Baiba: "Man piedāvāja darbu, pateicoties bildēm Instagramā"
Mūsdienīga pieeja darbam nozīmē izmantot arī jauno tehnoloģiju iespējas, tostarp internetu. Trīs latvietes – Renāte Kalniņa, Baiba Prindule un Anna Birmane stāsta, kā internets var palīdzēt attīstīt karjeru un pavērt jaunas darba iespējas.
Renāte Kalniņa, digitālā mārketinga speciāliste
“Lai kaut ko sasniegtu, jāpiemīt mērķtiecībai un uzņēmībai, un man šo
īpašību nekad nav trūcis. Pēc vidusskolas ātri nonācu profesionālajā vidē, strādāju producentu grupā 9 Roņi un piedalījos realitātes šovu veidošanā. Darbs televīzijā man deva lielu pašpārliecību. Vēlējos paplašināt savu redzesloku un pieteicos studijām Mančestras Metropolitēna universitātē Anglijā, lai gan skolā nebiju teicamniece un arī angļu valoda nebija mana stiprā puse.
Devos uz Angliju pārliecināta, ka ar savu pieredzi televīzijā viegli atradīšu darbu. Diemžēl atsitos kā pret sienu. Ja nav sakaru un vietējās izglītības, vēl jo vairāk – vietējās darba pieredzes, nevienam angļu medijam neesi vajadzīgs. Tā man arī pateica – tava Austrumeiropas pieredze mūs neinteresē. Patiesībā labi, ka tā, jo mana mērķtiecība nemanot bija pārvērtusies iedomībā. Darbs restorānā par oficianti mani piezemēja. Un tad vienā dienā pie manis atnāca veiksme – apkalpoju galdiņu, pie kura sēdēja kādas digitālās aģentūras vadītājs. Uzzinot, ka meklēju prakses vietu, viņš iedrošināja atnākt uz aģentūru. Šādu izdevību biju gaidījusi ilgi. Tā sākās mana karjera digitālajā mārketingā – nozarē, no kuras pirms tam neko nesapratu. Visu jauno ātri apguvu un nolēmu nodibināt savu konsultāciju firmu, kas izstrādā digitālā mārketinga stratēģijas. Tās paspārnē tad arī tapa Tipit mobilā lietotne. Biznesa ideja radās, kad kādā kafejnīcā nevarēju atstāt dzeramnaudu, jo nebija skaidras naudas. Esmu izpētījusi statistiku, kas rāda, ka cilvēki priekšroku dod bezskaidras naudas darījumiem, līdz ar to nereti nonāk situācijā – esi restorānā, maksā ar bankas karti, bet naudas, ko atstāt oficiantam, nav. Tipit būs viegls veids, kā viesmīlim pārskaitīt dzeramnaudu. Turklāt restorānu un bāru apmeklētāji būs pārliecināti, ka viņu dotā nauda nonāks konkrēta bārmeņa, oficianta vai virtuves darbinieka kontā.
Šī ideja radās pirms gada, bet pie praktiskas īstenošanas uzreiz neķēros. Sākotnēji ideju testēju, stāstīju par to studiju biedriem, draugiem, paziņām, mammai. Ir svarīgi, lai ideja būtu vienkārši saprotama, lai jebkurš potenciāls lietotājs saprastu, kas tas ir un ko ar to var izdarīt. Mana mamma mobilo telefonu lieto tikai zvaniem, tāpēc zināju – ja Tipit būtību sapratīs mamma, tad noteikti arī mana mērķauditorija. Veiksmīgu biznesu veido ideja, kas atrisina problēmu. Tirgus pētījumi apstiprināja, ka dzeramnaudas problēma ir saasināta, ienākumu plūsma restorānu sfērā samazinās, tāpēc Tipit varētu kļūt par pieprasītu produktu. Kad redzēju, ka manai idejai ir atbalsts, sāku interesēties par potenciālo finansējumu. Diemžēl no Eiropas fondiem atbalstu nesaņēmu un vērsos pie paziņas, kurš ir programmētājs. Piedāvāju viņam kļūt par biznesa partneri, un abi ar Lī sākām strādāt pie biznesa plāna īstenošanas.
