Madara Palameika - vienatnē tu nekad nesasniegsi tik daudz, cik darot kopā
Jau pavisam drīz - svētdien, 12. jūnija rītā, ceļu uz Mežaparku mēros vairāki tūkstoši sieviešu, un, pabīdot malā ikdienišķos pienākumus, šo dienu veltīs sev - lai izjustu kopības sajūtu, ko sniedz dalība ceturtajā Sieviešu skrējienā. Tas būs kas krietni vairāk par veiktiem 5 vai 7,5 kilometriem un finišā saņemtu medaļu. Tā būs diena, kad no jauna atgādināt sev, cik liels spēks ir sievietēs. Un arī to, cik daudz mēs varam paveikt, ja apvienojamies.
Viena no noturīgākajām Sieviešu skrējiena tradīcijām ir pasākuma vēstneses. Par tām katru gadu kļūst aktīvas un spilgtas meitenes, kuras aicina sportiskam dzīvesveidam pievērsties arī katru no mums. Tas ir ne tikai ielūgums uzvilkt kājās skriešanas apavus un saņemties iziet ārā pēc dažiem kilometriem svaiga gaisa. Tas ir arī mudinājums meitenēm apvienoties un sportot kopā. Pieredze rāda, ka arī iepriekšējo gadu vēstnesēm šī kopīgās sportošanas bauda nav nekur pazudusi, pārkāpjot Sieviešu skrējiena finiša līniju, bet turpinās vēl arvien. Grāmatžurnāla Benji Knewman redaktore Agnese Kleina ir pārliecinājusies, ka darot vienatnē var izdarīt ļoti daudz, taču tad pienāk brīdis, kad kā viņa saka: “tu saproti, ka rokas ir par īsu. Un tajā brīdī sākas komandas darbs.” Agnese bija skrējiena vēstnese pirmajā gadā, kad Latvijā notika Sieviešu skrējiens. No tā brīža šis skrējiens kļuvis par ikgadēju tradīciju, taču viņa atzīst, ka viena to nespētu izdarīt: “ Man patīk ar kādu skriet pārītī, lai kāds tur tempu. Es visus gadus esmu skrējusi kopā ar kādu draudzeni, piemēram, pagājušajā gadā ar Kristīni Garklāvu, kura arī bija skrējiena vēstnese.” Agnesei skrējienā visvairāk patīk kopābūšana: “Tas ir tik forši, ka meitenes skrien viena otrai blakus, palīdz, uzmundrina, un tad kopā mēs to paveicam.
”
Skriešana ir individuālā disciplīna, un treniņu process notiek pēc katras prāta - trenēties ar kādu kopā vai vienatnē. Taču tiklīdz tās ir sacensības, neizbēgami mēs kļūstam par komandu - vienotu veselumu. Šķēpmetēja un pagājušā gada vēstnese Madara Palameika atklāj, ka tieši konkurence, esot kopā ar citām dalībniecēm ir tā, kas palīdz iet uz maksimumu: “Vienatnē nekad neizdodas izdarīt tik daudz kā sacenšoties!” Viņa izbauda konkurenci ne vien sacensībās, bet arī treniņos: “Visbiežāk trenējos kopā ar Sintu Ozoliņu-Kovalu, un tas ir pavisam citādāk nekā trenēties vienai. Es vairāk cenšos. Mēs pavelkam viena otru uz priekšu. Nekaunamies arī kādu stingrāku vārdu pateikt. Tā mēs kļūstam labākas.”
Vieglatlēte un 2013. gada pasākuma vēstnese Laura Ikauniece - Admidiņa ir pārliecināta, ka “tieši pateicoties spītīgumam sievietes bieži izdara vairāk kā vīrieši. Viņas mazāk čīkst. Un, ja saslimst, vienalga iet uz darbu, treniņiem.” Sieviešu slēptās spēka rezerves ir neizmērojamas. Un kā saka Agnese Kleina - “dažreiz tā spēka mums ir biedējoši daudz. Mēs visu gribam izdarīt pašas. Un sacensību rītā tas ir vēl dubultā. Tad ir adrenalīns ar etiķeti “Šodien es varu izdarīt pilnīgi visu!”
Un tā ir vajadzīga sajūta. Tā palīdz veikt distanci ne vien pašai, bet, ļoti iespējams, iedrošinās arī meitenes blakus.
Kas vēl ir vajadzīgs pirms starta svētdien? Atgādinājums, ko mūsu labākā šķēpmetēja Madara klusībā vienmēr sev noskaita pirms sacensībām:
”
