Nervozas kustības un pieskārienu valoda - veids, kā tavs ķermenis tevi nodod

Varam noklusēt, samelot, izlikties, bet ķermenis mūs agrāk vai vēlāk nodos, atriebsies, izpaudīs, izšļāks emocijas ekscentriskā, varbūt pat patoloģiskā veidā. Un nāksies vien ieklausīties... Nervozās kustības un darbības ir raksturīgs spriedzes novadīšanas mehānisms gan veselīgai personībai, gan var norādīt uz psihisku slimību.

Kāpēc nevis sēžam rāmi, taisnu muguru un možu skatienu, bet gan pieķeram sevi veicam uzmācīgas kustības. Slepus aši aplaižam skatienu apkārt: vai kāds pamanīja, kā es piecdesmit reižu skrūvēju pildspalvu vaļā un ciet, tricinu kāju vai pinu bizes no galdauta bārkstīm? Kādu mirkli sēžu mierīgi, un tad tas sākas atkal... Kāpēc mēs nevaldām pār savu ķermeni?

Mūsdienu cilvēki ir iekšēji nedroši, baiļu pilni, noraizējušies, bet emocijas mēdz izlauzties visai dīvainos veidos, skaidro psihoterapeite Ilze Lāce. “Lai atbilstu noteiktam sociālajam statusam, cilvēkiem tiek izvirzītas augstas prasības, ar kurām ne vienmēr ir viegli tikt galā. Augsts, dažubrīd pat pārspīlēts atbildības līmenis ir laba augsne, lai rastos nedrošība, bailes, pastiprinātos neiroze. Līdzko ir bailes, sākas trauksme. Te jāņem vērā konteksts – jo nedrošāka ekonomiskā un politiskā situācija valstī, jo vairāk pastiprinās izpausmes, kas saistītas ar neirozēm.”

Viens simptoms nav slimība – to medicīnas studentiem māca jau pirmajā kursā. “Nespēja nosēdēt mierā, pastiprināta aktivitāte var būt arī atkarīga no temperamenta,” norāda psihoterapeite. “Cilvēks ar holerisku temperamentu vislabāk jūtas kustībā, un tas ir normāli. Gluži kā vadot automašīnu – ja kāds brauc ātri, tas vēl nenozīmē, ka viņš brauc trauksmaini, un otrādi. Holeriķis brauks ātri, bet viņš nenervozēs, lai gan ārēji tā var izskatīties. Savukārt flegmatiķa ķermeņa kustības un domāšanas ātrums, visticamāk, būs mierīgāks salīdzinājumā ar straujāku temperamentu. Un tāpat būtu dīvaini, ja cilvēks būtu pilnīgi mierīgs, kad viņā ir iekšēja trauksme.”

"Nemierīgi pirksti" nozīmē dziļi slēptas bailes

Mēs cenšamies apvaldīt un kontrolēt emocijas, bet tās nekur nepazūd, uzkrājas un kādā mirklī nāk uz āru neapzinātā, grūti saprotamā formā. Ilze Lāce skaidro: “Dažām kustībām ir izteikti simboliska nozīme. Piemēram, cilvēks koda vaigu iekšpusi, reizēm līdz asinīm. Kā jūs domājat, kādas emocijas vada šo darbību? Visticamāk, bailes un agresija, iespējams, pat neapzināta. Var gadīties, ka cilvēkam ir bail izteikties, izpaust dusmas, tāpēc tās konvertējas košanā. Arī matu izraušana vai raustīšana ir slēptas agresijas veids. Trīšanās vai spēlēšanās ar gredzeniem – apļošana, uzvilkšana, novilkšana – netieši atgādina dzimumaktu. Tātad darbības simboliskā nozīme var būt saistīta ar seksu, un tas taču mūs arī nomierina.”

