Kaspars Gorkšs: "Es neuzskatīju sevi par talantīgu futbolistu"

Neesmu futbola fans, taču zinu, ka esi Latvijā ļoti populārs. Skatos, arī dikti garš augumā, bet man iesakņojusies pārliecība, ka futbolisti ir tādi maziņi...

...un līkām kājām. Jā, Dāvid, tu tiešām sen neesi skatījies futbolu. Pasaulē viss ir mainījies!

Bet tik un tā prieks beidzot tevi satikt klātienē. Esi pavisam atgriezies Latvijā?

Jā, kopš pabeidzu futbolista karjeru. Tagad dzīvoju Latvijā un ik pa laikam dodos uz studijām ārzemēs.

Tu mācies! Kur tad?

Mācos sporta menedžmentu, jo ar manām ambīcijām, sportisko bagāžu un pieredzi vien ir par maz. Tas viss ir jāapaudzē ar akadēmisko bāzi.

Latvijā ambīcijas ir lamuvārds, taču tu no tā nekautrējies un atklāti saki, ka tev ir ambīcijas.

Man patīk ambiciozi cilvēki, kā arī tādi, kas daudz lasa grāmatas. Man grūti atrast kopīgu valodu ar tiem, kam nav ambīciju. Bet pašam šobrīd ambīcijas ir kļūt par Latvijas Futbola federācijas prezidentu. Tāpēc tagad esmu kā zirgs ar klapēm uz acīm – neko citu nedaru, kā soli pa solim virzos uz mērķi.

Zinot to virtuvi, kāda ir politikā un dažās sporta federācijās, tev nav bail tajā šmucē ielīst? Man liekas, ka tur viss ir tik netīrs, ka grūti iztīrīt. Tev tiešām nav bail pašam novārtīties tā, ka neatmazgāsies?

Bail man nav. Tiešām! Es baidos tikai no haizivīm. Pats nezinu, kāpēc, varbūt bērnības trauma. Bet tu tiešām ļoti precīzi noraksturoji Latvijas sporta virtuvi. Tur viss ir kā politikā – federācijas ar ilglaicīgiem vadītājiem, kuri varu sakoncentrējuši savās rokās, nepārskatāmas finanses, novecojusi pārvaldes sistēma, stagnācija...

Pie teikšanas laužas tie, kam ar sportu maz sakara, kas uz amata rēķina cenšas būvēt savu biznesu un labklājību. Tā bija arī daudzviet futbola pasaulē, taču, par laimi, pēdējos gados ir jūtamas citas vēsmas, ko ieviesa iepriekšējais UEFA (Eiropas Futbola asociācijas apvienība – Kas Jauns) prezidents Mišels Platinī. Viņa ideja ir administratīvajā sistēmā iesaistīt bijušos futbolistus, nevis ar sportu nesaistītus cilvēkus.

Tāpēc jau, piemēram, kuģa kapteinis ir pieredzējis jūrnieks ar atbilstošu izglītību, nevis uzņēmējs vai politiķis.

Protams! Uzskatu, ka ar savu pieredzi futbolā man daudz vieglāk būtu risināt ar futbolu saistītus jautājumus nekā kādam biznesmenim būvniekam vai politiķim. Mans mērķis ir panākt, lai Latvijas Futbola federācijai pirmajā vietā būtu tieši futbols, tā attīstība, nevis personiskais bizness.

Latvijas futbola videi beidzot ir jāiziet ārā no līdzšinējās postpadomju telpas un jākļūst modernākai, eiropeiskākai. Es gribu mainīt sabiedrības attieksmi pret futbolu, gribu, lai puikas un meitenes futbolu spēlē katrā pagalmā, labiekārtotos laukumos, parkos. Futbols taču ir ļoti demokrātisks sporta veids un neprasa milzīgas izmaksas.

Mana līdzšinējā pieredze ar sportistiem atstājusi iespaidu, ka daļa no viņiem nav diez ko izglītoti. Taču ar tevi ir pretēji, var just, ka patiešām esi inteliģents puisis.

Domāju, ka par to ir jāpateicas maniem vecākiem. Mamma man bērnībā daudz lasīja priekšā visdažādākās grāmatas, arī pats daudz lasu. Bet šobrīd, kā jau teicu, aktīvi mācos un pilnveidoju sevi.

Kā ir vīrietim tavos gados atsākt studijas?

Tas ir īstākais laiks! Jo tas ir vecums, kurā lieliski apzinies, ko, kāpēc gribi mācīties un kā iegūtās zinības izmantosi. Tāpēc mācības ļoti viegli padodas, jo ir mērķis. Šīs studijas ir ļoti interesantas – pa dienu lekcijās studēju dažādu valstu futbola pārvaldes struktūras, finanšu pārvaldes modeļus, bet vakaros ar saviem kursabiedriem, kas savulaik bijušas lielas futbola zvaigznes un mani jaunības dienu elki, sēžam un dalāmies pieredzē.

Kas tā ir par tādu superskolu?

