Hārtlija fenomens - kāpēc viņš ir tik īpašs
Boba Hārtlija vadībā Latvijas hokeja izlase piedzīvo īstu renesansi. Līdz medaļām tikuši gan vēl neesam, taču rakstura un cīņasspara trūkumu hokejistiem pārmest nekādi nevar – grūti pat atcerēties, kura trenera vadībā vēl mūsējie būtu laukumā gājuši ar tādu azartu. Tāpēc vietā ir jautājums – kur slēpjas Hārtllija fenomens, viņa panākumu atslēga? Šo jautājumu uzdevām cilvēkiem, kuri ar treneri kopā ir strādājuši.
Artis Ābols, Hārtlija labā roka trīs pasaules čempionātos
Ar ko Bobs Hārtlijs ir tik īpašs? Pirmām kārtām viņš ir ļoti labs runātājs. Arī Teds Nolans labi runāja, bet Bobs to pieprot vēl labāk. Tas daudzējādā ziņā atšķir Latvijas trenerus no ārzemniekiem. Plus optimisms, enerģija un smaids – tas viss pavelk sev līdzi. Tā ir arī spēja radīt par sevi pozitīvu tēlu. Trenerim ir jāprot sevi pasniegt, un es šeit gribu vilkt paralēles ar Juliusu Šupleru. Cilvēki, kas ar viņu dzīvo kopā vienā komandā, par viņu nepateiks nevienu sliktu vārdu. Te ir krietni daudz hokeja, bet pamatā visam pozitīvisms. Pieiet pie spēlētāja, aprunāties ar viņu – tā ir prasme komunicēt ar hokejistiem. Un mans kolēģis Latvijas izlasē Žaks Klutjē apliecināja, ka tieši tāds pats Hārtlijs ir bijis arī NHL.
Bet šī viņa runas māksla ir pastiprināta ar to, kā viņš redz un saprot hokeju. Nav jau tā, ka viņš stāstītu muļķības. Es mēdzu teikt, ka divi plus divi ir četri ir aksioma matemātikā, bet hokejā tā ir teorēma. Vienu un to pašu epizodi var izspēlēt dažādi. Un Hārtlijs stāsta savu redzējumu, par ko viņš ir pārliecināts. Patīk vai nepatīk? Sasniegumi viņam ir, un pārliecība par savu domu pareizību arī ir. Hokeja laukumā viņa redzējums ir visnotaļ vienkāršs – uzbrucējiem ir ļoti daudz jāstrādā. Lai kā man šis vārds nepatiktu. Un pārsvarā tā ir spēle bez ripas. Ja mācēsi spēlēt bez ripas, ja būsi labs bez ripas, tad tu uzvarēsi. Tam var piekrist, un par to var strīdēties, bet spēle bez ripas ir Hārtlija stiprā puse, toties spēle ar ripu nav viņa stiprā puse. Spēle bez ripas un presings, presings, presings – tas ir Hārtlija hokejs. Man gan liekas, ka ar ripu varētu darīt arī kaut ko vairāk, bet tas jau ir tikai mans skatījums.
Jā, treniņos Bobs ir sīkumains un prasīgs, bet arī Ģirts Ankipāns ir prasīgs – tā ir normāla parādība. Ja nebūsi prasīgs, neko nesasniegsi. Lai spēlē būtu rezultāts, trenerim nejaukam ir jābūt treniņos.
Tajā pašā laikā es nevarētu kopēt Hārtliju. It sevišķi komandās, kas mani pazīst. Vari koordinēt savu uzvedības stilu, skatīties un mācīties, bet kopēt nevar. Ja komanda tevi nepieņem, tā jau ir tava problēma. Ja es Dinamo vai Latvijas izlasē sāktu kopēt Hārtliju... Mēs ar Edgaru Masaļski tieši par to runājām turnīrā Minskā. No rīta Hārtlijs katram spēlētājam paspiež roku un apjautājas, kā gulējis. Un tas nav uzspēlēti. Tas spēlētājam ir patīkami, un vakarā spēlē tas dod plusiņu. Ja mēs ar Edgaru sāktu prasīt, kā spēlētāji naktī gulējuši, par mums diezgan ātri sāktu runāt, ka esam izkūkojuši prātu. Bet Hārtlijam tas strādā! Un šie mazie sīkumiņi beigās uztaisa to 1:0 pret Dāniju pasaules čempionātā Herningā. Tā ir māksla – māksla sevi pasniegt, māksla dabūt komandu savā pusē. Prasme motivēt, un viņš runā ļoti labi. Viegli, sakarīgi un saprotami. Un ļoti pārliecinoši. Katrā gadījumā atrodot kādu salīdzinājumu no kādas spēles vai dzīves. Šogad aizbraucot uz pasaules čempionātu: “Čaļi! Mums te būs septiņas spēles. Tas ir septiņas stundas darba. Tā ir viena darba diena jūsu vecākiem. Vai tad mēs nevaram vienu darba dienu nostrādāt?” Tie nav tukši vārdi, bet ar milzīgu dzīves pieredzi iegūta patiesība.
