Trijnieks Dārziņš, Troters, Rēdlihs norok Rīgas “Dinamo”

Diemžēl Gagarina kausa Rietumu konferences pirmajā pusfināla mačā starp Latvijas klubu un Jaroslavļas “Lokomotiv” viņiem nevedās arī spēle vairākumā, bet vienādos sastāvos iznākums (nevis pati spēle) bija atkal zem katra kritikas.

“Dinamo” triecienmaiņa, kā sezonas otrajā pusē tiek saukts šis uzbrucēju trijnieks, katrā savā izgājienā uz ledus pretiniekiem rada milzums problēmu ar savu ātro, aktīvo un agresīvo spēli viņu laukuma pusē. Taču, līdzko pie ripas tiek oponents, sākas problēmas mums pašiem. Visam šim trijniekam ir raksturīga nedaudz haotiska spēle, lai atgūtu ripu. Sāncenši tiek presingoti viņu zonā, un to dara nevis viens vai maksimums divi spēlētāji, bet visi trīs. Ja šāda taktika nostrādā, lieliski, mums uzreiz veidojas bīstama uzbrukuma iespēja, taču, ja pretinieks ar precīzām piespēlēm apspēlē mūsu uzbrucējus (pēdējā mačā pret Jaroslavļas “Lokomotiv” tieši tā arī vairākas reizes notika, un tika ielaisti divi vārti), seko pretuzbrukums ar skaitlisko pārsvaru, kura realizēšana nu jau ir sāncenšu meistarības lieta.

Trotera trijnieks (viņš ir centra uzbrucējs, kura uzvārdā parasti arī tiek saukts šis virknējums) ir vieni no mūsu rezultatīvākajiem spēlētājiem – Brokam (trīs vārti un trīs piespēles), Laurim (divi vārti un četras piespēles), Miķelim (divi vārti un trīs piespēles). Lauvas tiesa no šiem punktiem ir sakrāti vairākumā, kura izspēlē viņi tiešām spīdēja pret Maskavas “Dinamo”. Šie spēlētāji ir pārliecinoši dinamiešu līderi arī citā rādītājā, kurš nebūt nav glaimojošs – sliktākie lietderības koeficienti komandā (tiek ņemti vērā gūtie un zaudētie vārti, kad komandas ir vienādos sastāvos) – Troteram (-8), Rēdliham (-7), Dārziņam (-6). Skaitļi ir nepielūdzami: Trotera trijnieks ielaiž krietni par daudz, lai Latvijas klubs varētu cerētu uz sekmīgu Gagarina kausa izcīņas turpinājumu. Salīdzinājumam: Jāņa Sprukta uzbrucēju trijnieks (malās Mārtiņš Karsums un Ģirts Ankipāns), kura uzdevums ir spēlēt pret pretinieku līderiem vienādos sastāvos, vēl nav ielaiduši nevienu (!?) ripu. Viņu lietderības koeficienti un rezultativitāte nav izcila: Karsums (divas rezultatīvas piespēles un +1), Ankipāns (vieni vārti un +2), Sprukts (vieni vārti un 0, kas nopelnīta, ielaižot divas reizes ripu tukšos vārtos).

Protams, vieni “taisa” rezultātu, bet citi spēlē aizsardzībā, tomēr kopējā tendence ir biedējoša. Sliktākais ir tas, ka arī pretinieki to visu redz un cenšas īpaši aktīvi pretuzbrukumos nospēlēt tieši pret šo trijnieku, apzinoties, ka tā ir viņu iespēja. Galvenais grēkāzis šajā problēmā laikam ir jāmeklē tieši Trotera izskatā, jo viņš ir centra uzbrucējs, kuram ir jābūt pirmajam no uzbrucējiem arī aizsardzībā, bet kanādietis pārāk aktīvi cenšas presingot kopā ar malējiem uzbrucējiem un līdz savai tiešo pienākumu veikšanai nereti nepaspēj. Bieži vien šajā sezonā ir redzēts, ka tieši Dārziņš vai Rēdlihs cenšas glābt komandu, ieņemot Trotera vietu, tas ir normāli komandas sportā, bet ar mēru. Sandis Ozoliņš taču arī visu spēli nepavada pretinieku zonā, esot uzbrūkoša tipa aizsargs. Kad Ozoliņš iet uz priekšu, uzbrucēji viņu piesedz, bet, kad Troters cenšas atņemt ripu, bieži vien nav kam viņu piesegt, jo pārējie uzbrucēji ir turpat blakus. Šajā spēles komponentā arī visvairāk ir jūtams, ka kanādietis pēdējos gadus nav spēlējis centra uzbrucēja pozīcijā, bet gan bijis malējais uzbrucējs. Līdz ar to varam secināt: mūsu triecienmaiņa sastāv no trim malējiem un neviena centra.

Nav jau izslēgts, ka galvenais treneris Jūliuss Šuplers Troteram ir devis tieši tādu uzdevumu – iet uz visu banku un censties katrā epizodē atņemt pretiniekam ripu, jo slovāku stratēģis arī pēdējā mačā pret “Lokomotiv” izcēlās ar vienu no savām hokeja uztveres dīvainībām (vismaz daudzu ripas spēles ekspertu acīs). Ceturtais uzbrucēju trijnieks, kurš pirmajās divās trešdaļās darbojās ļoti enerģiski un pat iemeta vienus vārtus, tika nosēdināts malā (neviens Šupleru nenosoda par šādu rīcību), lai palielinātu spēles tempu, bet uzreiz pēc izvirzīšanās vadībā ar 2:1 uzmeta viņus laukumā. Hokejisti vairāk nekā pusstundu (pārtraukums starp trešdaļām, trešā perioda pirmā puse) ir sēdējuši nekustīgi, atdzisuši un jau nedaudz izslēgušies no spēles. Labi, ka viņu pirmajā izgājienā Trotera trijnieks (trešais, kurš spēlēja tieši pirms viņiem) pamanījās ielaist, lai gan Ainārs Podziņš jau bija nomainījies ar Lauri Dārziņu, bet ar otro piegājienu arī Roberts Petrovickis un Juris Štāls pamanījās tikt pie mīnusiņa statistikas ailītē. Neviens nenosoda pāriešanu uz spēli ar trim maiņām mača gaitā, taču tai ir jābūt pamatotai, nedrīkst spēlētājus tik atbildīgos mačos raustīt – spēlē, nespēlē, jo nekas labs no tā nesanāk. Nemaz tik daudz nav vajadzīgs, lai hokejists “izslēgtos” no spēles, atdzistu un nopietns palīgs komandai vairs nevarētu būt. Diemžēl šis gadījums Šupleram nav nejaušība, un regulārajā sezonā šādas rīcības dēļ esam zaudējuši gana daudz vārtu.

Nekas traks vēl nav noticis – sērijā līdz četrām uzvarām rezultāts ir 0:1, taču ir par ko aizdomāties, izlabot nepilnības un jau ceturtdien Jaroslavļā tikt pie revanša, kas ļautu mums iegūt sava laukuma priekšrocības. Zīmīgi, ka “Lokomotiv” sērijā pret Minskas “Dinamo” otro maču aizvadīja diezgan vāji un radīja sev pamatīgas problēmas visai atlikušajai sērijai. Lai vēsture atkārtojas!