Esmu iestājies UEFA mācību programmā, kas specifiski izstrādāta bijušajiem elites futbolistiem, lai viņiem attīstītu iemaņas darbam futbola administrācijā. Šīs studijas ir Mišela Platinī ideja – iedot bijušajiem futbolistiem iemaņas, lai viņi sportā gūto pieredzi varētu izmantot, attīstot futbolu savā valstī.

Lai iestātos studijās, jāatbilst vairākiem kritērijiem – aizvadīts noteikts spēļu skaits nacionālajā izlasē, jābūt spēlējušam vienā no piecām lielākajām futbola līgām Eiropā. Pirmajā izlaidumā šo skolu pabeidza Māris Verpakovskis, es tagad esmu otrajā iesaukumā.

Tev visu laiku ir tikai futbols, tu runā tikai un vienīgi par futbolu. Tu taču esi beidzis profesionāla futbolista karjeru, bet atkal ņemies ar futbolu.

Šobrīd tā ir. Kā jau teicu, virzos uz savu mērķi, un nekam citam neatliek laika.

Bet ģimene, bērni?

Dēls man arī futbolists. Pēc šīs sarunas vedīšu viņu uz treniņu. Tā ka – atkal futbols (smejas). Visu laiku biju futbolists, bet tagad esmu futbola fans, futbolista tēvs un Latvijas Futbola federācijas prezidenta amata kandidāts.

Vai tiešām nav nekādu citu interešu? Vai tiešām tev galvā ir tikai un vienīgi futbola bumba? Varbūt tu krāj pastmarkas?

Jā, par futbolu! (Abi sirsnīgi smejas.) Bet, ja nopietni, ir daudz kā cita, kas man patīk, bet šobrīd tam patiešām neatliek laika. Un vēl kas – neslēpšu, ka nekad neesmu uzskatījis, ka man būtu talants futbolā. Visu laiku esmu domājis, ka tad, kad beigšu sportista karjeru, sameklēšu to jomu, kurā man patiešām ir talants.

Taču tagad, kad visu mūžu, futbolu spēlēdams, esmu nodzīvojies pa pasauli, nopelnījis naudu un slavu un nu esmu atgriezies Latvijā, izrādās, viss, ko gribu darīt, ir palīdzēt Latvijas futbolam.

Traki – visu mūžu nodzīvojies futbolā, un izrādās, ka nekur citur nav tā talanta, kā darboties futbolā. Vai tiešām neesi mēģinājis dziedāt, dejot?

Varu droši teikt, ka dziedāšana un dejošana nav mans talants. Taču mūzika mani ļoti interesē, tā pavada mani ik dienu. Dodu priekšroku rokmūzikai.

Ārprāts! Iedomājos tevi rokkoncertā – gara auguma, garmatains, krata ritmā galvu... Varētu būt diezgan komisks skats.

Nu redz, tāpēc jau arī es nedejoju!

Futbolista karjeras beigas tev sakrita ar pamatīgām pārmaiņām paša dzīvē – izšķīries, pārdevi restorānu biznesu. Tāds kārtīgs restarts sanācis.

Jā, esmu izdzīvojis klišejisku futbolista dzīvi. Sportista karjera prasa ļoti daudz upuru personiskajā dzīvē. Vieniem šīs mazās dzīves traģēdijas ir iemesls, lai nodzertos, bet citiem – papildu stimuls jauniem mērķiem, kur sevi realizēt. Un šobrīd man ir jauns mērķis, kas mani motivē.

Tu visu mūžu esi darbojies citiem – devies laukumā, lai izklaidētu skatītājus, bet tagad savu dzīvi grasies veltīt Latvijas futbolam. Tu gribi tikai dot un dot, bet tu esi smagi strādājis, lai izbaudītu sava darba augļus. Kad tu dzīvosi sev?

Bet es dzīvoju sev! Tas, ko daru, man patiešām sagādā prieku. Man ir lieliski bērni, man ir mērķis – attīstīt Latvijas futbolu. Un, ja ir iespēja dzīvē darīt to, kas rada prieku, tad tas ir lieliski. Man patīk skatīties, ar kādu prieku futbolā trenējas mans desmitgadīgais dēls, ar kādu aizrautību viņš dodas uz treniņiem, un man tas sagādā prieku.

Turklāt tas ir lieliski, ka viņš to grib darīt pats, ka man nekas nav jāuzspiež, ka man savi neīstenotie sapņi nav jārealizē caur viņu. Jo es savu sapni – kļūt par profesionālu futbolistu – sasniedzu. Tagad mans sapnis ir iegūto pieredzi un zināšanas likt lietā, lai citi bērni Latvijā piepildītu savu sapni par futbolu.

Man, neko daudz nezinot par futbolu, tagad tevī klausoties, radusies pārliecība, ka futbols tomēr ir kaut kas labs.

Jā. Tas ir fantastisks veids, kā iegūt draugus un labi pavadīt laiku. Piemēram, mans dēls – agrāk viņš bija ļoti bikls un kautrīgs, bet tagad jebkurā vietā atradīs jaunus draugus, ar kuriem uzspēlēt bumbu.