Diskusijas dalībnieks televīzijas ekrānā nervozi spēlējas ar pildspalvu, ko virpina pirkstos ar akrobātisku veiklību. Viņa tuklais kaimiņš krekšķina, knosās un aiztiek šlipsi, kāda eleganta dāma spirālē savirpina lakatiņu, burza drēbes. Ilze Lāce skaidro, ka nemierīgi pirksti liecina par to, ka cilvēku kaut kas uztrauc un viņš cenšas sevi mierināt. Ne velti ir teiciens “nemiers pirkstos”. Tās ir dziļi slēptas bailes. “Ja cilvēks nav radis dzīvot kopā ar savām emocijām un tās izdzīvot, tās krājas un rada uzbudinājumu, kura iemeslu viņš neapzinās vai vāji nojauš, bet tam kaut kur ir jāpaliek. Ja cilvēkam atņem darbību, bet dziļāko problēmu neatrisina, tā var pārveidoties citā darbībā.” Nu ja, viņš vairs nevirpina pildspalvu, bet lauž sērkociņus.

Vai tas, ar kuru ķermeņa daļu cilvēks spēlējas, ko plēš, kož vai rausta, par kaut ko liecina? “Ja kādam ir bail pateikt kaut ko lieku, viņš knibinās ap muti, aizliek mutei priekšā roku. Ja tur rokas priekšā vēdera lejasdaļai, iespējams šis žests iezīmē seksuālas problēmas vai seksuālu tematiku, ar ko cilvēka psihe neapzināti ir nodarbināta. Daži vīrieši stāv plati izplestām kājām un ik pa laikam pieskaras kājstarpei, it kā pārbaudītu, vai tur viss savā vietā. Mačo tipa vīriešiem bieži piemīt seksuāls bažīgums.” Ilze Lāce atgādina, ka jāņem vērā kultūras un audzināšanas īpatnības. “Ziemeļnieki nav raduši plaši žestikulēt, dedzīgi paust emocijas, turpretī būtu dīvaini, ja dienvidnieks neņemtu palīgā rokas.”

Trauksmainās, grūti apvaldāmās ķermeņa kustības nevajag jaukt ar nervu tikiem, piemēram, patvaļīgu dažu sejas muskuļu šķiedru saraušanos. Var gadīties, ka cilvēkam ik pa brīdim noraustās sīki plakstiņa muskuļi, ko citi var pat neievērot. Tomēr arī tiks (reflektoriska, atkārtota muskuļu saraušanās) ir viens no pastiprinātas uzbudinātības simptomiem. “Acu bolīšana, klepošana, kājas noraustīšanās, kas atkārtojas atkal un atkal, ir uzmācīgu kustību neirozes, ko cilvēks apzinās tikai daļēji – uz mirkli spēj kontrolēt, bet tad, kad uzmanība pieslēdzas kaut kam citam, tās var atjaunoties. Jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dīvainajām kustībām, jo tās kļūst uzmācīgākas. Jo stress ir dziļāks, jo plašāku ķermeņa daļu aptver uzmācīgās kustības,” stāsta Ilze Lāce.

Var novērot, ka ne tikai bērni, bet arī pieaugušie miedz acis, rausta plecus, rauc pieri, bungo ar pirkstu kauliņiem, groza galvu, sit ar kāju utt. Šādas izpausmes vienmēr saistītas ar emocionāliem pārdzīvojumiem, un tās iespējams risināt lielākoties ar psihoterapijas palīdzību. Par nopietnākiem personības traucējumiem var liecināt rituāli. “Cilvēkā ir tik liela nedrošība, ka viņam jāizpilda noteikts rituāls. Piemēram, pirms iziet no mājām, jānoskaita līdz desmit, jāapgriežas riņķī un jāpārspļauj pār kreiso plecu. Ejot uz darbu, jācenšas kāpt tikai uz noteiktas krāsas flīzītēm, pa trepēm jālec, izlaižot vienu pakāpienu, jāaizslēdz durvis precīzi četras reizes. Rituālu var būt daudz un dažādi – cik tālu vien sniedzas fantāzija. Līdzko rituāls netiek izpildīts, spriedze un bailes strauji pieaug.”

