Volejbolists Samoilovs par dzīvi Ēģiptē, mākslu, investīcijām un islāmu

“Lai gan pludmales volejbolu spēlēju jau desmit gadus, man aizvien slāpst pēc spēlēm un pēc uzvarām, tāpēc gribētu turpināt, cik ilgi vien būs iespējams,” atzīst Latvijā labākais pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs. Neraugoties uz to, ka patlaban atrodas panākumu un slavas zenītā, viņš, organizējot starptautiskas pludmales volejbola nometnes kūrortos, jau sācis likt pamatus dzīves nodrošināšanai pēc sportista karjeras beigšanas. “Skaidrs, ka nespēlēšu mūžīgi, tomēr tā vai citādi gribu vienmēr palikt pludmales volejbolā. Pieļauju, ka nākotnē tas varētu būt vai nu trenera darbs, vai menedžments, varētu arī darboties Olimpiskajā komitejā – galvenais, lai paliktu iekšā šajā jomā, lai palīdzētu šim sporta veidam attīstīties un augt.”

Sezona galā, vai jūties kaut nedaudz atvilcis elpu?

Jā, bet drīz atkal sāksies jaunā sezona. Pusotru mēnesi man bija pauze, pa šo laiku sanāca nokārtot visas mācības Latvijas Biznesa koledžā, kur studēju tiesību zinātni. Rakstīju kvalifikācijas darbu, nokārtoju kvalifikācijas eksāmenu, izgāju arī kvalifikācijas praksi juridiskā birojā. Tāpēc atpūta bija tikai ķermenim, galvai gan nebija. Pēc tam devos uz Austriju uz kalniem, bet jau no janvāra vidus esmu atpakaļ Ēģiptē, kur Hurgadā ir mūsu treniņbāze.

Vai tad profesionāliem sportistiem ir atļauta tik aktīva atpūta?

Par izcīnīto zeltu Eiropas čempionātā atpūtu kalnu kūrortā saņēmām kā balvu. Nav jau obligāti jāslēpo. Es vispār nekad neesmu slēpojis, izņemot bērnībā. Profesionālajā sportā tas ir pašsaprotami, ka ir jāizvairās no nodarbēm, kas var būt traumatiskas. Jo sevišķi pirms olimpiskā cikla. Bet kalni man ļoti patīk, un mani saista distanču slēpošana. Uzreiz pateicu, ka man vajag tādu viesnīcu, kurā ir pēc iespējas lielāks SPA un kur var braukt ar distanču slēpēm. Gribas uz kādu laiku aizbraukt no Latvijas, pabūt nost no ikdienas domām, darbiem un visa pārējā. Izslēgšu telefonu un ne par ko nedomāšu.

Uz Austriju devies kopā ar ģimeni?

Jā, braucu kopā ar sievu un dēlu. Viņam ir jau septiņi mēneši. Sievai patīk braukt ar snovbordu, viņa varēja to darīt, cik vēlas, bet es vizināju mazo ar ragaviņām un, kad bija iespēja, pabraukāju ar distanču slēpēm. Vispār prieks, ka atvaļinājuma laikā arī izbaudīju tēva dzīvi, pilnvērtīgi piedalījos dēla dzīvē. Sezonas laikā gan ļoti maz laika sanāk pabūt mājās.

Ģimene sezonas laikā nav kopā ar tevi?

Jā, ģimene mani gaida mājās Latvijā. Es braucu darīt savu darbu. Kurš tad uz darbu ņem līdzi ģimeni?

Citiem sportistiem sievas mēdz braukt līdzi!

Pirmkārt, mazajam tas būtu grūti. Otrkārt, ģimenes klātesamība man traucētu koncentrēties spēlēm. Nevarētu arī simtprocentīgi gatavoties mačiem. Ģimenei tomēr vajag uzmanību, un es to nevaru atļauties. Mums ir tā iegājies, ka tikai reizi gadā sieva atbrauc uz kādām sacensībām, kad esmu ilgāku laiku prom.