Lai ideja par mobilo aplikāciju pārtaptu produktā, jāsāk ar tehnisko pusi. Sīki un smalki jāizplāno, kā produkts darbosies. Šis plānošanas posms ir ļoti būtisks, lai vēlāk neatklātos kļūdas un nevajadzētu papildus investēt laiku un līdzekļus, tās novēršot. Nākamais produkta elements ir zīmola un dizaina izstrāde. Kamēr Lī strādāja pie tehniskā prototipa, es piesaistīju stratēģisku zīmola konsultantu, kurš man palīdzēja izstrādāt zīmola konceptus un deva tos testēt mērķauditorijai. Tad tapa gala rezultāts, kurš pirms nonākšanas reālā tirgū vēlreiz tika pārbaudīts. Maija beigās Tipit sāks izmantot pirmais restorāns, taču ar to mans darbs nebeidzas. Aktīvi meklēju papildu finansējumu, vadu kampaņas un prezentēju šo produktu, tiekos ar potenciālajiem klientiem un arī medijiem. Esam Tipit projektu pieteikuši daudznozaru konglomerāta Virgin rīkotajā konkursā Pitch to Rich, kur uzvarētājs var iegūt lielu naudas balvu vai reklāmas budžetu telekomunikāciju uzņēmumā Virgin Media. Par konkursa dalībniekiem balso publika, tāpēc ceram, ka savāksim pietiekami daudz balsu, lai nonāktu līdz otrajai kārtai, un, kas zina, varbūt uzvaram. Kad Tipit ieies Anglijas tirgū, tālāk to piedāvāšu valstīs, kur ir lielas dzeramnaudas un kur apkalpojošais personāls no tām pelna sev lielāko daļu algas, – ASV, Vācija, arī Polija. Pēc tam – arī pārējās Eiropas valstīs.”
Instagram konts: mazafeja
“Mans ceļš dekoratores profesijā sākās neapzināti. Skolas laikā gribēju būt aktrise, bet sāku studēt psiholoģiju, pēc tam apguvu teātra režiju un patlaban rakstu maģistra darbu komunikācijas zinātnē. Tam visam pa vidu šuvu svārkus un tirgoju tos dažādos tirdziņos. Sapratu, ka pircējas pievilina vizuāli skaistas lietas, tāpēc savu tirgošanās vietu izdekorēju. Tobrīd pat iedomāties nevarēju, ka tieši ar dekorēšanu pelnīšu naudu.
Atspēriena punkts bija draudzenes lūgums sarīkot viņai kāzas. Ne reizi vēl nebiju apmeklējusi kāzas, pat nezināju, ko kāzās laulātie un viesi dara, taču, kad darbs bija padarīts, sāka urdīt nemiers. Bija iepaticies pasākuma gatavošanas un dekorēšanas process, turklāt tikko biju beigusi bakalaura studijas un domāju, ko darīt tālāk. Uzdrošinājos nosūtīt virtuālu motivācijas vēstuli sievietēm, kuras mani iedvesmo, ar lūgumu, pieņemt mani par asistenti – esmu gatava bez algas darīt jebko, kaut vārīt kafiju vai izvest pastaigā suni, lai tikai atļauj man būt klāt un redzēt, ko viņa ikdienā dara. Visas atbildes bija pozitīvas. Izvēlējos strādāt pie Agneses Kleinas. Mēs sadraudzējāmies, Agnese sāka man uzticēties un iesaistīja savos projektos. Pateicoties viņai, ieguvu plašāku paziņu loku. Atrodoties publiskā vidē, agri vai vēlu kāds pamana tevi un to, ko dari. Par to vienmēr būšu Agnesei pateicīga. Tas ir nenovērtējams ieguldījums manā attīstībā.