Cilvēks, kurš vairākas reizes dienā izpilda pavisam dīvainu, it kā neloģisku, komisku rituālu, var būt ar augstu intelektu, profesionāli realizējies un visnotaļ iekļāvies sociālajā dzīvē. “Iepretim ārējai sakārtotībai viņa iekšējā pasaule ir nesakārtots, baiļu pilns haoss. Respektīvi, viņa iekšējā pasaule ir daudz nedrošāka par ārējo, kurā viņš patveras,” secina Ilze Lāce. Var gadīties, ka cilvēks pat līdz galam neapzinās, ka viņš izpilda kādu rituālu. Piemēram, kāds, kurš mazgāja rokas vairāk nekā divdesmit reižu dienā, apjauta savu problēmu tikai tad, kad nejauši par to sāka runāt ar terapeitu.

Ko cilvēks dara brīdī, kad viņš grauž nagus? Viņš sev kož, burtiski ēd sevi nost, paskaidro Ilze Lāce. Visai izplatītā tieksme grauzt nagus un ienadžus – onihofāgija – ir viens no uzvedības traucējumu simptomiem. To var salīdzināt ar citiem slimīgiem ieradumiem – pirksta sūkāšanu, matu raušanu, zobu griešanu.

Jo ilgāk bērns, pusaudzis vai pieaugušais grauž nagus, jo lielāka varbūtība, ka tas nav vienkārši slikts ieradums, bet jau uzvedības traucējums. Ilze Lāce saka: “Nagu graušana biežāk raksturīga bērniem, bet to dara arī pieaugušie. Ir pat teiciens: “Es visu dienu grauzu sevi par to, ka neizdarīju to un to.” Visu negāciju bagāžu – neapmierinātību, bažas, neizpratni – bērns tur sevī, līdz sāk apgrauzt sevi. Ja nagus grauž pieaudzis cilvēks, visticamāk, viņa iekšējais konflikts ir ļoti sens, jo diez vai šis ieradums ir izveidojies pieaugušā vecumā.”

Cilvēks, graužot nagus, vainu un pārmetumus vērš pret sevi

Zinātnieki joprojām īsti nezina, kas liek grauzt nagus. Viena teorija apgalvo, ka tādējādi tiek samazināts stress brīdī, kad cilvēks kaut ko pārdomā. Otrai teorijai ir neofreidiskas saknes, un tā pauž, ka nagu graušana ir analoģiska masturbācijai, tikai grauzt nagus ir sociāli pieņemamāka nodarbe, tāpēc tā ir izplatītāka. Trešā teorija šo ieradumu saista ar uzkrājušos apspiestu agresiju. Tātad cilvēks, graužot nagus, vainu un pārmetumus vērš pret sevi. Viens no nagu graušanas iemesliem var būt obsesīvi kompulsīvi personības traucējumi. Tiem raksturīgas uzmācīgas, grūti kontrolējamas domas, tēli, impulsi, kas liek justies trauksmaini, kā arī uzmācīgas, stereotipas darbības, kas nedaudz samazina trauksmes sajūtu, bet apgrūtina ikdienas dzīvi.

Domu un darbību intensitāte var būt dažāda, no dažām domām vai impulsiem līdz ilgstošai, apnicīgai rīcībai, kas dramatiski iespaido visu dzīvi. Piemēram, cilvēks nespēj iziet no mājas, vairākas reizes nepārliecinājies, ka gludeklis ir izslēgts. Daži slimīgā neatlaidībā alfabēta secībā kārto pārtikas produktus. Citus nomāc tas, ka grāmatas plauktā nav vienā simetriskā līnijā, vēl citi iegādājas tikai tādas lietas, uz kurām ir pāra skaitlis. Sajauktā kārtība var radīt bailes no nekontrolējama haosa, pāraugot bezspēcībā, kas savukārt turpina palielināt bailes. Tās var izaugt līdz eksistenciālām.

Obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir ceturtā visbiežāk sastopamā garīgā slimība, un to diagnosticē gandrīz tikpat bieži kā astmu un cukura diabētu. Amerikā vidēji vienam no pussimta ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi.

Ar depresīviem stāvokļiem un zemu pašnovērtējumu saistīta gan nagu graušana, gan pārāk bieža lūpu aplaizīšana, gan pūtīšu spaidīšana. Tomēr tam, kā izturamies pret savu ādu, ir dziļāka jēga. Cilvēka attiecības ar ādu daudz ko pastāsta par viņu. Caur ādu mēs uztveram apkārtējo pasauli un sevi, tā ir arī robeža, kas atdala fizisko es no ārējā, svešā. Āda ir liela daļa no mūsu vizuālā tēla. Tā ļauj sajust siltumu, aukstumu, labsajūtu, kā arī sāpes, kuras ļauj izdzīvot, jo ziņo par ādas ievainojumu. Informācija, ko saņemam caur ādu, sāk uzkrāties jau pirms piedzimšanas un ir cieši saistīta ar psihi. Āda un nervu sistēma attīstās no vienas dīgļlapas.

Ādas un nervu sistēmas ciešā saikne saglabājas visu mūžu. Kad bērns ir pavisam mazs, viņš nesaprot vārdus, bet uztver balss intonāciju, saprot pieskārienu valodu – vai glāsti ir maigi, mīlestības pilni, vai vēsi un vienaldzīgi. Nedrošību bērns var izpaust ne vien raudot, bet arī caur ādu – ar svīšanu, vēsumu, apsārtumiem. Āda kā emociju instruments kalpo arī vēlākajos dzīves gados – stresa situācijās svīstam, sarkstam, ja ir kauns, vai nobālam, ja jūtamies pārbijušies. Pētnieki uzskata, ka ap 80 procentu ādas slimību rodas psihisku faktoru ietekmē.

Viegli pieskārieni ādai lielākajai daļai cilvēku saistās ar patīkamām emocijām. Tomēr ne visiem viegla masāža un kutināšana rada baudu un nomierina. Ir cilvēki, kam nepatīk, ka viņiem pieskaras. “Tas atkarīgs no tā, ko cilvēkam nozīmē pieskārieni. Padomju laikos uzskatīja, ka mazuļus nevajag pārāk bieži ņemt rokās. Tādiem bērniem var neizveidoties patīkama emocionāla pieredze no pieskārieniem. Ja cilvēks bērnībā ir sists vai viņam ir kniebts, spilgtākā ķermeņa atmiņa par pieskārienu ir sāpes. Ir cilvēki, kas ar seksu nodarbojas tikai apģērbā. Labākajā gadījumā otra pieskārieni ādai ir neierasti, sliktākajā tie asociējas ar sāpēm. Ja bērnam ir bijusi smaga diatēze, āda ir asiņojusi, šaubos, vai viņam pēc gadiem patiks ķermeņa masāža, jo ķermenis visu atceras. Bērni, kas ilgu laiku pavadījuši slimnīcā, pie sistēmas, gaidot medmāsiņu ar kārtējo poti, arī pēc gadiem var sarauties, ja viņiem kāds pieskarsies. Ja bērnam ir bijusi mīļa mamma, kura mazo mīļojusi, arī pieaugušam viņam būs vēlme gūt baudu no pieskārieniem.”

