzīvību bija zaudējis viņa brālis. Tāpēc likumi kļuva arvien stingrāki, un de Butvilam, kurš bija iesaistīts vairākos dueļos, nācās emigrēt uz Briseli, lai izvairītos no soda. Cita starpā de Butvils bija vainojams kāda sena de Bevrona drauga nāvē. De Bevrons nolēma atriebties un sekoja naidniekam līdzi uz Briseli, taču turienes varas iestādes kategoriski aizliedza viņiem rīkot dueli. Abi paslepus atgriezās Parīzē un sarīkoja dienas vidū divkauju pašā pilsētas centrā, turklāt katrs paņēma līdzi pa diviem sekundantiem, kuri arī savstarpēji cīnījās. Aculiecinieki apgalvo, ka abi galvenie duelanti esot bijuši izcili paukošanas meistari un neviens nav spējis gūt virsroku, tāpēc nometuši zobenus un cīnījušies tikai ar kinžaliem. De Butvila un de Bevrona duelis beidzās neizšķirti, jo, nodarījuši viens otram vieglus miesas bojājumus, abi salīga mieru, taču sekundantu divkaujās viens no duelantiem gāja bojā, vēl vienu smagi sadūra. Abi galvenie duelanti pēc divkaujas mēģināja aizbēgt no Francijas, taču tika notverti, un, tā kā karaļa pacietības mērs bija pilns, de Butvilam un viņa sekundantam kā lielākajiem vaininiekiem piesprieda nāvessodu.
Visu 17. gadsimtu Luijs XIII un vēlāk arī Luijs XIV centās tikt galā ar divkaujām, taču, neraugoties uz stingrajiem likumiem, palaikam tās notika. Paukošanas loma sāka mazināties tikai 18. gadsimtā, kad duelanti arvien biežāk izvēlējās pistoles, bet tas ļāva uz uzvaru cerēt arī cilvēkam, kurš nebija izcils paukotājs. 19. gadsimtā dueļu mode Francijā gāja mazumā, taču pašās gadsimta beigās atkal atdzima, tikai nu jau vieglā formā – dueļi gan notika, taču tikai līdz pirmajām asinīm, tāpēc letālu gadījumu tikpat kā nebija. Taču paukošana Francijā bija modē līdz pat Pirmajam pasaules karam – gan kā vaļasprieks, gan kā prasme, kas var noderēt goda duelī. Un tikai pēc kara tā kļuva par tīru sportu.
