Pierādīšu, ka slimību var uzveikt!

Vēzis parasti pārsteidz nesagatavotu.  Tas uzbrūk no muguras un bieži paliek nepamanīts, līdz slimība jau ir ielaista. Kristīne bija parasta pusaudze. Viņa mēdza strīdēties ar vecākiem, tikties ar draugiem pagalmā un iet uz skolu. 2005. gada augustā viņai sākās problēmas ar elpošanu. Bija tāda sajūta, ka kaut kas spiež uz plaušām. Toreiz viņa vēl nezināja, ka trīs mēnešus vēlāk raudās slimnīcas palātā, jo zaudējusi tik daudz viņas dārgā laika. Meitene ar elpošanas traucējumiem devās pie ģimenes ārsta. “Sākumā izmēģināju visus medikamentus no reklāmām,” stāsta Kristīne. Viņas ārstei neizdevās noskaidrot īsto traucējumu cēloni. Kad “reklāmu” medikamenti nepalīdzēja un klepus kļuva aizvien stiprāks, ārste paklausījās un paziņoja, ka viena plauša nedarbojas. Tika noteikta diagnoze – pneimonija. Kristīni ievietoja Jelgavas slimnīcā. Pēc divām dienām “atteica” nieres, tāpēc meiteni pārveda uz Rīgas Bērnu universitātes slimnīcu, kur pēc izmeklēšanas atklājās problēmu īstais cēlonis – NHL. Kristīne nesaprata savu diagnozi, tā viņai šķita sveša. “Vairāk bija bail no slimnīcas, nevis slimības,” viņa atceras. Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā Kristīne satika Anastasiju. Kristīne stāsta: “Vēl pavasarī redzēju Nastjas bildi kādā žurnālā. Tur bija viņas reklāma, kurā bija teikts, ka viņa slimo ar NHL un viņai nepieciešama cilmes šūnu transplantācija ārzemēs. Kad izlasīju,  nodomāju – nabaga meitene, labi, ka ar mani nekad kaut kas tāds nenotiks. Tagad zinu – nekad nesaki nekad!” Meitenes iepazinās, izrādījās, ka abām ir viena diagnoze. Klausoties Anastasijas briesmu stāstos, Kristīni pārņēma šausmas, jo viņa pamazām sāka aptvert notiekošo. Pēc pāris nedēļām viņa izjuta šo elli uz savas ādas.

Nogalināt sevi, lai izdzīvotu

Ķīmijas terapija ir īstas indes laišana caur vēnām. “Pats grūtākais ir izdzīvot pirmo ķīmijas terapijas kursu, jo organisms vēl nav radis pie tāda ķīmijas daudzuma,” stāsta Kristīne. Ķermenis sāka mirt lēni un mokoši. Pirmais ķīmijas šķīdums ir sarkanā krāsā. Bērnu slimnīcā to mēdz saukt par “frizieri”, pēc tā strauji sāk krist ārā mati. Tiek novājināta imūnsistēma. Kad ķermenis mokās no sāpēm, galvenais ir saglabāt garaspēku. Ar laiku ķīmijas blaknes kļūst vieglāk izturamas, jo organisms ir pieradis pie toksiskā kokteiļa, kas ieplūdināts asinīs. “Vēlāk tu jau zini, kādas grūtības var rasties, tu esi gatavs, zini, no kā sevi jāpasargā,” saka Kristīne. Viņa centās stingri ievērot ārstu rekomendācijas, tā pasargājot sevi no liekām problēmām.