Kad sāpes ir bauda

Ar slimīgu baudu cilvēki mēdz atkārtoti sev noplēst kreveles, līdz brūce sāk asiņot. Interneta forumā, kura dalībnieki aktīvi dalās pieredzē galvas ādas nokasīšanā līdz asinīm, kāda sieviete raksta: “Es gaidu, kad galvas āda sadzīs, ik pa brīdim pataustu ar roku un izbaudu brīdi, kad noplēsīšu un apēdīšu kreveli.” Ieraksti atklāj, ka galvas kasītāju stāsti ir visai līdzīgi. Tuvinieki un draugi viņu darbošanos uzskata par kaitinošu, nelāgu ieradumu un apsauc: “Aizvāc rokas no galvas!” Tikmēr kasīšanas apsēstie bieži aizmirstas un, nepievēršot uzmanību apkārtējiem, berzē galvu ar pildspalvu, kociņu, lineālu vai pirkstiem. Pēc tam forumā raksta: “Kauns, es saprotu, cik tas pretīgi izskatās no malas.”

Psihoterapeite Ilze Lāce vērtē, ka tikko apdzijušu brūču plēšana liecina: es neesmu saudzīgs pret sevi, nevaru sevi emocionāli ciest, tomēr tas rada baudu. Bauda ar sāpēm ir savijušās tandēmā. Fiziskās sāpes reizēm ir vieglāk paciešamas nekā emocionālās. “Jauni cilvēki, kas sevi sagraiza, to dara, lai sajustu savu esamību. Man sāp, tātad es esmu! Viņi neprot izjust emocijas, un vienīgais, kas ļauj sevi identificēt, ir fiziskas sajūtas – sāpes. Mēs sevi apzināmies caur fiziskām sajūtām un emocijām. Uz ārējiem kairinājumiem un iekšējiem – domām – seko emocionāla atbildes reakcija. Ja ne vien jūtam, bet izprotam savas emocijas, spējam saprast, kas ar mums notiek. Piemēram, cilvēks savu skaudību var pieņemt, priecājoties: “Cik lieliska soma, es arī tādu gribētu”, vai arī noliegt šīs izjūtas un izpaust tikai daļu, tātad niknumu, un sacīt: “Tu atkal esi paņēmusi to briesmīgo sarkano somu! Es nevaru uz to pat paskatīties!” Svarīgi ir pieņemt emocijas neatkarīgi no tā, vai tās ir patīkamas vai arī ne tik, jo tās daudz var pastāstīt. Piemēram, ja esmu dusmīga, tas nozīmē: man kāds nodarījis pāri (es tā jūtu).”

Tomēr vēlme nodarīt sev kaitējumu var būt arī kas nopietnāks: uzmācīgs stāvoklis, kas saistīts ar psihisku slimību. Savukārt dermatomānija (uzmācīga tieksme bojāt ādu) var būt saistīta ar parestēziju – ārēju kairinātāju ierosinātu tirpuma, durstīšanas, kņudināšanas, karstuma vai aukstuma sajūtu. Slimnieki ne vien grauž un ēd nagus, bet arī līdz asinīm apkož lūpas, kairina ādu ar nepārtrauktu kasīšanu, aplauž vai ar saknēm izplēš matus. Viņus neaptur ne sāpes, ne iekaisums, ne biedējošs izskats, ne asiņojošas un nedzīstošas brūces.

Uzmācības var būt bezgala savādas. Ir cilvēki, kas rij naglas un dzelzs priekšmetus, stiklu, pogas un leļļu galvas, ne vien rausta, bet kušķiem rij matus. Sasirgušo aizved uz slimnīcu ar akūtām vēdera sāpēm, un izrādās, ka kuņģis ir pilns ar matiem, kas aizsprostojuši arī zarnas. Tomēr pat tas ir sīkums salīdzinājumā ar slimību, no kuras asinis stingst dzīslās un mati ceļas stāvus.