Ronalds Ķēniņš, Hārtlija vadībā ar Cīrihes "Lions" komandu 2012. gadā kļuva par Šveices čempionu
Hārtlijs Latvijā dara visu to pašu, ko viņš darīja Cīrihē, kad pirmo reizi ieradās. Viņš ir ļoti detalizēts cilvēks, viņam visu vienmēr vajag salikt pa plauktiņiem. Boba klātbūtne Latvijas hokejam ir ļoti svarīga, jo daudzi hokejisti nezina šos hokeja smalkumus, ko Hārtlijs māca. Kad viņš ieradās pie mums Šveicē, es arī daudz ko nezināju, bet iemācījos. Vari dabūt no viņa iekšā, bet tajā pašā laikā viņš var arī paslavēt, ka esi labs hokejists. Ļoti labi izprot cilvēkus, zina, kāds katram raksturs, ko kuram vajag. Kad spēlēju Vankūveras "Canucks", viņš man piezvanīja, apsveica, uzrakstīja, ka man vienmēr ticējis. Un es viņam pateicos. Par darbu un nerviem, ko viņš manis dēļ zaudējis.
Kā treneris Bobs laukumā prasa zināt aizsardzības pozīcijas un labi strādāt ar nūju. Tāpēc jau mums tā nūja ir domāta, lai mēs varētu ieņemt labākas pozīcijas un aizsargāties. Hārtlijā ir jāklausās. Ja viņš pasaka nostāties tajā pozīcijā, tad tas jādara. Ja neklausa, tad var arī izdzīt no treniņa, kā tas man pirmajā sezonā Cīrihē gadījās. Daudzi varbūt baidās, ka viņš tik daudz vērības pievērš hokeja niansēm, bet tas ir viņa hokejs. Ja ir treneris, kurš to visu var salikt, tad beigās tu esi čempions. Ja esi iemetis vairāk vārtu, kas ar tevi notiek? Tad ir lielāks līgums uz nākamo sezonu. Un tu vari būt pateicīgs savam trenerim.
Vēl viens, ko Hārtlijs dara, – viņš runā ar visiem. Ar spēlētājiem, ar apkalpojošo personālu. Viņam būtisks ir jebkurš komandas cilvēks. Ar Bobu var parunāt pilnīgi par visu. Man pirms pirmā Latvijas izlases treniņa viņš paprasīja, vai draudzene tā pati un vai ar dzīvi man viss kārtībā. Viņam trenera istabas durvis vienmēr ir vaļā.
Kā treneris Hārtlijs pret visiem hokejistiem ir vienlīdz godīgs. Ja es aizvakar iemetu uzvaras vārtus NHL, bet treniņā ir arī puiši no HK Rīga, viņš uz visiem skatās vienādi. Ja jaunais mani treniņā apskries un spēlēs labāk, viņš būs sastāvā. Un man nekāda blata pie Hārtlija nav. Ja netikšu sastāvā, varu pie viņa izlasē būt par ūdens pienesēju. Un Latvijas izlasei noteikti ir vajadzīgs treneris, kurš mums tic. Ja treneris netic, tad netic arī komanda. Ja tic, to uzreiz jūt spēlētājs. Es to zinu pēc sevis. Tā bija arī Teda Nolana laikos. Kad viņš runāja, es tam ticēju. Un tie nebija tukši vārdi. Hārtlijs ir tāds cilvēks, kurš spēj mūs saturēt kopā. Ideāls treneris Latvijas izlasei.