Jā, turp braucam visi kopā. Ēģiptē ir treniņu process, un tur, ja sieva ir līdzi, tas ir ne tikai emocionāli patīkami, bet arī praktiski noderīgi. Pašam nav jādomā ne par dzīvokļa uzkopšanu, ne ēdiena gatavošanu, ne veļas mazgāšanu. Varu koncentrēties treniņiem, un ir vairāk brīva laika. Kādreiz, kad man vēl nebija sievas, pirmajos gados braucu viens, un bija daudz grūtāk, jo tās ikdienas lietas aizņēma daudz laika un enerģijas.

Neņēmi talkā kādu ēģiptiešu meiteni, kas mazgā traukus un gludina drēbes?

Es negribu nekādu ēģiptiešu meiteni! Protams, sadzīviskās darīšanas aizņem laiku, bet nebija jau lielu problēmu pašam gatavot ēst, izmazgāt savas drēbes vai iztīrīt dzīvokli. Man nepatīk pie privātām lietām laist klāt svešu cilvēku.

Pēc Krievijas aviokatastrofas, kad daudzi atsakās doties atpūtā uz Ēģipti, tev nav bail turp doties? Nav bažu par drošības situāciju?

Jūtos droši. Tajā mājā, kur apmetos, 80% iemītnieku ir ārzemnieki. Visiem ir labas attiecības, visi seko līdzi sacensībām. Tur dzīvo cilvēki no Beļģijas, Anglijas, Vācijas, Itālijas, Krievijas, Gruzijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas... Tur ir arī trīs ģimenes no Latvijas.

Ar kaimiņiem uzturam kontaktus. Cilvēki mums raksta, kas un kur notiek. Kad bija aviokatastrofa, man no Ēģiptes kaimiņi ziņoja, ka situācija ir mierīga, viss pa vecam, vienīgi tūristu dikti maz. Arī cenas nokritās, taču – pieaugot bezdarbam, ir iespēja, ka palielināsies kriminālais līmenis, jo cilvēkiem, kas zaudē darbu, nereti nākas domāt par negodīgu līdzekļu iegūšanu. Tūrisma pilsētas tiek īpaši aizsargātas. Tā tas bija arī revolūcijas laikā.

Tas nozīmē, ka pēc iespējas mazāk laika centies pavadīt ārpus ēku kompleksa teritorijas?

Nē, uz to speciāli neiespringstu. Man ir trenažieru zāle nepilnu desmit minūšu attālumā no mājas, ar taksometru uz turieni varu nokļūt par vienu eiro. Ēģiptē man nav auto, un tur es braucu ar trakajiem takšiem. Citu iespēju nav, jo sabiedriskais transports tur nekursē.

Jā, pārgalvīgie taksometru vadītāji ir tie, kas man Ēģiptē rada lielāko stresu. Pat lielāku par revolūciju. Apsveru iespēju iegādāties velosipēdu, jo taksistu braukšanas kultūra ir tiešām dramatiska.

Esi Ēģiptē kādreiz apzagts?

Pirms trim gadiem man nozaga iPad atskaņotāju. Tas notika trenažieru zālē. Ierīcē man bija salikti vingrinājumi, un, kamēr tos izpildīju, noliku to turpat netālu zem dvieļa. Kad piecēlos, iPad tur vairs nebija.

Tā bija pirmā reize mūžā, kad kāds paņēma kaut ko tev piederošu?

Nē, ir bijis arī iepriekš. Kad sīks biju, man vienreiz izvilka maku, kad vidusskolā mācījos, reiz pienāca vairāki pieauguši vīrieši un atņēma telefonu.

Joprojām Hurgadā apmeties tajā pašā vietā, kur parasti?