Viena no briesmīgākajām pašiznīcināšanās slimībām ir ģenētiska defekta izraisītais Leša-Nīhana sindroms. Sirgstošie kož lūpās, mēlē, pirkstos, bet reizēm slimība iegūst šausminošu formu – slimais izkož sev lielus miesas gabalus, nokož pirkstus, apēd daļu rokas līdz pat pašamputācijai. Tāpēc slimību dēvē par paškanibālismu. Daži zinātnieki uzskata, ka ar Leša-Nīhana sindromu sirgstošie nespēj pārtraukt darīt to, par ko domā. Ja slimnieka galvā iezogas doma, ka vajadzētu sev iekost, viņš to noteikti izdara, lai gan nevēlas sev kaitēt. Lai pacienti sevi nesavainotu, parasti viņiem izrauj visus zobus. Tomēr slimnieki turpina pašiznīcināšanos, plēšot un skrāpējot sevi ar rokām. Šausminošais sindroms ir iedzimta kaite, kas tiek pārmantota, bet medikamentu, kas ļautu to izārstēt, pagaidām nav.

Kaka vai mākslas darbs

Mazi bērni reizēm dara jocīgas lietas – izkasa sienā mazu caurumiņu un ēd apmetumu, zobu pastu, bišu vasku, dzer klepus zāles. Ilze Lāce domā, ka bērni var būt vienkārši radoši, jo viņiem patīk eksperimentēt. Tas ir veids, kā viņi izzina pasauli. Zobu pasta un klepus zāles mēdz būt saldas, bet apmetumam pievienotā kaļķa, iespējams, bērnam pietrūkst. Viss, ko darām nedaudz, ir normāli, bet pārspīlējums var būt signāls emocionālām vai psihiskām problēmām. “Ir normāli, ja cilvēks masturbē divas trīs reizes dienā, bet, ja tas notiek nemitīgi, ik pēc stundas, tas var liecināt par neirotiskām pārmaiņām. Masturbācija rada baudas sajūtu un relaksē, tātad cilvēks nomierinās, tādējādi tiekot galā ar trauksmi.”

Ko nozīmē ēšana? Ilze Lāce skaidro: “Apēdot cilvēks uzņem sevī, iemieso, iznīcina un beigās pārvērš mēslā vai dāvanā. Apēšanas nozīme ir divējāda: no vienas puses, cilvēks uzņem, iegūst enerģiju, lai kaut ko radītu, no otras, iznīcina, transformējot izkārnījumos, kas vienlaikus ir gan mēsli, gan jaunradīts veidojums, mākslas darbs. Kāpēc mazi bērni jūtas aizvainoti, kad pieaugušie viņu radīto kūciņu aizskalo podā? Tas taču ir pirmais, ko viņi savā dzīvē ir radījuši – paliekošu un taustāmu. Kamēr bērniem nav iemācīta nepatika un kauns, viņiem patīk ķēpāties pa saviem izkārnījumiem. Ja viņš pats ir mīļš un labs, kāpēc lai viņa radītais veidojums būtu fui?”

Kāpēc karsti mīļotā cilvēka mati vai nagi, nomesti zemē, izraisa nepatiku? Paradokss: kad pirms piecām minūtēm nags atradās uz mīļotā rādītājpirksta, tas bija skaists, labs un visādi brīnišķīgs, bet, kad tika nogriezts un nokrita zemē, pārvērtās riebumu izraisošā netīrumā. Sieva kliedz: “Tu atkal esi izmētājis savus nagus! Man no tiem nelabi metas!” Ilze Lāce skaidro, ka tas saistīts ar ieaudzināto un kultūras noteikto izpratni par tīrību. To, ka spļaut, mest zemē matus un nagus ir nepieklājīgi, mums iemāca agrā bērnībā, un ar laiku pieņēmums sāk atgādināt sociālu refleksu.

Lai gan tas nāk par labu organisma imūnsistēmai, pavisam nelāgs ir ieradums iebāzt pirkstu degunā, izmakšķerēt un apēst puņķi. “Jautājums ir par to, vai cilvēks spēj to kontrolēt. Daži bērni kopš mazotnes ir tīrīgi, bet citi staigā nošmucējušies. Ja mamma seko, lai bērns būtu tīrs, noslauka muti, bērnam tā ir norma. Ja viņš jūt, ka kaut kas pieķēries, pats mēģina notīrīt. Turpretī, ja ģimenē nav augstu prasību pret tīrību, arī bērnam visdrīzāk tādu nebūs. Pavērojiet, kā cilvēki dzer tēju un ēd zupu: daži strebj, skaļi šļurpstinot, citi pie galda atraugājas. Tas ir atkarīgs arī no audzināšanas ģimenē.”

