Pauls Jonass - motokrosa renesanse
Pēc Kristera Serģa un Arta Rasmaņa panākumu sērijas gadu tūkstošu mijā Latvijai ilgu laiku motokrosā nebija tāda līmeņa panākumu. Un laikam jau tikai likumsakarīgi, ka tieši Serģis – nu jau kā menedžeris – bija tas, kurš palīdzēja pie Latvijas motokrosa debesīm parādīties jaunai zvaigznei – aizvadītā gada pasaules čempionam MX2 klasē 20 gadus vecajam Paulam Jonasam.
Sagaidīt atnāca visa Kalvene
Jau nedaudz vairāk nekā divus mēnešus tu esi oficiāls pasaules čempions. Vai esi paguvis pierast pie šā statusa?
Pat nezinu, ko teikt. Pēc titula izcīnīšanas kādu laiku pavadīju mājās, Latvijā, taču mediju aktivitāšu dēļ nebija pat laika par to padomāt. Patlaban (novembra beigās – Red.) jau esmu Beļģijā, trenējos nākamajai sezonai un iepriekšējo sezonu jau esmu aizmirsis. Eiforijā es neslīgstu, zinu, ka nākamais gads būs smags, jo būs jāaizstāv tituls.
Sezonas beigās tev bija daudz svinību gan ārzemēs, gan Latvijā. Ko pats no tā visa visvairāk izbaudīji?
Noteikti vislabākais bija pirmais brīdis uzreiz pēc titula izcīnīšanas, kad turpat Francijā komanda sarīkoja ballīti. Līdz tam es šādas ballītes biju tikai redzējis pa gabalu un nodomājis – tas taču ir tik forši! Bet tagad svinības bija man pašam... Tas tiešām bija viens no maniem mūža sapņiem. Taču patīkami bija atgriezties arī Latvijā, kur mani sagaidīja ļoti daudz fanu. Manā ciematā Kalvenē sagaidīt bija atnākuši, šķiet, pilnīgi visi iedzīvotāji. Tas bija ļoti emocionāls brīdis.
Kā čempionam tev ir arī daudz pienākumu – jāpiedalās izstādēs, prezentācijās. Šo savu darba daļu uztver kā kaut ko interesantu vai arī apgrūtinošu?
Daļa šo aktivitāšu patiešām ir pienākums, ko vajag izdarīt, kaut gan pašam nemaz tā sevišķi negribas. Lielākā daļa tomēr ir interesanti pasākumi – kaut vai motociklu izstāde Milānā, kur nekad nebiju bijis. Tur varēju savienot patīkamo ar lietderīgo. Es saprotu, ka piedalīšanās šajās aktivitātēs ir daļa no mana darba, jo ir nepieciešams sevi parādīt. Nevaru atļauties tikai tupēt mājās un braukt ar motociklu.
Tad jau iznāk, ka sevišķi daudz brīvdienu tev pēc sezonas nav bijis?
Tā ir gan. Latvijā ierados septembra beigās, pirmās nedēļas neko nedarīju – tikai gulēju, atpūtos un baudīju mammas kotletes. Taču oktobra beigās sāku atkal kustēties un novembrī jau biju atpakaļ Beļģijā.
Kā gatavošanās laikā izskatās Paula Jonasa tipiska darbadiena?
Trīsreiz nedēļā braucu ar motociklu, trīs dienas ir veltītas fiziskajiem treniņiem. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās ceļos astoņos, tad kopā ar fiziskās sagatavotības treneri ejam stundu paskriet, bet desmitos esam trenažieru zālē. Tur pavadām kādu pusotru stundu, pēc tam ir pusdienas. Pēcpusdienā vēl kādu stundu paminos ar riteni, tad ir apmēram 40 minūtes ilgs lokanības treniņš. Un tikmēr jau ir klāt vakars – tātad jāpaēd un jāiet gulēt. Otrdien, ceturtdien un sestdien no rīta minūtes piecdesmit paskrienu vai paminos ar riteni, pēc tam ir braukšanas treniņš. Apmēram pusotru stundu braucu ar motociklu, pēc tam kādas 45 minūtes atkal paminos uz riteņa, veicu lokanības treniņus vai aizeju uz masāžu. Un tad jau atkal vakars klāt.
Vai nebija grūti pēc brīvdienām dzimtenē atgriezties pie kārtības un disciplīnas?
Pirmajā nedēļā likās tā jocīgi ieiet ritmā un bija pat mazliet skumji, jo pietrūka māju. Taču tagad esmu iegājis ritmā un pat izbaudu visu treniņu procesu. Laikam esmu drusciņ mazohists, jo man patīk sevi pamocīt.