Andris Džeriņš, ilggadējs Latvijas izlases uzbrucējs
Trenera Boba Hārtlija stiprā puse noteikti ir spēļu vadīšana, viņš spēj komandu un visu apkalpojošo personālu tā vadīt, ka nekad uz soliņa nav liekas panikas. Viss ir ļoti sakārtots, laikā un vietā. Visi darbi ir sadalīti, un katrs zina, kas viņam darāms. Spēles laikā sēžot uz soliņa, spēlētājs jūt, ka aiz muguras viņam ir miers un pārliecība. Viņš tic, ka mēs laukumā tāpat izdarīsim visu, ko spējam, un viņa spēles plānu izpildīsim par simts procentiem. Un mēs paši zinām, kas jādara.
Kā treneris Hārtlijs ir ļoti prasīgs, daudz komunicē ar spēlētājiem, aizrāda, ja kaut kas nav pareizi izdarīts. Jā, treniņos dažkārt kāds vingrinājums tiek atkārtots pat piecas reizes, bet tas tiek darīts tikmēr, kamēr visi spēlētāji to ir sapratuši pilnībā. Un tāpēc spēlēs vieglāk ir gan viņam, gan mums pašiem. Un tās pārsvarā nav meistarības, bet disciplīnas un kārtības lietas. Daudzas no tām ir mums visiem zināmas, bet nostrādā arī Hārtlija oratora spējas un tas, ka viņš mums ir ārzemju treneris. Ja šīs pašas gudrības stāstītu vietējais treneris, varbūt mēs pasmaidītu un teikto nepieņemtu, bet Bobs allaž runā pārliecinoši, ar ieinteresētību, un tas dod rezultātu.
Māris Baldonieks, treneris, bijušais LHF ģenerālsekretārs
Es nedomāju, ka ir kaut kāds īpašs Hārtlija fenomens, bet visi Kanādas un ASV hokeja treneri ir ļoti komunikabli, labi māk runāt, savas domas un idejas paskaidrot, parādīt un arī pieprasīt, lai tās hokejisti laukumā izpildītu. Tā ir lielākā atšķirība starp viņu un KHL vai Latvijas virslīgas klubu treneriem. Katrā ziņā šīs tendences ir pozitīvas.
Pēdējos Latvijai mazliet klāt stāvējusi arī Laimes māte. Es negribu saukt uzvārdus, bet īstie spēlētāji īstajā brīdī iemeta pāris svarīgas ripas, un tās mūs uznesa viļņa augšpusē. Tikpat labi pirms gada mums pēdējās sekundēs šīs laimes pietrūka. Latvijas hokejā ir ienākusi jauno paaudze, kas arī Hārtlijam ir labi. Viņi ir spējīgi uzklausīt, ņemt vērā viņa idejas, turklāt visa Latvijas izlases treneru komanda ir ļoti komunikabla. Kas ar mūsdienīgām metodēm spēj vizuāli, teorētiski un praktiski visu parādīt. Kā KHL un Latvijas līmenī mums pietrūkst – pietrūkst tehniskā nodrošinājuma un programmas, kas maksā naudu. Hārtlija brigādes var sagriezt spēles video un nolikt spēlētājam priekšā īsi, konkrēti, netērējot laiku, tieši to, kas nepieciešams. Latvijas treneri savā darbā to visu arī gribētu izmantot, bet pietrūkst gan cilvēku, gan tehnikas, un tad tie meklējumi apsīkst. Hārtlijam Latvijas Hokeja federācija to visu gādā, no viņa paša nāk idejas, kā pilnveidoties, un tas viss strādā.
Mēs bieži vien akcentējam ledus treniņu nozīmi, bet komanda faktiski veidojas ģērbtuvē. Kopā savācot tos, kuri kaut ko prot uz ledus. Un komandu uzbūvēt var ģērbtuvē. Protams, vajag arī sporta zāli un ledus treniņus, bet spēles sistēmu un modeli var uztaisīt arī ģērbtuvē, izmantojot visus šos palīglīdzekļus. Rādot, stāstot un motivējot komandu. Kur Hārtlijs ir zirgā kā izcils motivētājs. Taču es negribu piekrist, ka līdz Hārtlijam mēs Latvijā esam bijuši galīgi duraki, kas neko nezināja un neprata. Taču Bobs Hārtlijs ir īstais cilvēks īstajā laikā, un lai viņam un visam Latvijas hokejam veicas!
