Kambala un Valters atmasko sazvērstību Latvijas basketbola izlasē?

8. jūlijā Latvijas vīriešu basketbola izlase, aizvadot ļoti neizteiksmīgu un vāju spēli pret Puertoriko valstsvienību, noslēdza Riodežaneiro Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru. Sapnis par izlases dalību pasaulē prestižākajās sporta sacensībās nu var tikt aizmirsts vēl uz četriem gadiem, taču ir grūti aizmirst un nesaraukt pieri par mūsu “treneru štāba” pieņemtajiem lēmumiem un retoriku par sastāva komplektāciju pirms spēlēm Belgradas arēnā.

Latvijas basketbola izlase – bizness vai sports?

8. jūlija vakars Latvijā tika gaidīts ar nepacietību un cerību pilnu satraukumu, jo Latvija Riodežaneiro kvalifikācijas turnīra pusfinālā tikās ar ērto Puertoriko basketbola izlasi, kura savus ziedu laikus piedzīvoja 2004. gada Olimpiskajās spēlēs, uzvarot ASV valstsvienību. Ir pagājuši 12 gadi un no iepriekšējā Puertoriko spēles spožuma pāri ir palikušas tikai atmiņas veterānu Karlosa Arojo un P. Dž. Ramosa izskatā. Tomēr mūsu zaudējums bija likumsakarīgs.

28. jūnijā tika paziņots galējais izlases sastāvs, kuram bija lemts turpināt gatavošanos un dalību kvalifikācijas turnīrā Serbijā. Komandā tika iekļauti neapšaubāmie izlases līderi Jānis Blūms, Dairis Bertāns, Jānis Timma, Jānis Strēlnieks, Kaspars Bērziņš, melnā darba darītāji Mareks Mejeris, Ojārs Siliņš un Mārtiņš Meiers, kā arī virkne jaunu un maz pieredzējušu spēlētāju – Jānis Bērziņš, , Aigars Šķēle, Anžejs Pasečņiks un Ingus Jakovičs. Četras dienas iepriekš izlases treneru korpuss izlēma spert neizprotamu un avantūrisku soli, atskaitot šobrīd iespējams labāko pieejamo (Porziņģi, pagaidām, liekam iekavās) garo spēlētāju Latvijā – Rolandu Freimani un sešus gadus Eirolīgas kluba sistēmā spēlējušo Kasparu Vecvagaru.

Pieņemtie lēmumi šī gada sastāva komplektācijā nerada pārliecību, ka no treneru kolektīva puses tika ievērots tikai un vienīgi sportiskais princips, nevis kādi citi apsvērumi. Apskatot komandā iekļuvušo spēlētāju piederību un aģentu pārstāvniecību, rodas asociācijas ar desmit gadus senu vēsturi Latvijas futbola izlases kontekstā, kur tolaik pie spēlēšanas tika tikai Gunta Indriksona “audzēkņi”. Basketbolam tuvu stāvošu cilvēku aprindās jau ir radušās aizdomas, ka šoreiz komplektācijā priekšroka tika dota atsevišķu aģentu interesēm, kuriem bija svarīgi savus spēlētājus redzēt izlases sastāvā, lai pēc tam iekasētu ievērojamu naudas summu no noslēgtajiem līgumiem klubos.

Rolands Freimanis

•    Patriots, kurš spītējot savainojumiem un nogurumam pēc garajām sezonām, nekad nav atteicis savus pakalpojumus izlasei, atšķirībā no citiem, piemēram, 1993. gadā dzimušajiem spēlētājiem;

•    Viens no četriem spēlētājiem, kurš šī modeļa izlasē ir bijis jau no pirmās dienas, ir bijis atslēgas spēlētājs, piedalījies četros Eiropas čempionātu finālturnīros, no kuriem 2011., 2013. un 2015. gadā bija pārliecinoši labākais garā gala spēlētājs izlasē;

•    Spēlētājs, kurš savos 28 gados uz pārējo fona ir uzskatāms par vienu no pieredzes bagātākajiem;

•    Viens no diviem izlases spēlētājiem, kurš jaunajā sezonā pārstāvēs Eiropas bagātākās līgas – Turcijas Top 7 komandu.