Izmantojot iespējas, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas, savus darbus fotografēju un bildes publicēju sociālajos tīklos. Īpaši aktīva esmu instagramā. Necerēju, ka, pateicoties bildēm, saņemšu tik daudz piedāvājumu dekorēt pasākumus. Sākotnēji pasūtītāji bija tikai paziņas, bet pagājušajā vasarā jau pārbaudīju savas darba spējas – kā dekoratore izpaudos 35 kāzās! Sadarbojoties ar kāzu aģentūrām, ierīkoju foto stūrīti vai izdekorēju saldumu galdu, noformēju svinību arku vai viesību telpu, desmit kāzām gatavoju visas dekorācijas no a līdz zet. Jāatzīst, uzņemties tik lielu darba apjomu bija neprāts, taču par paveikto bija liels gandarījums. Skaidrs, ka, strādājot šo darbu, par miljonāri nekļūšu, tāpēc cilvēku prieks un jūsma par paveikto ir mana lielākā alga.
Nesen izlasīju teicienu: “Viss vienmēr liekas neiespējams, kamēr tas nav izdarīts.” Tā tiešām ir – to esmu pārbaudījusi vairakkārt. Kad mani pirmo reizi uzrunāja sarīkot korporatīvu pasākumu 500 cilvēkiem un es piekritu, šaubījos, vai vispār spēšu ar to tikt galā. Protams, pēc pasākuma biju fiziski pārgurusi, bet tik ļoti gandarīta par paveikto un iegūtā pieredze – daudz būtiskāka par saņemto algu. Korporatīvo pasākumu pasūtītāju prasības ir augstākas nekā kāzu noformēšanā. Piemēram, kāds vācu uzņēmums vienu vakariņu laikā lūdza pārklāt galdus un nomainīt visas dekorācijas trīs reizes, un katra dekorācija bija jāsaskaņo. Šādi klienti pievērš uzmanību daudzām niansēm. Tas ir liels izaicinājums. Latvija ir maza, un diemžēl šādi pasākumi nenotiek bieži, kā arī korporatīvie klienti izvēlas cilvēkus, kas strādā komandās, un vienam dekoratoram uzticas nelabprāt. Es pamatā strādāju viena. Ja vajag palīgus, sarunāju asistentus, piesaistu floristus, dekorāciju nomas un tehniskos cilvēkus, bet, ja jūtu, ka projekts ir arī psiholoģiski grūts, lūdzu palīdzību draugam. Viņš ir mans tehniskais direktors. Saprot, vai projekta tāme ir pareizi noformēta, vai atalgojums, ko saņemšu, atbilstošs, un mirkļos, kad viss jūk un brūk, tieši viņš ir tas, kas noturēs virs ūdens un pārliecinās, ka varu.
Dekoratora profesiju Latvijā apgūt nav iespējams. Taču jebkurā gadījumā – lai kaut ko sasniegtu karjerā, nepietiek ar studijām. Mūsdienās neviens tevi pēc augstskolas beigšanas neaicinās pie sevis strādāt. Karjeras iespējas ir atkarīgas no tā, cik daudz pats darīsi, cik aktīvs, neatlaidīgs būsi un kā pierādīsi sevi darbos. Kā arī – jo vairāk darīsi, jo vairāk nopelnīsi. Tieši tāpēc no mājas izeju pulksten astoņos no rīta un atgriežos deviņos vakarā. Kamēr esmu jauna un šādu ritmu spēju izturēt, savu laiku izmantošu pilnvērtīgi. Pat ja reizēm milzīgais darba apjoms fiziski nodzen, es nejūtos slikti. Gluži otrādi – darbs dod tonusu un uzmundrina. Esmu piedzimusi pavasarī, vienā laikā ar saullēktu. Iespējams, tur slēpjas mana neizsmeļamā spēja darboties un nerimstošā enerģija.”