Pēc sešām “ķīmijām”, 24 starošanas procedūrām un vēl piecām “ķīmijām” Kristīnei paziņoja, ka viņas slimība ir neārstējama. Tad viņai bija 16 gadu. Meiteni pasauca pie galvenā ārsta un pajautāja viņas pēdējo vēlēšanos. Kristīne nesaprata, kas notiek. Tur bija arī psihologs, kas ļoti naivi un primitīvi izskaidroja viņai, “ka visi ir mirstīgi”. Kristīne bija šokā. Viņa atteicās ticēt. Tā vietā, lai palūgtu sunīti, ceļojumu vai atskaņotāju, viņa lūdza konsultāciju pie valsts Hematoloģijas centra vadītājas “Linezerā”.  Ārsti viņu centās atrunāt, teica, ka Linezerā viņu neuzņemšot. Kristīne nepadevās, un jau pēc dažām dienām viņai piezvanīja profesore Sandra Lejniece un uzaicināja viņu pie sevis. Pēc konsultācijas atklājās, ka Bērnu slimnīcā viņa netika pareizi ārstēta – tādu NHL tipu nemaz nedrīkstēja starot. Kristīni nozīmēja pie pieaugušo ārsta. Pēc cilmes šūnu transplantācijas tiešām šķita, ka viss ir beidzies. Pusgadu viņa priecājās par dzīvi. Taču neilgi pēc tam agresīvā slimība uzbruka no jauna, šoreiz divtik spēcīgi. “Domāju, tas notika dažādu uztraukumu dēļ. Neievēroju ārstu rekomendācijas, bet tās jāievēro ļoti strikti,” apgalvo Kristīne. Tā nebija pirmā reize, kad viņas slimība atgriezās pēc tam, kad it kā bija atkāpusies. Taču viņa nevēlējās palikt slimnīcā, tāpēc sapakoja savas zāles un devās mājup.

Tikai nepadošanās

Uz jautājumu: “Ko slimība tev ir atņēmusi?”, Kristīne smaidot atbild: “Slimība man ir vairāk devusi, nekā ņēmusi. Viss, ko esmu zaudējusi, ir mati, svars un nepatiesi draugi.” Viņai palicis tikai pāris labu draugu, daudz labu cilvēku viņa sastapusi slimnīcā, bet tagad liela daļa jau miruši. Daudzi mira, jo vairs negribēja cīnīties tālāk. Neticēja pozitīvam iznākumam, jo viņiem vairs nebija spēka pildīt ārstu norādījumus.

Cīnoties ar slimību Kristīne ir kļuvusi stiprāka, spītīgāka. Viņa nekad neko neatstāj nepabeigtu. Izvirzot sev mērķi, viņa iet līdz galam. Pretojoties savam vājumam, viņa pilda ārstu norādījumus. Dažkārt nākas pēdējiem spēkiem ēst, vingrot, nepadoties. Kristīne tic, lai cik grūti būtu, ir jātic pozitīvam iznākumam: “Esmu laimīga, ka esmu nodzīvojusi šos četrus gadus, un esmu gatava turēties pat tad, ja būs jāmokās arī turpmāk. Daži cilvēki mokās ar astmu visu mūžu, es esmu slima tikai četrus gadus.” Viņa uzskata, ka slimība nav atkāpe no dzīves – tā ir viņas dzīve, un viņa ir gatava to dzīvot, lai arī kāda tā būtu. Kristīne zina, ka viņai nav tiesību padoties. Īpaši vecāku dēļ. Dažkārt šķiet, ka viņiem tas sāp vairāk nekā viņai.

Kristīne vēlas pierādīt, ka šī slimība ir uzveicama. Nākotnē viņa grib kļūt par ārsti un būt par piemēru saviem pacientiem: “Ja to varēšu, tad nākotnē arī citiem teikšu, ka viņi var, un mans piemērs dāvās viņiem ticību.” Viņa uzskata, ka liela problēma ir tā, ka ārsti reti spēj iejusties pacientu stāvoklī. Dažkārt arī Kristīnei pietrūka ārstu sapratnes, kas aicinātu viņu cīnīties ar slimību.

Kristīne atceras: “Kad iepazinos ar savu tagadējo ārsti, jutu spēku pieplūdumu, jo viņa lika man noticēt, ka cīnīsies kopā ar mani un šī slimība ir ārstējama, ka ir vērts cīnīties tālāk.” Ikreiz, kad Kristīnei parādās doma par padošanos, notiek kaut kas tāds, kas liek viņai sakopot spēkus un turpināt. Cīnīties pret slimību, lai arī ir spēku izsīkums, krīze, bezcerība, sāpes. Viņa cīnās pati un palīdz citiem.

Tagad viņa gaida vēl vienu cilmes šūnu transplantāciju. Šūnas jau ievāktas un gaida, kad viņas organisms būs gatavs tās uzņemt. Viņa tic, ka šoreiz izdosies, bet, ja neizdosies, viņa mēģinās vēl.

 Irita Cirīte/Foto: no personiskā arhīva