•    Līderis par kādu pieradis būt “VTB” līgas komandās, regulāri iekļūstot desmit rezultatīvāko līgas spēlētāju sarakstā;

•    Spēlētājs, kurš atteicās no aģenta Artūra Kalnīša pakalpojumiem un kurš tika aizstāts ar šī paša aģenta jauno biznesa projektu - Anžeju Pasečņiku.

Kaspars Vecvagars

•    Viens no tikai trim Eirolīgas spēlētājiem Latvijā pagājušajā sezonā;

•    Pieradis spēlēt lielās arēnās, liela spiediena ietekmē un daudzu tūkstošu skatītāju klātbūtnē, pretēji spēlētājiem, kuru dēļ viņu atskaitīja, kuri nekad nav spēlējuši ārpus Latvijas un sacentušies ar Eiropas līmeņa klubiem;

•    Spēlētājs, kurš nepiekrita mainīt esošo aģentūru pret Artūra Kalnīša pakalpojumiem un kurš tika aizstāts ar šī paša aģenta jauno biznesa projektu – Aigaru Šķēli.

Klīst runas

Basketbola aprindās klīst runas, ka Artūrs Kalnītis aizskatuvē ir noslēdzis vienošanos ar Ainara Bagatska dēlu Edvardu, kurš, starp citu, arī ir aģents, par spēlētāju rotēšanu caur izlasi, lai celtu viņu vērtību un pelnītu lielāku naudu aģentu komisijās no klubiem. Uz to norāda divi fakti. Pirmkārt, Anžejam Pasečņikam nākamgad ir paredzēts NBA drafts, tāpēc pēc ļoti neizteiksmīgās sezonas ACB līgā (21 spēle, vidēji 7,8min, 2,8 punkti un 0,5 atlēkušās bumbas),  viņam izlase bija nepieciešama kā ēst. Parādot sevi no labākās puses, palielinātos iespēja draftā tikt izvēlētam ar augstāku pozīciju, noslēgt labāku līgumu un ar augstiem procentiem atalgot savus aģentus. Arī Aigara Šķēles noslēgtais līgums ar BK “Ventspils” jau pēc iekļūšanas izlasē liek aizdomāties vai no Kalnīša puses tā nav bijusi tikai spēlētāja “iesaiņošana”, lai iegūtu iespēju viņu labāk notirgot potenciālajiem pircējiem. Tāpat klīst runas, ka Bagatska asistents Artūrs Štālbergs, kurš nupat ir kļuvis par VTB līgas Ņižņijnovogorodas komandas galveno treneri, savai komandai vēlas piesaistīt divus perspektīvus latviešu spēlētājus, taču, lai viņus dabūtu sastāvā, bija nepieciešams izlases ieraksts CV. Vai Ojārs Siliņš un Ingus Jakovičs atradīs sevi Krievijas basketbolā?

Taktiskā impotence, zaudētāju raksturs un galvenie treneri

Mūsdienu basketbolā novērojamās tendences liecina, ka visas nopietna līmeņa Eiropas izlases, par kādu mēs vēlamies uzskatīt arī Latviju, savus sasniegumus balsta uz gadiem veidotu komandas kodolu, mikroklimatu un taktiku. Arī Latvijas izlase pirms šī turnīra gāja šo ceļu un rezultātu augšupeja bija skaidri novērojama, taču ar Freimaņa un Vecvagara izslēgšanu no izlases, ir pamats bažām, ka Ainars Bagatskis šo procesu ir salauzis.

Pirmās pazīmes, ka ar Latvijas basketbola sistēmu kaut kas nav kārtībā, sākām novērot jau 2013. gada U-18 čempionāta laikā, kas risinājās Latvijā. Šajā čempionātā mums bija izlase, kurai bija jāizcīna zelta medaļas un nevis tāpēc, ka turnīru rīkojām mēs paši, bet gan tāpēc, ka šai izlasei bija, iespējams, meistarīgākie garie spēlētāji šajā vecuma grupā visā Eiropā. Neskatoties uz to, ka izlasi pārstāvēja gan Porziņģis, gan Pasečņiks, kurus jau tolaik bija noskatījuši NBA klubi, visa mūsu taktika tika veidota, balstoties uz perimetra spēlētājiem – uz spēlētājiem, kuru metienu precizitāte reti kurā spēlē pārsniedza 30%, taču viņus vienoja viena pazīme – visiem aģents bija Artūrs Kalnītis, kurš, sakritības pēc bija arī tā laika U18 izlases galvenā trenera Nikolaja Mazura aģents... Rezultātu visi labi atceras – visu laiku talantīgākā Latvijas junioru izlase palika bez medaļām, spēlējot mājās!!!