Kļūt labākam
Aizvadīto sezonā tev gāja labi, tomēr intrigu par titulu tev kaut kā izdevās saglabāt līdz pat pēdējam posmam, liekot panervozēt gan līdzjutējiem, gan droši vien darba devējam. Ātrāk nevarēji visas formalitātes nokārtot?
Sezonas sākums tiešām bija ļoti labs, arī pats biju labā formā, jo ziemā biju smagi strādājis. Taču vēlāk forma mazliet gāja uz leju, jo biju ticis pie smadzeņu satricinājuma. Tāpēc no maija vairs neiznāca aizvadīt pilnvērtīgus treniņus ar motociklu. Piecos sešos treniņos no desmit es jutu, ka nav īsti labi, jo nevarēju koncentrēties. Fiziski varēju darīt visu, taču, braucot ar motociklu, vibrāciju dēļ smadzeņu šūnas, kas laikam nebija līdz galam atkopušās, lika sevi manīt. Tāpēc arī cīņa par titulu tā ievilkās.
Bet tagad ar veselību viss kārtībā?
Jā. Sezonas beigās biju aizbraucis pie speciālistiem Berlīnē, un viņi teica, ka nelielas nobīdes vēl esot, taču, veicot īpašus vingrinājumus, ar to var tikt galā. Tagad esmu aizvadījis jau kādus sešus treniņus ar motociklu, un viss ir kārtībā.
Esi kļuvis nobriedušāks un pieredzējušāks.
Jā, nobriedušāks es tiešām esmu kļuvis, vairāk arī domāju, pirms kaut ko darīt, un lieki neriskēju. Pirms sezonas daudzi teica, ka nav obligāti jācenšas uzvarēt katrā posmā, galvenais ir turēties pirmajā trijniekā. Tā arī bija – no 18 posmiem, šķiet, 15 posmos es kāpu uz goda pjedestāla. Tātad sniegums bija stabils. Domāju, ka esmu mainījies ne tikai kā braucējs, mainījies ir arī skats uz dzīvi.
Kas tad šajā skatā ir mainījies?
Vairs nesaspringstu par sīkumiem un nesatraucos par to, ko nevaru mainīt.
Esi nomainījis braukšanas treneri. Kādēļ?
Pēc sezonas apspriedāmies gan ar manu tēti, gan manu menedžeri Kristeru Serģi un nolēmām, ka neturpināsim sadarbību ar līdzšinējo treneri Marku de Rūveru, jo nākamajai sezonai gribējām gatavoties mazliet citādāk, lai spertu soli MXGP čempionāta virzienā. Es gribu braukt patstāvīgāk un pats pieņemt lēmumus trasē, savukārt Marks gribēja, lai braucu pēc viņa ieteikumiem un trajektorijām. Kad radās iespēja atkal sadarboties ar treneri Hariju Evertu, ar kuru jau biju kopā strādājis, nolēmām izvēlēties viņu. Jo viņš lielāku uzmanību pievērš mentālajai pusei, nevis braukšanas tehnikai. Un mentālā sagatavotība nākamsezon, kad vajadzēs aizstāvēt titulu, būs ļoti svarīga.
Ko tev vēl vajadzētu uzlabot?
No visa pa bišķītim. Nedaudz jāpieliek fiziski, jākļūst nedaudz ātrākam, braucot jākļūst arī gudrākam. Patlaban vairāk uzmanību pievēršu fiziskajai sagatavotībai un braukšanas tehnikai, pēc jaunā gada vairāk pievērsīsimies braukšanas ātrumam. Viss ir saplānots, un gan jau būs labi.
Savaldīt dzīvnieku
Nesen tev bija iespēja izbraukt ar “lielo puiku” moci – ar 450 kubikcentimetru motoru. Kādas bija sajūtas, pārsēžoties uz to no sava ierastā 250 kubikcentimetru motocikla?
Jā, to pamēģināt nolēmu jau sezonas beigās, lai varētu pamazām sākt gatavoties MXGP klasei. Es zināju, ka tas ir ļoti ātrs un jaudīgs motocikls, taču nebiju domājis, ka atšķirība no 250 kubikcentimetriem būs tik liela. Tā ir īsta raķete vai, kā saka Harijs Everts, agresīvs dzīvnieks. Ja ar tādu braucot kļūdies, tad ir grūti šo kļūdu labot un moci savākt. Taču Everts teica, ka es esot labs 450 kubikcentimetru braucējs un viņš no manis izveidošot labu MXGP braucēju. To bija patīkami dzirdēt. Pa ziemu vēl pabraukšu ar šo motociklu, lai progresētu spēka ziņā.