Jā. Tas ir 140 dzīvokļu komplekss, kurā sākumā viens dzīvoklis piederēja manam tēvam. Viņš to vēlāk pārdeva, jo saprata, ka nav izdevīgi uzturēt īpašumu, kur dzīvojam tikai dažus mēnešus gadā. Kad māju sāka celt, mans tēvs bija pirmais, kas nopirka dzīvokli. Būvēšanas procesā tēvs ierosināja pludmalē pie mājas izveidot volejbola laukumu, viņi bija ar mieru un ielika projektā. Pēdējos gados dzīvokli īrēju, gandrīz visu laiku vienā vietā.

Tā ir slēgta teritorija, un jo īpaši novērtēju to laikā, kad Ēģiptē notika revolūcija. Man nebija jāapdraud sava drošība, jo nenācās pamest mājas teritoriju, lai ietu uz treniņiem. Mans tēvs vienu laiku pat mēnesi negāja ārā no tā kompleksa.

Tavs tēvs aizvien tur pavada laiku, kaut arī dzīvokli pārdeva?

Jā, viņam tur ļoti patīk. Arī mans tēvs ir liels pludmales volejbola fanātiķis, viņš tur visus piesaista šim sporta veidam un uztur laukumā dzīvību. Visi ar nepacietību gaida, kad viņš atkal ieradīsies, kad atkal organizēs treniņus, kaut kādus mačus. Šajā ziņā tiešām vecumdienās gribētu būt tāds kā tētis. Viņš ir mans paraugs. Viņš ir fanātiķis ar lielo burtu. Viņš cilvēkus inficē ar kaisli pret pludmales volejbolu.

Kas tevi piesaista Hurgadā? Dodies turp arī atpūsties, ne tikai strādāt.

Jā, oktobri pavadu tur atpūšoties. Man patīk, ka tur gandrīz nekad nelīst. Protams, saule, Sarkanā jūra. Man ļoti patīk peldēt. Bet janvārī, februārī un martā, kad tur trenējos, tad gan ūdens liekas par aukstu. Ēģiptē ir viss, lai es pilnvērtīgi varētu nodoties savam sporta veidam, savai mīļākajai nodarbei no rīta līdz vakaram. Esmu tur kā savā mazā pasaulītē, koncentrējoties uz darāmo un nedomājot neko citu.

Ēģiptē piramīdas esi redzējis?

Ekskursijā nebraucu, jo tāls ceļš, kurā jāpavada sešas stundas, bet 2012. gadā vajadzēja taisīt vīzas, jo no Hurgadas pa taisno ieplānojām braukt uz Brazīliju. Tad braucu uz Kairu, kur bija jāgaida četras dienas līdz vīzu pagatavošanai, un divas no tām pavadīju, izstaigājot un apskatot piramīdas. Sievu līdz šim uz turieni neesmu aizvedis. Gan jau kaut kad.

Parasti sezona atsākas aprīlī, bet nākamgad, tā kā tuvojas vasaras olimpiskās spēles, pirmās sacensības Riodežaneiro būs jau martā. Organizatori vēlas notestēt olimpisko stadionu. Līdz ar to mums būs par mēnesi īsāks sagatavošanās periods.

Kādēļ jau gadiem tieši Ēģipti izvēlies treniņiem? Pieradums vai citi aspekti?

Uzturēšanās Hurgadā ir lēta, salīdzinoši ar citām vietām, kur ziemas sezonā silts un ir iespēja trenēties pludmales smiltīs. Pašlaik vasara ir Apvienotajos Arābu Emirātos, Taizemē, Austrālijā, Brazīlijā, Amerikā – Kalifornijā – vai arī Tenerifē – Spānijā. Visur izmaksas ir daudz lielākas nekā Ēģiptē.

Hurgadā dzīvokļa īres cenas mainās, un patlaban svārstās no 1000 līdz 2200 ASV dolāriem mēnesī. Trīsistabu dzīvoklis, kurā tagad ar ģimeni plānoju apmesties, man izmaksās 1300 ASV dolāru mēnesī. Nesaku, ka tas ir lēti, cita lētāka varianta vienkārši nav.