Arī 2015. gada čempionātā, kas risinājās Rīgā, uzskatāmi varēja novērot mūsu izlases nespēju noturēt jau uzvarētas spēles, kā arī noskaņoties un nenoraustīties brīžos, kuros izšķiras rezultāts. Latvijas izlasi pēdējos gados raksturo vēl nebijusi taktiskā nabadzība. Mēs vienmēr esam bijuši “skrien un met” basketbola piekritēji, kuri savu spēli balsta uz veiksmi no trīspunktu līnijas, taču pēdējos trīs četros gados trīspunktu metieni ir vienīgā lieta, kas uz laukuma vispār tiek darīta. Brīžiem rodas iespaids, ka mūsu garie spēlētāji un spēle postā netiek izmantota principa pēc. Izlase vienmēr tiek definēta kā otrais numurs, kuram pretinieks ir jāpiemāna ar viltīgu spēli, maksimālu atdevi un koncentrēšanos aizsardzībā. Kopš 2010. gada ne reizi neesam mācīti uzvarēt ar savu meistarību un pārliecību par saviem spēkiem.

Mūsu treneru kolektīva lēmumi vairāku spēļu galotnēs ir tieši tikpat neizprotami, cik šī gada sastāva komplektācija. Pēc loģikas un basketbola izpratnes ir pierasts, ka spēļu galotnes izšķir pieredzējušie spēlētāji vai vismaz tie, kuriem konkrētais vakars ir izvērties veiksmīgs, taču 8. jūlija cīņa Latvijas basketbola sabiedrībai sniedza vēl nebijušu taktisko jauninājumu. Spēles pēdējās minūtes, kurās cīņa ritēja punkts punktā, un, kurās izšķīrās ceļazīme uz Olimpiskajām spēlēm, aizvadīja trīs izlases debitanti – Siliņš, Pasečņiks un Šķēle. Klīst runas, ka savā ziņā ietekme uz šo ģeniālo taktisko risinājumu bija arī izlases “otrajam galvenajam trenerim”– Artūram Kalnītim.

Mēs atzīstam

Vērojot izlašu sniegumu pēdējos gados, mums rodas jautājums, kur skatās Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs? Kā tas nākas, ka Latvijas basketbolā notiekošie procesi ir palaisti tik ļoti lielā pašplūsmā, ka tā rezultātā cieš sistēmas pats svarīgākais posms – Nacionālā izlase?

Mēs atzīstam, ka arī paši savulaik esam grēkojuši un ne reizi vien, taču mēs vienmēr esam bijuši gatavi pārstāvēt savas valsts izlasi un cīnīties par tās godu, neskatoties uz to cik smaga un traumām bagāta ir bijusi iepriekšējā sezona. Ejot laukumā ar sarkanbaltsarkanajām formām, blakus saviem čaļiem, ar kuriem kopš bērnības kopā tika lieti sviedri gan treniņos, gan spēlēs, personīgās ambīcijas un nauda nekad netika stādītas augstāk par valsts nosaukumu, kas rotāja mūsu kreklus. Mēs atzīstam, ka no izlases šķīrāmies ne tā, kā patrioti un profesionāļi to būtu vēlējušies, taču šobrīd ir svarīgi saprast to, ka Latvija bija un ir basketbola nācija, un mēs vienmēr būsim pirmie Eiropas čempioni basketbolā. Šo ierakstu mums neviens vairs nevar atņemt. Taču redzot šī brīža izlases notikumus, paliek skumji.

Latvija nevar lepoties ar daudz spilgtiem panākumiem komandu sporta veidos, taču priekšplānā izvirzot savas šaurās īstermiņa biznesa intereses, nevis sportiskos principus, mēs riskējam, ka drīz nebūs par ko lepoties arī basketbolā. Vai šādai ir jābūt Latvijas basketbola nākotnei?