Kas vēl MXGP klasē ir citādāks nekā tavā MX2 klasē?
Noteikti braucēji ir daudz pieredzējušāki, gudrāki un ļoti ātri. Braukt ar 450 kubikcentimetru moci jau nav sarežģīti – sarežģīti ir braukt tādā ātrumā, kā to dara MXGP topa braucēji. Ar 250 kubikcentimetriem tu vari braukt traki un daudz nedomāt, taču ar 450 kubikcentimetriem jau ir jāsāk domāt un jāiemācās to pareizi noregulēt, pielāgojot savam braukšanas stilam.
Kurā pasaules malā par motokrosu ir vislielākā interese un aktīvākie fani?
Ja runājam par MXGP seriālu, tad noteikti Eiropā. Amerikā daudzus neinteresē pasaules čempionāts, jo viņiem ir pašiem savs augsta līmeņa seriāls. Daudz fanu bija Argentīnā – ejot uz autogrāfu sesiju, bija jāpietur cepure, jo visi gribēja tev pieskarties. Ļoti populārs motokross ir Francijā, arī Itālijā. Ja gribi tā pa īstam izbaudīt motokrosu, tad iesaku aizbraukt uz Franciju.
Kādas ir motokrosā braucēju savstarpējās attiecības?
Trasē mēs visi, protams, esam konkurenti un cenšamies cits citu pārspēt. Bet ārpus trases sadzīvojam draudzīgi un varam parunāties. Attiecības ir diezgan labas.
Braukt ar 1. numuru
Kādēļ tu brauc ar 41. numuru?
Kad vēl braucu Latvijā, tad rangā biju 41., un tā man tas numurs ir palicis. Ja tas ir bijis aizņemts, tad esmu braucis ar 141. un 741. numuru. Tagad esmu atgriezies pie 41., un tas ir izrādījies veiksmīgs. Nākamgad gan to mainīšu. Varētu jau paturēt, taču kā čempions es varu braukt ar 1. numuru, un tāda iespēja bieži negadās. Taču 41. paturēšu fonā, pa virsu uzlikšu vieninieku.
Ar parastu ielas moci tu vispār esi braucis?
Kamēr nebija autovadītāja tiesību, tikmēr 16 gadu vecumā noliku tiesības uz 125 kubikcentimetru moci un kādu laiku braucu ar tādu. Man jau patīk labā laikā braukt ar motociklu, tiesa, tagad 125 kubikcentimetru mocis liekas pārāk vājš.
Varbūt ir vērts pamēģināt kaut kad vēlāk pārslēgties no motokrosa uz motošoseju?
Pamēģināt, protams, būtu interesanti, taču profesionālā līmenī pārslēgties nav tik vienkārši. Katram sporta veidam ir sava specifika, un, lai brauktu top līmenī, ar to ir teju vai jāizaug. Taču izmēģinātu es labprāt gan MotoGP motociklu, gan rallijkrosa automašīnu...
Motošoseja vismaz būtu tīrāks sporta veids nekā motokross... Cik ilgi tev nākas mazgāties pēc tādām kārtīgām dubļu sacīkstēm?
Oi, ar vienu mazgāšanās reizi pat nepietiek! Liekas, esi visu noberzis, taču, kad, pēc dušas noslaukoties, dvielis kļūst melns, tad saproti, ka vēl daudz kas ir palicis virsū... Neko darīt, jāiet mazgāties pa otram lāgam, lai dabūtu dubļus ārā no ausīm.
Vai motokrosā uz pjedestāla ir pieņemts laistīties ar šampanieti?
Ir, ir mums šampanietis! Taču pudelēm korķi jau ir attaisīti, lai nebūtu jāmokās, mēģinot dabūt vaļā. Šķiet, šampanieša nebija tikai Katarā.
Un kā pēc uzvaras garšo šampanietis?
Ļoti labi! Vienā posmā es biju tik priecīgs, ka izdzēru tikai vienu malku šampanieša, taču laikam jau biju tā nodzinies, ka arī ar to pietika, pēc tam intervijā knapi parunāt varēju...
Intervijas un dažādus citus rakstus par 2017. gada Latvijas sporta izcilībām lasiet žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta numurā "Latvijas Sporta Izcilības 2017", kas nopērkams preses kioskos no 29. decembra.