Tīrība, kārtība un higiēna – šie jēdzieni būtībā nav identiski. “Putnu ligzdas un dzīvnieku migas ir pilnas ar spalvām un pūkām. Jo vairāk, jo siltāk. Tīrība un netīrība ir cilvēku izgudrojums, bet higiēnu pazīst arī dzīvnieki. Attieksme mainās arī no tā, vai mūsu priekšā ir pieaudzis cilvēks vai bērns. Zīdaiņa mamma mēnešiem ilgi to vien dara, kā saskaras ar gļotām, atraugām, čurām, kakām, un viņai ne mirkli nav slikta dūša. Turpretī pret pieauguša cilvēka ķermeņa izdalījumiem izjūtam nepatiku un pat riebumu. Maziem bērniem instinktīvi ir bail no veciem cilvēkiem, jo vecums, krunkas ir kaut kas neierasts un biedējošs. Var gadīties, ka bērns negrib pie vecmāmiņas – viņam ir bail. Laukos, kur ir govis, kurām dzimst teliņi, tiek kautas cūkas un vistas, attieksme pret ķermeņa izdalījumiem ir dabiskāka.”

Maģiskie veidi, kā sev palīdzēt

Pēc tam ar elpošanas palīdzību izlaid no sevis putnu – emocionālās sāpes, kas krūtīs bija iesprostots kā būrī. Ar roku atver durvis un izelpojot palaid sāpi brīvībā. Pēc tam, viegli noglāstot krūtis, aizver sevi. Sajutīsi, ka ir kļuvis vieglāk un brīvāk.

Jūras un sauszemes savienošanās vieta ir ārkārtīgi spēcīga enerģētiski, bet ūdens lieliski savāc un aizskalo, strauji izšķīdinot informāciju.

Izkliegties tā, lai neviens nedzird, ir iespējams pirtī vai baseinā. Ieelpo un izelpā kliedz no visa spēka, iegremdējot galvu ūdens bļodā vai baseinā. Tā tu izlādēsies līdz pat vēdera lejasdaļai.

Zemes māte to paņems sevī. Aizber bedri un sajūti atvieglojumu. No sirds novelsies smagums, elpošana kļūs brīvāka.

Ja cilvēkam nav muzikālās dzirdes un viņš kautrējas dziedāt, skanēt un atbrīvot skaņas var citā veidā. Izdziedot patskaņus, piemēram, īpaši efektīva ir skaņas vilkšana īīī, smadzenēs notiek izmaiņas, atbrīvojot aizvainojumus un citas smagās emocijas. Smadzenes izskalo nošu izdziedāšana: do, re, mi, fa, sol, la, sī...

Senos laikos pavasarī uz pirti aiznesa pat guļošos un vecīšus. Pēršanas laikā, ieelpojot un izelpojot, cilvēks atbrīvojas no negācijām – ķermeņa poras kā acis plaši atveras un sviedru veidā izraud visas kaites. Ir labi pēc pirts iegremdēties aukstā ūdenī. Šajā brīdī ķermeņa šūnas sāk elpot un izgrūž kaitīgās vielas, stresu un negācijas. Pozitīvi iedarbojas masāža ar aromātiskiem tēju maisiņiem.

Skriešana pa asfaltu satricina ķermeni un rada diskomfortu.

Tad parunā ar savu ķermeni un sakiet: viss, pietiek, gribu tikt vaļā, man to nevajag! Atšķetini mezgliņus ar rokām, sagriez diedziņus ar šķērēm un sadedzini. Šī metode palīdz atbrīvoties arī no fiziskām kaitēm – sabiezējumiem, cistām, miomām.