No NBA līdz Jūrmalas pludmalei: Čeiss Badingers - kara bēgļu atvase beidzot senču dzimtenē

Badingera vectēvs no mātes puses ir Andrejs Eglītis, vīrs, kurš pēc PSRS okupācijas bēga uz ASV un par piedzīvoto uzrakstīja grāmatu "Vīrs no Latvijas" ("A Man from Latvia"). Čeisa vecāki ir Dunkans un Māra Badingeri. Viņš pats dzimis ASV un šobrīd dzīvo Kalifornijas dienvidos. Visa Čeisa ģimene pirms kāda laika ir ieguvusi dubultpilsonību un drīzumā ASV saņems Latvijas pases.

Čeisa karjera

Ar talantiem abās bumbu spēlēs Čeiss izcēlās jau vidusskolā, taču sākumā jaunajam puisim bija lemts kāpt uz basketbola laukuma. Sportista karjera piedzīvoja uzrāvienu 2009. gadā, kad viņu, spēlējot Arizonas Universitātes basketbola komandā, pamanīja NBA komanda Detroitas "Pistons" un drafta naktī aizmainīja uz Hjūstonas "Rockets", kur Čeiss spēlēja līdz pat 2012. gadam. Pēcāk vieglais uzbrucējs karjeru aizvadīja komandās Minesotas "Timberwolves" (2012–2015), Indianas "Pacers" (2015–2016), Phoenix "Suns" (2016), 2017. gadā noslēdzot basketbolista karjeru ar īslaicīgu spēlēšanu Spānijas Eirolīgas komandā Vitorijas "Baskonia". Pēcāk Čeiss pievērsās pludmales volejbolam, kas tad viņu pagājušajā nedēļā beidzot atveda uz senču dzimteni – Latviju.

Žurnāls "Kas Jauns" satikās ar sportistu Jūrmalā, Majoru pludmalē, īsi pēc treniņa, lai parunātos par viņa saknēm, lēmumu mainīt sporta veidu un iepriekšējiem piedāvājumiem saņemt Latvijas pilsonību.

Kā tev šeit patīk?

Izbaudu šejienes atmosfēru. Arhitektūra, bruģētās ielas, baznīcas – tas viss ir ļoti skaisti! Ēdiens ir lielisks, to nevar nepieminēt. Sabildējām visu, ko vien var sabildēt. Tiktāl viss ir bijis lieliski! Starp citu, visa mana ģimene pirms dažiem gadiem apciemoja Latviju, taču es toreiz nevarēju viņiem piebiedroties NBA saistību dēļ.

Tu esi šeit, lai spēlētu volejbolu, taču pirms tā tev bija NBA karjera. Kas notika?

Vairāk vai mazāk basketbolā biju ticis līdz tādam punktam, ka šī spēle man vairs nesagādāja prieku – tās lietas, kuras ļāva to izbaudīt, kļuva netveramas. NBA vienubrīd vairs nebija realitāte. Atpakaļ tikt nevarēju, tāpēc izvēlējos spēlēt otrpus okeānam. Kādā momentā izlēmu, ka vēlos atgriezties pie sporta veida, kuru esmu mīlējis visu dzīvi. Sapratu, ka ir laiks mainīt spēles – mans ķermenis tam bija gatavs, joprojām biju veselīgs, atlētisks un pietiekami jauns. Bija arī pārliecība, ka spēšu sniegt lielu pienesumu pludmales volejbolam, un šobrīd sapnis ir pārstāvēt savu valsti olimpiskajās spēlēs.

Lēmumu pāriet uz pludmales volejbolu pieņēmu 2017. gadā. Sagadījās tā, ka man nebija jāsāk no nulles – ar mani kopā spēlēt gribēja par Supermenu dēvētais Šons Rozentāls, viens no visu laiku labākajiem pludmales volejbola spēlētājiem. Tas deva motivāciju mest mieru basketbolam. Nonākšana pārī ar viņu ļoti paātrināja procesu – man nebija nepieciešams „iziet cauri” neskaitāmiem partneriem, es uzreiz varēju mācīties no labākā.

Kas tevi tā piesaista pludmales volejbolā?

Es dievinu šo dzīvesveidu. Pludmales volejbols nāk komplektā ar pastāvīgu dzīvi pie pludmales, mans darbs burtiski ir pludmales smiltīs, pie ūdens. Pamostos, kāpju uz velosipēda, braucu uz pludmali, trenējos, man virsū spīd saule. Es dzīvoju Kalifornijā, kas, protams, šo pieredzi manāmi paspilgtina. Kā sporta veids pludmales volejbols ir ļoti saudzīgs – tas pārlieku nenoslogo locītavas, muguru. Sākumā smiltīs ir pagrūti, taču pierašana ir tikai laika jautājums.