Instagram konts: annapannalv
“Kūku un citu saldumu gatavošana ir mans hobijs. Neesmu nedz profesionāla pavāre, nedz konditore, un mans mērķis nav ražot vienu kūku pēc otras un taisīt biznesu. Es to daru, jo man ne tikai patīk gatavot saldumus, bet arī gribu mudinātu citus gatavot pašiem. Tā taču ir garšīgāk un mīļāk! Lai parādītu, ka šis process nav nemaz tik grūts, kā varbūt sākotnēji šķiet, savus pagatavotos našķus fotografēju un bildes publicēju sociālajos tīklos. Dalos ar skaistām bildēm, nedomājot, ka tās izraisīs rezonansi. Tomēr, pateicoties šīm aktivitātēm internetā, par mani, manām receptēm un meistarklasēm uzzināja daudz cilvēku. Instagrams ir spridzeklis. Tik daudz like pie manām fotogrāfijām! Kādreiz nedēļā manam kontam pievienojās desmit sekotāji, taču pēdējās nedēļās tie ir jau simti. Cilvēkiem patīk skaistas fotogrāfijas, jauki mirkļi un skaistas lietas, tostarp vienā kadrā iemūžināts ēdiens.
Pēc vidusskolas nezināju, ko vēlos darīt. Iestājos filozofos, mazliet pamācījos, bet sapratu, ka tā nav nozare, kur sevi redzu. Nevēlējos studēt tikai tādēļ, lai studētu, un tāpēc, ka vecāki tā gribēja. Ja kaut ko mācos, tam jābūt saistītam ar to, ko vēlos savā dzīvē darīt. Tā kā man patīk gatavot un eksperimentēt ar receptēm, nolēmu izmēģināt spēkus konditorejā. Plānoju apgūt šo arodu profesionālajā vidusskolā, taču, izlasot mācību programmu, secināju, ka tā ir tik senlaicīga, ka nav vērts tur kavēt laiku. Izvēlējos pašmācības ceļu. Mūsdienās internetā var atrast visu. Izmantoju Google iespējas – lasīju rakstus, receptes, skatījos kulinārijas raidījumus, uzzināju dažādus gatavošanas knifiņus. Mana virtuve pārvērtās par eksperimentu vietu, par ko, protams, neviens nesūdzējās. Ar saldumiem iekaroju gan vīra, gan draugu sirdis. Sākotnēji strādāju pēc receptēm un vēlāk tās interpretēju, taču tagad jau radu pati savas. Saprotu, kas notiks, ja kādu produktu mīklai pievienos vairāk vai mazāk, kā arī eksperimentēju ar dažādu garšu un produktu kombinācijām.
Pateicoties bildēm sociālajos tīklos un mājaslapā, pieprasījums pēc manām kūkām ir liels. Cilvēki jautā, kur tās var nopirkt un pasūtīt, taču jau kopš paša sākuma esmu teikusi – pasūtījumus nepieņemu, jo mans mērķis ir dalīties ar savām receptēm un iegūtajām zināšanām. Patlaban top mana kūku un saldumu recepšu grāmata, kurai jāiznāk vasaras sākumā. Neuzskatu, ka ēdiena gatavošanas iemaņas ir kāds noslēpums, ko neviens nedrīkstētu uzzināt. Mūsdienās visi cits no cita špiko, jo neko jaunu izdomāt nemaz nevar. Tramvaju taču otrreiz neizgudrosi, tas kļūst tikai modernāks! Līdzīgi ir ar ēdienu. Mafini, makarūni, kapkeiki – tas viss jau ir. Vienīgais, ko varu darīt, – uzlabot recepti.
Guna Puisāne, žurnāls „OK!” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, no publicitātes materiāliem un personīgajiem arhīviem