Tā ir vienīgā māja pilsētā, kas atrodas pludmalē pirmajā līnijā. Pārējās ir tikai viesnīcas. Tāpēc arī īres cena ir tik augsta. Otrajā līnijā reiz vienu gadu uz trim mēnešiem īrēju dzīvokli par 350 dolāriem. Bet tad jau nevarēju tikt pludmalē. Labi, ka tajā pludmales mājā dzīvoja mani draugi, un tad uz savu volejbola laukumu trenēties gāju, it kā iedams pie viņiem ciemos. Bet tāpat jau radās konflikti. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka nav pareizi, ja viņiem ir jāmaksā, bet kāds izdomā par brīvu nākt...

Līdzekļus uzkrāju, bet nezinu, vai sevi uzskatu par taupīgu. Man ļoti patīk labi paēst, eju uz restorāniem. Taupīgi cilvēki jau ēd mājās. Man arī patīk visādas izklaides, kultūras pasākumi, un tas nav lēti. Jau tagad plānoju doties uz pasaulē labākā baritona Dmitrija Hvorostovska koncertu, kas Rīgā, Lielajā ģildē, būs nākamgad novembrī. Viena biļete maksā 200 eiro, bet viens jau neiešu, sievai arī biļete jāpērk. Tātad vienam vakaram jārēķinās ar 400 eiro lieliem izdevumiem. Viens no pēdējiem, kas man ļoti patika, bija Andrea Bočelli koncerts. Ik pa laikam aizeju uz kultūras pasākumiem, teātri, baletu. Sanktpēterburgā biju uz baleta izrādi, arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā gandrīz visu repertuāru esmu redzējis. Tam nežēloju naudu.

Interese par kultūru nāk no ģimenes?

Tā rodas pašam no sevis. Piemēram, mans tēvs vispār nekur neiet, viņam nepatīk. Viņš ir tāds mājas cilvēks. Bet man patīk. Tāpat kā nemitīga izglītošanās. Iepriekš mācījos spāņu valodu, tagad esmu pievērsies arābu valodai.

Kādēļ tieši arābu valoda?

Kāpēc gan ne? Uzturoties Ēģiptē, man ir lieliska iespēja iemācīties arābu valodu. Tāpēc eju, lai bišķiņ galva strādātu. Sāku mācīties pirms gada. Pāris mēnešus, ko pavadīju tur, cītīgi mācījos, un tagad, kad braukšu, turpināšu.

Ko jau proti?

Varu jau visu izlasīt, zinu fonētiku, rakstību, bet saturu vēl nesaprotu. Tagad jāmācās vārdi. Apmeklēju nodarbības pie privātskolotājas, ēģiptietes. Viņa labi runā krieviski, jo ir studējusi Krievijā. Nodarbības noris krievu un arābu valodā.

Korānu arī izmanto mācību procesā?

Nē, tā ir cita arābu valoda. Korāns ir uzrakstīts klasiskajā arābu valodā, bet ēģiptieši runā savā dialektā.

Islāms arī tevi interesē?

Jā, esmu daudz par to lasījis. Zinu visu, kas un ko. Reliģija ir katra cilvēka privāta izvēle, un es izturos ar cieņu pret visām reliģijām. Man ļoti nepatīk, ka tas viss aiziet agresīvā līmenī... Man ir daudz pazīstamu cilvēku, draugu, kas ir musulmaņi, un ar viņiem ļoti labi saprotos. Nav nekādu problēmu tā dēļ, ka esmu kristietis un viņi musulmaņi. Ticības dēļ nerodas konflikti. Bet radikālais islāms, manuprāt, ir līmenis, kas nav vairs ticība, bet gan fanātisms. Jebkurā sfērā fanātisms ir kaitīgs un apdraudošs.