Kā, mainot sporta veidus, mainījās tavi fiziskās sagatavotības treniņi?

Visā pārmaiņu procesā šis aspekts sagādāja vislielākās grūtības. Man vajadzēja zaudēt vismaz 10–15 mārciņas svara [4,5–6,8 kilogrami]. Pludmales volejbolā vieglākam ķermenim ir priekšrocība. Nav nepieciešama masa, nav nepieciešams tāds ķermeņa augšdaļas spēks, kādu uztur basketbolisti. Pēcāk man vajadzēja pieradināt ķermeni pie vairāku maču spēlēšanas dienā. Basketbolā nospēlē vienu spēli, ej gulēt, nākamajā dienā ļauj ķermenim atgūties, savukārt pludmales volejbolā dienā nākas nospēlēt vairākas spēles. Bija jāpierod šādi trenēties trīs līdz četras dienas pēc kārtas. Sākumā izaicinājums bija arī atrašanās ārpus telpām, kur būtisks faktors ir laikapstākļi, karstums, saule...

Vai bieži gadās apdegt saulē?

Protams. Es domāju, ka arī šobrīd pamazām pārsauļojos. Kā jau minēju – jāpierod pie spēlēšanas dažādās pasaules valstīs, pie karstuma, pie mitruma.

Kas ir vērtīgākā prasme volejbolā?

Spēja ilgstoši uzrādīt ļoti labu sniegumu. Ja pavērojam pasaules līderu mačus, tur visu nosaka nedaudzas, taču izšķirošas kļūdas. Tāpēc panākumu atslēga, manuprāt, ir spēja saglabāt modrumu un maksimāli nepieļaut kļūdas.

Par tavām latvieša saknēm... vai kādreiz esi interesējies par senču dzīvi tālajā Latvijā?

Jā, esmu gan. Mana vecmamma nemitīgi runā par Latviju un tur aizvadīto dzīvi. Mans vectēvs Andrejs Eglītis, kā zināms, ir uzrakstījis grāmatu, kurā izklāstīti viņa piedzīvojumi, pametot kara plosīto Eiropu. Pieaugot no viņiem esmu „uzsūcis” ļoti daudz ko. Arī mana māte un tante lepojas ar savu izcelsmi. Tante savulaik bija ļoti aktīva Losandželosā bāzētajā latviešu kopienā, taču, pārvācoties uz dzīvi citur, tik bieži satikt šos ļaudis vairs nesanāca.

Savulaik izskanēja, ka tev ir piedāvāta Latvijas pilsonība un tu esi aicināts spēlēt nacionālajā basketbola izlasē. Kā tas viss beidzās?

Pirmo reizi šādu piedāvājumu saņēmu pirms kāda laika, ja nemaldos, 2012. gadā. Cik atceros, mans aģents pazina Latvijas nacionālās izlases vadību – tā arī radās tie kontakti. Tajā reizē es īsti neizskatīju šo piedāvājumu, jo nevēlējos pazaudēt potenciālo iespēju pārstāvēt ASV, ja kādā brīdī šāda iespējamība kļūtu daudzmaz reāla. Tobrīd NBA biju jauns, progresējošs spēlētājs, domāju par savu nākotni.

Otrā reize, kad saņēmu šādu piedāvājumu, bija, spēlējot Spānijas komandā. Tobrīd lēmums principā bija tāds – turpināt spēlēt basketbolu Eiropā vai nē. Šoreiz piedāvājumu apsvēru, taču beigu beigās izlēmu pievērsties volejbolam, un tobrīd pilsonības jautājums tur arī palika.

Izstāsti par dzīvi ASV. Vai tev ir ģimene, kādi hobiji?

Dzīvoju blakus Hermosa pludmalei, tā ir zināma pludmales volejbola meka. Visi labākie spēlētāji dzīvo tieši tur. Hobiji... man ļoti patīk spēlēt pingpongu. Mājās, garāžā, man ir divi galdi, spēlēju nemitīgi! (Smej.) Sekoju līdzi sporta veidiem – ja televīzijā rādīs kādu sporta veidu, es to noteikti skatīšos, esmu milzīgs sporta fans.

Ko tu domā par labākajiem latviešu spēlētāju pāriem, piemēram, Samoilovu un Šmēdiņu?

Man bija iespēja ar viņiem trenēties, abi ir ļoti prasmīgi volejbolisti. Zinu, ka starptautiski viņiem šobrīd nākas iespringt, taču, ja runājam par manu pieredzi, man ir grūti bloķēt kreiļus. Jāni [Šmēdiņu] man ir grūti „izskaitļot”, ar kreiļiem tiešām ir grūti, un tik bieži viņus laukumā neizdodas sastapt! (Smej.)

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!